Kas ir kapitālisms? Tā ir sistēma, kas nav savienojama ar patiesu brīvību un taisnīgumu ne filozofiski ētiskās, ne arī pa visam ikdienišķās kategorijās. Vēl vairāk, modernais kapitālisms ir drauds nacionālu, neatkarīgu valstu eksistencei un jebkuras nācijas brīvības un kultūridentitātes saglabāšanai.
Kapitālisms ir amorāla sistēma, jo Dieva un cilvēka vietā nolicis naudas kultu. Nauda, ko sākotnēji radīja cilvēki, lai atvieglotu savu dzīvi, tagad kļuvusi par nedzīvu visuvarenu tirānu, kas liek pasaulei griezties ap savu asi, degradējot cilvēka apziņu un vērtību sistēmu. Kalpošana naudas kultam nereti atraisa viszemiskākos instinktus, liekot parazītiski izmantot savus līdzcilvēkus, krāpt un laupīt. Laupītājkapitālisms ir novedis mūs pie netaisnīgiem kariem un cilvēku ciešanām, pie dabas resursu noplicināšanas un cilvēku dzīves kvalitātes pasliktināšanās, jo kapitālistiem nerūp ne vides piesārņojums, ne cilvēku veselības stāvoklis dēļ nekvalitatīvas produkcijas, bet vienīgi ražošanas izmaksas un peļņas daļa, kas ieplūst šaura personu loka kabatās.
Kapitālisms nav savienojams ar taisnīgumu, jo vienmēr nostāda šauru personu loku izņēmuma stāvoklī. Bet kā ar vairākumu? Vairākumam, tiem, kas ar savu darbu rada vērtības, ir uzspiests mūžīgais žurkas skrējiena ritenī režīms. Darbs, lai apmaksātu kāda cita luksusa dzīvesveidu, par atlīdzību saņemot tikai niecīgu daļu no darba radītās vērtības, parasti tieši tik, lai apmierinātu ikdienišķās pamatvajadzības. Par kādu taisnīgumu gan var runāt, ja līdzās neprātīgā greznībā dzīvojošam plutokrātam, dzīvo tūkstoši, kuriem nav iespējas nodrošināt sevi pat ar iztikas minimumu, un nevienam tas nerūp, neviens tiesiskiem līdzekļiem nevar panākt balansu? Kapitālisms nozīmē dzīvi pastāvīgā nedrošībā arī tiem uzņēmīgajiem cilvēkiem, kas izveidojuši savus nelielos uzņēmumus. Jebkuras alkatīgo korporāciju un finansu spekulantu izraisītās krīzes materiāli iznīcina tieši šo sabiedrības slāni.
Mūsdienu rijīgais globālais kapitālisms nav vairs savienojams arī ar nacionālu valstu pastāvēšanu, jo globālās korporācijas kā ļaundabīga audzēja metastāzes ir caurvijušas visu pasauli, noslaukot valstu robežas. Ir pārpirkti un iznīcināti nacionālie uzņēmumi, neviens vairs īsti nezina, kas ir kāda uzņēmuma patiesais īpašnieks, un līdz ar to arī jebkuras ekonomiskās krīzes izplatās ķēdveidīgi. Un neviena valsts nevar sevi pasargāt no anonīmā globālā kapitāla ļaunprātībām, to apgrūtina, gan tas, ka kapitāls nav vietējais, gan arī apstāklis, ka globālās korporācijas vārda tiešā nozīmē kontrolē pasaules politiku, un lielvalstu politiķi ir tikai paklausīgas to marionetes.
Kapitālisms ir bez valstu robežām, tāpēc, ja kādu dienu kapitālists izdomās, ka, piemēram, Latvijā viņam nav rentabli uzturēt ražotni (jo sevišķi, ja būs jāmaksā lielas algas un nodokļus), viņš jebkurā brīdī pārcels savu uzņēmumu uz citurieni, un neviens nevarēs pasargāt strādnieku no piespiedu bezdarba.
Kapitālisms iznīcina arī tautu identitāti un kultūru. Tieši globālais kapitāls ar savu patērētājsabiedrības imperiālismu ir radījis mūsdienu kokakolas paaudzi, un iznīcina katras tautas unikālo savdabību, vienādojot zemes un tautas pelēkā kosmopolītiskā masā.
Tāpēc vienīgais iespējamais modelis, kas atbilst gan taisnīguma jēdzienam, gan nacionālas valsts un spēcīgas nācijas interesēm, ir nacionālsociālisms. Ja mums, nacionālistiem, mērķis ir savas tautas izdzīvošana un spēks, tad mums arī ir jāizvēlas vispiemērotākais līdzeklis, lai to īstenotu. Un tieši tas mums ir jādara, esot gataviem atvairīt gan uzbrukums, gan demagogiju, gan ļaunprātīgus melus.
Kas ir nacionālsociālisms? Tā ir savas tautas un valsts stādīšana pirmajā vietā, apzinoties, ka nācija var būt stipra un vienota, ja kopējais labums tiek sadalīts taisnīgi starp visiem mūsu tautas locekļiem, un netiek pieļauts, ka kāds staigā izsalcis.
Nacionālsociālisms nenozīmē, privātās iniciatīvas iznīcināšanu kā tādu, bet gan valsts regulējošo lomu pār ekonomiku, un iejaukšanos privātajā sektorā darba cilvēka interesēs. Nacionālsociālisms pieļauj, ka uzņēmējs var labi pelnīt, bet tikai pēc tam , kad strādājošais, kas ar savu darbu radījis vērtības, saņem par to taisnīgu atlīdzību. Nacionālsociālisms nozīmē kraso kontrastu starp milzu bagātību un nabadzību, mērķtiecīgu iznīcināšanu vienotas, spēcīgas un labklājīgas tautas vārdā. Jo patiesi vienota nācija var būt tikai tad, kad tās locekļu starpā ir likvidētas šķiriskas pretrunas un noslāņošanās.
Visus mūsu zemes resursus, stratēģiski nozīmīgo rūpniecību, finanšu dzīvi un iepriekšējo paaudžu kolektīva darba rezultātā radīto infrastruktūru tautas interesēs pārvalda valsts, jo nacionālsociālisti apzinās, ka, vispārnacionālajām vērtībām ir jānes arī vispārnacionāls labums, nevis jāļauj kādam uz tām parazitēt. Mūsu filozofija ir vienkārša- uzņēmumiem ir jākalpo cilvēku vajadzībām, nevis cilvēks jāpaverdzina kāda savtīgo interešu vārdā. Tāpat nauda ir tikai apmaiņas līdzeklis, nevis neredzams Dieva vietā iecelts valdnieks, tāpēc valstij ir jāatgūst pārvaldība pār finanšu sektoru, lai likvidētu amorālo augļotāju sistēmu, ko sauc par privāto banku sektoru, kas caur spekulācijām un piramīdām, ar viltu tautu iejūgusi parādu verdzībā.
Nacionālsociālisti nav boļševiki, kas apspiedīs uzņēmīgus cilvēkus un degradēs visus vienveidīgā masā, bet parazītisms tiks likvidēts, stratēģiskās uzņēmējdarbības nozares tiks valstiskotas, vietējais tirgus aizsargāts, un ekonomika regulēta stipras valsts un visu latviešu labklājības vārdā.
Aicinu diskutēt par šiem jautājumiem, un domāt par moderna, latviešu tautas interesēm atbilstoša nacionālsociālisma modeļa izstrādi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru