Latvijas valdība pieņēmusi lēmumu „brīvprātīgi” uzņemt 250
bēgļus jeb nelegālos imigrantus – lielāko daļu no Grieķijas un Itālijas, un arī
tieši no to izcelsmes valstīm Āfrikā. Lai saprastu ko nozīmē šis lēmums un
kādas sekas tas radīs, tas jāvērtē daudzpusīgi, kliedējot mītus, un runājot par
faktiem, kurus valdošā elite tiecas noklusēt. Vispirms par mītiem.
1) Bēgļi vai
tikai nelegāli imigranti?
Jebkurš , kas bēg no kara briesmām, loģiski patvērumu meklē kādā sev ģeogrāfiski tuvākajā kaimiņvalstī
Āfrikā vai Tuvajos Austrumos. Tur šobrīd arī atrodas faktiski visi īstie bēgļi.
Tie jaunie vīrieši, kas mēro tūkstošiem kilometru garu ceļu, maksājot tūkstošus
eiro cilvēku kontrabandistiem, lai iekļūtu tieši Eiropas Savienībā, nav nekādi
bēgļi. Tie ir nelegāli imigranti, kuru mērķis ir tīri ekonomisks. Vēlēšanās par
katru cenu iekļūt Eiropas Savienībā, kur automātiski tiek nodrošinātas sociālās
garantijas un ar izcelsmes valsti nesalīdzināmi augstāks dzīves līmenis. Ne Latvijai, ne Eiropas Savienībai kopumā nav
morāla pienākuma izmitināt un nodrošināt ar komfortablu eksistenci šos
imigrantus!
2)Mīts par „brīvprātību”.
Viss sākās ar Briseles varas struktūru izdomātajām
obligātajām „bēgļu kvotām”, saskaņā ar kurām katrai Eiropas Savienības (ES)
valstij būtu jāuzņem noteikts skaits nelegālo imigrantu, kas šķērsojuši ES
ārējo robežu. Kvotu sistēma bija neveiksmīgs formulējums, ko vairākas ES
valstis nevarēja akceptēt, jo vēlējās tirgoties par imigrantu skaitu, cik kurai
no tām konkrēti jāuzņem. Pēc tam ES dalībvalstu politiskās elites vienojās, ka
nelegālie imigranti tiks pārdalīti „brīvprātīgi”, bet par katrai valstij
uzņemamo skaitu tās "vienprātīgi" vienosies līdz jūlija beigām,
"ievērojot dalībvalstu specifiskās situācijas”. Tātad, iznākums ir faktiski tas pats,
vienalga kā to nosauc- „kvotas” vai „brīvprātība”. Protams, „brīvprātība” skan
labāk, latvieši to jau zina, kopš 1940.gadā „brīvprātīgi” pievienojāmies
Padomju Savienībai.
3)Vai var ticēt valdībai, ka 250 imigrantu uzņemšana ir
vienreizējs pasākums, un nākotnē Latviju imigrantu pieplūdums neapdraud?
Nē, tam nevar ticēt. Latvijas politiskā elite ļoti viegli
piekāpās ārējam spiedienam šajā jautājumā šoreiz, un piekāpsies arī citu reizi.
Ļoti zīmīgi izteicies eiroparlamentārietis Artis Pabriks „…Latvija tagad nav
gatava uzņemt lielu bēgļu skaitu. Tāpēc prātīgākais būtu sākt ar minimālu bēgļu
skaitu. Tādējādi gan pašvaldības, gan sabiedrība vieglāk pierastu pie bēgļiem.
[…]Arī Latvijas sabiedrība jāsagatavo bēgļu uzņemšanai. Pabriks domā – ja kādā ciematā ieradīsies
divi vai trīs bēgļi, vietējie cilvēki viņus vieglāk pieņems nekā 20 vai 30
cilvēkus. «Mums jābūt uzmanīgiem. Esam maza sabiedrība un valsts. Mums ir sava
dzīves pieredze. Jābūt uzmanīgiem, lai neradītu pretsparu. Ja būsim pārāk ātri,
mūsu cilvēki radīs pretestību. Arī latvieši ir jāpieradina pie bēgļiem.””
(TVNET, 15.07.2015) Citiem vārdiem te aprakstīta taktika, ko sauc „astes
ciršana pa gabaliņam”. No sākuma tiks atvesti daži simti, vietējie pieradīs, jo
nav jau tik briesmīgi, tad būs jau daži tūkstoši, un galu galā nemaz
nepamanīsim pa kuru laiku mūsu valsts neatgriezeniski pārmainījusies. Līdzīgi
notika Rietumeiropā- viss sākās ar dažiem simtiem un tūkstošiem, un vietējo
„pieradināšanu”…
Ja kāds tiešām tic, ka uz mūžīgiem laikiem tiksim cauri ar
250 Āfrikas imigrantiem, tad tas ir ārkārtīgs naivums.
Pirmkārt, mums tiks pieprasīts ievērot starptautisko
likumdošanu, konkrēti Dublinas Regulu, kas cita starpā garantē tiesības uz
ģimeņu apvienošanos. Tas nozīmē, ka katrs afrikānis vai musulmanis, kurš iegūs
bēgļa statusu Latvijā, būs tiesīgs aicināt šurp arī savu ģimeni. Pieņemot, ka
vidēji statistiskā ģimene šajos pasaules reģionos ir daudzkārt lielāka par
vidējo latviešu ģimeni, potenciāli šeit var ierasties veseli radinieku klani,
radinieku sarakstos var iekļaut veselu ciemu, jo izkontrolēt ziņu patiesību ir
tik pat kā neiespējami, un kopējais
imigrantu skaits var pat desmitiem reižu pārsniegt sākotnēji domāto.
Otrkārt- neviens nopietni neapdomā par kopējo Eiropu
apsēdušo imigrantu skaitu. Ja to mēra dažās desmitgadēs tad tie ir vairāki
desmiti miljonu. Tikai 2014.gadā ES „patvērumu” pieprasījuši 625 000 migrantu,
un to saņēmuši 185 000, bet daļa joprojām uzturas nelegāli. Protams, ņemot vērā
iepriekšējo pieredzi, ir skaidrs, ka arī šie nelegālie agrāk vai vēlāk tiks
legalizēti. Vārdu sakot, skaitļi ir biedējoši iespaidīgi- Rietumeiropa ir
pilna, valstu sociālie budžeti pārslogoti, pamatiedzīvotāji neapmierināti ar
masu imigrācijas radītajām sekām, tādēļ ir pilnīgi skaidrs, ka Brisele, kurā
toni nosaka bagātās Rietumvalstis turpmākā nākotnē centīsies imigrācijas radīto
slogu vismaz daļēji novelt uz Austrumeiropu. Neapšaubāmi, lietā tiks likti visi līdzekļi- politiskā šantāža,
uzpirkšana, solījumi, un, atsaukšanās uz jau notikušu precedentu- ja mēs to
tagad pieļausim.
4) „Bēgļi” nebūšot slogs Latvijai?
Kliedzošs fakts ir, ka
vien imigrants mēnesī saņems vairāk kā pensionārs, kas visu mūžu nostrādājis
Latvijas labā, bet viņu bērni izrādās ir vairāk vērti nekā latviešu bērni. Katram
„bēglim” pienākas 256 eiro mēnesī + par katru bērnu vēl 76eiro. Vidējā pensija
Latvijā noslēdzot 2014.gadu bija 266 eiro, bet latviešu ģimene par bērnu, kurš
sasniedzis pusotra gada vecumu, sākot no 11 eiro mēnesī.
Eiropas noriets jeb
imigrācijas sekas
Eiropas liberālā
multikulturālisma politika, kas ietver arī attiecībā pret saviem
pamatiedzīvotājiem pašnāvniecisku imigrācijas politiku, pašos pamatos
izmainījusi kontinentu, un liek nopietni analizēt, cik gadus Eiropā atlicis
nācijvalstīm kā konkrētu tautu identitātes nesējām, un, esam jau tik tālu, ka
pat atsevišķi politiskajai elitei piederīgi politiķi (piemēram, kādreizējā
Igaunijas ārlietu ministre Kristīna Ojulande) tiešos vārdos atzīst, ka baltās
rases pastāvēšana ir apdraudēta. Vēl pirms dažiem gadiem, runāt par rases
apdraudējumu atļāvās tikai visdrosmīgākie un ideālistiskākie nacionālisti, jo tas faktiski nozīmēja politiska
ekstrēmista birku un līdz ar to arī marginalizāciju.
Tas, ka kultūrmarksisma ideju apmātā Rietumeiropas politiskā
elite un to apkalpojošā inteliģence nenogurstoši cenšas eiropiešos iedvest ar
mazohismu robežojošos pataloģisku altruismu (atsakieties no sevis, savas
identitātes, tradīcijām, labklājības svešinieku labā), politkorektuma vārdā
izliekas nemanām acīmredzamo, un ar propagandu un represijām cenšas to pašu
uzspiest visai sabiedrībai, nemaina faktus.
Ikviens, kas pabijis Rietumeiropas metropolēs- Londonā,
Parīzē, Briselē un citur, savām acīm redz, ka angliskais, franciskais,
flāmiskais saglabājies vairs tikai iepriekšējo paaudžu radītajos vēstures
pieminekļos. Ja tūristu apmeklētajās vietās vēl redzēsiet labu tiesu baltu
seju, tad nejauši nomaldoties varat nokļūt rajonos, kur musulmaņu vai
melnādaino vidū būsiet vienīgais baltais. Un, situācija ar katru gadu vēršas
aizvien drūmāka- to tādu padara kārtējie simti tūkstošu jaunu imigrantu, un
demogrāfija- gan musulmaņi gan citi tumšādainie, kas iekļuvuši Eiropā, rada
pēcnācējus vairāk nekā Eiropieši. Kāda šobrīd ir situācija skaitļos?
Eiropas Savienībā šobrīd ir aptuveni 9 miljoni turku, 5
miljoni arābu (no dažādām izcelsmes valstīm) 5 miljoni ekvatoriālo afrikāņu jeb
nēģeru, aptuveni 2,5 miljoni indiešu, 2 miljoni kurdu, 1,1 miljons pakistāņu, 1
miljons ķīniešu un vēl miljons citu Austrumāzijas izcelsmes migrantu, un citu
skaitliski mazāk nozīmīgu grupu pārstāvji. Šie skaitļi gan ir visai aptuveni,
un domājams nesniedz pilnu ainu, un, kā jau tika minēts- rindā gaida nākamie
miljoni. Eiropas nākotni daiļrunīgi ilustrē arī fakts, ka 2014 gadā
populārākais vārds jaundzimušajiem zēniem Lielbritānijā bija Muhameds (gana
daudz arī Omāru, Alī un Ibrahimu).
Protams, imigranti, pa reģioniem nav izkliedēti vienādi. Ir
vietas, kurās nekas neliecina par migrācijas problēmām, bet kaimiņos var būt
apdzīvota vieta, kur baltie jau ir skaitliskā mazākumā. Lielpilsētās ir
izveidojušies bīstami geto rajoni, kurus kontrolē imigrantu bandas (Zviedrijas
policija nesen apliecināja, ka viņu valstī tādu ir 55), zeļ noziedzība,
darbojas bīstamas islāmistu sektas. Eiropa ir saskārusies ar jaunu parādību-
islāma terorismu un politisko vardarbību. Nesen kāds islāmists Lielbritānijā
gaišā dienas laikā ģimenes acu priekšā sadūra bruņoto spēku kareivi, un līdzīgu
islāma fanātiķu rīkotu terora aktu pret vietējiem „kas neciena islāmu” ir
daudz, visus neuzskaitīt. Ikviens, kurš seko līdzi ziņām, noteikti būs redzējis
skatus no liesmojošās Parīzes, Londonas, Stokholmas vai kādas citas pilsētas,
kur laiku pa laikam satrakojušies melnādaino un musulmaņu pūļi sarīko pa kādam
iznīcinošam grautiņam, lai paustu savu neapmierinātību, ka vietējie viņus
„pietiekami labi neuzņem”.
Taču, Eiropas politisko eliti tas nepārliecina, tā pat kā
brīdinošie signāli, ka kopā ar pārējiem „bēgļiem”, Eiropā iekļūst „Islāma
valsts” un citu teroristisko grupējumu dalībnieki. Noziedzības statistika pa
dažādām valstīm ir vesela raksta vērta, bet pieminēsim dažus šokējošākos
faktus, kas skar tik jūtīgu tēmu kā dzimumnoziegumi. Itālijā imigranti pagaidām
sastāda 7% no kopējā iedzīvotāju skaita, taču uz viņu rēķina ir 40% valstī
reģistrēto izvarošanas gadījumu. No Norvēģijas galvaspilsētā Oslo 2007.-2010. radam
reģistrētajiem izvarošanas gadījumiem, pilnīgi visus veikuši imigranti,
pārsvarā no Somālijas un Pakistānas. Stavangeras pilsētā jaunie „norvēģi”
pastrādājuši 90 % no visām izvarošanām. 2014.gadā pasaule šausminājās par
notikumiem nelielajā Roterhamas pilsētiņā (Lielbritānijā). Izrādās desmit gadu
garumā Āzijas imigrantu bandai par upuriem bija krituši tūkstoši britu meiteņu,
pat bērnu, kas tikušas izvarotas un seksuāli izmantotas. Ilgstošā noziegumu
slēpšana bija iespējama, "pateicoties" politkorektumam - vietējiem
baidoties sūdzēties par imigrantiem, lai neiegūtu rasista zīmogu, un kreisajiem
(leiboristu) pilsētas domniekiem nevēloties atzīt leiboristu partijas piekoptās
imigrācijas politikas sakāvi.
Un, Latvijā?
Skatoties uz šo visu Latvijas kontekstā, mēs, protams, varam
atsaukties uz vēsturi un Latvijas etnodemogrāfiju. Neviena ES valsts nav
piedzīvojusi proporcionāli tik lielas iedzīvotāju sastāva izmaiņas kā Latvija
padomju okupācijas, kolonizācijas un rusifikācijas rezultātā. Atgādināšu, ka 1989.gadā
latviešu Latvijā bija vien 52 %, un pa 25 gadiem esam sasnieguši vien 10%
proporcionālu pieaugumi, sastādot 62% no visiem valsts iedzīvotājiem. Joprojām
kritiski maz. Mēs esam pārliecinājušies, cik grūti vai pat praktiski
neiespējami ir integrēt imigrantu jeb kolonistu masu, kas ieradušies no
kādreizējās Padomju Savienības. Mūs šķir viss- valoda, vēsturiskā pieredze, attieksme pret
valsti, ģeopolitiskās simpātijas, kas jo sevišķi svarīgi dzīvojot impēriskā
revanša pārņemtās Putina Krievijas pierobežā. Bet, ir arī otrā puse- mēs esam puslīdz
līdzīgi gan rases ziņā, gan savās sadzīviskajās ieražās, attieksmē pret darbu,
piederībā kristīgajai pasaulei, mentalitātē. Noliekot malā politiku, cilvēciski
latvietis ar krievu var saprasties visai normāli, un apdzīvotās vietās ar
izteiktu latviešu vairākumu, ejot latviešu skolā, ikdienā runājot latviski, ikdienā
neuzsūcot Krievijas TV kanālu propagandu, viņi veiksmīgi var iekļauties
latviešu sabiedrībā.
Atverot valsti imigrantiem no Āfrikas un Tuvajiem
Austrumiem, un tā nenovēršami notiks, ja tiks pieļauts precedents, mēs iegūsim
pavisam cita tipa imigrantus- faktiski neasimilējamus un neintegrējamus. Tā būs
pavisam cita rase, mentalitāte, reliģiskās un sadzīves tradīcijas, kas nosaka
pavisam citu attieksmi pret cilvēka dzīvību (reģionos, kur paaudžu gaitā notiek
nemieri, cilvēka dzīvībai ir maza vērtība). Cita attieksme pret darbu, īpašumu,
vidi, sievietes ķermeni, nemaz nerunājot par viņu īpašajām politiskajām un
sociāli ekonomiskajām interesēm. Tas būs pilnīgs svešķermenis un tāds arī
paliks, jo kā rāda citu valstu pieredze- gan mežonīgajos imigrantu rīkotajos
grautiņos, gan islāmistu teroristu grupējumos visbiežāk iesaistās otrās un
trešās paaudzes imigranti.
Pēc šo faktu apkopojuma, rodas jautājums- kāda ir izeja? Ja
skatās visas Eiropas kontekstā, risinājumu ir daudz, tikai ir skaidrs, ka
valdošai elitei trūkst politiskās gribas tos īstenot. Piemēram- izveidojot
vienotu Eiropas jūru robežapsardzības spēku, un neielaižot savos teritoriālajos
ūdeņos nevienu migrantus vedošo ūdens transportlīdzekli. Tāpat, ja reiz
deklarēts ir motīvs palīdzēt tieši karu upuriem un bēgļiem to efektīvāk var
veikt, sniedzot palīdzību to mītnes zemēs un tuvākajās kaimiņvalstīs, nevis
pārceļot Āfriku uz Eiropu, un ievazājot viņu problēmas arī mūsu zemēs.
Latvijai šobrīd ir nepieciešams tik vien kā politiskā griba
pateikt nē imigrantu ievešanai un precedenta radīšanai. Tik vienkārši, un tomēr
tas netiek darīts. Realitātē saskaramies
ar to, ka latviešiem nav nacionālo interešu reālu pārstāvju valdībā. Divas
valdības partijas (Vienotība un ZZS) tieši atbalstīja imigrantu ievešanu, trešā
(Nacionālā Apvienība), ņemot vērā elektorāta noskaņojumu, pateica, ka
neatbalsta, publicēja rakstiņus, pēc tam paziņoja, ka valdības stabilitāte dēļ
imigrantiem netiks apdraudēta, un faktiski atteicās no reālas pretdarbības,
sākot runāt par to, ka „bēgļus” jāsūta latviešu skolās un jāveido par
latviešiem. Reāla pretdarbība būtu tautas referendums par nelegālo imigrantu
uzņemšanu, ko cita starpā atbalsta arī tiesībsargs Juris Jansons. Konkrētā
valdības partija, kas operē ar ievērojamiem administratīviem, naudas un cilvēku
resursiem, referenduma ideju ir „norakusi”, acīmredzot nejūtot pietiekami
apņēmīgu spiedienu no saviem nacionāli noskaņotajiem vēlētājiem, tik lielu, lai
sajustu apdraudējumu personiskajai politiskajai karjerai un daudzajām deputātu
vietām. Skaidrs, ka ārpus parlamenta esošajiem nacionālo interešu paudējiem, ir
visnotaļ grūti savākt nepieciešamos 30 000 notariāli apstiprināto parakstu
referenduma rosināšanai. Ļoti iespējams, ka līdz tam mēs tomēr būsim spiesti
nonākt, un organizēties no apakšas.
Šobrīd, par ļoti svarīgu uzskatāma tautas attieksmes
paušana. Bēdīgi, bet tas ir faktiski vienīgais, ko varam. Tādēļ, aicinu
ikvienu, kam rūp savas tautas nākotne nebūt vienaldzīgam, nākt pašam, vest
līdzi radus, draugus, kolēģus 4.augustā, pulksten 18.00 pie Ministru kabineta,
Brīvības ielā 36 uz protesta akciju pret uzspiesto imigrantu ievešanu.
Pasākumu, lai izvairītos no politizēšanas un šķelšanās pēc partejiskās
piederības, pieteica biedrība „Tēvijas Sargi”, kas pamatā nodarbojas nevis ar
politiku, bet jaunatnes patriotisko audzināšanu un militārās tuvcīņas apmācību.
Šim pasākumam būtu jāapvieno visus latviešus, kam nav vienalga. Jo, šoreiz tas
ir nopietni. Man ļoti gribas ticēt, ka konkrētā akcija izdosies, un, ja tiešām
būs redzams, ka cilvēki uzvarējuši apātiju un vienaldzību, tad arī varēs domāt
par nākamajiem rīcības mehānismiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru