Alkatība un nekaunība

Jau kārtējo reizi mākslīgi aktualizēts t.s. ebreju īpašumu jautājums, kad kāda mistiska, tikai 2003.gadā dibināta sabiedriska organizācija, kas sevi nosaukusi par „Latvijas Ebreju kopienu” pieprasa no valsts desmitiem miljonu vērtus nekustamos īpašumus, kas pirms Otrā pasaules kara piederējuši dažādām Latvijas ebreju organizācijām, vai, ja nav iespējams nodot šīs organizācijas rīcībā konkrētus īpašumus, tad naudas kompensāciju, atbilstoši šā laika nekustamo īpašumu tirgus cenām. Pazīstamais advokāts Andris Grūtups šīs aktivitātes vērtē ar diviem visnotaļ trāpīgiem vārdiem: „alkatība un nekaunība”. Kādēļ tā? Neliels ieskats šīs, dažu veiklu ebreju darboņu iecerētās afēras būtībā. Pirmkārt, uzreiz pēc mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas, 90-tajos gados sākās tā sauktais denacionalizācijas process, un līdz 1940-tajam gadam kādam piederējušo īpašumu mantinieki, nešķirojot tos pēc tautības, varēja atgūt senčiem piederējušos īpašumus. To varēja arī reliģiskās draudzes, tajā skaitā arī jūdaisti. Un, tas tika darīts. Tagad, kad īpašumu denacionalizācijai paredzētais termiņš ir beidzies jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, nevienam pat prātā neienāk kaut ko prasīt no valsts. Izņēmums ir vienīgi ebreji, kuru pašreizējo aktivitāšu absurdumu advokāts Grūtups komentē šādi: „Lai atdotu ebrejiem t.s. viņu īpašumus, vajag pieņemt jaunu likumu, kas paredz, ka ebreji ir izredzētā tauta un ka viņiem ir lielākas tiesības nekā latviešiem, krieviem vai jebkurai citai tautai, kas te dzīvo.” Turklāt, ja papētām notikušos procesus, mūsu valsts jau tā pret ebrejiem ir izturējusies kā pret „izredzētajiem”, izrādot tādu iztapību, kādu nav baudījusi neviena cita etniska grupa, ieskaitot zemes saimniekus latviešus. Piemēra pēc, denacionalizācijas procesa laikā tika ievērots princips, ka netiek atgriezti pirms okupācijas laika pastāvējušo laicīgo sabiedrisko organizāciju īpašumi. Un, gluži pamatoti, jo pastāvēja risks, ka dažādas afēristu grupas masveidā dibinās biedrības ar pirmsokupācijas laiku nosaukumiem, pievāks īpašumus, un pēc tam tos vienkārši pārdos vai citādi izsaimniekos. Ebreju interešu lobiji tomēr sev panāca īpašu izņēmumu, un kopumā, pēc Grūtupa aplēsēm, viņi no valsts ieguvuši jau kādus 30 īpašumus. 90. gadu sākumā Ebreju kultūras biedrībai tika piešķirta ēka Rīgā, Skolas ielā 6. Daugavpilī ar domes atbalstu ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas. Liepājā ebreji atguva pirmskara ēku Kungu ielā. 1992. gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība Bikur Holim, kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu. Tās filiālei Žēlsirdīgās māsas tika atdota bijušās sieviešu slimnīcas ēka. Taču ar to nepietika. Latvijas valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Lubavič pamatskolu, ko finansē valsts. 1998. gadā Latvijas Universitātē tika nodibināts Jūdaistikas studiju centrs.2001. gadā akreditēja muzeju Ebreji Latvijā, kas sāka saņemt valsts finansējumu. Jautāsim, par kuru citu mazākumtautību valsts vēl izrāda tādas rūpes? Ir sakāmvārds, ka apetīte augot līdz ar ēšanu. Tieši to var attiecināt uz „Latvijas Ebreju kopienas”, ārpus valsts likumdošanas, tiesiskuma un ētikas normām izvirzīto prasību, nodot šīs sabiedriskās organizācijas rīcībā nu jau veselus 270 nekustāmos īpašumus. Pēc būtības šī prasība ir aicinājums vienu etnisku grupu stādīt pāri likumam, un pārējos Latvijas iedzīvotājus diskriminēt pēc rases vai etniskām pazīmēm, un, nudien politiski nekorekta šķiet valsts augstāko amatpersonu ielaišanās diskusijā par šo absurdu, neskatoties, ka ministru kabinetu rotā viedi vārdi, kuriem būtu jāizsaka valsts likumdošanas pamatprincipi: „Viens likums, viena taisnība visiem”. Un, vēl dažas replikas un retoriski jautājumi? Vai nešķiet dīvaini, ka labu laiku pēc denacionalizācijas procesa pabeigšanas, 2003.gadā pēkšņi paceļas šī prasība pēc ebreju īpašumiem, un tā brīnumainā kārtā sakrīt ar to, ko saucām par nekustāmā īpašuma burbuli, jeb ļoti strauju nekustāmā īpašuma tirgus cenu pieaugumu? Turklāt, būsim atklāti, pēc Padomju Savienības sabrukuma ļoti daudzi no šiem īpašumiem bija ļoti bēdīgā tehniskā stāvoklī, un šajos gados valsts un pašvaldības tajos paspēja ieguldīt visai ievērojamus līdzekļus, ievērojami paceļot īpašumu vērtību, un padarot tos par visai iekārojamiem kumosiem. Interesanti šķiet arī kāda ir šīs „Latvijas ebreju kopienas”, kuru pa saviem 90%, ja ne vēl vairāk, veido okupācijas laikā no Mogiļevas, Taškentas, Birobidžanas un tamlīdzīgiem PSRS nostūriem iebraukušie krievvalodīgie padomju ebreji, tiesiskā, jā arī garīgā, kulturālā un morālā saikne ar pirmskara Latvijas ebrejiem? Tīri cilvēciski, nu kā galvenais īpašumu prasītājs, Baltkrievijas ebrejs, „Rietumu bankas” īpašnieks Arkādijs Suharenko, kurš nav spējis apgūt pat latviešu valodu, var pretendēt uz šo mantojumu, kuram ir ne vien mantiska, bet arī nozīmīga kultūrvēsturiska vērtība? Nesen nācās iet garām vēsturiskajai Liepājas ebreju kapsētai, kas atrodas blakus Līvas kapiem. Paveras pabriesmīgs skats. Kapsēta aizaugusi, nekopta, greznie jūdu kultūru simbolizējošie kapu pieminekļi un obeliski vietām apgāzušies, un visur pretī dveš pamestības elpa. Nevienu tie neinteresē, kopēju nav. Bet, kā? Kur tad ir tie ebreji, kas tik pašaizliedzīgi rūpējas par savu kopienu un Latvijas ebreju mantojumu, un savos kompensāciju sarakstos iekļāvuši arī vairākus greznus Liepājas vēsturiskā centra namus? Te nu gluži negribot rodas arī atbilde: kapsēta nav īpašums, ko var pārdot, izīrēt vai veikt citas saimnieciskās darbības… Alkatība un nekaunība, citus vārdus grūti atrast, lai raksturotu to, ko daži afēristi, reketieru centīgām metodēm cenšas izdarīt ar mūsu valsti.

Latvieši- izmirstoša tauta! Ko darīt?

Valsts pirmās amatpersonas demogrāfiju pasludinājušas par prioritāti, taču, manuprāt nedara neko praktisku lietas labā. Kādēļ par to jāsatraucas, kas notiek ar latviešiem, kādā demogrāfiskajā situācijā esam, par to visu turpmāk.

Reti kura tauta divdesmitajā gadsimtā ir tik smagi cietusi, un zaudējusi tik daudz dzīvā spēka, kā latvieši. Pirmā Pasaules kara upuri, un tam sekojošās bēgļu gaitas, kas uz Krieviju aizved teju miljonu toreizējās Latvijas iedzīvotāju (tikai no Kurzemes-404 000!), no kuriem liela daļa gan atgriežas, bet vēl 1926.gadā toreizējā Padomju Savienībā mīt 151 410 latvieši. Desmit gadus vēlāk, staļinisma valsts terora kulminācijā, tautība „latvietis” nozīmē gandrīz drošu nāvi, jo pret turienes latviešiem tiek īstenots genocīds dēļ etniskās piederības, un gandrīz visi latvieši tiek iznīcināti. Tiem, kam laimējas izdzīvot, pārkrievojas, vai nu aiz bailēm, vai dabiskās asimilācijas ceļā. Nākamā demogrāfiskā katastrofa skar Latvijas latviešus līdz ar 1940.gadā notikušo komunistisko okupāciju, kad viena gada laikā tiek noslepkavoti vairāki tūkstoši mūsu tautai piederīgo, un vairāki desmiti tūkstoši- izsūtīti uz staļinistu nāves nometnēm Iekškrievijā. Nogalināto, izsūtīto, bez vēsts pazudušo bilance ir 34 250. Pēc tam, 1949.gadā padomju okupanti lopu vagonos uz Sibīriju deportē vēl 42 133 cilvēku. Daudzi, jo sevišķi bērni, iet bojā grūtajos ceļa apstākļos un verdzībai līdzīgajos piespiedu darbos, daudzas ģimenes neatgriežas. Otrajā Pasaules karā, latvieši karo abās pusēs, dzīvā spēka zaudējumi milzīgi, kopā vairāk par 100 000 jaunu vīriešu, daudz arī civilo upuru. Kara beigās, kad komunistu uzvara ir nenovēršama, lai glābtu dzīvību un paglābtos no represijām, bēgļu gaitās uz Rietumiem dodas aptuveni 200 000 latviešu. Viņus un viņu pēcnācējus mēs saucam par klaida jeb trimdas latviešiem. Lielākā daļa otrās un trešās paaudzes trimdas latviešu Latvijai ir neatgriezeniski zuduši- pārtautojušies, zaudējuši latviešu valodu un visas saiknes ar Latviju. Nepilnus divus miljonus lielai tautai, divdesmitā gadsimta zaudējumi bijuši vienkārši katastrofāli. Tā ir vēsture, kura jāzina, lai spētu vērtēt demogrāfiskos procesus šodien, un saprast, kāpēc mēs esam tik cik esam, un, kāpēc esam apdraudēti kā tauta. Taču, pievērsīsimies mūsdienām. Padomju okupācijas laiku pēdējā trīsdesmitgadē notika masveidīga Latvijas kolonizācija, un iedzīvotāju skaits pieauga uz krievvalodīgo migrantu rēķina. Okupācijas varas īstenoto Latvijas kolonizēšanu un pārkrievošanu, protams, jāuzskata par pret latviešiem vērstā genocīda vienu no paveidiem, kura sekas mēs izjūtam vēl šodien- sašķeltas sabiedrības, krieviskas pilsētvides, visādu lindermaņu, osipovu un kravcovu izskatā. Taču, šajā laikā valdījusī zināmā sociālās drošības sajūta nostabilizēja arī latviešu demogrāfisko situāciju, ļaujot vismaz nedaudz atkopties pēc gadsimta pirmās puses milzīgajiem zaudējumiem. Šajā laika posmā dzimstība pastāvīgi nedaudz pārsniedz mirstību, un notiek lēns, taču tomēr dabiskais pieaugums. 90-tajos gados, līdz ar valsts atjaunošanu, diemžēl situācija krasi mainās, izvirzot Latviju visstraujāk izmirstošo valstu pieciniekā! Ja 1986.-1988. gadā dzima vairāk nekā 40 tūkstoši, tad 1996.-1999.gadā, vairs tikai 19 tūkstoši. Šo kritumu, neņemot vērā citus faktorus, demogrāfi skaidro gan ar mežonīgajā kapitālismā valdošo nedrošības sajūtu par rītdienu, tik pat kā neeksistējošo valsts atbalstu un daudzu ģimeņu stigšanu nabadzībā. Tikai tā sauktajos „treknajos gados” situācija nedaudz uzlabojas. 2006.gadā piedzimst 22 tūkstoši, bet pēdējo dekāžu maksimums tiek sasniegts 2008.gadā, ar 24. tūkstošiem jaundzimušo. Ekonomiskā krīze aptur pat šo niecīgo progresu, 2009.gadā piedzimst vairs tikai 21,7 tūkstoši, bet 2011-tajā- 18,6 tūkstoši, sasniedzot zemāko dzimstības līmeņa slieksni neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā. Vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti samazinājās no vairāk nekā 2,0 bērniem 1980.gadu beigās līdz 1,3-1,4 bērniem „treknajos gados", bet 2011.gadā tas ir nokritis līdz kritiski zemajam līmenim - 1,1 bērnam. Lai valsts iedzīvotāju skaitu saglabātu nemainīgu, nepieciešams, lai sievietēm būtu vidēji 2,2-2,3 bērni, lai mēs kā tauta varētu pastāvēt, latviešu ģimenēs būtu jābūt vismaz trīs bērniem, vēlams pat vairāk, lai kompensētu dabisko atbirumu, ko rada cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ neizveido ģimenes vai nespēj laist pasaulē bērnus. Saglabājoties pašreizējām demogrāfiskajām tendencēm, zinātnieku prognozes par latviešu tautas nākotni ir šokējošas. Jau pēc dažām paaudzēm Latvijas iedzīvotāju skaits nokritīsies zem miljona, bet, pēc 100 gadiem, pēc demogrāfa Ilmāra meža aplēsēm, - 2110.gadā - Latvijā varētu būt vairs tikai 0,39 miljoni pašreizējo Latvijas iedzīvotāju pēcteču, kas savukārt jau 2150.gadā būs atkal samazinājies līdz 0,15 miljoniem. Un, ja no šī skaita atsevišķi izdalām tieši latviešus, tad var teikt, mums, kā tautai, atvēlēti vairs tikai divi gadsimti… Latviešu tautas straujo dilšanu apstiprina arī pēdējās tautas skaitīšanas dati, kas liecina, ka divās pēdējās dekādēs, mēs ik gadus vidēji zaudējam cilvēkus, kuru skaits līdzvērtīgs vienai vidējai Latvijas pilsētai, tādai, kā Valmiera. Turpmākajās desmitgadēs zaudējumi pieaugs aritmētiskā progresijā. Jau tuvākajās desmitgadēs, lai ekonomika un sociālā nodrošinājuma sistēma varētu elementāri funkcionēt, mums pēc loģikas būtu nepieciešami imigranti. Ko tas nozīmētu Latvijai? Tikai to, ka valsts kļūtu aizvien nelatviskāka, pie mums ieplūdīs svešām rasēm un kultūrām piederīgie, daudz piesauktie znoti-nēģeri, kļūs par realitāti daudzām latviešu ģimenēm, dzims bērni, kuri nekādi vairs nebūs saucami par latviešiem, strauji pieaugs etniskā spriedze, līdz mēs kauju zaudēsim un izdzisīsim. Līdz ar latviešu aiziešanu nebūtībā, zudīs jēga arī Latvijas valstij. Protams, var būt arī savādāk, vismaz teorētiski, vai, kā raksta demogrāfs Ilmārs Mežs: „Latvijas demogrāfiskais liktenis tiks izlemts XXI gadsimtā - vai tā gaitā latvieši spēs pierādīt, ka var nodrošināt šīs zemes minimālu aizpildīšanu ar saviem pēcnācējiem, radot pietiekami daudz savas kultūras nesējus un attīstītājus. Būtībā tas izšķirsies jau tuvākajā paaudzē - nākamos 25 gados”. Dzimstības līmenis ir atkarīgs no daudziem faktoriem, protams, ļoti svarīga ir ekonomiskā situācija un sociālais nodrošinājums, taču nebūt ne svarīgākie, jo izmirst arī citas daudz labklājīgākas Eiropas valstis, tiesa ne tik strauji, bet tomēr. Kā primārais faktors tomēr jāatzīmē tradicionālo vērtību sabrukums un morālais pagrimums. Modernā liberālisma nāves ideoloģija, kas aizstājusi Dieva vārdu, pārspīlētās „cilvēktiesības”, ar seksuālo visatļautību un vieglprātīgo attieksmi pret abortiem (vai zinājāt, ka pēc statistikas Latvijā, vidēji dienā mātes miesās tiek nonāvēti 38 bērniņi?!), egoisms, dzīvošana dēļ savām baudām, karjerisms, un tamlīdzīgi. Nebūšu naivs, un necerēšu, ka šeit uzrakstītais radikāli mainīs kopējo situāciju valstī, taču, ja kaut daži aizdomātos un kaut ko izvēlētos mainīt savā dzīvē, tas jau būtu solis uz priekšu izkļūšanā no nolemtības. Tādēļ būtu lietderīgi apskatīt šīs problēmas dažādos griezumos. Kāpēc sabrūk ģimeniskās vērtības, kāpēc aborti līdzinās milzīgai latviešu slepkavošanas mašīnai. Kāpēc latvieši pamet savu pilsētu un valsti, un vai ir iespējama viņu atgriešanās. Tāpat, protams, par valsts un pašvaldības atbalstu jaunajām ģimenēm, kas tām tiek dots, un, kas vajadzīgs.

Referendumi valstī un pašvaldībās

Demokrātija, tulkojot tieši no sengrieķu valodas, nozīmētu „tautas vara”. Var jau spriedelēt par šī valsts pārvaldes modeļa plusiem un mīnusiem, un atradīsim gan vienus, gan otrus. Bet, viens gan jāatzīst, ka pašreizējā realitātē, ja valsts pārvaldē vispār ir iespējams panākt to, ko saucam par taisnīgumu, tad tas īstenojams pēc principa- viens cilvēks-viena balss. Pie mums it kā valda demokrātija, jo reizi četros gados, mēs varam ievēlēt Saeimu un vietējo pašvaldību, un mūsu ievēlētie priekšstāvji pārvalda valsti mūsu vietā, bet… Un te rodas jautājums, vai viss, kas notiek „tur augšā” patiesi notiek saskaņā ar mūsu gribu un mūsu interesēm? Vai mēs ievēlot Saeimā vai pašvaldībā konkrētu cilvēku, varam prognozēt šī cilvēka rīcību turpmākajos gados? Varas augstumi pārbauda gan cilvēka raksturu, gan godaprātu un pārsvarā mēs varam tikai šausmināties par to cilvēku rīcību, kurus paši esam ievēlējuši. Nonākot augstā amatā paveras tik daudz kārdinājumu izmantot savu stāvokli personiskajās interesēs, jāsaskaras ar spiedienu no dažādām biznesa struktūrām, starptautiskā kapitāla lobētājiem un tamlīdzīgām interešu grupām. Tā dzimst korupcija, nesaimnieciskums un idiotiski lēmumi, kuri bieži vien ir pret tautas vairākuma interesēm. Un, pēc tam, mēs, vienkāršie cilvēki, lasām ziņas un lamājam valdību, turklāt bieži vien ļoti pamatoti, jo ir taču taisnība, mēs piedalāmies vēlēšanās tikai reizi četros gados, un vairāk neko nespējam ietekmēt. Tomēr, ja valdošā elite savā augstprātībā un nerēķināšanās ar vienkāršajiem cilvēkiem, to interesēm un viedokli, aiziet par tālu, mūsu rokās tomēr paliek svarīgs mehānisms, kā to apturēt- referendums. Un, tieši šo pēdējo ieroci mums gatavojas izsist no rokām tie, kuri sevi paši nosaukuši par „tiesiskuma koalīciju”. Demokrātijas iznīcināšana, rupja ņirgāšanās par pilsoņiem, un pēdējās iespējas atņemšana tautai, aizstāvēt savas tiesības pret valdošo patvaļu, citādi būtu grūti nodēvēt valdošās koalīcijas lēmumu no 2015.gada atteikties no divu posmu parakstu vākšanas sistēmas, liekot referenduma iniciatoriem pašiem savākt 150 000. parakstu, līdzšinējo 10 000. vietā. Praksē tas nozīmē likvidēt referenduma iespēju vispār. Jo, atcerēsimies, ka parakstiem jābūt notariāli apstiprinātiem, lai to izdarītu, jādodas uz kādu no zvērinātu notāru birojiem (kuru Latvijā nav daudz), bet tie pieejami tikai lielākajās pilsētās, turklāt, lai parakstu apstiprinātu, jāmaksā vairākus latus liela valsts nodeva. Lauku un mazpilsētu iedzīvotājiem iespēju parakstīties dzīvesvietā nav, tātad jādodas uz kādu pilsētu, jāmaksā par ceļu, un vēl notāram. Un, ko darīt trūkumcietējam, kuram to lieko latu nemaz nav? Demokrātija tikai bagātajiem, balstiesības par naudu? Pat līdzšinējais 10 000 parakstu slieksnis bija gana ierobežojošs, jo, lai šos parakstus savāktu, to iniciatoriem bija gan jāapmaksā informatīvā kampaņa, gan valsts nodeva trūcīgāko pilsoņu vietā. Tagad, tīri teorētiski skatoties, referendumus varēs iniciēt tikai tie, kuriem aiz muguras stāv milzu naudas maisi. Skaistie vārdi „viens likums, viena taisnība visiem”, ministru kabineta apspriežu zālē aizvien vairāk sāk atgādināt nekrietnu ņirgāšanos par tiesiskumu. Visnejēdzīgākais arguments, šiem ciniskajiem centieniem likvidēt demokrātiju, ir piesauktie Latvijas ienaidnieki- krievžīds Lindermans un Osipovs, un viņu nesenie bezkaunīgie centieni referenduma ceļā ieviest valstī divvalodību, padarot krievu valodu par otro valsts valodu. Ne jau referenduma ierosināšanas mehānisms radīja šo apkaunojošo situāciju, bet gan nekonsekventi realizētā nacionālā politika, kas ļauj mūsu valstī netraucēti darboties Maskavas finansētai un iedvesmotai piektajai kolonnai, un iegūt Latvijas pilsonību un vēlēšanu tiesības tādiem elementiem, kuri nav spējīgi apgūt ne Latviešu valodu, ne arī elementāri cienīt un mīlēt šo valsti. Problēmas rada ne jau pilsoņu tiesības uz referendumu, bet gan tas, ka pilsonība piešķirta simtiem tūkstošu okupantu, un viņu barvežiem dotas teju vai neierobežotas tiesības uzstāties pret mūsu valsti un tautu. Bet, tas jau ir cits stāsts. Šoreiz, šķiet, Krievijas piektās kolonnas pretvalstiskās izdarības tiek piesauktas, lai valdošie attaisnotu savu kārtējo cūcību. Neesmu ne „Zaļo un Zemnieku savienības” atbalstītājs, taču jāuzteic un jāatbalsta viņu pretdarbība valdošās koalīcijas centieniem uzurpēt tautas tiesības uz referendumiem. Un, ja parlamenta opozicionāri, kaut arī savu savtīgo interešu vadīti, uzsāks kampaņu, lai apturētu grozījumus referendumu ierosināšanas kārtībā, tad jāatceras, ka tā var būt mūsu pēdējā iespēja likumīgā kārtā aizstāvēt savas tiesības, jo viņi , lai kā arī mēs viņus nevērtētu, tagadējā situācijā, kad 10 000 parakstu slieksnis vairs neeksistē, spēs mobilizēt gan naudas, gan cilvēku resursus, lai apturētu to, kā apturēšana ir visu interesēs. Toties, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nākusi klajā ar ļoti sakarīgu ideju, proti, izstrādājusi likumprojektu par pašvaldību referendumiem. Pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu līdz 10 000 pašvaldības referendumu, izņemot referendumu par domes atlaišanu, varēs ierosināt ne mazāk kā 15% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita. Pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu no 10 001 līdz 50 000 referenduma ierosināšanai būs nepieciešami ne mazāk kā 10% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita, bet pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu virs 50 000 - ne mazāk kā 7% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita. Pašvaldību referendumu varēs rosināt arī pašvaldības deputātu vairākums. Var, protams, kritizēt dažas nianses šajā likumprojektā, kaut vai to, ka balsošana paredzēta vienīgi elektroniski, kas, savukārt, apgrūtina iespēju īstenot savas tiesības gados vecākiem cilvēkiem. Taču, nenoliedzami, pats likumprojekts ir liels solis uz priekšu, lai gan šobrīd grūti paredzēt ar ko šī labā iecere beigsies. Likumprojekta izstrādātājs Edmunds Sprūdžs pārstāv Reformu partiju, kas kā jauns politiskais veidojums, vēl nav nostiprinājusies pašvaldībās un paspējusi izveidot savas vietējās ilgsēdētāju kliķes, kā Seska komanda Liepājā vai Lembergs Ventspilī. Gluži loģiski, ka pašvaldību nomenklatūristiem šī ideja pie sirds nav gājusi. To paspējis nokritizēt gan Valdis Dombrovskis („Vienotība”), gan „zaļzemnieki”, proti tie politiskie spēlētāji, kuru pārstāvji, vai ar kuriem saistītās vietējās kliķes konkrētās pašvaldībās saimnieko jau desmitgades, un paspējušas jau pārkauloties par administratīva biznesa veidojumiem, kuros amati tiek sadalīti radiniekiem, un pārvaldi grūti atšķirt no uzņēmējdarbības. Šīs idejas attīstība gan dotu reālas iespējas gan nobremzēt daudzas vietējās varas plānotas cūcības, gan arī sasniegt zināmus mērķus, nesaistoties ar valdošo sistēmu. Mazs, bet tomēr solis uz priekšu.