Liepājas jūrniecības koledža, kurā diskriminē latviešus

Kādu dienu pavisam nejauši sanāca saruna ar kādu Liepājā praktizējošu ārsti. Vārds pa vārdam, un saruna nonāk līdz viņas dēlam, kurš bija mācījies Liepājas jūrniecības koledžā, bet pēc laika no skolas izstājies, un devies strādāt uz Lielbritāniju. Jautāta, kādēļ dēls nav turpinājis mācības, saņemu atbildi: nemācējis pietiekami labi krieviski, bet skolā mācību procesā ļoti daudz tiekot izmantota krievu valoda. Uzzinu, ka ne jau viņas dēlam vienīgajam bijusi problēma ar nespēju normāli mācīties dēļ krievu valodas nezināšanas, kopā ar viņu aizgājuši arī citi latviešu puiši no lauku novadiem, kas krievu valodu nav pratuši. Sāku interesēties, kā tas ir iespējams valsts finansētā koledžā, kas ir akreditēta kā mācību iestāde, kurā visa mācību viela tiek mācīta valsts valodā. Vispirms griezos pie Jūrniecības koledžas bijušajiem audzēkņiem, kuri atzīst, ka krievu valodas dominante mācību procesā patiešām eksistē. Kāds puisis, kurš vēlējās palikt anonīms, cita starpā, man raksta: „Sveiks. Es patiešām aizgāju no Jūrasskolas dēļ krievu valodas nelikumīgā pielietojuma stundu laikā. Daudzi skolotāji runāja krieviski un pat teica mājasdarbus krieviski, līdz ar to nesapratu ko stundu laikā apspriež un protams, reizēm pat nezināju kāds mājasdarbs. Tas ietekmēja manas atzīmes. Es no krievu valodas maz saprotu jo mācos tikai angļu un vācu valodu. Visi skolotāji nerunāja krieviski, piemēram : -Latv.val un literatūrā -Jūras ceļu ģeogrāijā (bet ja krievi kko nesprata, tad viņiem paskaidroja krieviski) -Sportā Vairāk arī neatceros, kur runātu ar mēru krievu valodā, pārējās daudz runāja krievu valodā” Cits bijušais skolas audzēknis no latviska Kurzemes piejūras pagasta saka: „Es jūtos apmānīts, jo stājoties jūras skolā man neienāca prātā, ka būs jāmācās krieviski. Līdz tam vispār nepratu krievu valodu. Būtu zinājis uz ko eju, būtu jau savlaicīgi sācis to apgūt” Viņš esošajā situācijā vaino Jūrniecības koledžas administrāciju, kas neinformējot topošos audzēkņus par to, kas viņus sagaida un uzskata, ka koledžas mājaslapā būtu jāievieto informācija, kas topošajiem audzēkņiem liktu savlaicīgi gatavoties tam, ka būs jāmācās daļēji krievu valodā.
Noskaidrot situāciju devos uz Liepājas jūrniecības koledžu. Izdodas satikt direktora vietnieci mācību darbā, kas koledžā māca arī latviešu valodu, Dzintru Putniņu, ar kuru izveidojas visai emocionāla diskusija. Jāsaka, ka līdzšinējā pieredze manī bija radījusi viedokli, ka visi latviešu valodas pasniedzēji ir kvēli savas valodas patrioti un aizstāvji, kuriem aizstāvēt latviešu valodas pozīcijas un veicināt to nostiprināšanos, ir sava veida misija. Šis bija izņēmuma gadījums, un jācer, ka viens no nedaudziem.. Vispār, visas sarunas gaitā ieguvu pārliecību, ka attieksme pret latviešu valodu un latvisko pašapziņu skolas vadībai ir pilnīgi vienaldzīga. Pinās pretrunās Lai gan koledžas direktora vietniece apgalvo, ka mācības skolā notiek tikai un vienīgi valsts valodā, visi pasniedzēji esot nokārtojuši valsts valodas atestāciju augstākajā līmenī, visas sarunas gaitā nemitīgi dzirdami izteikumi, kas liecina pavisam par ko citu. „Ko mūsu audzēknis darīs jūrā bez krievu valodas? Jūrā ar viņu neviens nerunās latviski”. „Mūsu skolā latviešiem ir iespējas apgūt krievu valodu, kas ir milzīga bagātība”. „Krievu valoda ir viena no jūrniecības valodām”. Nebūt nenoliedzot, ka jebkuras svešvalodas zināšanas bagātina cilvēku, un pieņemot, ka krievu valodas zināšanas jūrnieka darbā var būt ļoti noderīgas, jautāju kā tad viņi var apgūt šo valodu, ja mācību programmā kā vienīgā svešvaloda, ko apgūst Liepājas jūrniecības koledžā, ir angļu valoda. Tad nu Putniņas kundze spiesta atzīt, ka vispārizglītojošie priekšmeti gan tiekot mācīti valsts valodā, bet speciālie priekšmeti 3. Un 4.kursā kursā tiekot mācīti bilingvāli, tas ir latviešu un krievu valodās. Kad jautāju, vai tas ir likuma ietvaros, konkrētu atbildi atkal nesaņemu, tikai emocionālas tirādes par to, ka bez krievu valodas jūrnieki nevarot iztikt. Tāpat apjautājos, ja jau reāli mācības notiek bilingvāli, kāpēc gan topošie audzēkņi savlaicīgi netiek brīdināti, kas būs jāsaskaras ar šādu situāciju. Ielieciet koledžas mājaslapā informāciju, ka lai varētu skolā pilnvērtīgi mācīties, savlaicīgi jāapgūst krievu valodas pamatzināšanas. Putniņas kundze atbildēja, ka tādu informāciju nevarot izplatīt, jo Liepājas jūrniecības koledža esot skola ar latviešu mācību valodu. Cik sapratu no ndzirdētā, tad tikai „uz papīra”… Vainu saskata citos Ja jau krievu valodas zināšanas ir tik nepieciešamas jūrnieku arodā, jautāju, kāpēc skola nenodrošina krievu valodas kā svešvalodas apguvi. Saņēmu atbildi, ka pie vainas esot Izglītības ministrijas noteikumi, kas profesionālās mācību iestādēs paredzot mācīt tikai vienu svešvalodu. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka skolai neviens nevar aizliegt fakultatīvi mācīt vēl otru svešvalodu, ja skolas administrācija to uzskata par nepieciešamu. Un, visticamāk šāda nepieciešamība arī pastāv, jo Latvijas valsts nenodrošina topošos jūrniekus ar specializēto mācību literatūru latviešu valodā, un lielākā daļa šo mācību grāmatu ir pieejamas krievu valodā. D. Putniņa atzīst, ka arī pati bieži latviešu valodas stundās pārejot uz krievu valodu, jo daudziem audzēkņiem pēc krievvalodīgo pamatskolas pabeigšanas esot grūtības saprast un mācīties latviski: „Man klasē ir viens kadrs, kuram gada laikā nevaru iemācīt kā pareizi latviski rakstīt vārdu un uzvārdu”. Protams, var pieņemt, ka valsts izglītības sistēma ir tik impotenta, ka Latvijas valstī cittautietis pēc pamatizglītības iegūšanas nav spējīgs tālāko izglītību apgūt latviešu valodā, un tas ir atsevišķas izmeklēšanas vērts fakts, taču tūlīt gribas uzdot pretjautājumu. Kādas ir Liepājas Jūrniecības koledžas prasības saviem topošajiem audzēkņiem? Kā var valsts finansētā koledžā ar latviešu apmācību valodu, iestāties cilvēks, kurš nav spējīgs saprast un izteikties latviski, un pat uzrakstīt savu vārdu un uzvārdu valsts valodā? Runa taču nav par kādu palīgskolu garīgi atpalikušajiem. Lūgta komentēt situāciju, kuras dēļ esmu ieradies, proti, ka vairāki audzēkņi atstājuši mācību iestādi dēļ krievu valodas nezināšanas, Putniņas kundze sliecas vainot pašus aizgājējus, ka tie neesot gribējuši mācīties, un valodas problēmas esot tikai sagudrots iemesls sevis attaisnošanai. Es neņemos spriest par konkrēto audzēkņu mācīties gribu, jo tik tiešām otra ādā grūti ielīst, taču Putniņas kundzes argumentācija, maigi izsakoties, atkal šķiet dīvaina. Dzirdu nicīgus spriedumus par neuzņēmīgo latviešu mentalitāti, kas salūzt pie pirmajām grūtībām, un arī to, ka cilvēkiem, kas grib mācīties valodas barjera nepastāv, un esot vienalga kādā valodā mācīties, turklāt skolniekiem jābūt priecīgiem, ka te varot apgūt krievu valodu (pievērsiet uzmanību- mācību iestādē krievu valoda netiek mācīta kā svešvaloda!). Vienlaikus kategoriski tiek noliegts, ka pasniedzēji stundās runājot kādā citā, ne latviešu valodā. Protams, es atkal varu piekrist, ka mācīties, ja tas nepieciešams, var jebkurā valodā, tikai atklāts paliek jautājums, kāpēc tas jādara valsts finansētā mācību iestādē, kas uzņēmusies saistības nodrošināt pilnīgu apmācību valsts valodā bez izņēmumiem? Un, ja tas kādu iemeslu dēļ nav iespējams, kādēļ par to atklāti nerunāt, un nerisināt radušos situāciju ar Izglītības ministriju? Pēc sarunas ar skolas administrāciju, uzrunāju arī dažus savā starpā latviski runājošus skolas audzēkņus, un apjautājos, kāda reāli ir situācija ar valodu lietojumu stundu laikā. Puiši apstiprina, ka manā rīcībā esošie fakti ir pareizi. Tik tiešām vairāki speciālie priekšmeti pārsvarā tiekot pasniegti krievu valodā, jo skolotāji esot krievi, bet tiem, kas krieviski pietiekami labi neprotot, tomēr pastāv iespēja saņemt paskaidrojumu arī latviski (lai gan vajadzētu būt otrādi!), taču, piemēram, elektrotehnikas priekšmeta pasniedzējs latviski vispār nerunājot, tikai izdalot mācību materiālus latviski. Jautāti, vai šāda situācija neapgrūtina mācības, puiši nosmejas, ka krieviem esot grūtāk, jo no viņiem šajās stundās reāli prasot, bet latviešus, kas krieviski nerunā, atstāj mierā. Atklāts paliek jautājums, kuri iegūst labākas profesionālās zināšanas- krievi, kuri reāli piedalās stundas darbā, vai latvieši, kas tiek likti mierā… Visas sarunas gaitā pieskārāmies arī mācību iestādes etniskajam sastāvam. Vēsturiski, līdz ar padomju okupācijas sākumu, latvieši skolā ir minoritāte, un lai arī to īpatsvars pēdējos gados ievērojami pieaudzis, jūtams, ka tie joprojām ir mazākumā, lai gan ar precīzu statistiku netiku iepazīstināts. Piemēram, D. Putniņa raksturoja topošo jūras mehāniķu otro kursu: 22 krievvalodīgie un tikai 7 latvieši. Cēloni šai latviešiem nelabvēlīgajai situācijai, līdzīgi, kā daudzos citos gadījumos, atkal var atrast padomju okupācijas laikos īstenotajā politikā. Tajā laikā, lai tiktu mācīties lielajās jūras skolās, kas gatavoja speciālistus darbam starptautiskajos ūdeņos, vajadzēja pēc padomju standartiem nevainojamu biogrāfiju. Tiem, kam piederīgie bija politisku iemeslu dēļ represēti, un, jo sevišķi tiem, kam bija radi Rietumvalstīs, mācības lielajās jūras skolās bija praktiski nepieejamas. Un, tā kā vairumam vietējo latviešu, pēc okupantu mērauklas, bija kāds traips biogrāfijā, jūras skolas pārņēma krievvalodīgie imigranti, kas ieceļoja no plašās Padomju Savienības. Savukārt latviešos senās jūrniecības tradīcijas, kas senākos laikos tika nodotas no paaudzes paaudzē, atmira. Okupācijas gados mākslīgi radītā krieviskā jūrnieku vide turpina pastāvēt vēl joprojām, un no šīs vides nāk arī jaunā jūrnieku paaudze. Lielā mērā ar to varētu būt izskaidrojams pārsvarā krieviskais mācībspēku un audzēkņu sastāvs Liepājas jūrniecības koledžā, un līdz ar to arī krieviskā vide. Ko saka ierēdņi? Lūdzu komentāru par esošo situāciju Liepājas jūrniecības koledžā vairākiem ar izglītību un valsts valodas aizsardzību saistītiem valsts pārvaldes darbiniekiem. Liepājas Izglītības pārvaldes vadītāja Ludmila Molčanova atklāj, ka arī viņai ir ienākušas sūdzības par Valsts valodas likuma pārkāpumiem Liepājas jūrniecības koledžā, taču, tā kā šī mācību iestāde ir tieši pakļauta Izglītības un zinātnes ministrijai, viņa neko nevar darīt šajā situācijā. Ministrijas valsts sekretāra vietniece Inese Stūre informāciju šķiet uzklausa bez īpaša entuziasma. Lūdz rakstveidā atsūtīt manā rīcībā esošos faktus, solot tos pārbaudīt. Kā pārbaudīs, to nestāsta (atceros, ka D. Putniņa palepojās, ka visiem skolas pedagogiem esot apliecības par valsts valodas prasmi augstākajā pakāpē, un skola veiksmīgi izejot šādas pārbaudes katru gadu), bet atzīst, ka Valsts valodas likumam jātiek ievērotam bez atkāpēm. Zvanu arī Valsts valodas centra inspektorei Vijai Āboliņai, kas atzīst, ka Liepājas Jūrniecības koledža tās redzeslokā ir jau gadiem ilgi. Āboliņas kundze arī atzīst, ka par minēto mācību iestādi sūdzības saņemot regulāri, taču ir tik pat kā bezspēcīga cīnīties ar esošo situāciju. Viņa varot kontrolēt, bet tajās dienās, kad kontrole tiekot veikta, „aiz matu galiem pievilkta” situācija ir tāda, ka formālu pārkāpumu neesot. Viņa nevarot pārbaudi skolā, stundu laikā veikt nepamanīta, tādēļ skolu pieķert pārkāpumos ir faktiski neiespējami. Jautāju, kāds varētu būt risinājums, lai Valsts valodas likuma ievērošanu un latvisku mācību vidi panāktu Liepājas jūrniecības koledežā. Saņēmu atbildi, ka vienīgais iedarbīgais risinājums ir pilnībā nomainīt gadiem ilgi stagnējošo koledžas vadību, tad varbūt mainīsies arī situācija ar valsts valodas lietošanu.