trešdiena, 2017. gada 15. marts

Ko es pieminēšu 16.martā

Vakar „Kurzemes Vārdā” izlasīju sēru vēsti, ka mūžībā aizsaukts leģionārs Arvīds Rozenbergs.  Viņam ritēja 90-tais mūža gads. Bagāts mūžs krietnam latvietim, kuru bija tas gods pazīt, un kopā darboties Nacionālā Spēka Savienībā.  Atcerējos bērnību. Ģimenē, tuvākos un tālākos rados bija vairāki kādreizējie Latviešu leģiona cīnītāji, arī opis. Atceros viņus vēl kā sparīgus, spēka pilnus sirmgalvjus dažādās dzimumdienās un citās ģimeniskās pasēdēšanās. Nav vairs neviena, visi aizgājuši. Citus leģionārus iepazinu vēlāk, kopīgi darbojoties Latviskas Latvijas labā. Sevišķi gribas izcelt Liepājas Nacionālo Daugavas Vanagu enerģisko organizatoru Arvedu Vītolu, vīru, kam ļoti patika būt jauniešu vidū, nododot tiem savu pieredzi un patriotisko pasaules uzskatu. Tāpat vēstures pētnieku Vili Ustubu, Viktoru Rozentālu un citus. Viņu vairs nav. Līdz ar Arvīda Rozenberga aiziešanu, nav vairs neviena paša no tiem, ko pazinu.

Laiks rit nežēlīgi, paaudzes mainās. Skatījos Jura Podnieka filmu „Strēlnieku Zvaigznājs”. Bija laiks, kad pēdējās dienas vadīja nedaudzie vēl palikušie streļķi, tāpat Latvijas Brīvības cīņu dalībnieki, tagad tie ir viņu dēli- leģionāri un partizāni, un reiz tādi paši būs III Atmodas aizsācēji, un galu galā arī mēs, salīdzinoši jauna gadagājuma cilvēki. Domāju, strēlnieku un brīvības cīnītāju paaudze izaudzināja leģionārus. Viņu paaudze deva bērnus, kas saglabāja Latvietību un atnesa III Atmodu. Manu paaudzi ir skāruši viņi. Bet, kas rādīs piemēru maniem bērniem un mazbērniem? Pašiem jācenšas, nekas cits jau neatliek.


Nobeigumā vēlos pateikt: Es nevaru aiziet nolikt ziedus katram leģionāram atsevišķi, nolikšu vectēvam, bet pārējos pieminēšu šovakar, pulksten 18.00 Liepājas Centrālkapos pie leģionāru piemiņas akmeņa. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru