Attieksmes maiņa, kurai bija vajadzīgi septiņi gadi

Šo rindu autors dažādos leģionāru atceres pasākumos piedalījies vēl kopš deviņdesmitajiem gadiem, gan Liepājā, gan Rīgā, gan arī Lestenes brāļu kapos, kur iegravēti arī leģiona rindās kritušo manas dzimtas piederīgo vārdi. Tādēļ uzjautrinoši lasīt komentārus, kuros šā gada 16.marta pasākuma rīkošana tiek saistīta ar gaidāmajām vēlēšanām. Pirmo reizi 16.marta gājienu nacionāli noskaņoti Liepājas jaunieši pieteica 2004.gadā, un man tika uzticēts gods nest karogu. Gājiens bija simbolisks, tas notika no tirdzniecības centra “XL Sala”, līdz Centrālkapos novietotajam piemineklim. Togad viss notika relatīvi mierīgi. Vienīgi atceros ārkārtīgi birokrātisko un formālo domes ierēdņu attieksmi, kas bija jāpārvar, lai šāds gājiens notiktu. Redzot to, ka Liepājā ir pietiekami daudz latviešu, kuri vēlas godināt leģionārus, arī nākamajā, 2005 gadā, tika pieteikts gājiens. Atšķirībā no mierīgā garā pavadītā 2004.gada 16.marta, šajā reizē sasparojās puskriminālais Jevgēņija Osipova vadītais grupējums, kurš pieprasīja pašvaldībai gājienu aizliegt. Turklāt Osipovs kopā ar savu ilggadīgo sabiedroto Valēriju Kravcovu piedraudēja tā dalībniekiem ar „asinspirti”. Tā gan izpalika, savukārt leģionāru atceres gājiens bija vēl kuplāk apmeklēts nekā gadu iepriekš. „Asinspirts” solītājiem atlika vien vieglajā automašīnā riņķot gar kapsētu un skaļi lamāties krievu mēlē.

1945.gada maijs Kurzemē. Kam svētki, kam traģēdija.

Kā ik gadu, arī šogad Liepājas ielās taurēs Georga lentītēm greznoti automobiļi, šaus raķetes, bet vēlāk mikrorajonos kompānijas auros „Ģeņ pobedi”. 9.maijs… Uzdrošinos apgalvot, ka latviešiem 9.maijs nav un nekad nav bijuši svētki. Nezinu, ko svin tie, kas šajā datumā rīko skaļas un bravūrīgas orģijas, bet, jādomā, ka lielākā daļa svinētāju arī paši to nezina. Var saprast prieku par drausmīga kara beigām, kas kopīgs visām tautām. Var saprast arī atsevišķu tautu prieku par savu uzvaru šajā karā un vēlmi pieminēt savus karavīrus, taču, dzīvojot šeit, starp latviešiem, kuru kolektīvajā vēsturiskajā atmiņā šis datums saistās ar jaunu represiju sākumu, demonstratīva un izaicinoša 9.maija atzīmēšana līdzinās politiskai provokācijai un necieņas izrādīšanai. Vilis Siksna, kurš Otrā pasaules kara gados strādāja Liepājas vagonu depo atstājis savas atmiņas par 68 gadus seniem notikumiem: „8.maijā biju mājās, dzīvoju Lāčplēša ielā. Pilsētā brauca iekšā vācieši, no sākuma vēl apbruņoti, ar visām šautenēm. Tad bez ieročiem, mašīnas pārpildītas. Prasīja, kur ir osta, vai angļu kuģi tajā ir. Vēl tagad atmiņā tās satriektās sejas, kad viņi dabūja zināt, ka angļu te nav. Tad sākās dienas, kad nekādas varas nebija. Sākās laupīšana. Cilvēki skrēja, ņēma, ko katrs varēja dabūt, jo zināja, pēc tam būs grūti. Satrieca tas skats, kad redzēju pirmos krievu karavīrus. Netīri, noplīsuši. Stāvēju ielas malā, man tūlīt klāt, lai aujot kājas nost. Man bija vāciešu izdoti tanki kājās. Labi, ka krievam bija par mazu. Otrreiz atkal, eju 9. maijā uz darbu, mani aptur patruļa: lai ņemu pulksteni nost. Stāstu viņiem: tas dienesta pulkstenis, načaļņiks iedeva. Tas vārds "načaļņik", ko es zināju krieviski, laikam iedvesa bijību. Atstāja to pulksteni. Naktis pēc 9. maija bija briesmīgas. Šāvieni, sieviešu kliedzieni. Visi, kas varēja, durvis nospundēja un nevienu nelaida iekšā. Vēlāk briesmīgus skatus redzēju arī Liepājas stacijā. Tur bija atvesti gūstekņi – kāda ukraiņu saimniecības aizmugures vienība, kas bija dienējusi pie vāciešiem. Kā viņus sargi sita! Gulēja stenēdami un vaidēdami. Vēl briesmīgāki skati bija jāredz, kad uz staciju atveda tās vācu sievietes, kas bija dienējušas par sakarniecēm un medmāsām. Krievu zaldāti, kas viņas sargāja, tās par rubli pavisam atklāti piedāvāja turpat citiem garāmejošiem kareivjiem. Turpat aiz vagona viņas tika arī izvarotas... publiski. Tās izmisušās acis, saplēstās drēbes, sitienu pēdas sejā, to nevar aizmirst. Tad nāca atmīnētāji. Staigāja pa mājām, lai meklētu mīnas. Bet negāja ne šķūņos, ne arī pārmeklēja pagalmus, bet meklēja tās pa istabām, pa skapjiem. Mums paņēma kamīna pulksteni, kaimiņiem drēbes, visu iedzīvi. Pirmie vārdi, ko daudzi liepājnieki iemācījās, bija "otdai časi!".” Nu jau 92 gadus vecā liepājniece, mana vecāmāte Anna Šalme joprojām nespēj saprast, kādēļ 1945.gada 8.maijā, kad Vācija jau bija parakstījusi kapitulāciju, padomju aviācija tik nežēlīgi bombardēja Liepāju: „Atceros kā Jaunliepājā krita bumbas un mēs nezinājām, kur no tām patverties. Un, nesapratām kāpēc krievi mūs bumbo. Pilsēta taču viņiem vairs nepretojās. Varbūt viņi gribēja nogalināt pēc iespējas vairāk latviešu?” Līdzīgus atmiņu stāstus esmu dzirdējis daudz. To dienu šaušalīgie notikumi neizdzēšami iegūluši visvecākās paaudzes liepājnieku atmiņā, kuriem nācās būt to lieciniekiem. Vēsturnieks Ritvars Jansons skaidro, kā notikumi attīstījās pēc 1945.gada 8.maija, kad Latvijas Rietumu daļā kapitulēja Vācijas armijas grupa „Kurland". „Komunistiskais režīms 1945.gada vasarā lielu uzmanību pievērsa arī to Kurzemes civiliedzīvotāju, kuri ilgāku laiku bija atradušies nacistu okupētajā teritorijā, represēšanai, veicot tā saukto teritorijas „tīrīšanu". Atbilstoši PSRS pavēlēm komunistiskajām represīvajām iestādēm vajadzēja veikt pasākumus, lai arestētu t. s. vācu spiegus, teroristus un diversantus, Vācijas armijas militārpersonas, "dažādu pretinieka organizāciju dalībniekus" (kategorija, kurai varēja pieskaitīt arī Kurzemes civiliedzīvotājus), kā arī "citus aizdomīgus elementus". Izplūdušie formulējumi pavēra iespējas visplašākajām represijām. Karaspēka vienības ķēdēs sistemātiski pārstaigāja Kurzemes teritoriju, aizturot un filtrēšanas punktos nogādājot visus 16 līdz 60 gadus vecus vīriešus: Kurzemes iedzīvotājus, bēgļus, bijušās Vācijas armijas militārpersonas, vācu gūstā nonākušos sarkanarmiešus u.c. Bēgšanas gadījumā viņi tika nogalināti. Tā sauktā teritorijas „tīrīšana" Sarkanās armijas tikko iekarotajā teritorijā nebija nekas īpašs arī fronšu aizmugurē PSRS teritorijā. Taču Latvijā 1945.gadā teritorijas „tīrīšanai" bija spēka tās pašas pavēles un paņēmieni, kādi PSRS okupētajā Vācijā. Līdz ar to PSRS Iekšlietu karaspēks vērsās pret Latvijas iedzīvotājiem kā pret ienaidnieka teritorijas iedzīvotājiem. Pret Latvijas civiliedzīvotājiem 1944.–1945.gadā daudz noziegumu veica arī Sarkanā armija – līdzīgi kā notika okupētajās Vācijas un Austrijas teritorijās. 1944.–1945.gadā politisku iemeslu dēļ arestēja 18 410 cilvēkus. Arestēto vairums bija 19 – 45 gadus veci vīrieši. Minētais vecuma posms atbilst militārā iesaukuma gadiem un vislielākajai sabiedriski politiskajai aktivitātei. Šī vecuma cilvēki potenciāli varēja izrādīt visefektīvāko pretošanos komunistiskajam režīmam, un līdz ar to traucēt okupācijas varas nostiprināšanos. 1945.gadā no Latvijas uz PSRS filtrācijas nometnēm nosūtīja 58 410 cilvēkus, 1945.gada 5. un 6.februārī uz Krieviju izsūtīja 521 Latvijas vāciešu kategorijā ieskaitīto un 145 bezpavalstniekus, 1945.gadā no Latvijas uz Krieviju izsūtīja 67 tā sauktos notiesātos "dzimtenes nodevēju" ģimenes locekļus. Neapmierinātība ar PSRS politiku un represijām jau kopš 1944.gada vasaras Latvijas Austrumu daļā radīja aktīvu bruņotu pretošanos. 1945.gada janvārī Latvijas Nacionālo partizānu apvienības cīnītājus skaits sasniedza vairāk nekā 300 vīru. Pēc 1945.gada 8.maija ap 4000 bijušo leģionāru sāka mežabrāļu gaitas Kurzemē. 1945.gadā cīņā pret režīmu visā Latvijā krita 715 nacionālie partizāni”. To, ka 9.maijs Latvijai nenozīmē vis svētkus vai „uzvaras dienu”, apliecina arī 1996.gadā Saeimā pieņemtā deklarācija par Latvijas okupāciju: „...Otrā pasaules kara beigu posmā PSRS atjaunoja savu okupācijas režīmu Latvijā.." un „..Visā okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu, tā pārkāpjot 1948.gada 9.decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Okupācijas režīms iznīcināja nevainīgus cilvēkus, vairākkārt veica iedzīvotāju masveida deportācijas un citas represijas, nežēlīgi sodīja tos, kuri bruņotā vai citādā veidā iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, prettiesiski un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus un apspieda brīvas domas izpausmes..."

Metalurgs, Sesks un kāpēc latvieši nav saimnieki savā zemē

Publikāciju sērija, kas portālā pietiek.com veltīta notikumiem „Liepājas metalurgā” un tā īpašniekiem, liek aizdomāties, kāpēc latvieši nav saimnieki savā valstī. Arī par to, ka grīdas lupatas ir domātas, lai tajās slaucītu netīras kājas. „Otrdienas valdības sēdē, kurā tā arī netika pieņemts nekāds lēmums par atbalstu kraha priekšā esošajam metalurģijas uzņēmumam „Liepājas metalurgs”, kļuva skaidrākas uzņēmuma padomes priekšsēdētāja Sergeja Zaharjina un Liepājas mēra Ulda Seska attiecības: tā kā Zaharjins gan ticis pie Latvijas pilsonības, bet latviski runāt nemāk, Sesks, paklausot uzņēmuma saimnieka rokas mājienam, pakalpoja viņam kā tulks. Savukārt visi pārējie ministri rātni uzklausīja miljonāra uzstāšanos krievu valodā, – tulkojumu nepieprasīja neviens”. Tā raksta pietiek.com. Daži lakoniski teikumi, un viss nostājas savās vietās. Zaharjins pasvilpj, un Liepājas mērs Uldis Sesks asti kājstarpē iežmiedzis, pakalpīgi metas tam par tulku un viss Ministru kabinets, ausis nolaidis, bez iebildumiem uzklausa bravurīgā „Liepājas metalurga” šefa krieviski diktētās prasības valdībai. Vai kāds ir sašutis? Protams, nē! Uzdrošinos apgalvot, ka lielākā mūsu tautas daļa jau sen samierinājusies ar situāciju, ka latviešu valodu šajā valstī zināt nav obligāti, bet mums, latviešiem, gan jāprot krieviski, un arī bērniem jāmāca šī valoda, jo citādi viņiem būs grūti atrast darbu Latvijas uzņēmumos, kas pa lielākai daļai pieder nelatviešiem. Pēdējā laikā aizvien neslēptāk mediji, komentējot jezgu ap „Liepājas metalurgu”, piesauc „Parex” bankas krahu un pat Laventu klana kūrēto banku „Baltija”, kas desmitiem tūkstošu pensionāru atstāja bez zārka naudas. Kas vieno „Liepājas metalurgu”, „Parex” un „Baltijas” bankas? Visu šo uzņēmumu saimnieki ir padomju gados ieceļojuši ebreji, visi runā tikai krieviski un, latviešu valodu neprotot, pamanījušies iegūt Latvijas pilsonību. Bet galvenais, visiem ir vai ir bijuši tuvi „draugi” latviešu politiskajā elitē… Taču, šo miljonāru „draudzība” ar politiķiem vienmēr bijusi tāda nelīdztiesīga. Ja Zaharjins var pamest ar pirkstu Seskam, un tas gatavs pakalpot, tad jāšaubās, vai Uldis Sesks, kurš slapju muguru raujas, gādādams valsts naudu Metalurgam, uzdrīkstētos savam „draugam” Sergejam Zaharjinam pateikt, ka nav ko nodarboties ar demagoģiju, bet trūkstošā nauda uzņēmumā jāiegulda no savas personiskās kabatas, kura, ja var ticēt publiski pieejamai informācijai, ir gana pilna. Un, atkal gribas pafilozofēt par latviešu mentalitāti. Nav ko sašust, un internetā rakstīt anonīmus komentārus par krieviem, kas neciena latviešu valodu, ja mēs paši, sākot ar valdošās elites pārstāvjiem, divdesmit gadus nelatviešiem esam ierādījuši, ka latvieši paši savu valodu neciena. Un, ja tādas personas, kā latviski nerunājošie Kargins, Zaharjins vai Kravcovs, var naturalizācijas kārtībā iegūt Latvijas pilsonību, tad tā atkal būs tikai un vienīgi pašu latviešu vaina. Nezinu citas valstis, kurās kas tamlīdzīgs būtu iespējams. Tāpat, ir bezjēdzīgi gausties, ka ekonomiku kontrolē cittautieši, un beigās „piečakarē” valsti miljardu apmēros, ja paši latvieši viņiem to palīdz izdarīt.

"Nepārstāvēto parlaments"- kārtējā Krievijas imperiālistu provokācija

Ekstrēmistiskākie elementi no Latvijas valstij nelojālo personu kopuma, sagatavojuši kārtējo provokāciju – „Nepārstāvēto parlamenta” vēlēšanu farsu. Latvijas nepilsoņus un citus radikālākos krieviski runājošo sabiedrību pārstāvošos elementus vienojošā organizācija „Nepilsoņu kongress” paziņojusi, ka 1.jūnijā sāksies tā sauktā „Nepārstāvēto parlamenta” vēlēšanas. Iecirkņi, kurā varēs balsot par šī pseidoparlamenta kandidātiem, tiks atvērti Latvijas pilsētās, kurās dzīvo liels skaits cittautiešu, tajā skaitā arī nepilsoņi. Iecirknis būs arī Liepājā. Mums ne pārāk draudzīgās Austrumu kaimiņvalsts mērķis, lai kā to arī noliegtu vietējie promaskaviskie politiķi, ir un paliek Latvijas iekļaušana Krievijas ģeopolitiskās ietekmes telpā. Tādēļ tika rīkots referendums par krievu valodas, kā otrās valsts valodas ieviešanu, tādēļ visiem iespējamiem līdzekļiem tiek veicināta „Saskaņas centra” iekļūšana valdībā, tādēļ arī starptautiskā līmenī mums ir pastāvīgi jāatspēko dažādi Krievijas izplatīti mīti, meli un puspatiesības, lai diskreditētu mūsu valsti starptautiskās sabiedrības acīs, un tā Krievijas interesēs izdarītu politisko spiedienu uz Latviju. „Saskaņas centrs” valdībā nav iekļuvis, un pagaidām tā galvenais uzdevums ir iegūt varas grožus lielākajās Latvijas pilsētās. Pēc tam pavērsies daudz plašākas iespējas Krievijas politbiznesam nostiprināt šeit savu ekonomisko ietekmi, sekos Krievijas kultūras imports un tamlīdzīgas shēmas, ko visnotaļ trāpīgi dēvē par „lienošo okupāciju”. Iedzīvotāju etnodemogrāfisko rādītāju ziņā Latvija paliek latviskāka, tomēr joprojām augsts ir padomju okupācijas laikā iebraukušo cittautiešu skaits, kuri nav bijuši gatavi pierādīt elementāras valsts valodas un vēstures zināšanas, vai arī nav vēlējušies to darīt, un naturalizācijas kārtībā iegūt Latvijas pilsonību. Tie ir tā sauktie nepilsoņi kuru 2012.gadā kopumā bija 312 189, kas ir ļoti augsts rādītājs. Tā kā vairums no tiem jeb 205 tūkstoši ir etniski krievi, un pārējie – krievvalodīgi citu etnisku grupu pārstāvji, tā ir monolīta masa, kas ļoti viegli manipulējama Krievijas politiskajās interesēs. Šiem cilvēkiem automātiski iegūstot Latvijas pilsonību, prokrievisko partiju elektorāts faktiski dubultotos, un tās ne vien spētu nokļūt pie varas visās lielākajās Latvijas pilsētās, bet arī valstī. Ne velti Krievijas diplomātija starptautiskā līmenī pastāvīgi cenšas aktualizēt jautājumu par automātisku pilsonības piešķiršanu padomju okupācijas gados nelikumīgā kārtā Latvijā iepludinātajiem imigrantiem. Jādomā, arī „Nepilsoņu kongress” un viņu iecerētā pseidoparlamenta vēlēšanas, ir kārtēja maza, bet indīga provokācija, kuras mērķis ir greizā skatījumā parādīt situāciju Latvijā un radīt vajadzīgo fonu Krievijas diplomātijas aktivitātēm. Patiesība ir gluži pretēja: reti kurā valstī ir tik liberāls un pamatnācijas intereses apdraudošs pilsonības likums kā Latvijā. Reti, kurā zemē valsti un pamatnāciju necienošs imigrants var, primitīvā līmenī apgūstot valsts valodu, iegūt pilsonību, un pēc tam triumfējoši paņirgāties presē, ka pazemojošo naturalizācijas procesu viņš izgājis, lai iegūtu vēlēšanu tiesības.

Imigrantus grib importēt arī uz Liepāju

Kurzemes biznesa inkubatorā (KBI) darbību uzsācis jauns uzņēmums, kurš ambiciozi paziņo, ka vēlas kļūt par vienu no tirgus līderiem legālās imigrācijas biznesā. Firma SIA „Asia Students” biznesa inkubatorā darbojas kopš februāra nogales un savu darbību plāno izvērst sekojoši: studentu piesaiste Latvijas augstskolām, tai skaitā palīdzību ārvalstu studentiem vīzu noformēšanā, juridiskie pakalpojumi ārvalstu klientiem un juridiskā palīdzība termiņuzturēšanas atļauju noformēšanā trešo valstu pamatkapitālā vai nekustamā īpašumā pilsoņiem, kuri vēlas investēt savus līdzekļus Latvijas kapitālsabiedrības. Visos laikos Latvijā bijuši apsviedīgi darboņi, kas no jebkuras, valstij visnelabvēlīgākās situācijas vai uz likumdošanā esošo robu rēķina pratuši raust personisku labumu. To gribētos teikt arī par firmām, kas ļoti pretrunīgi vērtēto Imigrācijas likumu izmanto peļņas gūšanai, neiegrimstot sirdsapziņas pārmetumos, kādas sekas šāda darbība ilgtermiņā atstās uz Latvijas valsti kopumā. No sākta gala Imigrācijas likums, kuru lobēja Saeimas bezprincipiālāko politiķu daļa, un, ko neveiksmīgi mēģināja bloķēt nacionāli noskaņotie deputāti, bija orientēts uz Krievijas ietekmes nostiprināšanu Latvijā. Kā liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) publiskotā informācija, līdz šim vislielāko interesi par nekustamo īpašumu iegādi Latvijā izrādījuši Krievijas pilsoņi, kuru iesniegumu īpatsvars veido apmēram 90% no visiem saņemtajiem. Aktivizējušies arī iesniegumu rakstītāji no Ukrainas, Baltkrievijas, Uzbekistānas, Kirgizstānas u.c. valstīm. Lielākoties interese bijusi no NVS valstu pilsoņiem, taču pēdējās laika tendences rāda, ka interese strauji pieaug arī ārpus kontinentālās Eiropas atrodošajās zemēs, jo īpaši Ķīnā. Pagaidām lielākās bažas raisījušas Krievijas biznesmeņu centieni iespiesties Latvijā, jo sevišķi zinot ka šajā valstī bizness saaudzis ar politiku faktiski vienā veselumā, un pastāv ļoti liela ticamība, ka ar biznesa un personiskās klātbūtnes starpniecību, Krievijas interesēs var tikt ietekmēta Latvijas politiskā vide. Tātad nacionālās drošības jautājums. Taču, pagājušā gada nogalē teju vai galvenā ziņa publiskajā telpā bija ķīniešu invāzija Latvijā, izmantojot nesamērīgi liberālo Imigrācijas likumu. Ja īpašumu nonākšana krievu rokās varētu zināmā mērā radīt draudus politisku apsvērumu dēļ, tad ķīniešu imigrācijas faktors var kļūt tīri fizisks apdraudējums jau tā novājinātajam Latvijas latviskumam. Ķīnieši nepērk ekskluzīvus īpašumus, bet iegulda minimālus līdzekļus, lai iegādātos šeit dzīvojamo platību, un apmestos uz pastāvīgu dzīvi. Rietumvalstu pieredze liecina, ka „pirmās ķīniešu bezdelīgas”, nokārtojot savu juridisko statusu parasti cenšas atvilkt uz jauno mītnes zemi arī visus radus piecās pakāpēs. Un pateicoties Eiropas Savienībā eksistējošai liberālajai praksei tādos jautājumos kā cilvēktiesības, kuru viens no stūrakmeņiem ir arī tiesības uz ģimeņu apvienošanos, tas arī izdodas. Tālāk jau viss notiks pa ierastu ķēdi. Iesākumā uzturēšanās atļaujas, tad ģimenes locekļu uzaicināšana, pēc tam naturalizācija, un mēs iegūsim jaunu etnisku kopienu, kura var izveidoties visnotaļ apjomīga, ņemot vērā milzīgos šīs tautas cilvēkresursus. Situāciju vēl nepatīkamāku padara arī jaunākās uzturēšanās atļauju pircēju tendences skatoties uz ģeogrāfisko izvietojumu. Ja sākumā, kad pret latviešu interesēm vērstie grozījumi Imigrācijas likumā stājās spēkā, uzturēšanās atļaujas tika iegūtas apmaiņā pret nekustamā īpašuma iegādi gandrīz visos gadījumos vienīgi Rīgā, tās piepilsētās , jo sevišķi Jūrmalā, tad tagad imigranti izvietojas arī no galvaspilsētas attālinātās Latvijas vietās. Ķīnieši, piemēram, aktīvi uzpērk krietni vien lētākos īpašumus Cēsīs un to tuvākajā apkārtnē. Tas, ka arī Liepājā uzrodas šādi imigrantus vervējoši kantori, liek nopietni satraukties arī par mūsu pilsētas nākotni. Ja šādas firmas aktīvi izvērsīs savu darbību mūsu reģionā, pastāv iespēja, ka arī šeit īpašumus aktīvi sāks uzpirkt austrumnieki. Krievi, iespējams arī tie paši ķīnieši. Es negribu biedēt cilvēkus, ka Liepāju imigranti lielā masā apsēdīs tuvāko gadu vai pat desmit gadu laikā. Taču pārmaiņas būs, un ja būs, tās būs neatgriezeniskas. Pilnīgi iespējams, ka pēc pārdesmit gadiem lielu, mums etniski un mentāli svešu imigrantu kopienu radītās problēmas izjutīs mūsu bērni. Protams, pirmkārt pie vainas būs politiķi, kuriem rūpes par latviešu tautas izdzīvošanu un identitātes saglabāšanu, kas ir iespējams vien nacionāli pēc iespējas viendabīgākā valstī, šķiet nesvarīgas. Taču sava daļa vainas būs jāuzņemas arī alkatīgiem naudas rausējiem, kuri vēlas iedzīvoties amorālā veidā – iztirgojot mūsu valsti un pilsētu svešiniekiem. Viņus savā veidā var pielīdzināt narkotiku tirgoņiem. Paliek vien cerība uz nacionāli noskaņotiem politiķiem, kas varētu uzstāt uz stingru, latviešu intereses un nacionāli valsti sargājošu Imigrācijas likumu.