Kā ik gadu, arī šogad Liepājas ielās taurēs Georga lentītēm greznoti automobiļi, šaus raķetes, bet vēlāk mikrorajonos kompānijas auros „Ģeņ pobedi”. 9.maijs…
Uzdrošinos apgalvot, ka latviešiem 9.maijs nav un nekad nav bijuši svētki. Nezinu, ko svin tie, kas šajā datumā rīko skaļas un bravūrīgas orģijas, bet, jādomā, ka lielākā daļa svinētāju arī paši to nezina.
Var saprast prieku par drausmīga kara beigām, kas kopīgs visām tautām. Var saprast arī atsevišķu tautu prieku par savu uzvaru šajā karā un vēlmi pieminēt savus karavīrus, taču, dzīvojot šeit, starp latviešiem, kuru kolektīvajā vēsturiskajā atmiņā šis datums saistās ar jaunu represiju sākumu, demonstratīva un izaicinoša 9.maija atzīmēšana līdzinās politiskai provokācijai un necieņas izrādīšanai.
Vilis Siksna, kurš Otrā pasaules kara gados strādāja Liepājas vagonu depo atstājis savas atmiņas par 68 gadus seniem notikumiem: „8.maijā biju mājās, dzīvoju Lāčplēša ielā. Pilsētā brauca iekšā vācieši, no sākuma vēl apbruņoti, ar visām šautenēm. Tad bez ieročiem, mašīnas pārpildītas. Prasīja, kur ir osta, vai angļu kuģi tajā ir. Vēl tagad atmiņā tās satriektās sejas, kad viņi dabūja zināt, ka angļu te nav. Tad sākās dienas, kad nekādas varas nebija.
Sākās laupīšana. Cilvēki skrēja, ņēma, ko katrs varēja dabūt, jo zināja, pēc tam būs grūti.
Satrieca tas skats, kad redzēju pirmos krievu karavīrus. Netīri, noplīsuši. Stāvēju ielas malā, man tūlīt klāt, lai aujot kājas nost. Man bija vāciešu izdoti tanki kājās.
Labi, ka krievam bija par mazu. Otrreiz atkal, eju 9. maijā uz darbu, mani aptur patruļa: lai ņemu pulksteni nost. Stāstu viņiem: tas dienesta pulkstenis, načaļņiks iedeva. Tas vārds "načaļņik", ko es zināju krieviski, laikam iedvesa bijību. Atstāja to pulksteni.
Naktis pēc 9. maija bija briesmīgas. Šāvieni, sieviešu kliedzieni. Visi, kas varēja, durvis nospundēja un nevienu nelaida iekšā. Vēlāk briesmīgus skatus redzēju arī Liepājas stacijā. Tur bija atvesti gūstekņi – kāda ukraiņu saimniecības aizmugures vienība, kas bija dienējusi pie vāciešiem. Kā viņus sargi sita! Gulēja stenēdami un vaidēdami.
Vēl briesmīgāki skati bija jāredz, kad uz staciju atveda tās vācu sievietes, kas bija dienējušas par sakarniecēm un medmāsām. Krievu zaldāti, kas viņas sargāja, tās par rubli pavisam atklāti piedāvāja turpat citiem garāmejošiem kareivjiem. Turpat aiz vagona viņas tika arī izvarotas... publiski. Tās izmisušās acis, saplēstās drēbes, sitienu pēdas sejā, to nevar aizmirst.
Tad nāca atmīnētāji. Staigāja pa mājām, lai meklētu mīnas. Bet negāja ne šķūņos, ne arī pārmeklēja pagalmus, bet meklēja tās pa istabām, pa skapjiem. Mums paņēma kamīna pulksteni, kaimiņiem drēbes, visu iedzīvi. Pirmie vārdi, ko daudzi liepājnieki iemācījās, bija "otdai časi!".”
Nu jau 92 gadus vecā liepājniece, mana vecāmāte Anna Šalme joprojām nespēj saprast, kādēļ 1945.gada 8.maijā, kad Vācija jau bija parakstījusi kapitulāciju, padomju aviācija tik nežēlīgi bombardēja Liepāju: „Atceros kā Jaunliepājā krita bumbas un mēs nezinājām, kur no tām patverties. Un, nesapratām kāpēc krievi mūs bumbo.
Pilsēta taču viņiem vairs nepretojās. Varbūt viņi gribēja nogalināt pēc iespējas vairāk latviešu?”
Līdzīgus atmiņu stāstus esmu dzirdējis daudz. To dienu šaušalīgie notikumi neizdzēšami iegūluši visvecākās paaudzes liepājnieku atmiņā, kuriem nācās būt to lieciniekiem.
Vēsturnieks Ritvars Jansons skaidro, kā notikumi attīstījās pēc 1945.gada 8.maija, kad Latvijas Rietumu daļā kapitulēja Vācijas armijas grupa „Kurland".
„Komunistiskais režīms 1945.gada vasarā lielu uzmanību pievērsa arī to Kurzemes civiliedzīvotāju, kuri ilgāku laiku bija atradušies nacistu okupētajā teritorijā, represēšanai, veicot tā saukto teritorijas „tīrīšanu".
Atbilstoši PSRS pavēlēm komunistiskajām represīvajām iestādēm vajadzēja veikt pasākumus, lai arestētu t. s. vācu spiegus, teroristus un diversantus, Vācijas armijas militārpersonas, "dažādu pretinieka organizāciju dalībniekus" (kategorija, kurai varēja pieskaitīt arī Kurzemes civiliedzīvotājus), kā arī "citus aizdomīgus elementus".
Izplūdušie formulējumi pavēra iespējas visplašākajām represijām. Karaspēka vienības ķēdēs sistemātiski pārstaigāja Kurzemes teritoriju, aizturot un filtrēšanas punktos nogādājot visus 16 līdz 60 gadus vecus vīriešus: Kurzemes iedzīvotājus, bēgļus, bijušās Vācijas armijas militārpersonas, vācu gūstā nonākušos sarkanarmiešus u.c. Bēgšanas gadījumā viņi tika nogalināti.
Tā sauktā teritorijas „tīrīšana" Sarkanās armijas tikko iekarotajā teritorijā nebija nekas īpašs arī fronšu aizmugurē PSRS teritorijā. Taču Latvijā 1945.gadā teritorijas „tīrīšanai" bija spēka tās pašas pavēles un paņēmieni, kādi PSRS okupētajā Vācijā. Līdz ar to PSRS Iekšlietu karaspēks vērsās pret Latvijas iedzīvotājiem kā pret ienaidnieka teritorijas iedzīvotājiem. Pret Latvijas civiliedzīvotājiem 1944.–1945.gadā daudz noziegumu veica arī Sarkanā armija – līdzīgi kā notika okupētajās Vācijas un Austrijas teritorijās.
1944.–1945.gadā politisku iemeslu dēļ arestēja 18 410 cilvēkus. Arestēto vairums bija 19 – 45 gadus veci vīrieši. Minētais vecuma posms atbilst militārā iesaukuma gadiem un vislielākajai sabiedriski politiskajai aktivitātei. Šī vecuma cilvēki potenciāli varēja izrādīt visefektīvāko pretošanos komunistiskajam režīmam, un līdz ar to traucēt okupācijas varas nostiprināšanos. 1945.gadā no Latvijas uz PSRS filtrācijas nometnēm nosūtīja 58 410 cilvēkus, 1945.gada 5. un 6.februārī uz Krieviju izsūtīja 521 Latvijas vāciešu kategorijā ieskaitīto un 145 bezpavalstniekus, 1945.gadā no Latvijas uz Krieviju izsūtīja 67 tā sauktos notiesātos "dzimtenes nodevēju" ģimenes locekļus.
Neapmierinātība ar PSRS politiku un represijām jau kopš 1944.gada vasaras Latvijas Austrumu daļā radīja aktīvu bruņotu pretošanos. 1945.gada janvārī Latvijas Nacionālo partizānu apvienības cīnītājus skaits sasniedza vairāk nekā 300 vīru. Pēc 1945.gada 8.maija ap 4000 bijušo leģionāru sāka mežabrāļu gaitas Kurzemē. 1945.gadā cīņā pret režīmu visā Latvijā krita 715 nacionālie partizāni”.
To, ka 9.maijs Latvijai nenozīmē vis svētkus vai „uzvaras dienu”, apliecina arī 1996.gadā Saeimā pieņemtā deklarācija par Latvijas okupāciju: „...Otrā pasaules kara beigu posmā PSRS atjaunoja savu okupācijas režīmu Latvijā.." un „..Visā okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu, tā pārkāpjot 1948.gada 9.decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Okupācijas režīms iznīcināja nevainīgus cilvēkus, vairākkārt veica iedzīvotāju masveida deportācijas un citas represijas, nežēlīgi sodīja tos, kuri bruņotā vai citādā veidā iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, prettiesiski un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus un apspieda brīvas domas izpausmes..."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru