Godātie biedri, draugi un
konferences viesi!
Man ir gods apsveikt jūs „Nacionālā Spēka Savienības” un
„Kluba 415” kopīgi sarīkotajā konferencē „Patiesība par Latviešu leģionu un
Krievijas propagandas mērķi”!
Pirms manis godājamie karavīru organizāciju pārstāvji,
vēsturnieki un politiķi, stingri pieturēdamies pie konferences vadmotīva,
proti, dot pretspēku Krievijas un dažādu antilatvisku organizāciju, kas pēc
savas būtības ir svešu un latviešiem naidīgu lielvaru ietekmes aģentūra, meliem un dezinformācijai par Latviju,
latviešu tautu un tās vēsturi, izsvērti izklāstīja, kas ir Latviešu leģions un
argumentēti atspēkoja tipiskos apmelojumus, ko pār mūsu galvām gāž Maskava un
tās sulaiņi Latvijā, tādēļ centīšos neatkārtoties.
Kā viens no konferences rīkotājiem gan uzsvēršu- mēs paši
pēc savas iniciatīvas un par saviem personīgajiem līdzekļiem esam uzņēmušies
grūto darbu- izskaidrot Latvijas vēstures sarežģītākās lappuses tiem, kas tās
nepārzina, lai aizbāztu mutes Latvijas nelabvēļiem, apzinātiem meļiem un
demagogiem, ko gan pēc būtības būtu jādara valsts prezidentei, Ārlietu
ministrijai un likumdevēju pārstāvjiem Saeimā, tagad arī Eiroparlamentā, un,
kas par nožēlošanu un kaunu, nekad tā īsti nav ticis darīts.
Tā kā tuvojas16.marts un „Nacionālā Spēka Savienība” jau tradicionāli
rīko piemiņas gājienu, gribētu arī definēt mūsu pozīciju šajā jautājumā un
izskaidrot, kāda ir mūsu attieksme pret Latviešu leģionu un kādēļ šī diena
mūsuprāt ir atzīmējama un kāpēc tai ir jāieņem godpilna vieta Latvijas valsts
atzīmējamo dienu sarakstā. Kas bija
Latviešu leģions, par ko tas cīnījās, kāda ir tā vēsturiskā nozīme, ko īsti mēs
īsti pieminam šajā dienā? „Nacionālā Spēka Savienības” nostāja šajos jautājumos
ir tāda:
1) Latviešu leģiona pastāvēšana un cīņas apgāza melīgo
komunistu propagandu, ka Latvija ir brīvprātīgi pievienojusies Padomju
Savienībai. Šajā sakarā ir noderīgi citēt leģiona ģenerālinspektoru Rūdolfu
Bangerski, kurš pamatoja leģiona eksistences nepieciešamību, sacīdams, ka
leģionāri „ar ieročiem rokās ir devuši skaidru un nepārprotamu atbildi uz
boļševiku neatlaidīgiem apgalvojumiem, it kā latviešu tauta būtu brīvprātīgi
iekļāvusies Padomju Savienībā un arī tagad ar atplēstām rokām gaidot boļševiku
atgriešanos mūsu zemē”. Jāatzīmē, ka leģions centās nomazgāt Latvijas valsts un
armijas kaunu par to, ka 1940.gadā pat
simboliski netika izrādīta pretestība padomju okupācijai un Latvijas neatkarība tika atdota bez
neviena šāviena.
2) Latviešu leģions cīnījās pret 20.gadsimta lielāko ļaunumu-
komunistisko sistēmu, kas bija laupījusi brīvību un nesusi neizsakāmu postu ne
tikai Latvijai, bet visām zemēm, kurās šī necilvēcīgā, totalitārā vara
nostiprinājās. Un, ikviens, kas šai drausmīgajai sistēmai izrādījis pretestību, ir pelnījis nepārejošu
cieņu un atzinību. Ģenerālis Bangerskis šajā sakarā uzsvēra: „Tiesības un
pienākums aizstāvēt sevi pret uzbrucēju ir ikvienai dzīvai radībai; vēl vairāk
šīs tiesības ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas
gribētu mūs pakļaut ne tikai savai politiskajai varai, bet arī mūs fiziski un
garīgi iznīcināt”.
.3) Latviešu leģions vēlējās cīnīties uz svētās Latvijas
zemes, aizsargājot tās robežas no asinskārajiem Austrumu iebrucējiem. Un, ja
leģiona cīnītājus karš noveda arī svešās teritorijās, tad tas notika tikai
tāpēc, ka vācu virspavēlniecība savus solījumus šajā sakarā bija lauzusi.
4) Latvieši bija gatavi cīnīties ne tikai pret
boļševikiem, bet arī pret vācu iebrucējiem. 1944/45.gada notikumu gaitā daudzi
no leģionāriem saistījās ar Latvijas Centrālo padomi, kas bija pilnvarojusi
ģenerāli Jāni Kureli uz vācu formās tērpto latviešu karavīru bāzes atjaunot
Latvijas nacionālo armiju, kam vajadzēja cīnīties par Latvijas valstiskās
neatkarības atjaunošanu. Tika liktas cerības uz 1918-20. gada scenārija
atkārtošanos, kad izmantojot ilgstošajā karā noasiņojušo lielvaru vājumu, radās
iespēja izcīnīt Latvijas brīvību un neatkarību. Vācieši tādu iespēju apzinājās,
tādēļ „kureliešu” vienības tika iznīcinātas jau tūlīt pēc to izveidošanas,
pirms tās bija kļuvušas par militāri un politiski nozīmīgu faktoru.
Tas norāda uz to, ka Latviešu leģiona mērķi un karavīru
pašapziņa bija izteikti nacionāli- kaut arī svešās formās ģērbti, uzturēt
militārās vienības, lai izdevīgā militāri politiskā situācijā atjaunotu
Latvijas valsti. Daudzi Latviešu leģiona cīnītāji pēc Kurzemes cietokšņa
kapitulācijas nacionālo partizānu rindās turpināja cīņu par Latviju, papildinot
partizānu rindas ar kaujas spējīgiem un augsti motivētiem cīnītājiem.
5) Nedrīkstam aizmirst un nenovērtēt arī augsti humānos
un personīgi cilvēciskos motīvus, kas daudziem latviešu karavīriem lika ņemt
rokā ieroci un stāties leģionāru rindās. Daudzi latvieši cīnījās pret tiešiem
draudiem savai un savu tuvinieku brīvībai un dzīvībai, jo nebija nekāds noslēpums,
ka tā saucamie „atbrīvotāji” otrreiz ienākot Latvijā ieņemtajās teritorijās
nereti izvērsa ko līdzīgu asinspirtij, kas daudz neatpalika no šaušalīgajiem
notikumiem Baigajā gadā. Un leģions tajā laikā un situācijā bija vienīgais
reālais variants, kā saglabāt savu personisko brīvību un kaut uz laiku apturēt
asinskārā ienaidnieka dziļāku virzīšanos Latvijas teritorijā, lai ļautu
visvairāk apdraudētajām latviešu sabiedrības grupām- bērniem, sirmgalvjiem un
sievietēm izglābties. Maksājot asiņainu cenu paši ar savām dzīvībām, leģionāri
deva iespēju evakuēties uz Rietumiem simtiem tūkstošu savu tautiešu.
6) Latviešu leģions demonstrēja augstāko varonības
pakāpi, kas bija apvienota ar augstu militāro profesionalitāti. Kurzemes
cietoksnis palika neieņemts pat pēc sešām lielkaujām, kaut arī krievu iebrucēji
bija milzīgā skaitliskā pārspēkā. Šis pārspēks bija aptuveni desmit reižu
lielāks nekā Kurzemes cietokšņa aizstāvju skaits.
Latviešu leģiona
slavas un upuru pilnā vēsture ir neatņemama latviešu nacionālās identitātes
sastāvdaļa. Leģiona pastāvēšanai visos drūmajos padomju okupācijas gados bija
nepārvērtējama nozīme mūsu tautas pretestības gara uzturēšanā. Latviešu leģions
tika uztverts kā nācijas sirdsapziņas izpausme, kas savus ideālus un stafeti
nodeva tālāk nacionālajiem partizāniem un vēlākajiem politiskajiem disidentiem.
Kā tāds tas būtu arī jāuztver. Tāda ir mūsu nostāja!
Un nedaudz par pašu 16.marta atceres gājienu. Mēs visi atceramies, ka
pirms deviņiem gadiem Saeima, novērtējot Latviešu leģiona nozīmi mūsu nācijas
vēsturē, ar cieņu un izpratni attiecoties pret leģionāru augsto idejisko
motivāciju, pieņēma drosmīgu lēmumu, kas noteica 16.martu par Latviešu
leģionāru atceres dienu valstiskā līmenī. Šķita, ka reiz ir pienākusi tā
taisnības augšāmcelšanās, par kuru tik daudz ir ticis runāts. Taču šīs drosmes
un taisnīguma izpratnes pietika tikai gadu un pirmie nopietnie uzbrukumi no
ārēju, Latvijai naidīgu spēku puses visu apgrieza kājām gaisā, un jau pēc gada
viss mainījās- uz tiem, kuri iepriekš tika atzīti par varoņiem, sāka skatīties
ar neslēptu nepatiku un aizdomām kā uz nevēlamu traucēkli, pagātnes ēnām, kas
traucē visam un visiem- attiecībām ar Krieviju, Eiropu, Ameriku, visuvareno
starptautisko žīdu kopienu. 16.marts
tika svītrots no piemiņas dienu saraksta un pašiem leģionāriem aizvien
uzstājīgāk tika ieteikts aizmirst pagātni, savu jaunību, cīņas kritušos draugus
un labāk pastāvēt klusu. Tas tika motivēts ar valsts ārpolitiskajām,
ekonomiskajām un sazin kādām vēl tur interesēm. To organizāciju vadītāji, kuru
rindas apvieno bijušos leģionārus šim spiedienam pakļāvās, un paaudze pie kura
piederu es, nacionālo karavīru mazbērni un pat mazmazbērni, neesam tiesīgi to
viņiem pārmest, jo tās bija vispirms jau viņu cīņas un viņu upuri.
Tomēr runājot
vienkārši kā latvietis, leģionāra mazdēls, es gribu teikt, ka savā sirdī
nespēju šo nostāju saprast un pieņemt. To nespēj pieņemt arī daudzi mani domu
un cīņu biedri no visjaunākās latviešu paaudzes. Tāpēc arī 16.marta atceres gājieni tika un tiek
rīkoti arī tad, kad atklāts atbalsts vairs netiek saņemts no leģiona veterānus
apvienojošo organizāciju vadības.
Mēs respektējam šo godājamo sirmgalvju viedokli, nopelnus
savas Tēvijas labā un cienījamos gadus, kad vairs nav tā cīņasspara, kas bijis
jaunībā un ir vēlēšanās tikai mierīgi pieminēt savus kritušos draugus un
biedrus.
Bet tur jau sākas tā vislielākā traģēdija, ka nav
iespējams šo dienu pavadīt cieņas pilnā mierā, un vaina tajā apstāklī nav ne
leģionāros ne viņu mazbērnos. Lai cik ļoti arī mums visiem to negribētos šī
diena ar katru gadu tiek aizvien vairāk politizēta un no tā izvairīties nav
mūsu spēkos. Diemžēl!
Latviešu tautas mūžsenie ienaidnieki gan ārpus mūsu
valsts robežām, gan to izveidotā ietekmes aģentūra jeb piektā kolonna Latvijā,
ar saviem zemiskajiem meliem, nekrietno demagoģiju un bezkaunīgo šantāžas un
latviešu iebiedēšanas politiku, draudot mums pat ar fizisku vardarbību un
asinspirti, ir panākuši to, ka 16.marta
gājiens visiem nacionāli domājošajiem latviešiem ir kļuvis par goda un principa
lietu!
Priekšplānā ir izvirzījies principiālais jautājums vai
latvieši kā tauta pieļaus atklātu ņirgāšanos par sevi, ļaus svešiem zābakiem
sabradāt savu godu un kārtējo reizi piekāpsies agresīvu svešinieku diktētiem
ultimātiem? Vēsture ir pierādījusi, ka tas, kurš nevēlas cīnīties par savu
godu, agrāk vai vēlāk zaudē arī savu brīvību, kas galu galā ir arī taisnīgi, jo
šī pasaule pamatoti nicina gļēvulību un nav domāta gļēviem cilvēkiem un tautām.
Turpinot šo domu, nevaru nepieskarties arī valdošās
elites, uz kuru, izvērtējot tās nostādnes visos latviešiem principiāli svarīgos
jautājumos, sākot ar pilsonības likumu un beidzot valsts teritoriālās vienotības
nodrošināšanu, var attiecināt tikai vārdus gļēvulība, savtīgums un pat
nodevīgums, ja runājam konkrēti par Abrenes iztirgošanu, nožēlojamajai
izrīcībai pagājušā gada 16.martā.
Žogs ap mūsu valsts svētumu- Brīvības pieminekli, kas
celts par visas tautas saziedotajiem līdzekļiem, lai tikai neļautu latviešiem
nolikt 16.martā
tur ziedus, atsauca atmiņā notikumus, kuri risinājās pirms divdesmit gadiem vēl
komunistiskā totalitārisma ērā, un lika visiem brīvību kā vērtību mīlošiem
cilvēkiem saprast, ka kaut kas ar šo valsti nav kārtībā.
Ko apkaunojošāku par pagājušogad redzēto pie Brīvības
pieminekļa, kad sirmas sievietes pie uzslietā žogā centās piesiet ziedu
pušķīšus kā veltījumu varbūt karā kritušam tēvam, brālim vai draugam un līdz
zobiem bruņotie krievu valodā runājošie policisti vai varbūt padomju miliči
steigā tos rāva nost it kā runa ietu nevis par ziediem, bet spridzekļiem...
Vēl atceros ielenkto Strēlnieku laukumu, kur policija
vienotās rindās ar krievu ekstrēmistiem neļāva latviešiem iet pie sava
pieminekļa.
Kāda gan atbilde, kāds vērtējums mums būtu jāsniedz šai
patvaļai?
Atbilde arī ir pats gājiens šī gada 16.martā.
Es apzinos, ka 16.martam vairs nav tā nozīme, kāda vajadzētu būt mūsu
domās un sirdīs, un man ir ļoti žēl, ka ir tā kā ir, bet ir jāapzinās, ka
pēdējos gados šis datums ir izvērsies par latviešu nacionālās pašapziņas dienu,
kurā mēs vairs pieminam ne tikai pašus leģionārus, bet izsakām protestu pret
vēsturiskās atmiņas mankurtizāciju, pret nacionālās idejas nodevību, pret mūsu
augstāko brīvības ideālu zaimošanu un izpārdošanu. Šī ir diena, kad jaunā
paaudze pierāda, ka mēs neatdosim savu valsti un savus ideālus, ka mēs neļausim
par tiem ņirgāties un nelūzīsim svešu agresoru rupja spiediena priekšā. Šajā
dienā mēs gribam būt lepni, ka esam latvieši!Godātie leģionāri, es vēršos pie jums un lūdzu izpratni!
Es lūdzu Jūs netiesāt, nenosodīt un neatgrūst tos jauniešus, kas 16.martā ies gājienā.
Uzdrīkstēšos teikt, ka tieši viņi ir mūsu jaunatnes vislabākā daļa, jo viņos
vēl dzīvo kādi augstāki ideāli, kuru vairumam jau vairs nav nemaz.
Zinu, mums ir labi karavīri, kas kā algotņi cīnās svešās
zemēs un svešās interesēs un tiek vērtēti kā augsta līmeņa militārie
profesionāļi. Mums ir izglītota jaunatne, kas strauji kāpj pa karjeras kāpnēm,
biznesā, politikā un valsts pārvaldē, pierādot pieņēmumu par latviešiem kā
veiksmīgiem un apdāvinātiem cilvēkiem.
Bet tam visam nav pietiekama svara un nozīmes, ja
iztrūkst paša galvenā- augstu ideālu un stipru nacionālo jūtu.
Tādēļ, novērtēsim tos jauniešus, kas varbūt vēl nav
karavīri, kam varbūt arī nav nekādu citu izcilu sasniegumu, bet, kuriem ir
stipra latviskā pašapziņa un augsti attīstītas goda jūtas, jo, iespējams, ka
Latvijai grūtā brīdī viņi būs pirmie, kas atsauksies un stāsies savas Tēvijas
sardzē, atkārtojot leģendārās studentu rotas fenomenu Brīvības cīņu gados.
Nobeigumā es gribētu pateikties godātajiem vēsturniekiem
un sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri neatteica mums savu palīdzību šīs
konferences sarīkošanā! Paldies arī konferences viesiem, ka uzklausījāt un
pagodinājāt mūs ar savu klātbūtni šeit un tagad! Uz tikšanos 16.martā pie Brīvības pieminekļa!
Uzruna "Nacionālā Spēka Savienības" rīkotajā konferencē "par Latviešu leģionu, 2007.gada 10.martā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru