Šo rindu autors dažādos leģionāru atceres pasākumos piedalījies vēl kopš deviņdesmitajiem gadiem, gan Liepājā, gan Rīgā, gan arī Lestenes brāļu kapos, kur iegravēti arī leģiona rindās kritušo manas dzimtas piederīgo vārdi. Tādēļ uzjautrinoši lasīt komentārus, kuros šā gada 16.marta pasākuma rīkošana tiek saistīta ar gaidāmajām vēlēšanām.
Pirmo reizi 16.marta gājienu nacionāli noskaņoti Liepājas jaunieši pieteica 2004.gadā, un man tika uzticēts gods nest karogu. Gājiens bija simbolisks, tas notika no tirdzniecības centra “XL Sala”, līdz Centrālkapos novietotajam piemineklim. Togad viss notika relatīvi mierīgi. Vienīgi atceros ārkārtīgi birokrātisko un formālo domes ierēdņu attieksmi, kas bija jāpārvar, lai šāds gājiens notiktu.
Redzot to, ka Liepājā ir pietiekami daudz latviešu, kuri vēlas godināt leģionārus, arī nākamajā, 2005 gadā, tika pieteikts gājiens.
Atšķirībā no mierīgā garā pavadītā 2004.gada 16.marta, šajā reizē sasparojās puskriminālais Jevgēņija Osipova vadītais grupējums, kurš pieprasīja pašvaldībai gājienu aizliegt. Turklāt Osipovs kopā ar savu ilggadīgo sabiedroto Valēriju Kravcovu piedraudēja tā dalībniekiem ar „asinspirti”. Tā gan izpalika, savukārt leģionāru atceres gājiens bija vēl kuplāk apmeklēts nekā gadu iepriekš. „Asinspirts” solītājiem atlika vien vieglajā automašīnā riņķot gar kapsētu un skaļi lamāties krievu mēlē.2006.gada 16.marts Latvijas vēsturē iegājis ar Brīvības pieminekļa nolikšanu aiz žoga, Rīgas pašvaldības aizliegto gājienu un aizturētiem 65 latviešu jauniešiem, kuri, neskatoties uz absurdo aizliegumu, kopā ar vairākiem simtiem citu, pulcējās gājienam. Šajā dienā kā tas, kurš Nacionālā Spēka Savienības (NSS) vārdā pieteica gājienu, atrados galvaspilsētā, un tiku aizturēts. Taču NSS gājienu bija pieteikusi arī Liepājā, un te atradās liela daļa manu draugu. Sākumā šķita, būs mierīgs gājiens, kas pulcēs vēl vairāk cilvēku. Taču nē, par kārtējo derdzīgo un ļoti aizvainojošo provokāciju parūpējās PCTVL un Osipova grupējums. Vispirms krievu šovinista un fašista Aleksandra Barkašova kādreizējie sekotāji domē pieteica „antifašistisko maršu” (lasi – fašistisko), un pēc tam liepājnieku pastkastītēs parādījās melīgas un godu aizskarošas lapeles, kurās leģionāri un atceres gājiena organizatori tika nosaukti par „bendēm”, „bērnu slepkavām un to pēctečiem”. Krieviski rakstošie mediji šo piektās kolonnas provokāciju uzkurināja līdz baltkvēlei. Taču visciniskāk toreiz izrīkojās Liepājas pašvaldība ar toreizējo mēru Uldi Sesku priekšgalā. Gājiens tika aizliegts. Vēl varētu saprast, ja aizliegumam būtu racionāls pamatojums. Taču presē parādījās visnotaļ dīvains skaidrojums, ka tas aizliegts, jo pieteicējs, kuram it kā nosūtīts uzaicinājums, nav ieradies uz domes sēdi, kurā tika lemts par gājiena atļaušanu vai neatļaušanu. Atļaušos teikt, ka tie bija meli, jo nekādu aicinājumu uz sēdi pieteicējs nesaņēma, un, ņemot vērā, ka šā cilvēka pastkastīte atrodas visnotaļ drošā vietā, nebūtu arī pamata vainot neizdarībā „Latvijas pastu”. Jādomā, ka „no augšas”, respektīvi Liepājas domes vadības, tika dots rīkojums arī „Kurzemes Vārdam”, lai tas saceltu pēc iespējas negatīvāku ažiotāžu ap 16.martu. Jau iepriekšējā gadā, kad šajā laikrakstā vairakkārt parādījās gājienu nomelnojoši raksti, devos pie redaktora Andžila Remesa lūgt, lai dod iespēju paust gājiena rīkotāju viedokli. Remesa kungs man nolasīja lekciju, kāpēc 16.marta gājieni nav rīkojami, un augstprātīgi paziņoja, ka viņš izlemjot, kādi viedokļi parādīsies viņa vadītajā laikrakstā. Gājiens nenotika, taču tolaik vēl krietni sparīgie leģionāri un viņu atbalstītāji pulcējās pie Centrālkapu ieejas, kas bija norobežota ar drošības lentām. Pie ieejas lepni kā ērgļi grozījās toreizējais Liepājas policijas šefs Artūrs Vaiteiks, Drošības policijas priekšnieks Aleksandrs Bogdanovs, kurš vēlāk iestājās eksbarkašovieša Jevgēņija Osipova vadītajā partijā, bet varas pārstāvjiem līdzās atradās Jevgēņijs Osipovs un Valērijs Kravcovs. Šīs personas nepārtraukti kaut ko pārrunāja savā starpā. Maliņā notiekošo vēroja arī Liepājas domes sabiedrisko attiecību speciālists. Daži no atnākušajiem leģionāriem, pazemojošos apstākļos, pa vienam, cauri policijas kordonam, tika ielaisti kapsētā nolikt ziedus. Pa ceļam viņus pavadīja osipoviešu ņirgas. Tomēr vairumam sanākušo kapsētā netika atļauts pat ieiet. Viens no tiem, kas palika aiz žoga, bija 15.divīzijas leģionārs, kādreizējais „Daugavas Vanagu” Liepājas nodaļas vadītājs Arveds Vītols – gājiena idejiskais iedvesmotājs. Savukārt, liepājnieku Guntaru Landmani, kurš vienatnē devās uz kapsētu, nesot sarkanbaltsarkano karogu, aizturēja policija, un vairāk nekā diennakti noturēja īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Pagājuši septiņi gadi, daudzkas ir mainījies. 16.marta gājieni jau vairākus gadus netraucēti notiek Rīgā, un to priekšā gozējas politiķi, kuri tajos smagajos gados, pievienojās gājienu rīkotāju aprējēju korim. Rīgas domei, kura kādreiz atļāvās celt žogu ap latviešu tautas svētumu – Brīvības pieminekli, tiesa likusi atvainoties „Daugavas Vanagu” organizācijai par mēģinājumiem nepamatoti aizliegt leģionāru atceres gājienus. Prezidents Bērziņš, atšķirībā no saviem priekštečiem, nepārprotami ir ieņēmis skaidru pozīciju Latviešu leģiona jautājumā, kura sakrīt ar pašu, vēl dzīvo, leģionāru pozīciju. Protams, prokrievisko spēku vadītajai Rīgas domei jārespektē šīs izmaiņas, un tā var īstenot vien sīkas riebeklības, pieļaujot politisko padibeņu, kuri sevi sauc par „antifašistiem”, publisku ālēšanās un karavīru piemiņas gājiena traucēšanu, kā tas bija vērojams pie Brīvības pieminekļa. Pārmaiņas galvaspilsētā veicinājušas pozitīvas pārmaiņas arī Liepājā. Šogad pašvaldība ne tik vien nelika šķēršļus vai gļēvi izvairījās no atbildības, bet pat izrādīja pretimnākšanu gājiena iniciatoriem, atviegloja birokrātiskos šķēršļus, piešķīra transportu un pašvaldības muzeja telpas. Paldies arī „Kurzemes Vārdam” par korekto un objektīvo attieksmi, kas šoreiz aizstāja redaktora personisko viedokli!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru