Piketējam pret cionistu lobiju bezkaunīgajām izdarībām

Domes kuslā cīņa ar divvalodību Liepājā

Nu pat pēc promaskaviskā „Saskaņas centra” Liepājas domes deputāta Romāna Miloslavska ierosmes, Liepājas domes deputāti no pilsētas budžeta līdzekļiem 1296. latus piešķīruši, lai pilngadīgajiem, Liepājā dzīvojošajiem latviešu valodas nepratējiem mācītu latviešu valodas pamatus. Pilsētas mēra vietniece Silva Golde (Liepājas partija) sola, ka tas būs tikai sākums, un, ja mācības izdošoties, pašvaldība arī turpmāk finansiāli atbalstīšot līdzīgus projektus. Ko lai saka par šādu lēmumu? Nevienam, protams, nav nekāds noslēpums, ka divdesmit vienu gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, valsts lielākajās pilsētās, tajā skaitā Liepājā, joprojām ir aktuālas okupācijas gados īstenotās kolonizācijas un pārkrievošanas sekas un latviešiem nelabvēlīga etniskā situācija. Neskatoties, ka Satversmē latviešu valoda nostiprināta kā vienīgā valsts valoda, un pastāv Valsts valodas likums, neoficiāli praksē eksistē divvalodība. Liepājas mikrorajonos krievu valoda dzirdama biežāk nekā latviešu, pilsētā joprojām dzīvo cilvēki, kuri turklāt nereti šeit ir dzimuši, bet latviski nerunā, jo neprot, vai, vēl sliktāk, prot, bet nerunā principiāli aiz nicinājuma pret zemi, kurā dzīvo. Nav nekādu šaubu, ka mūsu visu interesēs ir latviska pilsētvide un iespējami liels latviski protošo un runājošo liepājnieku īpatsvars, taču tas ir panākams konsekventi rūpējoties, lai pašvaldības un arī privātajā sektorā konsekventi tiktu ievērota pastāvošā likumdošana valsts valodas jomā. Pastāv arī tāda institūcija kā „Valsts Valodas centrs”, kura funkcijās ietilpst kontrole pār Valsts Valodas likuma izpildi, un vainīgo sodīšana pārkāpumu gadījumos. Liepājas domei ir visas iespējas aktīvi sadarboties ar šo institūciju, lai garantētu, ka ikviens liepājnieks privātajā sektorā tiks apkalpots latviešu valodā un uzņēmumos darba valoda būs latviešu. Tāpat ir pašvaldības uzņēmumu tīkls, kurā ir iespējas noteikt stingras valsts valodas zināšanu prasības visiem darbiniekiem sākot ar sētnieku vai apkopēju. Tāpat pašvaldības iestādēs būtu iespējams ieviest saskarsmes ētiku, kas prasītu, lai ierēdnis ar krievvalodīgo apmeklētāju konsekventi sazinātos valsts valodā, nevis pakalpīgi pārietu uz krievu valodu kā „ērtāk”. Tiesa, lai šādu pieeju īstenotu, mums būtu nepieciešams patriotiskāku un latviski domājošu deputātu sastāvs domē. Nav runa par agresīvu vēršanos pret cittautiešiem, taču neapšaubāmi ir nepieciešams stimuls, kas latviski neprotošajiem liktu valodu apgūt, bet tiem, kas to nevēlas darīt principiāli- piespiestu lietot. Un, vislabākais stimuls ir radīt apstākļus, kas cilvēkam liek apzināties, ka bez latviešu valodas zināšanām Liepājā nekādi neiztikt. Bet, nekādi nevar būt pieņemama situācija, ka pašvaldībai būtu jātērē nodokļu maksātāju līdzekļi, atraujot tos trūkumcietējiem, invalīdiem un bāreņiem, lai finansētu latviešu valodas mācīšanu tiem, kas ir pārāk slinki vai aprobežoti, lai paši aptvertu, ka dzīvojot Latvijā, latviešu valodu zināt ir pienākums, un to iemācīties ir pašu interesēs, lai varētu pilnvērtīgi šeit dzīvot un strādāt.

Alkatība un nekaunība

Jau kārtējo reizi mākslīgi aktualizēts t.s. ebreju īpašumu jautājums, kad kāda mistiska, tikai 2003.gadā dibināta sabiedriska organizācija, kas sevi nosaukusi par „Latvijas Ebreju kopienu” pieprasa no valsts desmitiem miljonu vērtus nekustamos īpašumus, kas pirms Otrā pasaules kara piederējuši dažādām Latvijas ebreju organizācijām, vai, ja nav iespējams nodot šīs organizācijas rīcībā konkrētus īpašumus, tad naudas kompensāciju, atbilstoši šā laika nekustamo īpašumu tirgus cenām. Pazīstamais advokāts Andris Grūtups šīs aktivitātes vērtē ar diviem visnotaļ trāpīgiem vārdiem: „alkatība un nekaunība”. Kādēļ tā? Neliels ieskats šīs, dažu veiklu ebreju darboņu iecerētās afēras būtībā. Pirmkārt, uzreiz pēc mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas, 90-tajos gados sākās tā sauktais denacionalizācijas process, un līdz 1940-tajam gadam kādam piederējušo īpašumu mantinieki, nešķirojot tos pēc tautības, varēja atgūt senčiem piederējušos īpašumus. To varēja arī reliģiskās draudzes, tajā skaitā arī jūdaisti. Un, tas tika darīts. Tagad, kad īpašumu denacionalizācijai paredzētais termiņš ir beidzies jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, nevienam pat prātā neienāk kaut ko prasīt no valsts. Izņēmums ir vienīgi ebreji, kuru pašreizējo aktivitāšu absurdumu advokāts Grūtups komentē šādi: „Lai atdotu ebrejiem t.s. viņu īpašumus, vajag pieņemt jaunu likumu, kas paredz, ka ebreji ir izredzētā tauta un ka viņiem ir lielākas tiesības nekā latviešiem, krieviem vai jebkurai citai tautai, kas te dzīvo.” Turklāt, ja papētām notikušos procesus, mūsu valsts jau tā pret ebrejiem ir izturējusies kā pret „izredzētajiem”, izrādot tādu iztapību, kādu nav baudījusi neviena cita etniska grupa, ieskaitot zemes saimniekus latviešus. Piemēra pēc, denacionalizācijas procesa laikā tika ievērots princips, ka netiek atgriezti pirms okupācijas laika pastāvējušo laicīgo sabiedrisko organizāciju īpašumi. Un, gluži pamatoti, jo pastāvēja risks, ka dažādas afēristu grupas masveidā dibinās biedrības ar pirmsokupācijas laiku nosaukumiem, pievāks īpašumus, un pēc tam tos vienkārši pārdos vai citādi izsaimniekos. Ebreju interešu lobiji tomēr sev panāca īpašu izņēmumu, un kopumā, pēc Grūtupa aplēsēm, viņi no valsts ieguvuši jau kādus 30 īpašumus. 90. gadu sākumā Ebreju kultūras biedrībai tika piešķirta ēka Rīgā, Skolas ielā 6. Daugavpilī ar domes atbalstu ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas. Liepājā ebreji atguva pirmskara ēku Kungu ielā. 1992. gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība Bikur Holim, kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu. Tās filiālei Žēlsirdīgās māsas tika atdota bijušās sieviešu slimnīcas ēka. Taču ar to nepietika. Latvijas valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Lubavič pamatskolu, ko finansē valsts. 1998. gadā Latvijas Universitātē tika nodibināts Jūdaistikas studiju centrs.2001. gadā akreditēja muzeju Ebreji Latvijā, kas sāka saņemt valsts finansējumu. Jautāsim, par kuru citu mazākumtautību valsts vēl izrāda tādas rūpes? Ir sakāmvārds, ka apetīte augot līdz ar ēšanu. Tieši to var attiecināt uz „Latvijas Ebreju kopienas”, ārpus valsts likumdošanas, tiesiskuma un ētikas normām izvirzīto prasību, nodot šīs sabiedriskās organizācijas rīcībā nu jau veselus 270 nekustāmos īpašumus. Pēc būtības šī prasība ir aicinājums vienu etnisku grupu stādīt pāri likumam, un pārējos Latvijas iedzīvotājus diskriminēt pēc rases vai etniskām pazīmēm, un, nudien politiski nekorekta šķiet valsts augstāko amatpersonu ielaišanās diskusijā par šo absurdu, neskatoties, ka ministru kabinetu rotā viedi vārdi, kuriem būtu jāizsaka valsts likumdošanas pamatprincipi: „Viens likums, viena taisnība visiem”. Un, vēl dažas replikas un retoriski jautājumi? Vai nešķiet dīvaini, ka labu laiku pēc denacionalizācijas procesa pabeigšanas, 2003.gadā pēkšņi paceļas šī prasība pēc ebreju īpašumiem, un tā brīnumainā kārtā sakrīt ar to, ko saucām par nekustāmā īpašuma burbuli, jeb ļoti strauju nekustāmā īpašuma tirgus cenu pieaugumu? Turklāt, būsim atklāti, pēc Padomju Savienības sabrukuma ļoti daudzi no šiem īpašumiem bija ļoti bēdīgā tehniskā stāvoklī, un šajos gados valsts un pašvaldības tajos paspēja ieguldīt visai ievērojamus līdzekļus, ievērojami paceļot īpašumu vērtību, un padarot tos par visai iekārojamiem kumosiem. Interesanti šķiet arī kāda ir šīs „Latvijas ebreju kopienas”, kuru pa saviem 90%, ja ne vēl vairāk, veido okupācijas laikā no Mogiļevas, Taškentas, Birobidžanas un tamlīdzīgiem PSRS nostūriem iebraukušie krievvalodīgie padomju ebreji, tiesiskā, jā arī garīgā, kulturālā un morālā saikne ar pirmskara Latvijas ebrejiem? Tīri cilvēciski, nu kā galvenais īpašumu prasītājs, Baltkrievijas ebrejs, „Rietumu bankas” īpašnieks Arkādijs Suharenko, kurš nav spējis apgūt pat latviešu valodu, var pretendēt uz šo mantojumu, kuram ir ne vien mantiska, bet arī nozīmīga kultūrvēsturiska vērtība? Nesen nācās iet garām vēsturiskajai Liepājas ebreju kapsētai, kas atrodas blakus Līvas kapiem. Paveras pabriesmīgs skats. Kapsēta aizaugusi, nekopta, greznie jūdu kultūru simbolizējošie kapu pieminekļi un obeliski vietām apgāzušies, un visur pretī dveš pamestības elpa. Nevienu tie neinteresē, kopēju nav. Bet, kā? Kur tad ir tie ebreji, kas tik pašaizliedzīgi rūpējas par savu kopienu un Latvijas ebreju mantojumu, un savos kompensāciju sarakstos iekļāvuši arī vairākus greznus Liepājas vēsturiskā centra namus? Te nu gluži negribot rodas arī atbilde: kapsēta nav īpašums, ko var pārdot, izīrēt vai veikt citas saimnieciskās darbības… Alkatība un nekaunība, citus vārdus grūti atrast, lai raksturotu to, ko daži afēristi, reketieru centīgām metodēm cenšas izdarīt ar mūsu valsti.

Latvieši- izmirstoša tauta! Ko darīt?

Valsts pirmās amatpersonas demogrāfiju pasludinājušas par prioritāti, taču, manuprāt nedara neko praktisku lietas labā. Kādēļ par to jāsatraucas, kas notiek ar latviešiem, kādā demogrāfiskajā situācijā esam, par to visu turpmāk.

Reti kura tauta divdesmitajā gadsimtā ir tik smagi cietusi, un zaudējusi tik daudz dzīvā spēka, kā latvieši. Pirmā Pasaules kara upuri, un tam sekojošās bēgļu gaitas, kas uz Krieviju aizved teju miljonu toreizējās Latvijas iedzīvotāju (tikai no Kurzemes-404 000!), no kuriem liela daļa gan atgriežas, bet vēl 1926.gadā toreizējā Padomju Savienībā mīt 151 410 latvieši. Desmit gadus vēlāk, staļinisma valsts terora kulminācijā, tautība „latvietis” nozīmē gandrīz drošu nāvi, jo pret turienes latviešiem tiek īstenots genocīds dēļ etniskās piederības, un gandrīz visi latvieši tiek iznīcināti. Tiem, kam laimējas izdzīvot, pārkrievojas, vai nu aiz bailēm, vai dabiskās asimilācijas ceļā. Nākamā demogrāfiskā katastrofa skar Latvijas latviešus līdz ar 1940.gadā notikušo komunistisko okupāciju, kad viena gada laikā tiek noslepkavoti vairāki tūkstoši mūsu tautai piederīgo, un vairāki desmiti tūkstoši- izsūtīti uz staļinistu nāves nometnēm Iekškrievijā. Nogalināto, izsūtīto, bez vēsts pazudušo bilance ir 34 250. Pēc tam, 1949.gadā padomju okupanti lopu vagonos uz Sibīriju deportē vēl 42 133 cilvēku. Daudzi, jo sevišķi bērni, iet bojā grūtajos ceļa apstākļos un verdzībai līdzīgajos piespiedu darbos, daudzas ģimenes neatgriežas. Otrajā Pasaules karā, latvieši karo abās pusēs, dzīvā spēka zaudējumi milzīgi, kopā vairāk par 100 000 jaunu vīriešu, daudz arī civilo upuru. Kara beigās, kad komunistu uzvara ir nenovēršama, lai glābtu dzīvību un paglābtos no represijām, bēgļu gaitās uz Rietumiem dodas aptuveni 200 000 latviešu. Viņus un viņu pēcnācējus mēs saucam par klaida jeb trimdas latviešiem. Lielākā daļa otrās un trešās paaudzes trimdas latviešu Latvijai ir neatgriezeniski zuduši- pārtautojušies, zaudējuši latviešu valodu un visas saiknes ar Latviju. Nepilnus divus miljonus lielai tautai, divdesmitā gadsimta zaudējumi bijuši vienkārši katastrofāli. Tā ir vēsture, kura jāzina, lai spētu vērtēt demogrāfiskos procesus šodien, un saprast, kāpēc mēs esam tik cik esam, un, kāpēc esam apdraudēti kā tauta. Taču, pievērsīsimies mūsdienām. Padomju okupācijas laiku pēdējā trīsdesmitgadē notika masveidīga Latvijas kolonizācija, un iedzīvotāju skaits pieauga uz krievvalodīgo migrantu rēķina. Okupācijas varas īstenoto Latvijas kolonizēšanu un pārkrievošanu, protams, jāuzskata par pret latviešiem vērstā genocīda vienu no paveidiem, kura sekas mēs izjūtam vēl šodien- sašķeltas sabiedrības, krieviskas pilsētvides, visādu lindermaņu, osipovu un kravcovu izskatā. Taču, šajā laikā valdījusī zināmā sociālās drošības sajūta nostabilizēja arī latviešu demogrāfisko situāciju, ļaujot vismaz nedaudz atkopties pēc gadsimta pirmās puses milzīgajiem zaudējumiem. Šajā laika posmā dzimstība pastāvīgi nedaudz pārsniedz mirstību, un notiek lēns, taču tomēr dabiskais pieaugums. 90-tajos gados, līdz ar valsts atjaunošanu, diemžēl situācija krasi mainās, izvirzot Latviju visstraujāk izmirstošo valstu pieciniekā! Ja 1986.-1988. gadā dzima vairāk nekā 40 tūkstoši, tad 1996.-1999.gadā, vairs tikai 19 tūkstoši. Šo kritumu, neņemot vērā citus faktorus, demogrāfi skaidro gan ar mežonīgajā kapitālismā valdošo nedrošības sajūtu par rītdienu, tik pat kā neeksistējošo valsts atbalstu un daudzu ģimeņu stigšanu nabadzībā. Tikai tā sauktajos „treknajos gados” situācija nedaudz uzlabojas. 2006.gadā piedzimst 22 tūkstoši, bet pēdējo dekāžu maksimums tiek sasniegts 2008.gadā, ar 24. tūkstošiem jaundzimušo. Ekonomiskā krīze aptur pat šo niecīgo progresu, 2009.gadā piedzimst vairs tikai 21,7 tūkstoši, bet 2011-tajā- 18,6 tūkstoši, sasniedzot zemāko dzimstības līmeņa slieksni neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā. Vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti samazinājās no vairāk nekā 2,0 bērniem 1980.gadu beigās līdz 1,3-1,4 bērniem „treknajos gados", bet 2011.gadā tas ir nokritis līdz kritiski zemajam līmenim - 1,1 bērnam. Lai valsts iedzīvotāju skaitu saglabātu nemainīgu, nepieciešams, lai sievietēm būtu vidēji 2,2-2,3 bērni, lai mēs kā tauta varētu pastāvēt, latviešu ģimenēs būtu jābūt vismaz trīs bērniem, vēlams pat vairāk, lai kompensētu dabisko atbirumu, ko rada cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ neizveido ģimenes vai nespēj laist pasaulē bērnus. Saglabājoties pašreizējām demogrāfiskajām tendencēm, zinātnieku prognozes par latviešu tautas nākotni ir šokējošas. Jau pēc dažām paaudzēm Latvijas iedzīvotāju skaits nokritīsies zem miljona, bet, pēc 100 gadiem, pēc demogrāfa Ilmāra meža aplēsēm, - 2110.gadā - Latvijā varētu būt vairs tikai 0,39 miljoni pašreizējo Latvijas iedzīvotāju pēcteču, kas savukārt jau 2150.gadā būs atkal samazinājies līdz 0,15 miljoniem. Un, ja no šī skaita atsevišķi izdalām tieši latviešus, tad var teikt, mums, kā tautai, atvēlēti vairs tikai divi gadsimti… Latviešu tautas straujo dilšanu apstiprina arī pēdējās tautas skaitīšanas dati, kas liecina, ka divās pēdējās dekādēs, mēs ik gadus vidēji zaudējam cilvēkus, kuru skaits līdzvērtīgs vienai vidējai Latvijas pilsētai, tādai, kā Valmiera. Turpmākajās desmitgadēs zaudējumi pieaugs aritmētiskā progresijā. Jau tuvākajās desmitgadēs, lai ekonomika un sociālā nodrošinājuma sistēma varētu elementāri funkcionēt, mums pēc loģikas būtu nepieciešami imigranti. Ko tas nozīmētu Latvijai? Tikai to, ka valsts kļūtu aizvien nelatviskāka, pie mums ieplūdīs svešām rasēm un kultūrām piederīgie, daudz piesauktie znoti-nēģeri, kļūs par realitāti daudzām latviešu ģimenēm, dzims bērni, kuri nekādi vairs nebūs saucami par latviešiem, strauji pieaugs etniskā spriedze, līdz mēs kauju zaudēsim un izdzisīsim. Līdz ar latviešu aiziešanu nebūtībā, zudīs jēga arī Latvijas valstij. Protams, var būt arī savādāk, vismaz teorētiski, vai, kā raksta demogrāfs Ilmārs Mežs: „Latvijas demogrāfiskais liktenis tiks izlemts XXI gadsimtā - vai tā gaitā latvieši spēs pierādīt, ka var nodrošināt šīs zemes minimālu aizpildīšanu ar saviem pēcnācējiem, radot pietiekami daudz savas kultūras nesējus un attīstītājus. Būtībā tas izšķirsies jau tuvākajā paaudzē - nākamos 25 gados”. Dzimstības līmenis ir atkarīgs no daudziem faktoriem, protams, ļoti svarīga ir ekonomiskā situācija un sociālais nodrošinājums, taču nebūt ne svarīgākie, jo izmirst arī citas daudz labklājīgākas Eiropas valstis, tiesa ne tik strauji, bet tomēr. Kā primārais faktors tomēr jāatzīmē tradicionālo vērtību sabrukums un morālais pagrimums. Modernā liberālisma nāves ideoloģija, kas aizstājusi Dieva vārdu, pārspīlētās „cilvēktiesības”, ar seksuālo visatļautību un vieglprātīgo attieksmi pret abortiem (vai zinājāt, ka pēc statistikas Latvijā, vidēji dienā mātes miesās tiek nonāvēti 38 bērniņi?!), egoisms, dzīvošana dēļ savām baudām, karjerisms, un tamlīdzīgi. Nebūšu naivs, un necerēšu, ka šeit uzrakstītais radikāli mainīs kopējo situāciju valstī, taču, ja kaut daži aizdomātos un kaut ko izvēlētos mainīt savā dzīvē, tas jau būtu solis uz priekšu izkļūšanā no nolemtības. Tādēļ būtu lietderīgi apskatīt šīs problēmas dažādos griezumos. Kāpēc sabrūk ģimeniskās vērtības, kāpēc aborti līdzinās milzīgai latviešu slepkavošanas mašīnai. Kāpēc latvieši pamet savu pilsētu un valsti, un vai ir iespējama viņu atgriešanās. Tāpat, protams, par valsts un pašvaldības atbalstu jaunajām ģimenēm, kas tām tiek dots, un, kas vajadzīgs.

Referendumi valstī un pašvaldībās

Demokrātija, tulkojot tieši no sengrieķu valodas, nozīmētu „tautas vara”. Var jau spriedelēt par šī valsts pārvaldes modeļa plusiem un mīnusiem, un atradīsim gan vienus, gan otrus. Bet, viens gan jāatzīst, ka pašreizējā realitātē, ja valsts pārvaldē vispār ir iespējams panākt to, ko saucam par taisnīgumu, tad tas īstenojams pēc principa- viens cilvēks-viena balss. Pie mums it kā valda demokrātija, jo reizi četros gados, mēs varam ievēlēt Saeimu un vietējo pašvaldību, un mūsu ievēlētie priekšstāvji pārvalda valsti mūsu vietā, bet… Un te rodas jautājums, vai viss, kas notiek „tur augšā” patiesi notiek saskaņā ar mūsu gribu un mūsu interesēm? Vai mēs ievēlot Saeimā vai pašvaldībā konkrētu cilvēku, varam prognozēt šī cilvēka rīcību turpmākajos gados? Varas augstumi pārbauda gan cilvēka raksturu, gan godaprātu un pārsvarā mēs varam tikai šausmināties par to cilvēku rīcību, kurus paši esam ievēlējuši. Nonākot augstā amatā paveras tik daudz kārdinājumu izmantot savu stāvokli personiskajās interesēs, jāsaskaras ar spiedienu no dažādām biznesa struktūrām, starptautiskā kapitāla lobētājiem un tamlīdzīgām interešu grupām. Tā dzimst korupcija, nesaimnieciskums un idiotiski lēmumi, kuri bieži vien ir pret tautas vairākuma interesēm. Un, pēc tam, mēs, vienkāršie cilvēki, lasām ziņas un lamājam valdību, turklāt bieži vien ļoti pamatoti, jo ir taču taisnība, mēs piedalāmies vēlēšanās tikai reizi četros gados, un vairāk neko nespējam ietekmēt. Tomēr, ja valdošā elite savā augstprātībā un nerēķināšanās ar vienkāršajiem cilvēkiem, to interesēm un viedokli, aiziet par tālu, mūsu rokās tomēr paliek svarīgs mehānisms, kā to apturēt- referendums. Un, tieši šo pēdējo ieroci mums gatavojas izsist no rokām tie, kuri sevi paši nosaukuši par „tiesiskuma koalīciju”. Demokrātijas iznīcināšana, rupja ņirgāšanās par pilsoņiem, un pēdējās iespējas atņemšana tautai, aizstāvēt savas tiesības pret valdošo patvaļu, citādi būtu grūti nodēvēt valdošās koalīcijas lēmumu no 2015.gada atteikties no divu posmu parakstu vākšanas sistēmas, liekot referenduma iniciatoriem pašiem savākt 150 000. parakstu, līdzšinējo 10 000. vietā. Praksē tas nozīmē likvidēt referenduma iespēju vispār. Jo, atcerēsimies, ka parakstiem jābūt notariāli apstiprinātiem, lai to izdarītu, jādodas uz kādu no zvērinātu notāru birojiem (kuru Latvijā nav daudz), bet tie pieejami tikai lielākajās pilsētās, turklāt, lai parakstu apstiprinātu, jāmaksā vairākus latus liela valsts nodeva. Lauku un mazpilsētu iedzīvotājiem iespēju parakstīties dzīvesvietā nav, tātad jādodas uz kādu pilsētu, jāmaksā par ceļu, un vēl notāram. Un, ko darīt trūkumcietējam, kuram to lieko latu nemaz nav? Demokrātija tikai bagātajiem, balstiesības par naudu? Pat līdzšinējais 10 000 parakstu slieksnis bija gana ierobežojošs, jo, lai šos parakstus savāktu, to iniciatoriem bija gan jāapmaksā informatīvā kampaņa, gan valsts nodeva trūcīgāko pilsoņu vietā. Tagad, tīri teorētiski skatoties, referendumus varēs iniciēt tikai tie, kuriem aiz muguras stāv milzu naudas maisi. Skaistie vārdi „viens likums, viena taisnība visiem”, ministru kabineta apspriežu zālē aizvien vairāk sāk atgādināt nekrietnu ņirgāšanos par tiesiskumu. Visnejēdzīgākais arguments, šiem ciniskajiem centieniem likvidēt demokrātiju, ir piesauktie Latvijas ienaidnieki- krievžīds Lindermans un Osipovs, un viņu nesenie bezkaunīgie centieni referenduma ceļā ieviest valstī divvalodību, padarot krievu valodu par otro valsts valodu. Ne jau referenduma ierosināšanas mehānisms radīja šo apkaunojošo situāciju, bet gan nekonsekventi realizētā nacionālā politika, kas ļauj mūsu valstī netraucēti darboties Maskavas finansētai un iedvesmotai piektajai kolonnai, un iegūt Latvijas pilsonību un vēlēšanu tiesības tādiem elementiem, kuri nav spējīgi apgūt ne Latviešu valodu, ne arī elementāri cienīt un mīlēt šo valsti. Problēmas rada ne jau pilsoņu tiesības uz referendumu, bet gan tas, ka pilsonība piešķirta simtiem tūkstošu okupantu, un viņu barvežiem dotas teju vai neierobežotas tiesības uzstāties pret mūsu valsti un tautu. Bet, tas jau ir cits stāsts. Šoreiz, šķiet, Krievijas piektās kolonnas pretvalstiskās izdarības tiek piesauktas, lai valdošie attaisnotu savu kārtējo cūcību. Neesmu ne „Zaļo un Zemnieku savienības” atbalstītājs, taču jāuzteic un jāatbalsta viņu pretdarbība valdošās koalīcijas centieniem uzurpēt tautas tiesības uz referendumiem. Un, ja parlamenta opozicionāri, kaut arī savu savtīgo interešu vadīti, uzsāks kampaņu, lai apturētu grozījumus referendumu ierosināšanas kārtībā, tad jāatceras, ka tā var būt mūsu pēdējā iespēja likumīgā kārtā aizstāvēt savas tiesības, jo viņi , lai kā arī mēs viņus nevērtētu, tagadējā situācijā, kad 10 000 parakstu slieksnis vairs neeksistē, spēs mobilizēt gan naudas, gan cilvēku resursus, lai apturētu to, kā apturēšana ir visu interesēs. Toties, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nākusi klajā ar ļoti sakarīgu ideju, proti, izstrādājusi likumprojektu par pašvaldību referendumiem. Pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu līdz 10 000 pašvaldības referendumu, izņemot referendumu par domes atlaišanu, varēs ierosināt ne mazāk kā 15% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita. Pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu no 10 001 līdz 50 000 referenduma ierosināšanai būs nepieciešami ne mazāk kā 10% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita, bet pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu virs 50 000 - ne mazāk kā 7% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita. Pašvaldību referendumu varēs rosināt arī pašvaldības deputātu vairākums. Var, protams, kritizēt dažas nianses šajā likumprojektā, kaut vai to, ka balsošana paredzēta vienīgi elektroniski, kas, savukārt, apgrūtina iespēju īstenot savas tiesības gados vecākiem cilvēkiem. Taču, nenoliedzami, pats likumprojekts ir liels solis uz priekšu, lai gan šobrīd grūti paredzēt ar ko šī labā iecere beigsies. Likumprojekta izstrādātājs Edmunds Sprūdžs pārstāv Reformu partiju, kas kā jauns politiskais veidojums, vēl nav nostiprinājusies pašvaldībās un paspējusi izveidot savas vietējās ilgsēdētāju kliķes, kā Seska komanda Liepājā vai Lembergs Ventspilī. Gluži loģiski, ka pašvaldību nomenklatūristiem šī ideja pie sirds nav gājusi. To paspējis nokritizēt gan Valdis Dombrovskis („Vienotība”), gan „zaļzemnieki”, proti tie politiskie spēlētāji, kuru pārstāvji, vai ar kuriem saistītās vietējās kliķes konkrētās pašvaldībās saimnieko jau desmitgades, un paspējušas jau pārkauloties par administratīva biznesa veidojumiem, kuros amati tiek sadalīti radiniekiem, un pārvaldi grūti atšķirt no uzņēmējdarbības. Šīs idejas attīstība gan dotu reālas iespējas gan nobremzēt daudzas vietējās varas plānotas cūcības, gan arī sasniegt zināmus mērķus, nesaistoties ar valdošo sistēmu. Mazs, bet tomēr solis uz priekšu.

Ceļš uz nekurieni jeb politiskās degradācijas anatomija

Ir mums valdība, kas sevi dēvē par „tiesiskuma koalīciju”. Ko pašpasludinātais tiesiskums nozīmē praksē, to var redzēt kaut vai centienos PRETTIESISKI apejot likumu piešķirt vienai etniskai grupai īpašas privilēģijas uz valsts, tās pamatnācijas un visu pārējo iedzīvotāju rēķina. Runa, protams, ir par skandalozo afēru, kuru cenšas īstenot sabiedriska organizācija ar nosaukumu „Latvijas Ebreju kopiena”, kuras priekšgalā stāv krievvalodīgi ebreju miljonāri. Tik pat kliedzošs piemērs ir nesenais gadījums ar „vistiesiskākās” partijas „Vienotība” Saeimas frakcijas vadītāju Dzintaru Zaķi, kurš vispārējas uzmanības lokā nonāca par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Par analoģisku rīcību, pazīstamais basketbolists Andris Biedriņš pakļauts kriminālvajāšanai. Šo gadījumu var uzskatīt par īpašu cinisma paraugu, jo tieši „Vienotība” neapšaubāmi ir valsts absurdās nodokļu politikas arhitekti. Un, dubultstandarti, kādi tiek pielietoti, vērtējot Zaķa un Biedriņa pārkāpumus, ir visaugstākās raudzes cūcība. Vēl viena „tiesiskuma koalīcijas” dalībniece, ko Kaspars Dimiters trāpīgi nodēvēja par „Vienotības” vistas sarkanbaltsarkani krāsoto spārnu, ir VL-TB/LNNK. Par šī divgalvainā veidojuma vecāko daļu, politikai līdzi sekojošajiem, protams, ilūzijas sen zudušas, jo pēdējos 15 gadus TB/LNNK savā darbībā klaji bezkaunīgi savienoja bezseguma urāpatriotisku retoriku ar negausīgu shēmošanu un mantrausību, kamēr lētticīgos nacionāli noskaņotos vēlētājus vairs nevarēja paņemt ar Jura Dobeļa ākstīšanos Saeimas tribīnē un pirms vēlēšanām skandētajiem „Krievi nāk!” un „Latvieti nepadodies!”. Glābšanas riņķi, vecā, nacionāli iekrāsotā kleptokrātu gvarde, atrada gados jaunākajos, šķietami sasmērēties nepaguvušajos līdziniekos no Raivja Dzintara un Imanta Parādnieka partijas. Un, sākās tas pats riņķa dancis pats, ko vēl labi atceros no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem. Nedaudz vēstures. 1993.gads, pirmoreiz atjaunotās Latvijas vēsturē notiek Saeimas vēlēšanas. Tajās piedalās apvienība „Tēvzemei un Brīvībai”, kas apvienojusi šķietami radikālākos un principiālākos nacionālās idejas nesējus politikā. Viņi atklāti lieto lozungu „Latviju latviešiem!”, pieprasa bezierunu Latvijas dekolonizāciju, un 700 000 padomju laikos iebraukušo migrantu izdabūšanu ārā no valsts jebkuriem līdzekļiem. Toreizējie „tēvzemieši” pat nediskutē par kaut kādu šo migrantu iespējamo naturalizāciju, pakāpenisku integrāciju, latviešu valodas mācīšanu šiem kolonistiem. Stingri un principiāli, viņiem Latvija jāatstāj. Toreizējā partijas aktīviste Palmīra Lāce pat nosaka gadu, kad 700 000 kolonistu būs aizbraukuši. Viņasprāt tas būšot 2002.gads!!! Tēvzemiešu lielākais ienaidnieks ir komunistiskās nomenklatūras un privatizācijas laiku valsts izlaupītāju partija „Latvijas ceļš”, kuru vada bijušais LKP ideoloģiskasis sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Ieteiktu visiem interesentiem palasīt tā laika „tēvzemiešu” avīzes, un visus tos epitetus (starp citu, ļoti trāpīgos), kas veltīti „Latvijas ceļam”. Ar šiem pārkrāsotajiem komunistiem un valsts izlaupītājiem „tēvzemieši” nekad kopā neiešot, un, vispār, tos visus vajag tiesāt kā noziedzniekus… Protams, Saeimā ievēlētie seši „tēvzemiešu” deputāti ir opozīcijā, un viņu radikālā retorika gūst piekrišanu tautā. Nacionāli noskaņotie latvieši viņiem ļoti uzticas. 1995.gads. Atkal jaunas vēlēšanas. „Tēvzemei un Brīvībai” jau veseli 14 deputāti Saeimā, to skaitā tādi, par kuriem nacionāli domājošajiem līdz šim nekas nav bijis zināms. Bet tauta tiem dāvā uzticību. Ja jau šie iet zem „tēvzemiešu” karoga, tad pavisam noteikti godavīri, tikai tādi klusāki. Tiek veidota jauna koalīcijas valdība. Pēkšņi, „Tēvzemei un Brīvībai” vadoņi maina taktiku. Tiek paziņots, lai Latvija būtu nacionāla, lai notiktu dekolonizācija un visas citas labās lietas, ko esam solījuši, mums jābūt pie varas. Un, vienā mirklī tiek aizmirsta visa vairāku gadu garumā klaji paustā naidīgā retorika pret bijušajiem komunistiem un valsts izzadzējiem no „Latvijas ceļa” un tamlīdzīgiem grupējumiem, un agrāk dotie zvēresti, ka ar tiem tur nekad pie viena galda nesēdēšot. Ticīgie atbalstītāji tiek pārliecināti ar šķietami tik loģisko: ja mēs neiesim valdībā, tad varu pārņems promaskaviskie spēki, mums jābūt pie varas, lai pildītu solījumus utt. „Tēvzemieši” iegūst svarīgākos ministru amatus, tajā skaitā izglītības, labklājības, ekonomikas un tieslietu, kā arī ļoti treknas vietas privatizējamo valsts uzņēmumu padomēs un ierēdniecībā. Partijā uzrodas aizvien vairāk jaunu seju no biznesa struktūrām, kurām pēkšņi uznākusi nacionālā atklāsme, un uzradušās nacionālās jūtas… Atbalstītāji tiek pārliecināti, ka tagad tikai jādod laiks jaunajiem ministriem strādāt, un viss notiks. Cilvēki tam tic. Viņi ir pilni cerību un dāvā saviem vadoņiem neierobežotu uzticības kredītu. Radikālā retorika gan tiek pieklusināta, bet to jau kvēlajiem atbalstītājiem jāsaprot, kā nekā, mēs tagad esam valdības partija, mums jāizskatās solīdi. Partijas avīzes gan turpina lamāt okupantus un bijušos komunistus no „Latvijas ceļa”, bet nebūt ne ar tādu niknumu kā agrāk, tie vairāk ir tādi politiskajā dienaskārtībā izplatīti dzēlieni konkurentiem. Cilvēkiem, kam ir kvēlas nacionālās jūtas, ļoti patīk 16.marta gājieni, 18.novembra parādes, politiķi, kuri apmeklē politiski represēto pasākumus, daudz runā par Krievijas imperiālismu un tamlīdzīgām lietām. „Tēvzemieši” to turpina darīt un šīm lietām ierāda ļoti nozīmīgu vietu… Tomēr, kaut arī viņi ir ietekmīgākā valdības partija, šajā laikā ne vien nenotiek apsolītā dekolonizācija, bet faktiski vispār neviens krievs Latviju neatstāj. Latvija ir tik pat nelatviska, kāda tā bija. Sveštautiešu ietekme ekonomikā turpina strauji pieaugt. 1997.gads. TB/LNNK (šajā laikā „Tēvzemei un Brīvībai” sev jau pievienojusi mazāk ietekmīgo LNNK) pārstāvis Guntars Krasts kļūst par premjerministru koalīcijas valdībā ar agrāk tik daudz lamātajiem komunistiem un liberāļiem. Nacionāli noskaņotie gavilē, nu tikai būs, beidzot sāksies nacionālā atmoda! Tāds triumfs, nacionāls politiķis vada valdību. Bet… par premjerministra biedru kļūst Juris Kaksītis- padomju tiesnesis, kurš 1983.gadā ar cietumsodu notiesāja leģendāro nacionālās pretestības kustības dalībnieku Gunāru Astru… Daudziem uz āru tas palika nepamanīts, bet šis gadījums atstāja ļoti nopietnas sekas partijas iekšienē. Radikāli noskaņotajiem nacionālistiem, kas no pirmsākumiem bijuši „tēvzemiešu” rindās, tas ir pēdējais piliens pacietības kausā. Viņi sāk pamest partiju. Izstājas arī leģendārais Eduards Berklavs. Un, partija arī nebēdājas, jo vietā nāk jauni „progresīvi”, „eiropeiski domājoši” uzņēmēji un citi veikli zēni. Partija sāk atbrīvoties no nacionālradikāļu tēla. Tie, kas paši neprotas aiziet un maisās pa kājām, ar savu pārlieko nacionālismu, un tic, ka no iekšas vēl iespējams ko mainīt, tiek vienkārši izslēgti par „radikālismu”, „nacionālsociālisma propagandu” un tamlīdzīgiem pārkāpumiem. Šie mori savu ir padarījuši, un nu var iet. Partija sāk degradēties aizvien straujāk. Mainās cilvēki, mainās idejas, nacionāla vairs ir tikai izkārtne, un arī tā kļūst šķebinoši remdena. Partija, kas 1994.gadā atklāti sadarbojās ar Lepēna Francijas Nacionālo fronti, kļūst par galveno eirointegrācijas propagandētāju. Par aizmuguriskiem tumšajiem biznesa darījumiem vispār nerunājot. Kulminācija bija skandalozā „Jūrmalgeita”, kuras viens no galvenajiem varoņiem bija „tēvzemiešu” līderis Jānis Straume, kurš gan tur figurēja ar krimināli skanošo segvārdu „Baķka”. Par tālāko nemaz nav vērts runāt. Partija kļuva par neatņemamu valdošās sistēmas sastāvdaļu, ar nedaudz nacionāli iekrāsotu izkārtni un pretkrievisku retoriku. Tās programma gadu gaitā tika neskaitāmas reizes pārveidota, līdz no sākotnējā kaujinieciskuma nepalika ne smakas. Lai kaut nedaudz saglabātu nacionāli noskaņoto vēlētāju simpātijas, tribīnē tika palaisti politiskie klauni Pēteris Tabūns un Juris Dobelis (kuram pat tika atļauts piesolīt nāvi okupantiem), bez jebkādas ietekmes, bet īstie lietu bīdītāji, kā TB/LNNK valdes loceklis Jānis Birks, laikā, kad bija Rīgas mērs, aizliedza 16.marta gājienu 2006.gadā, kad ap to tika uzcelts bēdīgi slavenais žogs!), bet sankcionēja homoseksuālistu izvirtības parādi… Neviens TB/LNNK ziedu laikos pat nemēģināja ne ierobežot 9.maija svinēšanu, ne nojaukt okupantu pieminekli Pārdaugavā, ne citādi ierobežot pretlatviskās aktivitātes. Viss tika aizmirsts, un rezultātā TB/LNNK, piecpadsmit gadus pārbaudot sev uzticīgo vēlētāju pacietību, beidzot pietuvojās politiskās mēslaines robežai. Bet piecpadsmit gadi tika pazaudēti. Piecpadsmit gadi pagāja līdz cilvēkiem nokrita klapes no acīm. Tieši šajos laikos mūsu Dzimtene tika nežēlīgi postīta, denacionalizēta, izlaupīta un iztirgota, ar „tēvzemiešu” piekrišanu un līdzdalību. Bet, es atceros, cik lēni tā uzticība sabruka, kad notika acīmredzamas nodevības un cūcības, vienmēr bija uzticīgu fanu pulciņš, kurš gan ar katru gadu skaitliski dila,kas ticēja, ka „savādāk jau nevar”, ka vadoņi ir gudri, ka laipošana, vienaldzība un gļēvulība ir politiska tālredzība un „stratēģiski gājieni”. Un līdz pat galīgam politiskajam bankrotam atradās ļaudis, kas neredzēja vai suģestēja sevi neredzēt acīmredzamo, un mānija sevi ar „viltīgo stratēģiju” vai ticēja un centās iestāstīt citiem, ka visi TB/LNNK nesmukumi ir „Maskavas aģentu” provokācijas utt. Ko gribēju teikt: ceļš uz nodevību jau nav krass, tas sākas soli pa solim un sākumā nav pat pamanāms. Bet tam ir viena pazīme, kad vadoņi daudz un plaši savas darbības izskaidro ar „mazākajiem ļaunumiem”, „citādi jau nevar” un tamlīdzīgiem eifēmismiem. Runājot par „tēvzemiešu” jauno maiņu, tā sauktajiem „vislatviešiem” notiek viss tas pats, kas jau notika, turklāt vēl straujāk un neglītākā formā. Burtiski mats matā, tie paši attaisnojumi un retorika, tā pati laipošana, tā pati grūstīšanās pie siles, tās pašas jaunās, pragmatiskās sejas, kas uzrodas, kad partija kļūst ietekmīga. Un, tas pats uzticamais fanu pulciņš, kas tic, ka viss notiek cēlas idejas vārdā… Jaunieši mirdzošām acīm, kas der, lai nestu karogus, turētu plakātus un spiestu „ieteikt” partijas propagandu portālā draugiem.lv. Kad jādala amati, tad gan noteicošais faktors ir ne tik daudz mirdzošās acis, bet radniecība ar partijas vadoņiem. Var jau teikt, ka vadoņa Imanta Parādnieka mamma ir visgudrākā un piemērotākā, lai vadītu kultūras ministres biroju, grūtāk gan izskaidrot, kāpēc cita vadoņa, Jāņa Iesalnieka (kurš jau saņem ap 1000Ls mēnešalgu Saeimā) sieva ir viskompetentākā, lai ieņemtu labi apmaksātu un neko neizsakošu amatu „ministres palīdze” Interesanti, starp citu, ko šī palīdze dara? Bet tās jau ir vecumvecās politiskās virtuves tradīcijas-vispirms sev un saviem radiem- mammām, sievām mīļākajām, tad pārējiem. Jeb, kā deputāts Jānis Dombrava, kad bez autovadītāja apliecības saņēma degvielas kompensāciju dienesta mašīnai, taisnojās: ”tā jau citi arī darījuši…” (citāts gan iespējams neprecīzs, doma gan). Protams, šobrīd rēķinos, ka „uzticamais fanu pulciņš”, kas pagaidām vēl krietni liels, zākās mani par provokatoru, varbūt pat par „Maskavas aģentu” aizstāvēs savus vadoņus un partijas mundiera godu. Man būs interesanti, cik ilgi tas vilksies, kādā tempā notiks vilšanās un atbirums, un, kad iestāsies bankrots. Laikam jau daudzi gadi. Žēl, bet laiks tiek zaudēts neatgriezeniski…

Ūdensgalvas pumpēšana samērīgas valsts attīstības vietā

Tieši šāds salīdzinājums iešaujas prātā, uzzinot par jauno Labklājības ministrijas ieceri maksāt naudu ilgstošajiem bezdarbniekiem, lai tie darba meklējumos varētu pārcelties uz tā sauktajiem ekonomiski aktīvajiem reģioniem. Protams, ir prieks, ka griezēju un taupītāju valdība, kas radījusi iespaidu, ka tās rūpju lokā ir vien absurda kalpošana starptautiskajiem naudasmaisiem par lētu uzslavu, un nevienam nevajadzīgā eiro ieviešana, vispār ir aizdomājusies, ka liela iedzīvotāju daļa ir faktiskā bezizejā. Taču, šī ideja vairāk līdzinās kārtējam sociālajam eksperimentam ar valsti, jau tā nebeidzamo eksperimentu virknē. Turklāt, sola visai bēdīgas sekas nākotnē. Kāpēc? Latvija jau tā pasaules mērogā ir unikāls gadījums, kur valsts faktiski ir viena lielpilsēta un tai piekļaujošais reģions. Liela un rūgta patiesība ir par Latviju nereti dzirdētajam: ir Rīga un lauki. Nudien, Rīga ir izaugusi par milzīgu ūdensgalvu, kurā koncentrējas teju vai puse Latvijas iedzīvotāju, lauvas tiesa ekonomikas, un faktiski visa valsts pārvalde. Rīga ir kā milzu sūklis, kas iesūc sevī valstī vēl palikušos cilvēkus no visas Latvijas. Protams, tas rada pašpietiekamību un no pārējās valsts atrautu attīstības tempu. Jaunie ienācēji pamazām kļūst par rīdziniekiem, pēc tam Rīgas iedzīvotāju milzīgais īpatsvars rada arī atbilstošu pārstāvniecību valsts politikā un ierēdniecībā. Un valstī ietekmīgie rīdzinieki, protams, procesus valstī redz caur Rīgas prizmu, viņiem Rīga ir mājas, un loģiski, ka katrs vispirms rūpējas par savām mājām un savām interesēm. Rīga tiek nesamērīgi politiski lobēta, tajā ienāk investīcijas, notiek attīstība, ir lielākas algas un salīdzinoši neliels bezdarbs. Tāpēc jau cilvēki pamet laukus un nelielās pilsētas, lai meklētu iztiku metrapolē. Un, apburtais loks turpinās. Ūdensgalva turpina pampt, bet pārējā Latvija izžūst. Protams, liela vaina šajā nenormālībā ir nesamērīgajai, jau izveidojušajai rīdzinieku ietekmei, daļēji tas notiek pēc inerces. Bet, ja mēs nevēlamies redzēt pilnīgi iztukšotu Latviju, kuras teritoriju, ārpus galvaspilsētas, apdzīvo vien pensionāri un darba nespējīgie, būtu pēdējais laiks radīt jaunu un samērīgu Latvijas attīstības vīziju. Sākumā kaut reālu darbību, lai ienākošās ārvalstu investīcijas plānveidā tiktu sadalītas pa Latvijas reģioniem, tāpat modernās tehnoloģijas ļauj daļu valsts pārvaldes izvietot pa reģionālajiem centriem. Neviens taču neticēs, ka Rīgai piemīt īpaša ģeogrāfiska aura, un tur var ražot labāku produkciju nekā Liepājā, Cēsīs vai Dobelē. Virziet investīcijas uz reģioniem, un cilvēki strādās uz vietas, un atgriezīsies dzimtajā pusē. Valsts ekonomisko izaugsmi, attīstību nevar vērtēt vienā dimensijā, bet tā ir ļoti komplicēta un daudzpusīga. Latvieši izmirst, un vārdos demogrāfiju par prioritāti atzīst viss valsts augšgals. Un, diemžēl, izmiršana turpināsies, ja netiks mērķtiecīgi attīstīti lauki un nelielās pilsētas. Pasaules prakse rāda, ka metropolēs bērni nedzimst.

Kāds gan dzimstības pieaugums, un, kāda kuplu ģimeņu veidošanās ir iespējama Rīgā, straujajā lielpilsētas dzīves ritmā, dzīvojot saspiestībā, metropoles izklaižu, kārdinājumu un karjeras izaicinājumu pasaulē? Metropoles rada egoistus, bet tiem bērnus nevajag. Bērni dzimst laukos un mazpilsētās, kur tiem ir plašums un gaiss ko elpot. Kāds teiks, ka 21.gadsimtā dzīvojot, Latvija vairs nevar pastāvēt kā lauksaimnieciska sīksaimniecību valsts. Un, tam ir jāpiekrīt. Taču, Latvija var, un tai ir svarīgi pastāvēt kā valstij ar daudzām nelielām un vidējām, saimnieciski attīstītām pilsētām, kur darbs ir gan vietējiem, gan arī tuvējo lauku teritoriju iedzīvotājiem. Uz to jātiecas valsts politikas veidotājiem, to visiem spēkiem jālobē pašvaldībām, ja mēs vēlamies redzēt savu valsti kā latvisku un apdzīvotu, ne iztukšotu un stagnējošu. Nauda nav jātērē, lai cilvēki turpinātu pamest reģionus, bet, tieši pretēji, lai atgrieztos un paliktu.