Vakar „Kurzemes Vārdā” izlasīju sēru vēsti, ka mūžībā
aizsaukts leģionārs Arvīds Rozenbergs.
Viņam ritēja 90-tais mūža gads. Bagāts mūžs krietnam latvietim, kuru
bija tas gods pazīt, un kopā darboties Nacionālā Spēka Savienībā. Atcerējos bērnību. Ģimenē, tuvākos un tālākos
rados bija vairāki kādreizējie Latviešu leģiona cīnītāji, arī opis. Atceros
viņus vēl kā sparīgus, spēka pilnus sirmgalvjus dažādās dzimumdienās un citās
ģimeniskās pasēdēšanās. Nav vairs neviena, visi aizgājuši. Citus leģionārus
iepazinu vēlāk, kopīgi darbojoties Latviskas Latvijas labā. Sevišķi gribas
izcelt Liepājas Nacionālo Daugavas Vanagu enerģisko organizatoru Arvedu Vītolu,
vīru, kam ļoti patika būt jauniešu vidū, nododot tiem savu pieredzi un
patriotisko pasaules uzskatu. Tāpat vēstures pētnieku Vili Ustubu, Viktoru
Rozentālu un citus. Viņu vairs nav. Līdz ar Arvīda Rozenberga aiziešanu, nav
vairs neviena paša no tiem, ko pazinu.
Laiks rit nežēlīgi, paaudzes mainās.
Skatījos Jura Podnieka filmu „Strēlnieku Zvaigznājs”. Bija laiks, kad pēdējās
dienas vadīja nedaudzie vēl palikušie streļķi, tāpat Latvijas Brīvības cīņu
dalībnieki, tagad tie ir viņu dēli- leģionāri un partizāni, un reiz tādi paši
būs III Atmodas aizsācēji, un galu galā arī mēs, salīdzinoši jauna gadagājuma
cilvēki. Domāju, strēlnieku un brīvības cīnītāju paaudze izaudzināja
leģionārus. Viņu paaudze deva bērnus, kas saglabāja Latvietību un atnesa III
Atmodu. Manu paaudzi ir skāruši viņi. Bet, kas rādīs piemēru maniem bērniem un
mazbērniem? Pašiem jācenšas, nekas cits jau neatliek.
Nobeigumā vēlos pateikt: Es nevaru aiziet nolikt ziedus
katram leģionāram atsevišķi, nolikšu vectēvam, bet pārējos pieminēšu šovakar,
pulksten 18.00 Liepājas Centrālkapos pie leģionāru piemiņas akmeņa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru