Ceļš uz nekurieni jeb politiskās degradācijas anatomija

Ir mums valdība, kas sevi dēvē par „tiesiskuma koalīciju”. Ko pašpasludinātais tiesiskums nozīmē praksē, to var redzēt kaut vai centienos PRETTIESISKI apejot likumu piešķirt vienai etniskai grupai īpašas privilēģijas uz valsts, tās pamatnācijas un visu pārējo iedzīvotāju rēķina. Runa, protams, ir par skandalozo afēru, kuru cenšas īstenot sabiedriska organizācija ar nosaukumu „Latvijas Ebreju kopiena”, kuras priekšgalā stāv krievvalodīgi ebreju miljonāri. Tik pat kliedzošs piemērs ir nesenais gadījums ar „vistiesiskākās” partijas „Vienotība” Saeimas frakcijas vadītāju Dzintaru Zaķi, kurš vispārējas uzmanības lokā nonāca par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Par analoģisku rīcību, pazīstamais basketbolists Andris Biedriņš pakļauts kriminālvajāšanai. Šo gadījumu var uzskatīt par īpašu cinisma paraugu, jo tieši „Vienotība” neapšaubāmi ir valsts absurdās nodokļu politikas arhitekti. Un, dubultstandarti, kādi tiek pielietoti, vērtējot Zaķa un Biedriņa pārkāpumus, ir visaugstākās raudzes cūcība. Vēl viena „tiesiskuma koalīcijas” dalībniece, ko Kaspars Dimiters trāpīgi nodēvēja par „Vienotības” vistas sarkanbaltsarkani krāsoto spārnu, ir VL-TB/LNNK. Par šī divgalvainā veidojuma vecāko daļu, politikai līdzi sekojošajiem, protams, ilūzijas sen zudušas, jo pēdējos 15 gadus TB/LNNK savā darbībā klaji bezkaunīgi savienoja bezseguma urāpatriotisku retoriku ar negausīgu shēmošanu un mantrausību, kamēr lētticīgos nacionāli noskaņotos vēlētājus vairs nevarēja paņemt ar Jura Dobeļa ākstīšanos Saeimas tribīnē un pirms vēlēšanām skandētajiem „Krievi nāk!” un „Latvieti nepadodies!”. Glābšanas riņķi, vecā, nacionāli iekrāsotā kleptokrātu gvarde, atrada gados jaunākajos, šķietami sasmērēties nepaguvušajos līdziniekos no Raivja Dzintara un Imanta Parādnieka partijas. Un, sākās tas pats riņķa dancis pats, ko vēl labi atceros no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem. Nedaudz vēstures. 1993.gads, pirmoreiz atjaunotās Latvijas vēsturē notiek Saeimas vēlēšanas. Tajās piedalās apvienība „Tēvzemei un Brīvībai”, kas apvienojusi šķietami radikālākos un principiālākos nacionālās idejas nesējus politikā. Viņi atklāti lieto lozungu „Latviju latviešiem!”, pieprasa bezierunu Latvijas dekolonizāciju, un 700 000 padomju laikos iebraukušo migrantu izdabūšanu ārā no valsts jebkuriem līdzekļiem. Toreizējie „tēvzemieši” pat nediskutē par kaut kādu šo migrantu iespējamo naturalizāciju, pakāpenisku integrāciju, latviešu valodas mācīšanu šiem kolonistiem. Stingri un principiāli, viņiem Latvija jāatstāj. Toreizējā partijas aktīviste Palmīra Lāce pat nosaka gadu, kad 700 000 kolonistu būs aizbraukuši. Viņasprāt tas būšot 2002.gads!!! Tēvzemiešu lielākais ienaidnieks ir komunistiskās nomenklatūras un privatizācijas laiku valsts izlaupītāju partija „Latvijas ceļš”, kuru vada bijušais LKP ideoloģiskasis sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Ieteiktu visiem interesentiem palasīt tā laika „tēvzemiešu” avīzes, un visus tos epitetus (starp citu, ļoti trāpīgos), kas veltīti „Latvijas ceļam”. Ar šiem pārkrāsotajiem komunistiem un valsts izlaupītājiem „tēvzemieši” nekad kopā neiešot, un, vispār, tos visus vajag tiesāt kā noziedzniekus… Protams, Saeimā ievēlētie seši „tēvzemiešu” deputāti ir opozīcijā, un viņu radikālā retorika gūst piekrišanu tautā. Nacionāli noskaņotie latvieši viņiem ļoti uzticas. 1995.gads. Atkal jaunas vēlēšanas. „Tēvzemei un Brīvībai” jau veseli 14 deputāti Saeimā, to skaitā tādi, par kuriem nacionāli domājošajiem līdz šim nekas nav bijis zināms. Bet tauta tiem dāvā uzticību. Ja jau šie iet zem „tēvzemiešu” karoga, tad pavisam noteikti godavīri, tikai tādi klusāki. Tiek veidota jauna koalīcijas valdība. Pēkšņi, „Tēvzemei un Brīvībai” vadoņi maina taktiku. Tiek paziņots, lai Latvija būtu nacionāla, lai notiktu dekolonizācija un visas citas labās lietas, ko esam solījuši, mums jābūt pie varas. Un, vienā mirklī tiek aizmirsta visa vairāku gadu garumā klaji paustā naidīgā retorika pret bijušajiem komunistiem un valsts izzadzējiem no „Latvijas ceļa” un tamlīdzīgiem grupējumiem, un agrāk dotie zvēresti, ka ar tiem tur nekad pie viena galda nesēdēšot. Ticīgie atbalstītāji tiek pārliecināti ar šķietami tik loģisko: ja mēs neiesim valdībā, tad varu pārņems promaskaviskie spēki, mums jābūt pie varas, lai pildītu solījumus utt. „Tēvzemieši” iegūst svarīgākos ministru amatus, tajā skaitā izglītības, labklājības, ekonomikas un tieslietu, kā arī ļoti treknas vietas privatizējamo valsts uzņēmumu padomēs un ierēdniecībā. Partijā uzrodas aizvien vairāk jaunu seju no biznesa struktūrām, kurām pēkšņi uznākusi nacionālā atklāsme, un uzradušās nacionālās jūtas… Atbalstītāji tiek pārliecināti, ka tagad tikai jādod laiks jaunajiem ministriem strādāt, un viss notiks. Cilvēki tam tic. Viņi ir pilni cerību un dāvā saviem vadoņiem neierobežotu uzticības kredītu. Radikālā retorika gan tiek pieklusināta, bet to jau kvēlajiem atbalstītājiem jāsaprot, kā nekā, mēs tagad esam valdības partija, mums jāizskatās solīdi. Partijas avīzes gan turpina lamāt okupantus un bijušos komunistus no „Latvijas ceļa”, bet nebūt ne ar tādu niknumu kā agrāk, tie vairāk ir tādi politiskajā dienaskārtībā izplatīti dzēlieni konkurentiem. Cilvēkiem, kam ir kvēlas nacionālās jūtas, ļoti patīk 16.marta gājieni, 18.novembra parādes, politiķi, kuri apmeklē politiski represēto pasākumus, daudz runā par Krievijas imperiālismu un tamlīdzīgām lietām. „Tēvzemieši” to turpina darīt un šīm lietām ierāda ļoti nozīmīgu vietu… Tomēr, kaut arī viņi ir ietekmīgākā valdības partija, šajā laikā ne vien nenotiek apsolītā dekolonizācija, bet faktiski vispār neviens krievs Latviju neatstāj. Latvija ir tik pat nelatviska, kāda tā bija. Sveštautiešu ietekme ekonomikā turpina strauji pieaugt. 1997.gads. TB/LNNK (šajā laikā „Tēvzemei un Brīvībai” sev jau pievienojusi mazāk ietekmīgo LNNK) pārstāvis Guntars Krasts kļūst par premjerministru koalīcijas valdībā ar agrāk tik daudz lamātajiem komunistiem un liberāļiem. Nacionāli noskaņotie gavilē, nu tikai būs, beidzot sāksies nacionālā atmoda! Tāds triumfs, nacionāls politiķis vada valdību. Bet… par premjerministra biedru kļūst Juris Kaksītis- padomju tiesnesis, kurš 1983.gadā ar cietumsodu notiesāja leģendāro nacionālās pretestības kustības dalībnieku Gunāru Astru… Daudziem uz āru tas palika nepamanīts, bet šis gadījums atstāja ļoti nopietnas sekas partijas iekšienē. Radikāli noskaņotajiem nacionālistiem, kas no pirmsākumiem bijuši „tēvzemiešu” rindās, tas ir pēdējais piliens pacietības kausā. Viņi sāk pamest partiju. Izstājas arī leģendārais Eduards Berklavs. Un, partija arī nebēdājas, jo vietā nāk jauni „progresīvi”, „eiropeiski domājoši” uzņēmēji un citi veikli zēni. Partija sāk atbrīvoties no nacionālradikāļu tēla. Tie, kas paši neprotas aiziet un maisās pa kājām, ar savu pārlieko nacionālismu, un tic, ka no iekšas vēl iespējams ko mainīt, tiek vienkārši izslēgti par „radikālismu”, „nacionālsociālisma propagandu” un tamlīdzīgiem pārkāpumiem. Šie mori savu ir padarījuši, un nu var iet. Partija sāk degradēties aizvien straujāk. Mainās cilvēki, mainās idejas, nacionāla vairs ir tikai izkārtne, un arī tā kļūst šķebinoši remdena. Partija, kas 1994.gadā atklāti sadarbojās ar Lepēna Francijas Nacionālo fronti, kļūst par galveno eirointegrācijas propagandētāju. Par aizmuguriskiem tumšajiem biznesa darījumiem vispār nerunājot. Kulminācija bija skandalozā „Jūrmalgeita”, kuras viens no galvenajiem varoņiem bija „tēvzemiešu” līderis Jānis Straume, kurš gan tur figurēja ar krimināli skanošo segvārdu „Baķka”. Par tālāko nemaz nav vērts runāt. Partija kļuva par neatņemamu valdošās sistēmas sastāvdaļu, ar nedaudz nacionāli iekrāsotu izkārtni un pretkrievisku retoriku. Tās programma gadu gaitā tika neskaitāmas reizes pārveidota, līdz no sākotnējā kaujinieciskuma nepalika ne smakas. Lai kaut nedaudz saglabātu nacionāli noskaņoto vēlētāju simpātijas, tribīnē tika palaisti politiskie klauni Pēteris Tabūns un Juris Dobelis (kuram pat tika atļauts piesolīt nāvi okupantiem), bez jebkādas ietekmes, bet īstie lietu bīdītāji, kā TB/LNNK valdes loceklis Jānis Birks, laikā, kad bija Rīgas mērs, aizliedza 16.marta gājienu 2006.gadā, kad ap to tika uzcelts bēdīgi slavenais žogs!), bet sankcionēja homoseksuālistu izvirtības parādi… Neviens TB/LNNK ziedu laikos pat nemēģināja ne ierobežot 9.maija svinēšanu, ne nojaukt okupantu pieminekli Pārdaugavā, ne citādi ierobežot pretlatviskās aktivitātes. Viss tika aizmirsts, un rezultātā TB/LNNK, piecpadsmit gadus pārbaudot sev uzticīgo vēlētāju pacietību, beidzot pietuvojās politiskās mēslaines robežai. Bet piecpadsmit gadi tika pazaudēti. Piecpadsmit gadi pagāja līdz cilvēkiem nokrita klapes no acīm. Tieši šajos laikos mūsu Dzimtene tika nežēlīgi postīta, denacionalizēta, izlaupīta un iztirgota, ar „tēvzemiešu” piekrišanu un līdzdalību. Bet, es atceros, cik lēni tā uzticība sabruka, kad notika acīmredzamas nodevības un cūcības, vienmēr bija uzticīgu fanu pulciņš, kurš gan ar katru gadu skaitliski dila,kas ticēja, ka „savādāk jau nevar”, ka vadoņi ir gudri, ka laipošana, vienaldzība un gļēvulība ir politiska tālredzība un „stratēģiski gājieni”. Un līdz pat galīgam politiskajam bankrotam atradās ļaudis, kas neredzēja vai suģestēja sevi neredzēt acīmredzamo, un mānija sevi ar „viltīgo stratēģiju” vai ticēja un centās iestāstīt citiem, ka visi TB/LNNK nesmukumi ir „Maskavas aģentu” provokācijas utt. Ko gribēju teikt: ceļš uz nodevību jau nav krass, tas sākas soli pa solim un sākumā nav pat pamanāms. Bet tam ir viena pazīme, kad vadoņi daudz un plaši savas darbības izskaidro ar „mazākajiem ļaunumiem”, „citādi jau nevar” un tamlīdzīgiem eifēmismiem. Runājot par „tēvzemiešu” jauno maiņu, tā sauktajiem „vislatviešiem” notiek viss tas pats, kas jau notika, turklāt vēl straujāk un neglītākā formā. Burtiski mats matā, tie paši attaisnojumi un retorika, tā pati laipošana, tā pati grūstīšanās pie siles, tās pašas jaunās, pragmatiskās sejas, kas uzrodas, kad partija kļūst ietekmīga. Un, tas pats uzticamais fanu pulciņš, kas tic, ka viss notiek cēlas idejas vārdā… Jaunieši mirdzošām acīm, kas der, lai nestu karogus, turētu plakātus un spiestu „ieteikt” partijas propagandu portālā draugiem.lv. Kad jādala amati, tad gan noteicošais faktors ir ne tik daudz mirdzošās acis, bet radniecība ar partijas vadoņiem. Var jau teikt, ka vadoņa Imanta Parādnieka mamma ir visgudrākā un piemērotākā, lai vadītu kultūras ministres biroju, grūtāk gan izskaidrot, kāpēc cita vadoņa, Jāņa Iesalnieka (kurš jau saņem ap 1000Ls mēnešalgu Saeimā) sieva ir viskompetentākā, lai ieņemtu labi apmaksātu un neko neizsakošu amatu „ministres palīdze” Interesanti, starp citu, ko šī palīdze dara? Bet tās jau ir vecumvecās politiskās virtuves tradīcijas-vispirms sev un saviem radiem- mammām, sievām mīļākajām, tad pārējiem. Jeb, kā deputāts Jānis Dombrava, kad bez autovadītāja apliecības saņēma degvielas kompensāciju dienesta mašīnai, taisnojās: ”tā jau citi arī darījuši…” (citāts gan iespējams neprecīzs, doma gan). Protams, šobrīd rēķinos, ka „uzticamais fanu pulciņš”, kas pagaidām vēl krietni liels, zākās mani par provokatoru, varbūt pat par „Maskavas aģentu” aizstāvēs savus vadoņus un partijas mundiera godu. Man būs interesanti, cik ilgi tas vilksies, kādā tempā notiks vilšanās un atbirums, un, kad iestāsies bankrots. Laikam jau daudzi gadi. Žēl, bet laiks tiek zaudēts neatgriezeniski…