otrdiena, 2017. gada 21. novembris

Imigrācija- fakti un izaicinājumi. Nacionālistu skatījums un atbildes.

Par neeiropiešu masu imigrāciju un tās sekām vecajā Eiropā ir rakstīts un runāts jau gadiem ilgi. Šī problēma ir gadu desmitiem sena, un tai ir tendence ar laiku tikai pieaugt un plesties plašumā. 2015.gadā tā kļuva aktuāla arī mums, kad Laimdotas Straujumas vadītā Latvijas valdība pieņēma lēmumu „brīvprātīgi” uzņemt 776 bēgļus jeb nelegālos imigrantus – lielāko daļu no Grieķijas un Itālijas nelegālo imigrantu nometnēm, un arī tieši no to izcelsmes valstīm Āfrikā. Šķietami nedaudz, un, kā rādīja tālākie notikumi, ne Eiropas Savienības (ES) birokrāti, kas bija izdomājuši imigrantus uzspiest visām savienības dalībvalstīm, ne arī to rīkojumu vietējie izpildītāji, šo plānu nebija izdomājuši līdz galam. Proti, ja ir izvēle saņemt lielākus pabalstus un komfortablākus dzīves apstākļus kādā bagātākā ES dalībvalstī, „bēglis” pie pirmās izdevības pārbēgs uz turieni. Paradoksāli, bet relatīvi sliktie sociālie apstākļi, mūs šoreiz ir paglābuši, un tie, kurus bija paredzēts nometināt Latvijā, pie pirmās iespējas pārceļas uz Rietumeiropu. Tā ir šobrīd, taču nevajag dzīvot ilūzijās, ka tas tā turpināsies vienmēr. Rietumeiropa ir pilna, bet migrantu pieplūdums neatslābst. Tas ir vienmērīgi pastāvīgs, bet kā rādīja 2015.gada migrācijas krīze, tas var kļūt arī viļņveidīgs, un sasniegt katastrofālus apmērus.

ceturtdiena, 2017. gada 27. jūlijs

Oligarhu sarunas. Jeb apmaksāta bumbulēšana kā rīcības aizstājēja.

Šodienas cepiens par Sudrabu parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājas amatu, patiesībā ir cepšanās par absolūti nesvarīgu detaļu absolūti nesvarīgā pasākumā. Atļaušos nocitēt Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 13.pantu, kas ir paša likuma esence:
" (1) Pabeidzot savu darbību, parlamentārās izmeklēšanas komisija sagatavo galaziņojumu, kurā atspoguļo:
1) komisijas sastāvu;
2) Saeimas doto uzdevumu, ja tāds ir bijis;
3) komisijas veikto darbu;
4) komisijas konstatētos faktus un to novērtējumu;
5) komisijas secinājumus;
6) komisijas priekšlikumus konstatēto trūkumu novēršanai, norādot institūcijas, kuru kompetencē ir attiecīgo trūkumu novēršana."



Tā arī ir lietas būtība: kaut kādi deputāti mēnešiem vai pat gadiem ilgi saņems naudu par komisiju sēdēm, zīmēsies TV kameru priekšā, mēģinās taisīt sev politisko kapitālu ar skaļiem paziņojumiem, bet juridisko seku nebūs nekādu. Būtībā politisko kapitālu jau ir sākuši taisīt ar lielo bļāvienu par Jūļa Krūmiņa sirdsdraudzeni, un krievu popsas cienītāju Sudrabu, lai gan pat ezītim ir skaidrs, ka ir pilnīgi vienalga vai komisiju vadītu Sudraba, Judins, Viņķele vai Kaimiņš. Nekur tālāk par bezjēdzīgu un tukšu muļļāšanos, sekas nenesošu tukšmuldēšanu, vienalga netiks.
 Vai kāds var uzskaitīt kādas tikai parlamentārās izmeklēšanas komisijas nav bijušas- Bankas Baltija afēra, elitāro pedofīlu noziegumi, Jūrmalgeita, nesmukumi ap Citadeles izsaimniekošanu, un kādas tik vēl ne! Un ar ko šī darbības imitācija ir beigusies? Ne ar ko! Nē, kur nu- bija taču galaziņojumi ... 

Lietas būtība ir tāda, ka pati šī komisija ir darbības imitācija, lai neteiktu vēl skarbāk- masturbācija. Ja es pareizi saprotu, mums taču ir tiesiska valsts, mums ir SAB un KNAB, ģenerālprokuratūra un Drošības policija. Kur ir kriminālprocesi, kur aizdomās turēto statusa piemērošanas personām, kuru izteikumi liecina par noziedzīgu darījumu plānošanu un realizēšanu? Un mums taču ir "neoligarhu" partijas, kas kontrolē gan iekšlietu, gan tieslietu ministrijas. Interesanti gan, ka šo "neoligarhisko" spēku pārstāvjiem nav nekādu problēmu atrasties vienā valdībā ar nepārprotamiem oligarhu izsūtāmajiem, un pat pieņemt, ka premjera pienākumus, kaut arī uz laiku, pilda nelegālo "ļimončiku" kārotājs. Viss kārtībā, labāk taču ir nevis rīkoties, bet bumbulēt nejēdzīgā komisijā. Un oligarhi turpinās rullēt. #OIigarhuSarunas

ceturtdiena, 2017. gada 22. jūnijs

Vissliktākā izvēle

Noslēdzoties vēlēšanām bija skaidrs: Liepājai ir tikai divi varianti- vissliktākais, un … vissliktākais. Teorētiski bija iespējams vēl trešais variants, kas būtu izpaudies kā jau ierasta lietu sabīdīšana Rīgas līmenī starp Saskaņu un provinciālo kampēju interešu partiju ZZS (kuras piedēklis ir Liepājas partija). Bet, vispirms par priekšvēsturi.
Pilsētu 20 gadu garumā nemainīgi vada tagadējās Liepājas partijas līderis Uldis Sesks. Par partiju klasiskā izpratnē šo veidojumu nosaukt gan ir grūti. Precīzāk būtu to saukt par jumtu, zem kura politiski legalizējies šo gadu laikā izaugušais un nostabilizējies pilsētas birokrātiski administratīvais aparāts, ar to saistīti uzņēmēji, pašvaldības iestāžu un kapitālsabiedrību darboņi, un šim masīvajam aparātam pietuvinātie indivīdi (radošo profesiju pārstāvji, sportisti, profesionālie NVO slaucēji utml.)- šādi vai citādi materiāli atkarīgi un ieinteresēti esošās pilsētas varas labvēlībā. Jautāsiet- kāda ir Liepājas partijas ideoloģija? Atbilde ir vienkārša- saglabāt varu, ietekmi, amatus, - visu to, ko nodrošina varas vertikāles nemainīgums, un ko simbolizē Uldis Sesks.

svētdiena, 2017. gada 9. aprīlis

Islāmistu terors tuvojas mūsu robežām

Parīze, Brisele, Londona, Minhene, nu arī tepat kaimiņos, Zviedrijā... Imigrants, kam Zviedrija ir devusi pajumti, kas ir parazitējis uz zviedru maksāto nodokļu rēķina, sarīko asinspirti. Mazāka mēroga islāma fanātiķu rīkotu terora aktu pret vietējiem „kas neciena islāmu”, Eiropā notiek visnotaļ bieži. Visus neuzskaitīt. Ikviens, kurš seko līdzi ziņām, noteikti būs redzējis apokaliptiskus skatus no liesmojošās Parīzes, Londonas, Stokholmas vai kādas citas pilsētas, kur laiku pa laikam satrakojušies melnādaino un musulmaņu pūļi sarīko pa kādam iznīcinošam grautiņam, lai paustu savu neapmierinātību, ka vietējie viņus „pietiekami labi neuzņem”.
Mūs tas neskar, un es esmu darījis visu iespējamo, lai neskartu arī nākotnē. Tāda bija mana motivācija, kad kopā ar domubiedriem rīkoju trīs vērienīgas protesta akcijas pret uzspiestiem imigrantiem 2015.gadā. Un, es varu teikt, ka atšķirībā no liekulīgajiem liberāļiem, kas atvēruši robežas slepkavām un teroristiem, un kam ne prātā nenāk aizstāvēt Latvijas robežas, neraudāšu krokodīla asaras par pašu radīto darbību sekām, bet darīšu visu, lai šie slepkavas, teroristi un noziedznieki, neeatnāktu līdz manai valstij, manai pilsētai! Latvijā mošeju nebūs!

trešdiena, 2017. gada 15. marts

Ko es pieminēšu 16.martā

Vakar „Kurzemes Vārdā” izlasīju sēru vēsti, ka mūžībā aizsaukts leģionārs Arvīds Rozenbergs.  Viņam ritēja 90-tais mūža gads. Bagāts mūžs krietnam latvietim, kuru bija tas gods pazīt, un kopā darboties Nacionālā Spēka Savienībā.  Atcerējos bērnību. Ģimenē, tuvākos un tālākos rados bija vairāki kādreizējie Latviešu leģiona cīnītāji, arī opis. Atceros viņus vēl kā sparīgus, spēka pilnus sirmgalvjus dažādās dzimumdienās un citās ģimeniskās pasēdēšanās. Nav vairs neviena, visi aizgājuši. Citus leģionārus iepazinu vēlāk, kopīgi darbojoties Latviskas Latvijas labā. Sevišķi gribas izcelt Liepājas Nacionālo Daugavas Vanagu enerģisko organizatoru Arvedu Vītolu, vīru, kam ļoti patika būt jauniešu vidū, nododot tiem savu pieredzi un patriotisko pasaules uzskatu. Tāpat vēstures pētnieku Vili Ustubu, Viktoru Rozentālu un citus. Viņu vairs nav. Līdz ar Arvīda Rozenberga aiziešanu, nav vairs neviena paša no tiem, ko pazinu.

pirmdiena, 2016. gada 26. decembris

Medības nav slepkavošana. Un otrādi.

Neesmu ne liberasts, ne vegāns, ne arī medību pretinieks, bet tas tracis ap nošauto lūšu mammu un sekojošo plātību internetā, man izraisa sekojošas pārdomas: 
- Cilvēki dodas medībās, lai iegūtu pārtiku, lai regulētu procesus dabā (neproporcionāli nesavairotos sugas, kas var apdraudēt citu sugu pastāvēšanu), lai aizstāvētu savus laukus un ganāmpulkus no plēsējiem un postītājiem. Man tie liekas ļoti saprotami un noteiktās situācijās arī nepieciešami motīvi. 
Ko es nesaprotu un nesapratīšu, tas ir zvēru šaušana bez vajadzības, tikai dēļ izklaides.
Un, lai atvaino dāmas, bet es esmu visai konservatīvs savos uzskatos par tradicionālajām dzimumu lomām, un uzskatu, ka karošana un medības ir vīriešu nodarbe un aicinājums (vismaz cilvēku pasaulē), pie kā sievietēm būtu jāķeras vien ārkārtējās situācijās. Ja sieviete gūst baudu no šādām izklaidēm, man tas nešķiet normāli. Un skandalozo popularitāti ieguvušā foto ievietošanu publiskai apskatei, uzskatu labākajā gadījumā par lielu bezgaumību, lai neteiktu vairāk.

sestdiena, 2016. gada 19. novembris

Pazīt savējos

Vakar biju Rīgā. Valsts svētki, 18.novembris. Laiks pelēcīgs, drūms, un tik pat drūma pati pilsēta. Varbūt Vecrīgā uzstrādītas kādas svētku dekorācijas, bet tur nebiju. Toties pilsētas centrā (Barona, Lāčplēša, Čaka ielās) no svētku sajūtas ne miņas. Tukšas dzertuves ar dārdošu krievu popsu, pakistāniešu kebabnīcas, un brīvdienā slēgtas rietumu humpalu bodes. Par svētkiem kaut cik atgādināja vien obligāti izkaramie karogi, un pat tie ne visur.
Bet visā šajā pilsētvides pelēcībā, sirdi sasildīja tie daudzie cilvēki, kas savu apģērbu bija rotājuši ar sarkanbaltsarkano lentīti. Viņi ienesa svētku sajūtu pelēcībā.