Vakar „Kurzemes Vārdā” izlasīju sēru vēsti, ka mūžībā
aizsaukts leģionārs Arvīds Rozenbergs.
Viņam ritēja 90-tais mūža gads. Bagāts mūžs krietnam latvietim, kuru
bija tas gods pazīt, un kopā darboties Nacionālā Spēka Savienībā. Atcerējos bērnību. Ģimenē, tuvākos un tālākos
rados bija vairāki kādreizējie Latviešu leģiona cīnītāji, arī opis. Atceros
viņus vēl kā sparīgus, spēka pilnus sirmgalvjus dažādās dzimumdienās un citās
ģimeniskās pasēdēšanās. Nav vairs neviena, visi aizgājuši. Citus leģionārus
iepazinu vēlāk, kopīgi darbojoties Latviskas Latvijas labā. Sevišķi gribas
izcelt Liepājas Nacionālo Daugavas Vanagu enerģisko organizatoru Arvedu Vītolu,
vīru, kam ļoti patika būt jauniešu vidū, nododot tiem savu pieredzi un
patriotisko pasaules uzskatu. Tāpat vēstures pētnieku Vili Ustubu, Viktoru
Rozentālu un citus. Viņu vairs nav. Līdz ar Arvīda Rozenberga aiziešanu, nav
vairs neviena paša no tiem, ko pazinu.
