Vissliktākā izvēle

Noslēdzoties vēlēšanām bija skaidrs: Liepājai ir tikai divi varianti- vissliktākais, un … vissliktākais. Teorētiski bija iespējams vēl trešais variants, kas būtu izpaudies kā jau ierasta lietu sabīdīšana Rīgas līmenī starp Saskaņu un provinciālo kampēju interešu partiju ZZS (kuras piedēklis ir Liepājas partija). Bet, vispirms par priekšvēsturi.

Pilsētu 20 gadu garumā nemainīgi vada tagadējās Liepājas partijas līderis Uldis Sesks. Par partiju klasiskā izpratnē šo veidojumu nosaukt gan ir grūti. Precīzāk būtu to saukt par jumtu, zem kura politiski legalizējies šo gadu laikā izaugušais un nostabilizējies pilsētas birokrātiski administratīvais aparāts, ar to saistīti uzņēmēji, pašvaldības iestāžu un kapitālsabiedrību darboņi, un šim masīvajam aparātam pietuvinātie indivīdi (radošo profesiju pārstāvji, sportisti, profesionālie NVO slaucēji utml.)- šādi vai citādi materiāli atkarīgi un ieinteresēti esošās pilsētas varas labvēlībā. Jautāsiet- kāda ir Liepājas partijas ideoloģija? Atbilde ir vienkārša- saglabāt varu, ietekmi, amatus, - visu to, ko nodrošina varas vertikāles nemainīgums, un ko simbolizē Uldis Sesks.

Stiprākais Liepājas partijas konkurents bija biedrība „Liepājnieki”, jeb agrākās opozīcijas simbola Jāņa Vilnīša draugu un piekritēju kopa, kas politiski legalizējās Latvijas Reģionu apvienībā. Interesantākais ir tas, ka „Liepājnieki” ar saviem līdzšinējiem konkurentiem- Liepājas partiju, ir līdzīgi kā divas ūdens lāses. Uzņēmēju un citādi labi situētu cilvēku komanda. “Liepājniekiem” nav nekādas ideoloģijas, nav pat rīcības programmas, to aizstāj literāra eseja no sērijas „lai dzīvot ir skaistāk, un lai visi ir laimīgi”. Lai man piedod „Liepājnieki”, bet no malas izskatījās, ka piedāvājums ir jauna vara, kas būs Liepājas partijas copy paste, tikai ar jaunām sejām. Bet, jāsaka, pat tas likās daudz cerīgāk par nemainīgo stagnāciju.

„Saskaņa” ir īpašs stāsts, kuru pat nav jēgas īpaši ķidāt. Tā ir ar neatkarību atjaunojušo Latviju kā latviešu valsti apzināti vai neapzināti nesamierinājušos, par okupācijas laika zaudētajām privilēģijām sērojošu un impēriski šovinistiski revanšisku etnisko krievu un naturalizēto krievvalodīgo interešu pārstāve. Viņi sevi var saukt par sociāldemokrātiem un rakstīt sociāldemokrātisku programmu, un ar tik pat lieliem panākumiem oficiāli sevi var deklarēt par „konservatīvajiem” vai „liberāļiem”, tam nav nekādas nozīmes, jo viņiem jebkurā gadījumā pieder monopols uz krievvalodīgo vairākuma balsīm. Par viņiem balso gan zelta ķēdēm nokarinājies biznesmenis, kas pārvietojas ar Lexus apvidus auto, gan Tosmares krievu bomzis.
Kampaņas īpatnības un pārsteigumi

Tradicionāli milzīgais administratīvais resurss, ko bez mazākās kautrības izmantoja Liepājas partija, nav pārsteigums. Tāpat spēlēšana uz mītiskiem simboliem. Iepriekšējo vēlēšanu simboli bija koncertzāle (kura būšot pelnošs kultūrbiznesa magnēts!) un pie Liepājas krastiem pietauvotais Kuveitas naftas tankeris, kas Seskam ļāva cerību kārajam liepājniekam uzburt sapņainu vīziju par nākotnes Latviju, kā naftas lielvalsti, kuras centrs būs Liepāja, protams, viņa prasmīgajās rokās. Ļoti pozitīva, psiholoģiski veiksmīga pasaka, jo kurš liepājnieks gan negrib dzīvot kā arābu šeihs. Šo vēlēšanu simbols bija lidosta, no kuras beidzot var aizlidot uz Rīgu. Bet, lai liepājnieki par šo iespēju tiktu labāk informēti, gaisa kuģī tika vizināta žurnālistu komanda, un atklāšanas pasākums noslēdzās ar līksmu jandāliņu, kurā netrūka ne puskailu dejotāju, ne šampanieša straumju. Kas vēl iekrita acīs, tās bija aktivitātes sociālajos tīklos. Ļoti aktīvais un komunikablais, profesionālu PR roku vadītais facebook.com profils „Uldis Sesks”, kas mēram neraksturīgās izteiksmes formās un pareizrakstībā, tēvišķi un gādīgi atbildēja uz pilsētnieku naivajiem jautājumiem, pamācīja kā dzīvot, apsolīja risināt viņu mazās problēmiņas un neaizmirsa atgādināt par visiem Liepājas „veiksmes stāstiem”. Tā dziļi vienkārši un cilvēciski. Vēl Uldis brauca ar ērmriteņiem, drošsirdīgi laidās pa gaisa trosi (iedomājos, cik rūpīgi viņu iemūžināja kameras vīrs!), ar telefonu fotografēja romantiskus saulrietus un brīdināja autovadītājus par sliktiem laika apstākļiem, šādi pierādot, ka arī tik ietekmīgam cilvēkam nav svešs nekas cilvēcīgs, un viņš ir tāds pats kā visi. Un vēl viņam bija sava virtuālā komanda. Pavisam „parasti liepājnieki”, kas skrien krosus, fotografē, vada seminārus, tādi vienkārši cilvēki, kuri pieticīgi neuzsver savu saistību ar pašvaldību, bet spīd ar ļoti plašu izpratni un zināšanu bagāžu par pašvaldības darbu, lielu optimismu un pozitīvismu. Viņi ir pozitīvi, cilvēcīgi vienkāršos veidos un simbolos zīmējot Liepājas partijas jājamzirdziņus, veikli sapinot kopā dabisko liepājnieku patriotismu ar bezierunu lojalitāti Seska komandai. Viņi var būt arī sarkastiski un ironiski pret tiem, kuri pauž citus viedokļus, un ļoti rūpīgi moderēja sociālos tīklus, īpaši pieskatot sociāli aktīvus liepājniekus, tos, kuri noteiktā vidē ir viedokļu līderi. Ja kāds ierakstīja kādu pilsētvarai netīkamu ķecerību, komanda apvienotiem spēkiem metās dzēst brīvdomības ugunsgrēku, rakstot tik daudz un tik demagoģiski, lai tikai citāda viedokļa autors beigu beigās izskatītos pēc nekompetenta muļķīša vai vienkārši nogurtu skaidrot savu nostāju. Visu cieņu- profesionāļi, tas nostrādāja! Liepājas partijas seši mandāti liepājniekiem tika iesmērēti līdzīgām mārketinga metodēm kā lielveikala pircējam Aldara gaišais aliņš sešpakā jeb Zewa mīkstais tualetes papīrs.

Vilnīša fenomens
Tas, ka “Liepājnieki” paņēma absolūto vairākumu pārmaiņas alkstošo liepājnieku balsu, bija patiess pārsteigums. Šķita, ka šajās vēlēšanās, lai arī Vilnīša komanda būs stiprākā, tomēr opozicionāru mandāti vairāk sadalīsies. Saraksts bez programmas, bez īpaši spilgtas kampaņas. Tiesa, komanda bija profesionāli spēcīgāka, un vairāk atpazīstamu kandidātu kā citiem opozīcijas sarakstiem. Iespējams savu padarīja arī solīduma un respektabluma zīmogs, ko uzspieda jau iekarotie pieci krēsli iepriekšējā sasaukumā, nepārtrauktā iespēja būt zināmā mediju uzmanībā visus iepriekšējos četrus gadus. Katrā ziņā, Jānis Vilnītis liepājniekiem bija sinonīms vārdiem „pārmaiņas” un „pietiek ar Sesku”. Secinājums- vismaz pašvaldību vēlēšanās cilvēki balso nevis par idejām un programmām, bet par simboliem, tēliem, konkrētiem cilvēkiem. Ar vai bez programmas, vai vienalga kādu programmu, Vilnīti ievēlētu, jo viņš ir Vilnītis.

Hadaroviča izgāšanās
Nezinu, pārsteigums vai ne, bet tā bija vicemēra Hadaroviča izgāšanās. Ar stabiliem 5000 eiro lieliem ikmēneša ienākumiem un vicemēra amata spožumu iebarotais Hadarovičs, sen bija metis pie miera gan „cīņu par krievu lietu”, gan „sociāldemokrātismu”. Sev par nelaimi. Seska un Hadaroviča saspēle vēlēšanu kampaņas laikā atgādināja tēlus no parodijkomēdijas par Ostinu Paueru: Doktors Ļaunums un Mini Es. Pieļauju, ka ar „savējā, krievu vicemēra” tēla cītīgu kultivēšanu, viens mandāts viņam būtu spīdējis, taču šāds kampaņas vēstījuma formāts netika izvēlēts, tā vietā bija kaut kāda pilnīgi neizteiksmīga Seska atdarināšana krieviskā akcentā. Domājot, ka būs gana pievilcīgs gan krieviem, gan latviešiem, Hadarovičs rezultātā nespēja uzrunāt nevienu elektorāta segmentu.

Rezultāti un koalīcija
Pēc vēlēšanām dažas dienas valdīja absolūta panika. Cilvēki, kas šajos gados pieraduši pie varas, pie algām, pie piederības provinciālajai elitei, apauguši ar tādu sīkumainu pašapziņas un izredzētības kārtu, un lietu kārtību un savu stāvokli varas vertikālē sākuši uztvert kā uz mūžu saņemtu feodālu lēni absolūtajā monarhijā, un jebkuru konkurentu vai kritiķi, uzskatīt kā pamuļķīgu dīvainīti vai personisku ienaidnieku, pēkšņi balansēja uz nekurienes robežas. Vismaz dažiem, tiem, kuru dzīve un karjera pilnībā būvēta uz pašvaldības resursu bāzes, nekuriene patiesi varētu nozīmēt finansiāli eksistenciālas beigas.
Būtu patiesi interesanti saprast, kā tas nācās, ka tik rūdīts aizkulišu spēlmanis kā Uldis Sesks, pēc neveiksmīgā brauciena pie „Saskaņas” Nila Ušakova, dabūja kurvīti. Varbūt šoreiz pievīla augstprātība un pašapziņa, cerība, ka sabiedrotie - Lembergs un vecais komunists Brigmanis - būs nogludinājuši taciņu. Tā histērija un skaļie paziņojumi, kas skanēja fonā, par „sarkanajām briesmām”, un „krievu nelaišanu pie varas Liepājā”, protams, nebija jāuztver nopietni. ZZS un tās reģionālās filiāles nekad un nekur nav izcēlušās ar ideoloģisku stingrību. Viņi veikli būvē taktiskas alianses ar „Saskaņu” Saeimā, tāpat labprāt parakstās uz koalīcijām pašvaldībās, ja tas pašiem ir izdevīgāk nekā bloķēties ar latviskajām partijām. Bez jebkādām aizturēm. Tas tika nodemonstrēts arī Liepājā pirms četriem gadiem, un būtu atkārtojies arī šogad. Ja pašiem šoreiz ar „Saskaņu” nesanāca, tad visa histērija un aiz matiem pievilktie argumenti par „tagadējo citu „Saskaņu”” bija vienkārši psihoemocionāls spiediens uz Vilnīti un viņa atbalstītājiem, kura vienīgais zemteksts bija „Jāni, lūūūdzu nāc ar mums!”.

Subjektīvi, skatoties no nacionālista skatu punkta, uzskatu, ka Vilnīša grupas koalīcija ar „Saskaņu” būtu vissliktākā izvēle. Tieši Liepājas latviešu interesēm. Tā būtu ļoti slikta izvēle arī Vilnītim kā politiķim. Es nerunāšu par to, ka daļa no viņu vēlētājiem tik rūgtas zāles nevarētu norīt. Taču tās būtu īslaicīgas emocijas, jo analoģiska Liepājas partijas rīcība pirms četriem gadiem pierādīja, ka visus grēkus var kosmētiski nogludināt, un cilvēki pie sākotnēji netīkamām situācijām ātri pierod. Cita problēma būtu lielāka. Atšķirībā no Jurija Hadaroviča, kurš apmierinājās ar saviem 5000 eiro mēnesī, un nekādus tračus netaisīja, Valērijs Agešins ir cita kalibra personība un politiķis, kas domā par „Saskaņas” interesēm valstiskā mērogā.
Vispirms viņš, ņemot vērā spēku samēru 5:4, ietirgotu sev pietiekami lielu ietekmi. Šķietami nekaitīgā ķirurģe un ugunsdzēsējs būtu tikai paklausīgas balsošanas mašīnas, bet aiz „Saskaņas” stāvošie krievu biznesmeņi un profesionālie aģitatori masveidā tiktu salikti visās iespējamajās iestādēs un kapitālsabiedrībās. Viņš censtos izdabāt savam krieviski runājošajam elektorātam, domājot ne tik daudz pašvaldības, bet gaidāmo Saeimas vēlēšanu kategorijās. Mērs Vilnītis neapšaubāmi būtu situācijas ķīlnieks, un viņam būtu jāizdabā Agešina vēlmēm izpatikt savam elektorātam, jo pretējā gadījumā pēdējie vienmēr var sabloķēties ar teorētisko opozīciju. Ko šāds salikums varētu dot Vilnīša komandai? Vispirms demoralizētu veco varas vertikāli. Kā jau minēju, Liepājas partija nav nekāda partija, bet politisks jumts tiem, kas ir pie varas. Tiklīdz vara mainās, partijā iesaistītajiem zūd jebkāda motivācija tur palikt. Iestāžu vadītāji, amatpersonas, speciālisti un citi šajā partijā pierakstītie, pavisam drīz atrastu sev citu jumtu- to, kam piederētu vara pilsētā. Varu derēt, ka pasēžot dažus mēnešus opozīcijā, dažs labs Liepājas partijas deputāts un dižvīrs, iztapīgu smaidu sejā, rakstītu iesniegumu ar lūgumu uzņemt viņu Latvijas Reģionu apvienībā, cits vienkārši aizmirstu, ka tāda partija eksistē. Faktiski šis lokālā mēroga milzis, kura vienīgais balsts ir Ulda Seska izveidotais varas un labumu pārdales mehānisms, sadalītos, sabruktu un aizietu pilnīgā nebūtībā. Un jēdzīgākos partijas darboņus un pašvaldības ierēdņus Vilnītis viegli varētu ieintegrēt savās struktūrās, un ja labi maksātu, tie būtu tik pat paklausīgi izpildītāji, kā līdz šim. Būtībā, ieintegrējot Liepājas partijas atliekas sevī, LRA ar laiku varētu atbrīvoties arī no „Saskaņas”.

Bet ir izdarīta otra vissliktākā izvēle. Nedaudz labāka, izejot no nacionāli politiskajām interesēm, jo „Saskaņas” ietekme pašvaldībā nozīmētu vēl mazāk latviskuma, toties daudz vairāk krievvalodīgo labi atalgotos pašvaldības amatos. Sliktākā ar to, ka nesola nekādas pārmaiņas. Sliktākā arī Vilnītim kā politiķim. Liela vēlētāju daļa, kas jūtas pievilti, būtu mazākā bēda, jo tik pat daudz pieviltos arī citādākā koalīcijā. Bet, kas ir daudz sliktāk: Liepājā pārmaiņu nebūs!!! Un nevis Vilnītis sagraus veco varas vertikāli, bet tā viņu lēnām noslīcinās savā purvā. Ar laiku un pieredzi. Vēlētāji, kas balsoja par Vilnīti, lai tiktu vaļā no Liepājas partijas stagnācijas, dabūs restartētu un atjaunotu Liepājas partiju. Būtībā divas līdzīgi domājošu cilvēku grupas, starp kurām vienīgā atšķirība bija, ka vieni bija pie varas, un negribēja to atdot, bet otri- nebija pie varas, bet gribēja to paņemt, ir atradušas kompromisu, un domājams faktiski saplūdīs vienā veselumā, pat, ja tas netiks juridiski noformēts. Domāju, ka LRA cilvēku ambīcijas tiks apmierinātas ar varu un amatiem (piemēram, vicemēra amats dažam labam jebkurā gadījumā ir karjeras griesti), kuros darbojoties zudīs jebkādas revolucionāras tieksmes. Ja Uldis pēc gada izdomās uzmest Jāni, un nelaist to savā vietā, domāju neviens dumpi netaisīs, ja tomēr vārdu turēs, tad Jānis būs viņa mantinieks.

Visiem būs labi, visi būs apmierināti, būs viendabīga, stipra vara bez normālas opozīcijas. Ļoti labs variants koalīcijai, bet slikts liepājniekiem. „Saskaņu” par nopietnu opozīciju neuztveru, jo neviens normāls latvietis nebūs gatavs iet zem Agešina sarkanā karoga, pat ja viņam būtu 100% taisnība pašvaldības darbību skarošos jautājumos. Tā ir un paliks latviešiem kā valstsnācijai, maigi sakot, nedraudzīga krievu partija, un nekas vairāk. Tāpat ir ļoti skaidrs, ka Liepājā būs vieta arī īstai opozīcijai, un tā radīsies un augs, taču šoreiz ārpus domes ēkas. Tai nebūs ne vismazāko iespēju ko ietekmēt, uzraudzīt, pat iegūt nepastarpinātu informāciju, un tā nebūs pārstāvēta nevienā vietvaras struktūrvienībā. Tāpēc tā būs nikna opozīcija.