Vai tiešām drīkst pastāvēt tāda visatļautība, ka cilvēks var pēc savas patikas izvēlēties saglabāt vai nogalināt mazu dzīvībiņu, no kuras jāizaug pilnvērtīgam cilvēkam? Vai var slepkavot un palikt nesodīts? Un vai strauji izmirstoša tauta, kāda esam mēs- latvieši, varam pieļaut savā zemē tādu visādā ziņā grēcīgu, bezdievīgu un amorālu noziegumu, kā aborti, praktizēšanu? Laikrakstā “Latvijas Luterānis”(05.10.2002.), zem nosaukuma “Arguments pret abortiem”, bija ievietots šokējošs materiāls, kura būtību izteica klāt pievienotā fotogrāfija, kurā redzama aina no aborta izdarīšanas brīža. Fotoattēlā redzama mazuļa rociņa, kas ir izstiepta ārā no sievietes dzemdes 21 grūtniecības nedēļā , aborta ķirurģiskās operācijas laikā. Fotogrāfs Maikls Klensijs bija iemūžinājis mirkli, kad mazuļa roka izstiepās no ķirurga atvērtās vietas dzemdē un satvēra operācijas veicēja pirkstu, fotogrāfs liecina, ka viņa tvēriens bijis stingrs. Jāuzskata, ka minētais attēls visspilgtāk raksturo aborta būtību: aborts ir slepkavība, tāda pat slepkavība, kā jebkuras citas nevainīgas dzīvības nemotivēta izdzēšana!
Statistika liecina, ka 1999.gadā Latvijā piedzimuši 19 500 bērnu, bet veikto abortu skaits (runa ir tikai par legālajiem abortiem, bet cik vēl tiek veikti tā saucamie kaktu aborti, mēs pat iedomāties nevaram!) bija 22 974. Sanāk, ka uz katrām 1000 dzemdībām tikušas izdarītas 1178 vēl nedzimušo bērnu slepkavības! 2002.gadā piedzimuši 20 044 bērni, bet legālo abortu skaits samazinājies un bijis- 14 685. Protams, iepriecina, ka izdarīto abortu skaits ir samazinājies, bet lietas būtību jau tas nemaina, grozies kā gribi, bet 14 685 Latvijas mazuļi tomēr ir noslepkavoti un tas ir ļoti daudz. Pie reizes vēl jāatzīmē, ka 2002. gadā Latvijā bijis zemākais iedzīvotāju skaita pieaugums Eiropā- patiesībā gan lietot vārdu “pieaugums” būtu nevietā, jo togad iedzīvotāju skaits sarucis par 17 000! Tātad, ja skatāmies uz abortiem no latviešu tautas izdzīvošanas jautājuma prizmas, tad tas ir trīskārtējs noziegums- katra latviešu sieviete, kura veic abortu noziedzas ne tikai pret Dievu, rupji pārkāpjot bausli “tev nebūs nokaut!”, viņa neaprobežojas ar bērna slepkavību vispārpieņemtajā nozīmē, bet izdara noziegumu arī pret savu tautu, nogalinot latvieti, tuvina latviešu tautu nenovēršamai zudībai. Par kuriozu jau jānosauc pats fakts, ka jau tagad Latvijā liela latviešu ģimene ir tad, ja ir viens bērns, jo tiek darīts viss, lai bērnu radīšanu padarītu par kauna un apgrūtinājuma lietu. Bez tam, aborts ir noziegums arī pret tautas veselību, jo tas bieži vien atstāj ļoti nopietnas un nelabojamas sekas uz sievietes veselību un sagandē tās dzīvi mūža garumā, jo veicot abortu, nopietni tiek traumēti dzemdes audi, kam seko iekaisumi, kuri daudzos gadījumos draud ar neauglību. Ir nācies dzirdēt dziļi personiskus dzīvesstāstus, kā veiktais aborts izposta konkrēta cilvēka, vēlāk veselas ģimenes dzīvi. Piemēram, jauna sieviete, kurai iestājusies pašas nevēlētā grūtniecība, domā tikai par to, ka vēl negrib būt māte, jo viņai ir jāpabeidz izglītoties un arī bērns, ja to laistu pasaulē, būtu jāaudzina vienai, tiek atrasti vēl daudzi citi iemesli, ar kuriem tiek pamatots aborts, ko viņa veic. Pēc pāris gadiem viņa satiek piemērotu cilvēku un apprecas, viss būtu labi, bet laimīgo laulību aptumšo ziņa, ka sievietei nevar un nekad arī nevarēs būt bērni, ko viņa tagad tik ļoti vēlas. Aborta šausmīgās sekas, ko var uzskatīt par Dieva sodu, sodu par sava bērna slepkavību. Grūti iedomāties lielāku nelaimi, kā ģimenes dzīvi, kuru nepavada bērnu smiekli, nezinu vai precēts pāris var būt laimīgs, neredzot izaugam savus bērnus un novecojot bez mazbērniem. Šis bija pavisam reāls stāsts no reālas dzīves. Nezinu vai katra jaunā sieviete, kura izšķiras nogalināt savu vēl nedzimušo bērniņu, apzinās, ka riskē mūža nogali pavadīt pilnīgā vientulībā. Protams, ir gadījumi, kad aborts varētu būt pieņemams risinājums, proti, ja sieviete tikusi izvarota. Nevar taču prasīt, lai viņa pieņem, iznēsā un iemīl bērnu, kurš ieņemts šādos apstākļos. Tā pat mākslīga grūtniecības pārtraukšana būtu pieņemama un pat vajadzīga gadījumos, kuros pastāv risks, ka vēl nedzimušais bērns varētu nākt pasaulē ar smagiem garīgās vai fiziskās attīstības traucējumiem, kas nav dziedināmi vai ir ģenētiski pārmantojami. Šādos gadījumos mākslīga grūtniecības pārtraukšana jeb aborts ir pat humāna rīcība, gan attieksmē pret pašu bērnu, gan nāciju kopumā. Taču, tie ir tikai atsevišķi un nedaudzi izņēmuma gadījumi, runa var būt tikai par atsevišķiem gadījumiem, kuriem nav alternatīvas, nevis problēmu kopumā. Jādomā, ka esam izmirstoša tauta savu pašu grēku dēļ, un arī turpināsim izmirt tik pat straujos tempos, ja neaizdomāsimies par to un neizdarīsim secinājumus. Galu galā, mūsdienās pastāv pietiekami daudz dažādu veidu, kā izsargāties no grūtniecības, ja tā tik tiešām ir nevēlama, nav tādēļ jāizdara tāds nāves grēks, kā bērniņa slepkavība. Aborti ir jāaizliedz! Bet tiem, kuri tūlīt demagoģiski steigs iebilst, ka abortu aizliegums problēmu neatrisinās, jo, redziet, sāksies nelegālu abortu izdarīšana, kas atstāšot vēl smagākas sekas, jāsaka, ka tā ir tikai primitīva demagoģija, kuru var atļauties teikt tikai humānisma noliedzējs un mazizglītots nejēga. Valsts varētu pielikt punktu nedzimušu bērnu legalizētām slepkavībām, ja vien kāds patiesi būtu ieinteresēts to darīt. Pietiktu jau ar to sieviešu, kuras izdara nelegālus abortus, un vēl jo vairāk to personu, kas veic konkrētās slepkavības, saukšanu pie reālas kriminālatbildības. Ja vēl nedzimuša bērna slepkavība, jeb aborta veikšana tiktu pielīdzināta jebkurai citai slepkavībai, ar visām no tā izrietošajām krimināltiesiskajām sekām, domājams, ka tādas nožēlojami noziedzīgas parādības, kā aborti, pastāvēšanas laiks nebūtu ilgs un dzīvība triumfētu pār nāvi. Un vēl būtu svarīgi katram no mums apzināties savu nostāju pret abortiem, kā nepieļaujamām slepkavībām un darīt ko lietas labā, lai Latvijā tie tiktu aizliegti uz mūžīgiem laikiem, nešķirojot tos, kam tad ir tiesības dzīvot un kam nē!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru