Bezatbildīga attieksme pret valsts pārkrievošanas draudiem nav pieļaujama

Vienmēr esmu uzskatījis sistēmai piederošo politķu līdz apnikumam malto vārdu salikumu “sabiedrības integrācija” par ļaundabīgu metaforu, kuras dziļākā būtība slēpj nepārprotamus draudus Latvijas, kā latviskas un nacionālas valsts pastāvēšanai. Otra, tik pat ļaundabīga metafora, kas pārklāj pirmo, ir “nepilsoņu naturalizācija” jeb mērķtiecīgā Latvijas pilsonības masveida piešķiršana personām, kuras mūsu dzimtenē 50 gadu ilgajā sarkanās okupācijas periodā, tika iepludinātas ar vienu mērķi- iznīdēt latviešu zemes etnisko identitāti, latvisko kultūrtelpu un padarīt visus šeit dzīvojošos par krieviski runājošās “padomju tautas” sastāvdaļu. Un tādi viņi šeit ieradās, aiz okupantu tanku mugurām- bravūrīgi, impēriski, un šovinistiski, pilni izkropļotas pašapziņas. Viņi ieradās iekarotā zemē, ko jau kopš neatmināmiem laikiem krievi uzskatījuši par “vienotās nedalāmās Krievijas impērijas” (bez liekulības var teikt, ka parasto krievu vairums arī Padomju Savienību, uztvēra nekā savādāk, kā vecās Krievijas impērijas turpinājumu, un ne bez pamata, kurā jāvalda krieviskai kārtībai)neatņemamu sastāvdaļu, lielvalsts nomali. Šos krievu, un citu pārkrievoto padomju cilvēku pūļus nekad nav nodarbinājis jautājums, ka Latvija tā ir citai tautai piederoša zeme, kuras pamattautai ir tiesības uz pilnvērtīgu eksistenci, savas brīvības alkas, un dabiskā tieksme uz pašaglabāšanos. Šie nelūgtie viesi uzreiz šeit sajutās kā mājās, un attieksme bija tāda, ka visu, kas traucē šeit justies kā mājās, ir jāiznīdē līdz saknēm. Kāpēc gan jārunā latviski, lai tie latvieši runā krievu valodā. Kāpēc gan jāievēro latviešu tradīcijas, uzskati, dzīvesveids un mentalitāte, tieši pretēji, jāiznīcina un to vietā jāuzspiež sava izkropļotā padomiski-krieviskā mentalitāte. Un tādā pašā garā viņi uzaudzinājuši savus bērnus un mazbērnus. Ir gan tādi, kas latviešus ienīst ar dzīvniecisku naidu, un ir tādi, kuriem pret latviešiem gan iedzimta naida nav, bet tikai tik ilgi, kamēr viņi šeit var justies kā mājās, un vietējie “iezemieši” ar viņiem sazinās krievu valodā. Bet, diemžēl, pavisam maz ir tādu, kas saprot, ka ir viesi svešās mājās, un, jag rib te palikt, tad ir bez ierunām jāpieņem mājas saimnieku noteikumi, un jācenšas to māju iemīlēt kā savējo.
Un, lai man piedod visi integrētāji, naturalizētāji, un “pozitīvie nacionālisti”, bet es nekad nepiederēšu tiem, kuri ticēs optimistiskajiem murgiem par saliedētu sabiedrību, kopā ar simtiemtūkstošgalvaino latvisku Latviju un mūsu nacionālās vērtības nepieņemošo pūli. Kamēr mums blakus būs milzīgā, impēriskā Krievijas lielvalsts, televīzijas pārraidīs programmas krievu valodā, krievvalodīgās avīzes atgremos oficiālo Maskavas nostāju, un pastāvēs organizācijas un politiskas partijas, kuras vietējos krievvalodīgajos uzturēs krievisko bravūru, nekas nemainīsies.
Un no otras puses, ciniski, bet patiesi jāsaka: ko gan mūsu valsts var piedāvāt? Kā mēs varam pāraudzināt savus ienaidniekus, kas šobrīd, nevairīšos no tiešuma, ir piektā kolonna, par uzticamiem Latvijas patriotiem, un labiem pilsoņiem, ja pat liela daļa latviešu vairs nejūt nekādu lepnumu un mīlestību pret savu valsti? Prettautiskā politiskā elites nopelns ir tas, ka Latvija ir nabadzīga, noplukusi, bankrotējusi Eiropas Savienības nomale, kuru pārvalda ciniski zagļi, korumpanti un afēristi. Mūsu valsts pārvaldnieki uzvedas kā padauzas, kas gatavas pagulties zem jebkura Briseles un Vašingtonas birokrāta, bet nav gatavi pat iepīkstēties pašu valsts politisko un ekonomisko interešu aizstāvībai. Valsts ir bankrotējusi, tās prestižs, gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski ir zems kā nekad, un latvieši bēg kā žurkas no grimstoša kuģa. Tāda, diemžēl, ir realitāte.
Maskavas impēristu visus šos gadus īstenotais informatīvais karš, un operēšana ar savām “dzeguzes olām” jeb piektās kolonnas agresīvāko daļu, kombinācijā ar pašu valsts nacionālo nespēku (tajā skaitā, nespēšanu dot pretsparu Krievijas propagandai, un izskaust no mūsu vides latviešu valsts ienaidniekus), ārpolitisko mīkstmiesību, un ekonomisko debilitāti, ir radījusi Latvijai nepārtrauktus draudus, kas samilzt ar katru gadu aizvien vairāk. 184 000 tūkstoši pilsoņu ir atklāti atņirguši zobus pret nacionālu valsti, parakstoties par oficiālas valsts valodas status krievu valodai. Tie ir tie paši, kurus mūsu valsts elite ir 20 gadu garumā saudzējusi, auklējusi, integrējusi un naturalizējusi! Viņu balstiesības, kas ir netīrs duncis, ar kuru iedurt mugurā Latvijas valstij, jau nav radušās pašas no sevis, ieroci rokā saviem ienaidniekiem ielika pati valsts. Un tas ir vistīrākais nacionālais mazohisms, jeb pašdestrukcija. Turklāt šie 184 000 Latvijas pārkrievošanas tīkotāju jau ir tikai tā aktīvākā valsts ienaidnieku daļa. Nāks referendums, un tad pie urnām ies arī pasīvā daļa, un tikai tad mēs pa īstam varēsim novērtēt, cik daudz iekšējo ienaidnieku dzīvo mūsu zemē. Lēšu, ka vismaz pusmiljons noteikti.
Īpaši nožēlojami šajā situācijā izskatās valdošo amatpersonu bezrīcība un bezatbildīgie izteikumi. Tā vietā, lai beidzot atvērtu acis, un izvērtētu 20.gadu garumā (ne)īstenotās nacionālās politikas sekas, tiek turpināts murmulēt “integrācijas” , “naturalizācijas” un “saliedētas sabiedrības” mantras. Visciniskāk šīs frāzes izklausās tieši VL/TBLNNK pārstāvju mutēs, par kuriem balsoja tie, kas naivi cerēja, un, diemžēl, turpina cerēt, kā uz nacionālas, latviskas Latvijas aizstāvjiem. Neviena vārda par to, ka tā sauktā integrācija ir pilnībā izgāzusies, neviena vārda par naturalizācijas procesa apturēšanu un rezultātu pārskatīšanu, tikai vēl un vēl vairāk integrācijas…: “Parakstu vākšanas par krievu valodu kā otru valsts valodu norise un tās rezultāti uzskatāmi pierāda, ka Latvijā ir jāturpina mērķtiecīgs darbs pie integrācijas politikas uz latviešu valodas bāzes, uzskata Nacionālās apvienības ministri.

Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš(VL/TBLNNK) vērtē, ka pats parakstu vākšanas fakts par krievu valodu kā otru valsts valodu kopumā jāvērtē kā amorāls pasākums, jo ar to ir radīta etniskā spriedze Latvijas sabiedrībā, veicinot vienas iedzīvotāju daļas necieņu pret Latvijas valsti, tās simboliem un latviešu valodu kā vienu no valsts uzbūves pamatiem. „Notikušais tikai vēlreiz apliecina - ir jāturpina mērķtiecīga sabiedrības integrācija uz latviešu valodas bāzes, jo šādas antikonstitucionālas darbības skaidri apliecina, ka integrācija līdz šim nav bijusi pārliecinoša un efektīva,’’ uzskata G. Bērziņš.

Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende(VL/TBLNNK) norāda, ka parakstu skaits par referendumu nav vērtējams kategorijās „labi” vai „slikti”. „Tas parāda reālo situāciju, kādā dzīvojam. Uzskatu, ka problēmas būtība ir nevis valodā, bet gan atmiņā – dažādu tautību cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā, jūtas tai piederīgi un vēlas būt mūsu valstij lojāli, ir dažādas vēsturiskās atmiņas,” uzskata ministre, piebilstot, ka parakstu vākšanas un potenciālā referenduma kontekstā ir vēl jo lielāka nozīme skaidrai un mērķtiecīgai integrācijas politikai.

Kultūras ministrija pie tā līdz šim ir strādājusi ļoti intensīvi, Sabiedrības integrācijas programmas pamatnostādnes ir apstiprinātas Ministru kabinetā un šis darbs ir jāturpina, meklējot aizvien jaunus saskarsmes punktus un sadarbības platformas un ejot uz mērķi – saliedēta sabiedrība”
Ja valsts savas tuvredzības rezultātā ļāvusi ļāvusi svešķermeņiem nekontrolēti savairoties un netraucēti uzdarbojoties, uzspiest mums šo pazemojošo referendumu, tad mums nav citas iespējas, kā vien mobilizēties, būt īpaši aktīviem, un ar nospiedošu balsu vairākumu parādīt, ka šajā zemē saimnieki ir un būs latvieši.
Krievvalodīgie paredzams būs ļoti aktīvi, un, nedod Dievs, latvieši atkal aizgulēsies, ignorēs vai citādi neņems nopietni vērā nacionālai valstij pieaugošos draudus. Rezultāts var būt visai bēdīgs, pēcreferenduma dienā varam saskarties ar situāciju, ka veikalā mūs pēkšņi vairs nesaprot latviski, un ielas nosaukums lasāms vien kirilicā…
Latviešiem jābūt ļoti aktīviem, un pietiekami nopietni jāgatavojas gaidāmajam referendumam. Aktīvistiem jau savlaicīgi mērķtiecīgi jādarbojas, lai uz referendumu dotos pēc iespējas lielāks latviešu skaits, un krievu šovinistu ieceres tiktu pārbalsotas ar pēc iespējas pārliecinošāku vairākumu.

Par vērtību sabrukumu

Es runāšu par vērtību krīzi, kas, manuprāt, ir jāskata ne tikai šaurā Latvijas kontekstā, bet globālā skatījumā un, uzdrošinos apgalvot, strauji ved eiropiešu civilizāciju pretī bezdibenim.
Gribētu sākt ar kāda Amerikas latviešu mācītāja, pirms septiņpadsmit gadiem teiktā sprediķī, kas sakrita ar mūsu tautas Atmodas un lielo cerību laiku, paustām atziņām, kuras atļaušos citēt: „Brīvības cīņas vēl apspiestās tautās turpināsies ar uzupurēšanos un neatlaidību un radīs jauna laika varoņus. Bet tā kā komunisms tagad apvelk tikai citāda izskata mēteli, bezdievība šo brīvību kavēs un šīs cīņas izmantos savā labā, lai haoss pasaulē turpinātos. Kad tas sasniegs kulmināciju, tad nāks priekšlikums pēc vienas pasaules valdības, pēc vienas globālas ekonomijas un pēc vienas globālas reliģijas... Tās tautas, kas tagad cīnās par neatkarību, mūsu mīļo tēvzemi ieskaitot, pie tādas brīvības, kādu mēs un tauta vēlamies, tādu nedabūs, bet būs tikai daļa šajā lielajā globālajā haosā, kas tagad ir tikai savas attīstības sākuma stadijā. Komunismu ienīdīs un no tā bēgs, bet to pašu ļauno garu apkamps un meklēs, kas tagad tikai ģērbies citās drēbēs un izdalīs visādus apsolījumus viltus brīvībai”
Šis sprediķis, ko mācītājs Jānis Mednis tālajā 1990. gadā teica Mičiganas pavalsts latviešiem Amerikā, visā savā būtībā sastāvēja no brīdinājumiem un pareģojumiem, kas ar apbrīnojamu precizitāti ir piepildījušies, un asas kritikas destruktīvu spēku raisītajam morāles, mūžseno vērtību un tradīciju sabrukumam Rietumu civilizācijās, par kuru daļu jākļūst Latvijai pēc komunistiskās sistēmas sabrukuma. Tagad , pēc daudziem gadiem, kad esam kļuvuši par modernās Rietumu civilizācijas sastāvdaļu, visas šīs nelaimes skārušas arī mūsu zemi. Neliels ieskats vēsturē.
Aukstā kara gados, kad norisinājās cīņa starp divām sistēmām, divām pasaulēm- komunistisko un nekomunistisko, cīņa norisinājās ne tikai ekonomiskajā vai militārajā jomā, daudz lielākā mērā to varētu dēvēt par psiholoģisko karu, jeb karu par cilvēku apziņu un dvēselēm. Komunisti, jau no sākta gala apzinājās, ka ne jau ar militāriem līdzekļiem tie sakaus savus ienaidniekus, bet tikai iefiltrējot savu ietekmes aģentūru ikvienā Rietumu pasaules dzīves sfērā, jo sevišķi nozarēs, kas spēj radikāli mainīt cilvēku domāšanu, vērtību sistēmu un sadzīves paradumus- proti- politikā, izglītības sistēmā un, jo īpaši masu medijos un masu kultūras industrijā. Psiholoģiskais karš pret pārējo nekomunistisko pasauli sākās pašos pirmajos gados pēc komunistiskā apvērsuma Krievijā, un tika vadīts ar komunistu slepenpolicijas filiāles Komunistiskās internacionāles starpniecību. Īpašu uzmanību jāpievērš apstāklim, ka komunisti kā savus ietekmes aģentus izmantoja cilvēkus, kuriem nevarētu pārmest tiešu piederību Komunistiskajai partijai. Komunisti ar savu slepeno dienestu aģentu starpniecību iespiedās respektablās kreisajās un liberāli noskaņotajās intelektuāļu aprindās, padarot šos cilvēkus par akliem ieročiem savās rokās, jo viņu tuvākais mērķis bija ne jau savas sistēmas iedibināšana, bet pretējās sagraušana no iekšienes, lai tikai pēc tās pilnīgas sagraušanas no iekšienes, iedzīvinātu savējo.
Ar nelielu atkāpi, gribu paskaidrot, kāpēc tika īstenots šis psiholoģiskais karš, kādi bija tā galvenie uzdevumi- radīt sabiedrībā neskaidrību, apjukumu un psihisku nestabilitāti, jo ietekmēt un vadīt var tikai tādu sabiedrību, kas ir vadāma, bet vieglāk par vadāmu ir padarīt sašķeltu, nestabilu, nemotivētu, rīcībnespējīgu, kā indivīdu tā sabiedrību.
Sabiedrība, kurā ir spēcīgas patriotiskās jūtas, vēsturiskā apziņa, reliģiskās tradīcijas, stabila vērtību sistēma un augsta vispārējā morāle, ir praktiski neietekmējama, tādēļ, lai to spētu ietekmēt ir nepieciešamas iedragāt šos pamatus, uz ko tā balstās- sagraut vēsturisko un nacionālās piederības apziņu, noārdīt tradīcijas, veicināt morāles un tikumības lejupslīdi.
Piemēram, Amerikāņu parlamentārās izmeklēšanas komitejas, kuras mērķis bija izmeklēt pretvalstiskās darbības aukstā kara gados (House Committee on Un-American Activities) vadītās izmeklēšanas rezultāti ir pieejami publiski un te ir noderīgi citēt ilggadēja Federālā Izmeklēšanas Biroja (FIB) direktora Edgara Hūvera liecināto: „Komunistu iefiltrēšanās ir neiedomājami plaša, īpaši jauniešu grupās, radio, televīzijas, filmu industrijā, baznīcu, skolu, audzināšanas un kultūras rosmju grupās, presē, nacionālo minoritāšu un civilās pārvaldes un politiskajos grupējumos... Karš starp komunistiem un brīvo pasauli netiek izcīnīts ar uguns ieročiem, bet ideoloģiski. Tā nav nejaušība, ka vislielākā komunistu aģentu aktivitāte atklāta trīs laukos- skolās, arodbiedrībās un dažādo izpriecu industrijā”. Iepriekšminētās amerikāņu parlamentārās izmeklēšanas komitejas materiālos ir atrodamas daudzas liecības par komunistu graujošās darbības visaptverošo raksturu, ka tieši ar viņiem saistīti, viņu radīti spēki un inspirētas kustības mērķtiecīgi sagatavojušas augsni visiem lielajiem sociālajiem satricinājumiem ar smagām sekām uz Rietumu civilizāciju kopumā, un tas ir- liekulīga internacionālisma vārdā, mērķtiecīgi kūdot visu veidu rasiskās un etniskās minoritātes pret baltās rases vairākumu tika izraisīti postoši rasu konflikti un vardarbība. Tāpat, maskējoties ar jēdzieniem ”progress”, „fundamentālas cilvēktiesības”, „vienlīdzība” un citiem jaukiem terminiem, kurus var piemērot pēc vajadzības, sievietes tiek sarīdītas pret vīriešiem, bērni pret vecākiem, nabagie pret bagātajiem. Patriotisko jūtu iznīcināšana akla pacifisma un viltus humānisma vārdā, intelektuālu teoriju kultivēšana studējošās jaunatnes vidū, kas sludina Dieva neesamību, morālo relatīvismu, nihilismu. Absolūtas brīvības un visatļautības pievilcīgas ilūzijas radīšana, kas cilvēku padara par savu iegribu, baudu un seksualitātes vergu, tas viss kopumā uz visiem laikiem mentāli ir izkropļojis Rietumu cilvēku, degradējis to līdz puslopiskai eksistencei, atņēmis tam dzīvības un radīšanas spēku, un ievērojami saīsinājis pašas civilizācijas pastāvēšanas laiku.
Ironiski, bet visa šī haosa sējēji- komunisti izrādījās tik nespēcīgi, un viņu ekonomiskā sistēma tik dzīvot nespējīga, ka atmira dabiskā nāvē, tā arī nesagaidot, kad viņu izstrādātā inde saēdīs pretinieka organisma pretošanās spējas. Un, vēl viena likteņa ironija ir tā, ka viņu sētais ļaunums ar bumeranga efektu atgriežas pašu mājās.
Jā, komunistiskā ideoloģija un sistēma ir cietusi pilnīgu fiasko un pelnīti atradusi savu vietu vēstures mēslainē, bet ļaunuma baciļi, kurus tā radīja, lai sagrautu pasauli ir pārdzīvojuši savus radītājus un pārvērtušies par nekontrolējamu mutāciju globālā izplatījumā. Sākotnēji komunistu inspirētā pašiznīcināšanās nāves kultūra ir kļuvusi pašpietiekama un pārvērtusies par pilnīgi patstāvīgu globālu varu- ideoloģisku, politisku un komerciālu. Pirmkārt, ir izaugušas jau vairākas jaunas paaudzes, kas dzimušas pēc tā saucamās seksuālās revolūcijas, kas ir uzaugušas morāli neveselīgā klimatā, caur televīziju un izklaides industriju uzņēmušas tikai baudas un neveselīgas seksualitātes kulta cildinājumu (pornogrāfija, brīvo attiecību popularizācija), ar preses starpniecību sapratuši, ka patriotisms ir nosodāms, jo aizvaino citas tautības un vispār ne pie kā laba nenoved, ka stipras nacionālās jūtas un savas nācijas tiesību aizstāvība ir tikai solis līdz terorismam, bet tradicionālas laulības ir vecmodīgas, neatbilst laikmeta prasībām, diskriminē sievietes, un vispār, svarīgāk ir veidot strauju profesionālo karjeru, apmeklēt skaistumkopšanas procedūras, seksuāli atbrīvoties un nesteigties ar pēcnācēju radīšanu, jo darbaspēku vieglāk ir importēt no nabadzīgajām trešās pasaules valstīm, un bez visa tā , augstskolā mums vēl cilvēki ar akadēmiski skanīgiem tituliem nolasa lekciju kursus par to, ka nav absolūtu vērtību, viss ir relatīvs, pat Dieva vārds ir apšaubāms, un šīs lekcijas parasti ir piebārstītas ar vārdiem „tolerance, „iecietība”, „cilvēktiesības”... Šie cilvēki neko citu nav redzējuši un dzirdējuši un citu, labāku pasaules modeli nepazīst, viņi ir uzauguši deformētajā greizo spoguļu valstībā, citu dzīvi nepazīst un pat nespēj iedomāties, ka pastāv alternatīva esošajai. Ja tu mēģināsi pārliecināt viņus par pretējo, labākajā gadījumā tevi vienkārši neņems par pilnu, sliktākajā- nosauks par tumsonīgu fašistu un pasludinās par politisku ekstrēmistu, kas apdraud valsts drošību. Šie cilvēki no bērnības ir indēti ar šo amoralitātes, visatļautības un ārdošā liberālisma indi, viņi pie tās ir pieraduši un kļuvuši no tās atkarīgi. Nāves kultūra ir viņu dzīvesveids un no tās idejām viņi ir kļuvuši atkarīgi, paši pieprasot vairāk seksa un vardarbības televīzijā, aizvien rafinētākas izvirtības seksuālajā dzīvē, pamatīgākas orģijas izklaides industrijā, un protams, lielāku viltus brīvību politiskajā dzīvē, lai nekādas normas ne reliģiskas, ne morālas, ne arī nacionālas, neierobežo viņu „fundamentālās cilvēktiesības” darīt pilnīgi visu, kas vien ienāk prātā ar savu dzīvi, ķermeni un garu, nospļaujoties par pārējo sabiedrību un nokaujot sevī jebkādu pienākuma apziņu. Tādā veidā, tas, ko komunisti radīja politiskiem mērķiem, kā ieroci pret pasauli- viņu ietekmēti masu mediji, izdevniecības, kinoindustrija, izklaides bizness un pats galvenais- destruktīvais saturs, ir pārvērties milzīgās biznesa korporācijās, kas amoralitāti un netiklību ražo pēc fabrikas principa un iegūst milzu peļņu. Šajā biznesā tiek apgrozītas neiedomājamas naudas summas un aiz tā stāv milzīgas intereses. Šis pats bizness ir radījis sev spēcīgu politisko lobiju un kontrolē Rietumu politisko mašinēriju ar konkrētu mērķi- uzturēt šo melu, ļaunuma un visatļautības sistēmu, kas tiek dēvēta par demokrātisku, liberālu, atvērtu, multikulturālu un pilsonisku, kas grēku, amoralitāti un nāvi pērk kā preci un patērē neiedomājamos daudzumos. Nav nozīmes tam, ka komunisms ir miris, Rietumu civilizācija šodien iznīcina pati sevi un strādā pret sevi ar viņu izgudrotajiem ieročiem. Tā patiesi ir izrādījusies bumba ar laika degli.
Un tagad nedaudz par sekām. Sekas ir vispārēja vērtību krīze un vesela virkne sociālu satricinājumu visās mūsu dzīves sfērās. Tā ir sašķelta, psihiski nelīdzsvarota sabiedrība, dramatisks kriminalitātes pieaugums, strauji izmirstoša eiropiešu sabiedrība, tā ir liela nāciju un rasu sajaukšanās, un šī pretdabiskā procesa sekas ir morāla un fiziska degradācija, terorisms, rasu un reliģiju konflikti. Mums neatliek laika detalizēti analizēt visus šīs sociālās katastrofas aspektus, tādēļ apskatīsim tikai vienu, to, kas skar tradicionālo laulību, ģimenes institūciju un mūsu sabiedrības izdzīvošanas problēmu. Ir skaidrs, ka pašreizējais politiskais klimats, informatīvā telpa un tipiskais dzīves modelis, deformētā vērtību skala ir klaji nelabvēlīga tradicionālajai ģimenei. Bet, es uzdrīkstos apgalvot, ka tradicionālā ģimene, sākot no paša pasaules radīšanas brīža ir bijis cilvēces un jebkuras sabiedrības izdzīvošanas un pastāvēšanas drošais garants. Jo sevišķi augsta vērtība tradicionālā ģimene ir skaitliski nelielām tautām, kuras ir pakļautas izmiršanas un asimilācijas draudiem. Teoloģija un dažādas reliģijas māca, ka dzīvības un attīstības pamatā ir sievišķā un vīrišķā elementu harmonija un tam mēs apstiprinājumu atrodam arī dabaszinātnēs un pat psiholoģijā. Nepilnīgās ģimenēs, kur iztrūkst mātes vai tēva, bērns ir daudz vairāk pakļauts dažādām novirzēm, kompleksiem, apkārtējās vides iespaidiem. Ir daudz vairāk iespēju, ka viņš izaugs kā nelīdzsvarota, sašķelta, neirozēm pakļauta, iekompleksēta persona, nekā bērnam, kurš aug tradicionālā ģimenē ar abiem vecākiem. Māte, lai cik arī laba un gādīga, nevar kompensēt tēva iztrūkumu, un otrādi. Turklāt, ģimene ir vide, kur bērns gūst pirmo pieredzi par sabiedrību un visai bieži to pārņem arī savā pieaugušajā dzīvē. Nepilnīgu ģimeņu skaits līdz ar to masveidīgi pieaug, ar visām negatīvajām sekām uz sabiedrību kopumā. Tāpat modernais liberālisms kultivē un masveidā tiražē dažādas emancipācijas teorijas, piemēram, feminismu, kas apgriež kājām gaisā mūžsenis pastāvējušo vīriešu un sieviešu lomu sadalījumu. Bērniem svētīta laulības dzīve tiek pasludināta par cietumu sievietei, kurai primārais esot pārspēt vīrieti visās dzīves jomās, gūt sasniegumus karjerā. Bērni, protams, šajā modelī neiederas, bet, ja tie tomēr uzrodas, tad ir atstāti bez pilnvērtīgas vecāku, jo sevišķi mātes audzināšanas un atstāti ielas vai televizora ietekmei. Un, ko gan atliek teikt par informatīvo telpu, kurā bērns spiests augt un dienu dienā saskarties ar vardarbību, izvirtību, banālu un lētu ārišķību, baudas un egoisma kultivāciju masu medijos, ieskaitot pat pusaudžiem un jaunatnei speciāli domātos, ar intensīvu homoseksuālisma propagandu presē un transvestītu šoviem televīzijā, brīvi pieejamu netiklību un pornogrāfiju internetā.... Valdošā elite mierīgi noraugās kā šai apziņas indēšanai tiek pakļauti mūsu bērni un jaunatne un pēc tam liekulīgi tiek uzdoti retoriski jautājumi: kāpēc jaunatne ir tik samaitāta, kāpēc noziedzības līmenis ir tik augsts, no kurienes rodas visa veida maniakāli slepkavas, kāpēc tauta izmirst?
Pie šīs katastrofas ir noveduši pašu politiķu piekoptās liberālisma dogmas un no tām iedzīvinātā visatļautība, pie šīs katastrofas ir novedusi pašas sabiedrības akceptētā un kultivēta amoralitāte.
Vai jūs zināt, ka Latvijā ik dienu tiek veikti vidēji trīsdesmit astoņi aborti, tiek nogalināti trīsdesmit astoņi vēl nedzimuši bērniņi! Un gada laikā mātes miesās tiek nogalināti daudz vairāk bērnu nekā piedzimst. Es gribētu citēt mūsu godājamo arhibīskapu Jāni Vanagu, kurš rakstīja: „Man liekas, ka leģitimējot abortus, mēs esam daudz zaudējuši no morālām tiesībām iebilst pret korupciju vai valsts līdzekļu izzagšanu. Kā lai sakām „tev nebūs zagt”, kad esam pateikuši „tu drīksti nokaut”. Nauda nav svarīgāka par bērnu asinīm” Tik tiešām, šī masu slepkavošana notiek likuma aizsardzībā! Ik gadu nedzimuši tiek noslepkavoti desmitiem tūkstošu latviešu!
Jā, un tas notiek, jo liberāļi, kas kaismīgi runā par cilvēktiesībām dažādiem noziedzniekiem, seksuāli dezorientētiem izvirtuļiem, izdod likumus, kas šīs masu slepkavības legalizē. Un tas, ka abortus gadā veic līdz pat tūkstotim nepilngadīgu meiteņu, ir tikai sekas tam, ka pusaudžiem domātie žurnāli var likuma varas netraucēti brīvi izvērst masīvu agrīnu dzimumattiecību propagandu, kā rezultātā šie bērni arī uzrodas meitenēm, kurām vēl laiks ir spēlēties ar lellēm.
Mēs pārdzīvojam par pazudušiem bērniem, maniakālu slepkavu un seksuālu varmāku upuriem, taču neaizdomājamies par to, ka par viņu ciešanām un pāragro nāvi, liela daļa atbildības jāuzņemas mums pašiem, un, vēl vairāk, atbildība jāprasa mūsu likumdevējiem un politiskajiem vadītājiem. Tiem pašiem, kas iedibinājuši sistēmu, kas mūs māca, ka izvirtība nav grēks, ka izvirtība nav ļaunums, bet citāda seksualitāte, kurai ir tiesības uz pastāvēšanu. Bet maniakāli izvirtuļi nav bīstami un izolējami , bet piederot citai seksuālajai orientācijai un, vispār, dažādība tak ir skaista un visādi veicināma, bet cilvēki, kas protestē pret šo neliešu tiesībām iekļūt izglītības sistēmā un citādi izpausties un demonstrēt savu slimīgo pataloģiju, tiek sodīti, marginalizēti, pret viņiem tiek veikta kūdīšanas kampaņa presē un beigu beigās vēl tiek paziņots, ka bērnu aizsardzība pret seksuālajiem noziedzniekiem ir diskriminācijas forma. Mēs liekulīgi aizbildināmies ar demokrātiju un cilvēktiesībām, sakot, ka cilvēku var sodīt tikai tad, kad noziegums jau ir pastrādāts, un, ar šādu aizbildinājumu maskējoties ļaujam savā vidū dzīvot un attīstīties dažādām seksuālām novirzēm, pataloģijām un prāta saslimšanām, līdz tās attīstās līdz maniakālam prāta aptumsumam , kam par upuri krīt nevainīgi bērni. Tad, kad nenovēršamais jau ir noticis, mēs izmisumā lauzām rokas un apkraujam lāstiem slepkavas... Šādā visatļautības, viltus brīvības, pārprastu cilvēktiesību un pārprastas iecietības gaisotnē, ko vēl papildina vardarbības un perversiju kults masu medijos, izaug seksuālie maniaki un potenciāli bērnu izmantotāji un slepkavas.
Mēs daudz esam runājuši par ļaunuma būtību, nobeigumā es gribētu pievērsties tam, ko mēs varam darīt, lai šo ļaunumu, ja ne pilnībā izskaustu, tad vismaz samazinātu un ierobežotu, lai pasargātu sevi un savas ģimenes.
Smagām problēmām un krīzes situācijām nav vieglu atrisinājumu, tikai smagi un atbildīgi izejas meklējumi, kompleksi, drosmīgi un radikāli risinājumi, kas prasa laiku, darbu un upurus.
Man nav gatavas receptes un tās nav arī visgodājamākajiem un gudrākajiem sabiedrības locekļiem ne Latvijā, ne arī, kur citur, jo, ja tādas būtu, šī krīzes situācija nebūtu tik tālu aizlaista. Bet, es negribu arī piekrist mazdūšīgajiem spriedelējumiem par civilizācijas „likumsakarīgu bojāeju”, par „nenovēršamo likteni”. Nav neiespējamu uzdevumu un nepaveicamu lietu, viss ir atkarīgs no mums pašiem, jo sevišķi, ja Dievs ir mūsu pusē un pārbauda mūsu ticību un spēkus, vai spējam ieviest viņa gribu un vārdu šai pasaulē.
Ko varu ieteikt, vispirms jau ikvienam no mums būtu jāapzinās pašas problēmas pastāvēšana un tās dziļums. Un, kad mēs esam to apzinājušies, tad mums ir jāstājas ierindā ar augsti paceltu misijas apziņu, ikvienam no mums ir jākļūst par Visaugstākā gribas izpildītāju, par viņa uzticamiem kareivjiem, kuru uzdevums ir vairot labo, iznīcinot apkārt valdošo ļaunumu un tumsu visās frontēs, kurās mums nākas darboties. Mēs varam sargāt savus tuvākos, savas ģimenes un bērnus, audzinot tos par krietniem cilvēkiem, tādējādi veicinot labā pārsvaru pār ļauno. Mēs varam apkarot ļaunumu sadzīvē, kultūrā, politikā, ikvienā sfērā nesot patiesības vārdu, kuru esam apzinājušies.
Es zinu, godājamie baznīctēvi teiks, ka glābiņš meklējams Kristus evaņģēlijā, ir nepieciešama garīgā atdzimšana. Un viņiem, neapšaubāmi, būs liela daļa taisnības. Tikai baidos, ka viss ir mainījies un ar to būs par maz, jo ir izdarīts viss, lai dievatziņas, un ticības nozīme sabiedrības dzīvē tiktu iespējami pazemināta. Nevar jau teikt, ka baznīca un ticība šodien tiktu kaut kādi vajāta vai apspiesta, ka kristieši kā pirmsākumos tiktu atdoti saplosīšanai plēsīgiem dzīvniekiem. Nē, bet nav vairs kā agrāk, kad jēdziens Dievs bija, kas sakrāls un neapšaubāms, kad ticība un dzīvošana pēc Dieva iedibinātajiem likumiem bija pašsaprotama. Šodien Dieva eksistenci var noliegt un apšaubīt, viņa likumus var patvaļīgi traktēt un baznīcu, katrs amorāls un pērkams žurnālists var gānīt netīrās avīžu slejās. Kristīga dzīve ir padarīta par vienu no daudzajām izvēlēm, pēc būtības novienādota ar šarlatānisku okultismu, ezotēriku vai vienkārši ateismu. Dievs un baznīca ir padarīti par tirgus preci, un pēdējai gandrīz vai komerciālām metodēm jācīnās par katru dvēseli, jo cilvēks nevis dabiski nonāk pie ticības, bet pie tās ir jāpiedabū gluži vai ar pierunāšanu un pierādījumiem, ka ticība Dievam ir labāka izvēle par daudzām citām. Un, lai slavēti ir latviešu reliģiskās dzīves augstākie vadītāji par stingro bezkompromisa nostāju, sargājot savas baznīcas no ļaunuma mācībām, no viltus praviešiem, kas mēģina apkārt valdošo garīgo panīkumu un haosu ienest arī Kristus tempļos, saārdīt un izkropļot Kristus mācības skaidros pamatus. Tas, ko viņiem ir izdevies panākt daudzās citās zemēs, nav panākts Latvijā. Bet, daudz par maz ir ieņemt aizsardzības pozīciju
Es ticu, ka kaut ko mainīt ir iespējams vienīgi politiskā līmenī un uzskatu, ka tai sabiedrības daļai, kas apzinās vērtību krīzi un tās postošās sekas ir jābūt pietiekami aktīvai, lai savus stingros principus un apņemšanos iedzīvinātu valsts politikā.
Ir lietas, kuras ir iespējams risināt ar likumdošanas palīdzību un mums ir nepieciešama griba tās risināt.
Ir iespējams ieviest morālu cenzūru, kas ierobežotu perversiju un vardarbības nonākšanu publiskajā telpā, ir iespējama amorāla dzīvesveida, piemēram, homoseksuālisma ,un citu izvirtības formu publiskas popularizācijas aizliegšana, ir iespējama seksuālu varmāku kastrācija, nāvessoda atjaunošana maniakāliem slepkavām un narkotiku tirgoņiem, ir iespējams daudz stingrāks abortu likums un daudzas citas lietas, kas padarītu vidi drošāku gan lieliem, gan maziem. Es atkal gribētu atsaukties uz arhibīskapu Vanagu, kurš runājot par abortu problēmu uzdeva retorisku jautājumu: Ar aizliegumiem neko nevar atrisināt?- un pats uz šo jautājumu atbildēja: Nu tad iedomāsimies Latviju, kas atteikusies no aizliegumiem nogalināt, piekaut, apzagt vai pārdot verdzībā!Un, atliek piekrist, jo no lietām, kas ir aizliegtas, mēs esam kaut necik pasargāti, bet no tā, kas nav aizliegts, mūs nesargā neviens. Un aizliegums dažreiz ir vienīgais iespējamais risinājums, jo liekas, ka daudz lielākas problēmas mums sagādā visatļautība un tas, ka aizliegumu ir par maz, nevis otrādi.
Stingra, pret grēku neiecietīga un noziedzniekiem nesaudzīga likumdošana, savienojumā ar cilvēkam un ģimenei draudzīgu politiku varētu būt vismaz daļējs risinājums esošajai situācijai, mums uz to ir stingri jāvirzās, jo tas ir mūsu izdzīvošanas jautājums. Es iestājos tieši par šādu politiku!
Runa 2007.gada vasarā notikušajā konferencē "Par 'mūsu vērtībām"

Katram latviešu bērnam ir tiesības dzimt un dzīvot

Vai tiešām drīkst pastāvēt tāda visatļautība, ka cilvēks var pēc savas patikas izvēlēties saglabāt vai nogalināt mazu dzīvībiņu, no kuras jāizaug pilnvērtīgam cilvēkam? Vai var slepkavot un palikt nesodīts? Un vai strauji izmirstoša tauta, kāda esam mēs- latvieši, varam pieļaut savā zemē tādu visādā ziņā grēcīgu, bezdievīgu un amorālu noziegumu, kā aborti, praktizēšanu? Laikrakstā “Latvijas Luterānis”(05.10.2002.), zem nosaukuma “Arguments pret abortiem”, bija ievietots šokējošs materiāls, kura būtību izteica klāt pievienotā fotogrāfija, kurā redzama aina no aborta izdarīšanas brīža. Fotoattēlā redzama mazuļa rociņa, kas ir izstiepta ārā no sievietes dzemdes 21 grūtniecības nedēļā , aborta ķirurģiskās operācijas laikā. Fotogrāfs Maikls Klensijs bija iemūžinājis mirkli, kad mazuļa roka izstiepās no ķirurga atvērtās vietas dzemdē un satvēra operācijas veicēja pirkstu, fotogrāfs liecina, ka viņa tvēriens bijis stingrs. Jāuzskata, ka minētais attēls visspilgtāk raksturo aborta būtību: aborts ir slepkavība, tāda pat slepkavība, kā jebkuras citas nevainīgas dzīvības nemotivēta izdzēšana!

Statistika liecina, ka 1999.gadā Latvijā piedzimuši 19 500 bērnu, bet veikto abortu skaits (runa ir tikai par legālajiem abortiem, bet cik vēl tiek veikti tā saucamie kaktu aborti, mēs pat iedomāties nevaram!) bija 22 974. Sanāk, ka uz katrām 1000 dzemdībām tikušas izdarītas 1178 vēl nedzimušo bērnu slepkavības! 2002.gadā piedzimuši 20 044 bērni, bet legālo abortu skaits samazinājies un bijis- 14 685. Protams, iepriecina, ka izdarīto abortu skaits ir samazinājies, bet lietas būtību jau tas nemaina, grozies kā gribi, bet 14 685 Latvijas mazuļi tomēr ir noslepkavoti un tas ir ļoti daudz. Pie reizes vēl jāatzīmē, ka 2002. gadā Latvijā bijis zemākais iedzīvotāju skaita pieaugums Eiropā- patiesībā gan lietot vārdu “pieaugums” būtu nevietā, jo togad iedzīvotāju skaits sarucis par 17 000! Tātad, ja skatāmies uz abortiem no latviešu tautas izdzīvošanas jautājuma prizmas, tad tas ir trīskārtējs noziegums- katra latviešu sieviete, kura veic abortu noziedzas ne tikai pret Dievu, rupji pārkāpjot bausli “tev nebūs nokaut!”, viņa neaprobežojas ar bērna slepkavību vispārpieņemtajā nozīmē, bet izdara noziegumu arī pret savu tautu, nogalinot latvieti, tuvina latviešu tautu nenovēršamai zudībai. Par kuriozu jau jānosauc pats fakts, ka jau tagad Latvijā liela latviešu ģimene ir tad, ja ir viens bērns, jo tiek darīts viss, lai bērnu radīšanu padarītu par kauna un apgrūtinājuma lietu. Bez tam, aborts ir noziegums arī pret tautas veselību, jo tas bieži vien atstāj ļoti nopietnas un nelabojamas sekas uz sievietes veselību un sagandē tās dzīvi mūža garumā, jo veicot abortu, nopietni tiek traumēti dzemdes audi, kam seko iekaisumi, kuri daudzos gadījumos draud ar neauglību. Ir nācies dzirdēt dziļi personiskus dzīvesstāstus, kā veiktais aborts izposta konkrēta cilvēka, vēlāk veselas ģimenes dzīvi. Piemēram, jauna sieviete, kurai iestājusies pašas nevēlētā grūtniecība, domā tikai par to, ka vēl negrib būt māte, jo viņai ir jāpabeidz izglītoties un arī bērns, ja to laistu pasaulē, būtu jāaudzina vienai, tiek atrasti vēl daudzi citi iemesli, ar kuriem tiek pamatots aborts, ko viņa veic. Pēc pāris gadiem viņa satiek piemērotu cilvēku un apprecas, viss būtu labi, bet laimīgo laulību aptumšo ziņa, ka sievietei nevar un nekad arī nevarēs būt bērni, ko viņa tagad tik ļoti vēlas. Aborta šausmīgās sekas, ko var uzskatīt par Dieva sodu, sodu par sava bērna slepkavību. Grūti iedomāties lielāku nelaimi, kā ģimenes dzīvi, kuru nepavada bērnu smiekli, nezinu vai precēts pāris var būt laimīgs, neredzot izaugam savus bērnus un novecojot bez mazbērniem. Šis bija pavisam reāls stāsts no reālas dzīves. Nezinu vai katra jaunā sieviete, kura izšķiras nogalināt savu vēl nedzimušo bērniņu, apzinās, ka riskē mūža nogali pavadīt pilnīgā vientulībā. Protams, ir gadījumi, kad aborts varētu būt pieņemams risinājums, proti, ja sieviete tikusi izvarota. Nevar taču prasīt, lai viņa pieņem, iznēsā un iemīl bērnu, kurš ieņemts šādos apstākļos. Tā pat mākslīga grūtniecības pārtraukšana būtu pieņemama un pat vajadzīga gadījumos, kuros pastāv risks, ka vēl nedzimušais bērns varētu nākt pasaulē ar smagiem garīgās vai fiziskās attīstības traucējumiem, kas nav dziedināmi vai ir ģenētiski pārmantojami. Šādos gadījumos mākslīga grūtniecības pārtraukšana jeb aborts ir pat humāna rīcība, gan attieksmē pret pašu bērnu, gan nāciju kopumā. Taču, tie ir tikai atsevišķi un nedaudzi izņēmuma gadījumi, runa var būt tikai par atsevišķiem gadījumiem, kuriem nav alternatīvas, nevis problēmu kopumā. Jādomā, ka esam izmirstoša tauta savu pašu grēku dēļ, un arī turpināsim izmirt tik pat straujos tempos, ja neaizdomāsimies par to un neizdarīsim secinājumus. Galu galā, mūsdienās pastāv pietiekami daudz dažādu veidu, kā izsargāties no grūtniecības, ja tā tik tiešām ir nevēlama, nav tādēļ jāizdara tāds nāves grēks, kā bērniņa slepkavība. Aborti ir jāaizliedz! Bet tiem, kuri tūlīt demagoģiski steigs iebilst, ka abortu aizliegums problēmu neatrisinās, jo, redziet, sāksies nelegālu abortu izdarīšana, kas atstāšot vēl smagākas sekas, jāsaka, ka tā ir tikai primitīva demagoģija, kuru var atļauties teikt tikai humānisma noliedzējs un mazizglītots nejēga. Valsts varētu pielikt punktu nedzimušu bērnu legalizētām slepkavībām, ja vien kāds patiesi būtu ieinteresēts to darīt. Pietiktu jau ar to sieviešu, kuras izdara nelegālus abortus, un vēl jo vairāk to personu, kas veic konkrētās slepkavības, saukšanu pie reālas kriminālatbildības. Ja vēl nedzimuša bērna slepkavība, jeb aborta veikšana tiktu pielīdzināta jebkurai citai slepkavībai, ar visām no tā izrietošajām krimināltiesiskajām sekām, domājams, ka tādas nožēlojami noziedzīgas parādības, kā aborti, pastāvēšanas laiks nebūtu ilgs un dzīvība triumfētu pār nāvi. Un vēl būtu svarīgi katram no mums apzināties savu nostāju pret abortiem, kā nepieļaujamām slepkavībām un darīt ko lietas labā, lai Latvijā tie tiktu aizliegti uz mūžīgiem laikiem, nešķirojot tos, kam tad ir tiesības dzīvot un kam nē!

Par prezidentālu valsts pārvaldes modeli. No nacionālista pozīcijas

Pēdējā laikā par jaunu ir pacēlusies gadu gaitā fragmentāri jau paceltā diskusija par valsts iespējamo pāriešanu uz prezidentālu pārvaldes modeli ar tiešās vēlēšanās vēlētu valsts prezidentu priekšgalā. Tik tiešām, socioloģiskās aptaujas uzrāda augstu sabiedrības atbalstu šādam modelim, un dažas politiskās partijas jau steidzās to izmantot, lai celtu savus reitingus uz sabiedriskā noskaņojuma rēķina, mēģinot šo iniciatīvu virzīt uz priekšu ar likumdošanas palīdzību.
Viss tā kā būtu skaisti: politiķi izdabā vēlētāju gribai, tikai šīm politiskajām spēlēm ir viens pamatīgs trūkums- tās ir priekšlaicīgas un līdz ar to arī bezatbildīgas. Pirms kāds ķerās klāt likumdošanai, virzot projektus, kas kardināli maina ārkārtīgi trauslo politiskās varas balansu valstī, vispirms būtu bijis jāsāk ar nopietnu diskusiju par viena vai otra pārvaldes modeļa plusiem un mīnusiem, kam būtu jāiekļauj gan politisko procesu analīze ārvalstīs un pašu mājās, gan arī dažādu iespējamo politisko scenāriju analīze, gadījumā, ja Latvija tik tiešām pārietu uz prezidentālu pārvaldes modeli. ...
Atzīšos, esmu skeptiski noskaņots pret šo iniciatīvu, tiesa ne pret prezidentālu valsti kā tādu, bet pašreizējā laika posmā un situācijā, kādā atrodas Latvija. Un, šajā sakarā minēšu argumentus, kuri nosaka manu pozīciju.
Pirmais un galvenais ir ilgstošās okupācijas, kolonizācijas un nekontrolētās imigrācijas rezultātā radusies nenormāli izkropļotā etniskā situācija valstī, kad pamatnācijas īpatsvars savā valstī ir tikai aptuveni 60% (kritiski tuvu bīstamajiem 50%!) . Nevienam nav noslēpums, ka dēļ konsekventi nerealizētas prolatviskas nacionālās politikas, kam būtu bijis jāiekļauj gan maksimāli iespējama civilokupantu repatriācijas programma, gan ļoti stingri naturalizācijas kritēriji, Latvija de facto ir divkopienu valsts ar divām kopienām, kas ir diametrāli pretējas savā ģeopolitiskajā orientācijā, vēstures interpretācijā un politiskajos uzskatos, kas ietver valodas, kultūras, integrācijas un imigrācijas politiku. Patiesībā, būsim atklāti, valstī, līdztekus latviešiem un salīdzinoši nelielam skaitam latviešu sabiedrībā labi integrējušos cittautiešu, dzīvo milzīgs skaits cilvēku, kuri dzīvo pēc Maskavas laika un savās vērtībās vadās pēc Kremļa informatīvās telpas un tās vietējiem satelītiem. Turklāt, šī nelatviskā sveštautiešu masa līdz šim ir apliecinājusi apbrīnojamu politisko vienotību, tas nozīmē, ka notiekot tiešām prezidenta vēlēšanām, visticamāk krievvalodīgo politiķi spēs vienoties par vienu spēcīgu kandidātu. Paredzu, ka man iebilstu, ka, lai arī daudz, bet latviešu vēlētāju tomēr ir vairāk. Tomēr neuzskatu, ka tas ir gana stiprs arguments, jo būsim atklāti, valstī dzīvo pietiekami daudz tādu, kurus ar latviešiem saista tikai tautības ieraksts pasē, un ir arī milzīgs skaits tādu, kuru nacionālā pašapziņa ir neattīstīta un politiskā domāšana saistās vien ar personiskā ledusskapja saturu. Pastāv risks, ka gadījumā, ja prokrieviskais bloks spētu izvirzīt spēcīgu, ar harismu un personisko pievilcību apveltītu kandidātu, tas spētu piesaistīt ne vien nelatviešu, bet arī zināmas daļas latviešu balsis. Un, nekādā gadījumā nevajag nenovērtēt promaskaviskos polittehnologus, visticamāk viņi par prezidenta kandidātu nevirzītu ne Plineru, Ždanoku, ne arī Urbanoviču, bet kādu, kas spētu piesaistīt arī zināmu daļu latviešu elektorāta (kosmopolīti, protesta balsojumi utt.) Kas notiktu šādā gadījumā?
Ņemot vērā, ka latviešu politiskais noskaņojums ir ļoti daudzveidīgs, un mums līdzās pastāv milzīga krievvalodīgo kopiena, visticamāk tiktu mēģināts meklēt kompromisa figūra, kas būtu , vienkāršā valodā runājot, „ne zivs, ne gaļa” un spētu piesaistīt gan daļas krievvalodīgo, gan latviešu balsis. Protams, šī persona nekādā gadījumā nebūtu latviski, un pavisam noteikti nacionālistiski domājoša. Un, turpinot nedaudz par kompromisa jēdzienu un tā konsekvencēm. Politiskie kompromisi būtu neizbēgami pat mēģinot apvienot latviešu vēlētājus pret prokrievisko spēku virzītu prezidenta kandidatūru. Un, kas notiek latviešu politiskajā virtuvē? Te atkal pastāv visdažādākie politiskie strāvojumi, dažādi ekonomiskie grupējumi, savstarpēji konfliktējošas vērtību sistēmas. Līdzās pastāv dažādi ietekmīgi oligarhi, katrs ar savām interesēm, pastāv liberālkosmopolīti (sorosīti un tamlīdzīgu globālistu ietekmes aģenti) ar gaužām nekritisku attieksmi pret ASV, Eiropas Savienību un citām pārnacionālām organizācijām, kas nereti ir arī dažādu ārzemju korporāciju ekonomisko interešu bīdītāji, un viņiem pietuvinātie multikulturālisti, ultaliberāļi (homoseksuālistu un citu „progresīvo vērtību” lobētāji). Ir arī tradicionāli konservatīvi orientētie, kristīgo vērtību paudēji, un zināms skaits pārliecinātu latviešu nacionālistu.
Protams, neviena no šīm grupām nevar iegūt pārliecinošu vairākumu un virzīt no sava vidus kandidātu, kas būtu spējīgs iegūt vairākuma atbalstu. Atliek atkal tikai kompromiss… Kandidāts, kas spēj izdabāt visām vai vismaz vairākumam dažādo politisko un ekonomisko interešu grupu. Atkal nonākam pie jau piesauktās „ne zivs ne gaļa”. Un visticamāk tas kandidāts varētu būt kāds diezgan viltīgs glumiķis, kas profesionāli prot izdabāt visiem, vai arī absolūta pelēcība, viduvējība bez saviem uzskatiem, ko dažādas interešu grupas raustīs kā ķiparu.
Kāds iebildīs: „bet tagad jau ir tā pat, kad par prezidentu tiek ievēlēts kāds bezmugurkaulnieks, par ko spēj vienoties visi”. Jā, piekrītu, bet ir viens liels pluss, ka šai personai nav nekādas reālas varas. Vai tiešām kāds vēlas, lai kompromisa figūrai tiktu piešķirta milzu vara un ietekme, un teju vai kulta statuss? Vai tiešām esat gatavi kādam gadījuma cilvēkam piešķirt šādu milzu lomu, kā to paredz šobrīd bīdītais projekts: "Valsts Prezidents ir valsts galva. Valsts Prezidents kalpo tautas labumam, ir nacionālās vienotības, valstiskās neatkarības, demokrātijas un tiesiskuma balsts." Ja es esmu pārliecināts latviešu nacionālists, tad man gribētos zināt, ko es iegūstu no ar milzu varu apveltīta prezidenta, kurš, ņemot vērā pašreizējo etnisko un politisko situāciju valstī un vēlētāju kopējo noskaņojumu, nebūs latviešu nacionālists?
Un neviens mani nepārliecinās, ka vēlētāji (pat iedomāti izslēdzot no spēles krievvalodīgo vēlētāju politisko ietekmi, kas realitātē, protams, nav iespējams) ir pietiekami atbildīgi, lai ievēlētu vislabāko no iespējamajām kandidatūrām. Iedomāsimies, kas būtu kļuvis par valsts prezidentu, ja vēlēšanas būtu notikušas pirms divdesmit gadiem. Neviens cits kā LKP CK ideoloģiskais sekretārs, biedrs Anatolijs Gorbunovs! Pirms desmit gadiem, varbūt populārais komponists Raimonds Pauls, iespējams tolaik populārais oligarhs Andris Šķēle, vai pat psihiski nelīdzsvarotais Einārs Repše, pirms gadiem pieciem- skandalozā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Vai jūs būtu gatavi piešķirt kādam no šiem personāžiem absolūtu varu valstī? Es, piemēram, nebūtu. Bet vairākums?
Te būtu lietderīgi rūpīgi analizēt, kas ir tie faktori, kas nosaka cilvēku simpātijas un līdz ar to politisko izvēli. Protams, tie iekļauj gan personisko pievilcību (frizūra, stāja utt), daiļrunību, oratora dotības, jā arī to, ko sauc par harismu. Bet, vai šie faktori atsver citus trūkumus, vai harisma un pievilcība garantē godīgumu, gudrību un stingru nacionālo stāju? Turklāt mēs zinām, ka pastāv vesela zinātne (PR jeb sabiedriskās attiecības), kā no nekā uztaisīt šarmantu personību. Pastāvot tiešām prezidenta vēlēšanām sāksies šo leļļu meistaru jeb cilvēkzinību alķīmiķu ziedu laiki. Mēs arī labi zinām, ka pirms jebkurām vēlēšanām notiek pirmsvēlēšanu kampaņa, kura aprij miljonus. Pastāvot tiešām prezidenta vēlēšanām, labi veidota kampaņa lielā mērā noteiks vēlētāju izvēli. Bet labi veidota kampaņa prasa līdzekļus. Kur tos ņemt? Atgriežamies pie mūžvecās atkarības no ārzemju vai vietējiem oligarhiem, Maskavas vai cionistu finansējuma.
Jā, ar visu šo netīrību un piesauktajiem spēles noteikumiem mēs saskaramies jau šodien, dzīvojot parlamentārā valstī, kas ne tuvu nav ideāla, tieši pretēji. Un tomēr, ņemot vērā mūsu īpašo etnisko un politisko situāciju, tā jāuzlūko kā salīdzinoši mazākais ļaunums. Netīrajā poltiskajā vidē rijīgie šakāļi, indīgie skorpioni un uzpirktās lelles viena otru uzmana, lai tikai kāds neiegūst pārlieku varu un ietekmi, un līdz ar to neapdraud citus. Viņi cits citam sasien rokas. Tas ir tas varas balanss, kas nodrošina kaut kādu prognozējamību, bet, nedod Dievs, ka no šīs sagandētās un morāli izvirtušās vides nāks kāds, kuram tiks piešķirtas teju vai diktatoriskas pilnvaras, un kuru neviens vairs nebūs spējīgs piebremzēt.
Uzskatu, ka par tautas vēlētu prezidentu varēsim runāt tad, kad latviešu īpatsvars savā valstī būs vismaz 80%, kad pilnībā tiks izslēgta Maskavas, Briseles, Vašingtonas un pasaules cionistu lobija iespējamā ietekme. Kad valstī valdīs zināmas nacionālās vērtības, un tā būs spējīga nodrošināt pilnībā godīgu un caurspīdīgu vēlēšanu procesu.
Pašlaik, bez visa tā, uzskatu, ka iniciatīva ir priekšlaicīga un pat bīstama.

Kāpēc nacionālsociālisms?

Kas ir kapitālisms? Tā ir sistēma, kas nav savienojama ar patiesu brīvību un taisnīgumu ne filozofiski ētiskās, ne arī pa visam ikdienišķās kategorijās. Vēl vairāk, modernais kapitālisms ir drauds nacionālu, neatkarīgu valstu eksistencei un jebkuras nācijas brīvības un kultūridentitātes saglabāšanai.
Kapitālisms ir amorāla sistēma, jo Dieva un cilvēka vietā nolicis naudas kultu. Nauda, ko sākotnēji radīja cilvēki, lai atvieglotu savu dzīvi, tagad kļuvusi par nedzīvu visuvarenu tirānu, kas liek pasaulei griezties ap savu asi, degradējot cilvēka apziņu un vērtību sistēmu. Kalpošana naudas kultam nereti atraisa viszemiskākos instinktus, liekot parazītiski izmantot savus līdzcilvēkus, krāpt un laupīt. Laupītājkapitālisms ir novedis mūs pie netaisnīgiem kariem un cilvēku ciešanām, pie dabas resursu noplicināšanas un cilvēku dzīves kvalitātes pasliktināšanās, jo kapitālistiem nerūp ne vides piesārņojums, ne cilvēku veselības stāvoklis dēļ nekvalitatīvas produkcijas, bet vienīgi ražošanas izmaksas un peļņas daļa, kas ieplūst šaura personu loka kabatās.
Kapitālisms nav savienojams ar taisnīgumu, jo vienmēr nostāda šauru personu loku izņēmuma stāvoklī. Bet kā ar vairākumu? Vairākumam, tiem, kas ar savu darbu rada vērtības, ir uzspiests mūžīgais žurkas skrējiena ritenī režīms. Darbs, lai apmaksātu kāda cita luksusa dzīvesveidu, par atlīdzību saņemot tikai niecīgu daļu no darba radītās vērtības, parasti tieši tik, lai apmierinātu ikdienišķās pamatvajadzības. Par kādu taisnīgumu gan var runāt, ja līdzās neprātīgā greznībā dzīvojošam plutokrātam, dzīvo tūkstoši, kuriem nav iespējas nodrošināt sevi pat ar iztikas minimumu, un nevienam tas nerūp, neviens tiesiskiem līdzekļiem nevar panākt balansu? Kapitālisms nozīmē dzīvi pastāvīgā nedrošībā arī tiem uzņēmīgajiem cilvēkiem, kas izveidojuši savus nelielos uzņēmumus. Jebkuras alkatīgo korporāciju un finansu spekulantu izraisītās krīzes materiāli iznīcina tieši šo sabiedrības slāni.
Mūsdienu rijīgais globālais kapitālisms nav vairs savienojams arī ar nacionālu valstu pastāvēšanu, jo globālās korporācijas kā ļaundabīga audzēja metastāzes ir caurvijušas visu pasauli, noslaukot valstu robežas. Ir pārpirkti un iznīcināti nacionālie uzņēmumi, neviens vairs īsti nezina, kas ir kāda uzņēmuma patiesais īpašnieks, un līdz ar to arī jebkuras ekonomiskās krīzes izplatās ķēdveidīgi. Un neviena valsts nevar sevi pasargāt no anonīmā globālā kapitāla ļaunprātībām, to apgrūtina, gan tas, ka kapitāls nav vietējais, gan arī apstāklis, ka globālās korporācijas vārda tiešā nozīmē kontrolē pasaules politiku, un lielvalstu politiķi ir tikai paklausīgas to marionetes.
Kapitālisms ir bez valstu robežām, tāpēc, ja kādu dienu kapitālists izdomās, ka, piemēram, Latvijā viņam nav rentabli uzturēt ražotni (jo sevišķi, ja būs jāmaksā lielas algas un nodokļus), viņš jebkurā brīdī pārcels savu uzņēmumu uz citurieni, un neviens nevarēs pasargāt strādnieku no piespiedu bezdarba.
Kapitālisms iznīcina arī tautu identitāti un kultūru. Tieši globālais kapitāls ar savu patērētājsabiedrības imperiālismu ir radījis mūsdienu kokakolas paaudzi, un iznīcina katras tautas unikālo savdabību, vienādojot zemes un tautas pelēkā kosmopolītiskā masā.
Tāpēc vienīgais iespējamais modelis, kas atbilst gan taisnīguma jēdzienam, gan nacionālas valsts un spēcīgas nācijas interesēm, ir nacionālsociālisms. Ja mums, nacionālistiem, mērķis ir savas tautas izdzīvošana un spēks, tad mums arī ir jāizvēlas vispiemērotākais līdzeklis, lai to īstenotu. Un tieši tas mums ir jādara, esot gataviem atvairīt gan uzbrukums, gan demagogiju, gan ļaunprātīgus melus.
Kas ir nacionālsociālisms? Tā ir savas tautas un valsts stādīšana pirmajā vietā, apzinoties, ka nācija var būt stipra un vienota, ja kopējais labums tiek sadalīts taisnīgi starp visiem mūsu tautas locekļiem, un netiek pieļauts, ka kāds staigā izsalcis.
Nacionālsociālisms nenozīmē, privātās iniciatīvas iznīcināšanu kā tādu, bet gan valsts regulējošo lomu pār ekonomiku, un iejaukšanos privātajā sektorā darba cilvēka interesēs. Nacionālsociālisms pieļauj, ka uzņēmējs var labi pelnīt, bet tikai pēc tam , kad strādājošais, kas ar savu darbu radījis vērtības, saņem par to taisnīgu atlīdzību. Nacionālsociālisms nozīmē kraso kontrastu starp milzu bagātību un nabadzību, mērķtiecīgu iznīcināšanu vienotas, spēcīgas un labklājīgas tautas vārdā. Jo patiesi vienota nācija var būt tikai tad, kad tās locekļu starpā ir likvidētas šķiriskas pretrunas un noslāņošanās.
Visus mūsu zemes resursus, stratēģiski nozīmīgo rūpniecību, finanšu dzīvi un iepriekšējo paaudžu kolektīva darba rezultātā radīto infrastruktūru tautas interesēs pārvalda valsts, jo nacionālsociālisti apzinās, ka, vispārnacionālajām vērtībām ir jānes arī vispārnacionāls labums, nevis jāļauj kādam uz tām parazitēt. Mūsu filozofija ir vienkārša- uzņēmumiem ir jākalpo cilvēku vajadzībām, nevis cilvēks jāpaverdzina kāda savtīgo interešu vārdā. Tāpat nauda ir tikai apmaiņas līdzeklis, nevis neredzams Dieva vietā iecelts valdnieks, tāpēc valstij ir jāatgūst pārvaldība pār finanšu sektoru, lai likvidētu amorālo augļotāju sistēmu, ko sauc par privāto banku sektoru, kas caur spekulācijām un piramīdām, ar viltu tautu iejūgusi parādu verdzībā.
Nacionālsociālisti nav boļševiki, kas apspiedīs uzņēmīgus cilvēkus un degradēs visus vienveidīgā masā, bet parazītisms tiks likvidēts, stratēģiskās uzņēmējdarbības nozares tiks valstiskotas, vietējais tirgus aizsargāts, un ekonomika regulēta stipras valsts un visu latviešu labklājības vārdā.
Aicinu diskutēt par šiem jautājumiem, un domāt par moderna, latviešu tautas interesēm atbilstoša nacionālsociālisma modeļa izstrādi.

16.marts-mums tā ir svēta diena

Brīvprātīgā Latviešu SS leģiona un citu vācu armijas pakļautībā esošo kaujas vienību vēstures varonīgajās lappusēs ierakstītas daudz slavenu kauju vietu: Ļeņingrada, Volhova, Veļikaja upe, Bardovo - Kudevera, More, Kurzemes cietoksnis un citas vietas Rietumprūsijā un Pomerānijā, kas nesušas nemirstīgu slavu latviešu ieročiem. Ir arī daudzas citas, kurās latviešu karavīrs aizstāvējis dzimteni un visu Eiropu no asinskārajiem, boļševistiskajiem austrumu barbariem, bet ļoti īpašu vietu Latviešu leģiona vēsturē ieņem cīņas pie Veļikajas un Sorotas upēm 1944. gadā.
1944. gada janvāra vidū boļševiki sāka savu lielo ziemas ofensīvu, lai salauztu Ļeņingradas ielenkumu un iznīcinātu vācu armijas ziemeļu grupējumu. Grūtajās cīņās pret milzu pārspēku novājinātie, Eiropas sardzē stāvošie vācu spēki, bija spiesti atkāpties. Starp tiem bija arī 2. latviešu brigāde, kas bija spiesta atstāt Volhovas pozīcijas, bet 15. divīzija Staraja Rusas fronti.
Vācu armijas ziemeļu grupa februāra beigās ieņēma agrāk sagatavotās “Panteras” pozīcijas, kas ziemeļos atradās pie Pleskavas ezera, tad stiepās uz austrumiem gar Ostrovu, Veļikajas un Sorotas upēm uz Kudeveras augstieni līdz ezeru rindai rietumos no Neveles. Karadarbība bija atvirzījusies uz rietumiem un kaujas norisinājās pavisam tuvu Baltijas valstu robežām. No Ostrovas līdz Latvijas robežai bija tikai 20 km, no Veļikajas ap 50 km un Sebežas – 70 km. Patiesībā cīņa jau uz senās latgaļu zemes, kas Veļikaju sauca par Mudi.

Latvija Sorosa tīklos

Pēdējos gados latvieši aizvien vairāk saskaras ar masīvu amoralitātes, bezdievības, bezdzimtenes kosmopolītisma un visa veida nācijas izdzīvošanu apdraudošu antivērtību masīvu propagandu, un tradicionālas sabiedrības tikumisko, ģimenisko un nacionālo pamatu agresīvu un mērķtiecīgu ārdīšanu. Papētot šos procesus dziļāk, atklājas, ka lielākā vai mazākā mērā, visus tos vada viena „spalvaina roka”. Vai tā būtu agresīva homoseksuālisma kultivēšana un popularizēšana, normāla ģimenes modeļa un kristīgās baznīcas autoritātes graušana, „iecietības” un „tolerances” pret sabiedrību apdraudošiem bīstamiem kriminālnoziedzniekiem un narkomāniem, sludināšana, vai, kas ir vēl ļaunāk- divvalodības, latviešu tautai nelabvēlīgas pilsonības piešķiršanas kārtības un svešu rasu (afrikāņu, musulmaņu u.c.) imigrācijas veicināšana. Viņu mērķis ir radīt jaunu pasaules kārtību, kas tiek apzīmēta ar neko neizsakošiem jēdzieniem, tādiem kā „atvērta” jeb „pilsoniska sabiedrība”, aiz kuriem tiek noslēpta patiesā, šausminošā nākotnes vīzija, ka Latvijā varētu izpausties šādi: anonīma starptautiskā kapitāla pārvaldīta teritorija, kurā būs legalizēta narkotiku lietošana, homoseksuālistu „laulības” un tiesības adoptēt bērnus (tie, kuri pret šo netiklību protestēs tiks tiesāti par naida noziegumiem). Latvieši savā zemē būs mazākumā un līdztekus milzīgajai krievvalodīgo migrantu kopienai, robežas būs atvērtas arī afrikāņiem, aziātiem un musulmaņiem, līdz ar ko radīsies labvēlīga augsne noziedzībai, terorismam un AIDS epidēmijai. Pilsonības likums latviešus vairs neaizsargās, līdz ar to pavērsies ceļš reālai divvalodībai, kas novedīs pie krievu valodas pilnīgas dominantes. Jebkādi sapņi par latvisku Latviju būs jāaizmirst, jo nacionāla valsts tiks neglābjami iznīcināta, lai pavērtu ceļu multirasiālai un multikulturālai sabiedrībai... Jā, tieši tādu pasauli vēlas radīt par filantropu godātais internacionālais afērists un kriminālnoziedznieks Džordžs Soross (un tie, kas aiz viņa stāv), kurš ar savām politiskās ietekmes struktūrām, kas ietekmē valstu politiku un masveidā nodarbojas ar sabiedrības „smadzeņu skalošanu”, kā zirnekļa tīklos savažojis visu Austrumeiropu.
Kas ir šī mītiskā persona, kas kā marionetes rausta mūsu valsts ietekmīgākos politiķus, ierēdņus, žurnālistus un intelektuāļus?
Džordžs Soross ir dzimis 1930.g. bagātā Ungārijas žīdu ģimenē. 1947.g. Soross bēg uz Londonu, jo Ungārijā pie varas nāk staļinisti, un, lai arī to vairums ir žīdi, Sorosu ģimene kā buržuji ir apdraudēti. 1956.g. viņš pārceļas uz dzīvi ASV, kur uzsāk aktīvas spekulācijas finanšu tirgū un 1969.g. nodibina pats savu uzņēmumu Quantum Fund un vēlāk saplūst ar Volstrītas fondiem, kļūstot par vienu no ietekmīgākajiem pasaules finanšu dūžiem. Tad, kreisu ultraliberālu ideju apsēstais Soross pievēršas politikai, maniakālā tieksmē pārveidot pasauli saskaņā ar savām bezdievīgajām dogmām, kas paredz sajaukt rases un tautas, nojaukt robežas starp valstīm un iedibināt anarhijai līdzīgu visatļautības režīmu, kurā būtu brīvi pieejamas narkotikas, visatļautība homoseksuālistiem un citiem izvirtuļiem.

Sorosa draugi- komunisti

Pirmie mēģinājumi iespiesties neatkarīgās valstīs, graut to suverenitāti un ietekmēt to politisko dzīvi sākas 1980.g., kad Soross izvērš aktivitātes Dienvidāfrikas republikā, kur komunistu aģentūra mērķtiecīgi cenšas izraisīt melnādaino dumpi pret pastāvošo iekārtu. Viņiem pieslēdzas arī Soross. Un jau 1984.g. ar valdošā komunistu režīma un ungāru tautas slepkavas Januša Kadāra atbalstu un ciešā sadarbībā ar tiem, Sorosa fonds sāk darboties Ungārijā. Sajūtot gaidāmās pārmaiņas, viņš Ungārijā sāk veidot savu ietekmes aģentūru no reformkomunistiem un liberāli domājošiem disidentiem, lai, nenovēršami krītot komunistiskajam režīmam, Ungārijā pie varas nenāktu nacionāli noskaņotie spēki. Bijušo komunistu un kreiso liberāļu aliansi viņš uzskata par saviem tumšajiem mērķiem vislabvēlīgāko un sekmē tās nākšanu pie varas. Līdzīgas komunistu un liberāļu alianses, kā pretspēku patriotiskajiem spēkiem, viņš cenšas radīt arī citās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, lai pēc komunistu diktatūru sabrukuma vara nenonāktu viņaprāt „nepareizajās” rokās. Interesantas ir arī šī tumšā darboņa domas par PSRS sabrukumu, ko viņš ļoti nožēlo un uzskata, ka šai ļaunuma impērijai vajadzēja saglabāties, tikai pārkārtoties uz tirgus ekonomiku un liberalizēt politiku, tas būtu labāk nekā daudzu nacionālu un neatkarīgu valstu izveidošanās...

Vai Soross tiecas pārvaldīt globālo narkotiku tirgu?
Sorosa izpratne par „demokrātiju” izpaužas arī viņa centienos legalizēt visa veida narkotiskās vielas. Vieglajām narkotikām viņaprāt jābūt visiem brīvi pieejamām un tā ir katra personiskā izvēle- lietot vai nelietot. Taču ar to vien viņa uzskati neaprobežojas, Soross vēlas legalizēt arī visbīstamākos narkotiku paveidus, tādus kā, piemēram, heroīns, izveidojot legālu narkotiku izplatīšanas tīklu, lai, pazeminot narkotisko vielu cenas, likvidētu to nelegālo apriti. Pavisam iespējam, ka vēlme izveidot legālu narkotiku aprites tīklu ir saistīta ar viņa paša biznesa interesēm, jo narkobiznesā, kā zināms, apgrozās miljardi. Cinisma kalngals ir šī internacionālā plutokrāta izteikums: „narkotiku pārvēršana par kriminālu noziegumu, rada noziedzniekus”.

Nekaunīga cilvēku pirkšana un tīklveida struktūras
Sorosa ietekmes aģentūras veidošanas stratēģijas pamatā ir vienkārša cilvēku pirkšana. Ir atstrādāts smalks mehānisms, kādā veidā tas tiek panākts. Tiek nodibināts Sorosa fonds (centrālā struktūra ar jebkādu nosaukumu) un pēc tam ar šo fondu saistīti cilvēki dibina vairākas šķietami neatkarīgas nevalstiskās organizācijas, kuras visas tiek finansētas no centra. Šo fondu un organizāciju funkcionāri dāsni tiek atalgoti un viņu galvenais uzdevums ir veidot sabiedrisko domu atbilstoši Sorosa pasaules redzējumam. Ar šo fondu starpniecību tiek finansēti jeb atklāti uzpirkti pazīstami intelektuāļi, zinātnieki, politiķi, kuri pēc tam uzstājas kā Sorosa vājprātīgo ideju aizstāvji. Patiesībā katrs sabiedrībā zināms, autoritīvs cilvēks atrodas sorosiešu redzeslokā un tiek pakļauts uzpirkšanas mēģinājumiem caur apmaksātiem ārzemju ceļojumiem, zinātniskām stipendijām, prēmijām un citiem labumiem, jo nekas viņiem nevar būt izdevīgāks, ja kāds sabiedrībā cienīts un populārs cilvēks kļūst par Sorosa ietekmes aģentu. Uzmanība tiek pievērsta arī talantīgiem, daudzsološiem jauniešiem, kuriem tiek piešķirtas stipendijas vai apmaksātas studijas (starp citu, Soross 1989.g. nodibinājis Centrāleiropas universitāti ar galveno centru Budapeštā, kurā jaunie censoņi par viņa naudu var studēt sabiedriskās zinātnes. Tikai tā nav filantropija. Analizējot mācību programmu izkristalizējas tās mērķi: vājināt nacionālismu, tam pretnostatot kosmopolītisku internacionālismu, vājināt nacionālisma izaugsmi, radot tam starptautiskus šķēršļus u.c. „gudrības”), kā pateicību sagaidot to, lai šie jaunie cilvēki, beidzot studijas un veidojot karjeru žurnālistikā, politikā, valsts pārvaldē, tiesībsargājošās institūcijās vai kur citur, kļūtu par Sorosa aģentiem un kalpotu viņa tumšo mērķu sasniegšanai. Īpašu uzmanību Sorosa algotņi pievērš masu medijiem- parasti sorosiešu kontrolē ir vismaz viens centrālais laikraksts (redakcija un vadošie žurnālisti nāk no Sorosa veidotajām organizācijām), vai arī vairāki, tāpat Sorosa uzpirktie žurnālisti cenšas iespiesties citos masu medijos, kas formāli ir neatkarīgi vai pat atrodas tiešā valsts kontrolē. Caur šiem viņu ietekmē esošajiem medijiem arī tiek īstenota sabiedrības zombēšana Sorosa ideju garā un ne tikai, bīstami tiek apdraudēts neatkarīgas valsts tiesiskums un politiskā stabilitāte, jo sorosiešu žurnālistiem ir arī dots uzdevums iznīcināt visus, kas varētu stāties ceļā vai citādi traucēt Sorosa politiskajiem centieniem. Tāpēc sorosiešu žurnālisti mākslīgi inscenē dažādus fiktīvus korupcijas skandālus, politiskos satricinājumus, mētājas ar apvainojumiem, publiski mazgā Sorosam nevēlamo cilvēku „netīro veļu”, tas viss ar vienu mērķi- lai diskreditētu politiskos pretiniekus un destabilizētu situāciju valstī, radot iespēju Sorosa adeptiem iegūt politisko varu.
Pašlaik, valdošas politiskās krīzes apstākļos, pie kuras vainojams pie varas esošo politiķu kliķes cinisms, augstais korumpētības līmenis, augstprātība, nemākulība un īsredzība, jāatzīst, ka sorosiešiem pat nav nepieciešams pielikt sevišķas pūlesSevišķi pateicīga ir imitētā „cīņa ar korupciju”, kas lētticīgos cilvēkos rada simpātijas pret „drosmīgajiem žurnālistiem”, nemaz nenojaušot, ka patiesībā tas viss ir tikai lēts teātris un spēle vienos vārtos, jo par korumpantiem tiek pasludināti tikai nevēlamie, tajā pat laikā tiek slēpta patiesā informācija par Sorosa aģentūras netīrajiem darbiem un viņu īstenoto politisko korupciju, kas pēc saviem apmēriem līdzinās sazvērestībai pret valsti.

Sorosa netīrie darbi LatvijāViss augstāk minētais vistiešākajā nozīmē attiecas arī uz šī bēdīgi slavenā darboņa rosīšanos Latvijā. Latvijā pastāv ļoti ietekmīga sorosiešu aģentūra, kas ir spējīga izraisīt nopietnus politiskos satricinājumus un ir iefiltrējusies visietekmīgākajās politiskajās aprindās, tiesībsargājošajās institūcijās, kontrolē vairākus ietekmīgus masu medijus, un pretendē uz pilnīgu varas pārņemšanu. Nosauksim redzamākās Sorosa atbalsta struktūras Latvijā:
„Sorosa Fonds Latvijā”(galvenā sorosiešu struktūra, direktore V. Tērauda);
Žurnāls Ir.LV (to veido, kādreiz par galveno Sorosa ideju ruporu kalpojošās avīzes „Diena” kādreizējie žurnālisti. Savukārt kādreizējā „Dienas”galvenā redaktore S.Ēlerte vienlaicīgi bij arī „Sorosa Fonda Latvijā” valdes priekšsēdētāja, bet pašlaik ieņem kultūras ministres posteni;
Latvijas radio Ziņu dienests;
Atsevišķi ietekmīgi žurnālisti citos masu saziņas līdzekļos;
Interneta portāli: www.politika.lv, www.dialogi.lv u.c.
Nevalstiskās organizācijas: Sabiedrība par atklātību”Delna”, „Providus”, „Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs”(vadītāji N. Muižnieks un I. Brands-Kehre- nāvīgi latviešu nacionālistu apkarotāji, krievu šovinistu, migrantu un homoseksuālistu aizstāvji), „Mozaīka” (agresīvo homoseksuālistu kustība) u.c.
Tā saucamā liberālā inteliģence, kas tādos vai citādos veidos saistīta ar Sorosu (caur projektu finansējumu, apmaksātām studijām utt) Politologi: Ivars Ījabs, Marija Golubeva, Viktors Makarovs, Juris Rozenfelds un citi, žurnālisti : Anda Rožkalne, Nellija Ločmele, Dita Arāja, Aivars Ozoliņš, Kārlis Streips. Kā arī vesels bars tā saucamo radošo personību un humanitāro zinātņu kosmopolitizētāju, kā Alvis Hermanis, Leo Dribins, Juris Cālītis, Roberts Ķīlis uc.
Partijās „Pilsoniskā Savienība”, „Sabiedrība Citai Politikai”, „Jaunais Laiks” , kas tagad pazīstamas zem vienotas preču zīmes „Vienotība” sorosisti ir pārstāvēti kuplā skaitā, kontrolējot šo partiju stratēģiskos darbības virzienus, un arī Saskaņas centrā atrodams kupls skaits ietekmīgā miljardiera algotņu. Sorosisti vai viņu ietekmē atrodošies cilvēki ir pārstāvēti faktiski visās Saeimā pārstāvētajās partijās (kā izņēmums varētu būt vien vietējo oligarhu kontrolētās ZZS un PLL, jo šo partiju īpašnieku biznesa intereses kaut kādu apsvērumu dēļ ir nonākušas konfliktā ar sorosistu interesēm). Viņi ir iespiedušies arī ierēdniecībā, tostarp pat Valsts prezidentu kancelejās (sevišķi daudz to bija laikā, kad Rīgas pilī saimniekoja bēdīgi slavenā V. Vīķe-Freiberga) un visas pazīmes rāda, ka Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), kā arī daudzi tiesneši varētu būt sorosiešu aģentūras ietekmē. Un tas nozīmē, ka tiesu varai Latvijā nevar uzticēties, jeb kā šī raksta autoram izteicās kāds ietekmīgs advokāts: „lietās, kur ir iejauktas politiskās intereses, juridiski argumenti nedarbojas”...
Vēl daži piemēri, kas ilustrē, kādu politiku ved Latvijā Sorosa sulaiņi, un cik bīstama tā ir priekš latviešiem:
Sorosa aģenti vienmēr un visur nostājas pret latviešu nacionālajām interesēm, bļaustās par sveštautiešu diskrimināciju, rasistisku vardarbību, neiecietību un tamlīdzīgām lietām. Vienmēr viņi būs svešo (neatviešu), tikai ne latviešu pusē. Nav par ko brīnīties, ja pats Soross, kurš, piemēram, Francijā ir krimināli sodīts par finanšu afērām, bet Latvijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, pavisam atklāti paziņoja, ka atbalsta oficiālas divvalodības ieviešanu mūsu valstī. Ne jau velti no Sorosa fondiem stipendijas saņem tādi antilatviski personāži kā Saeimas deputāts, kurš regulāri apsūdz Latviju visa veida minoritāšu diskriminācijā, Boriss Cilēvičs vai „Latvijas cilvēktiesību komitejas” vadītājs Leonīds Raihmans.
Tāpat Sorosa ietekmes aģentūra tiek veidota no homoseksuālistiem, varētu pat teikt, ka sorosietis savā ziņā ir sinonīms vārdam homoseksuālists, jo daudzi ietekmīgi sorosieši ir homoseksuāli, savukārt visi agresīvie, organizētie homoseksuālisti ir sorosieši. Kā nu ne, jo viņu saikne ir ļoti cieša, piemēram, Soross ir galvenais finansētājs agresīvo homoseksuālistu organizācijai Mozaīka, kas katru gadu cenšas sarīkot apkaunojošo un amorālo izvirtību parādi Rīgas centrā un ar visiem citiem līdzekļiem popularizēt šo izvirtību kā normu.
No visa šeit minētā varam secināt tikai vienu: latviešiem jābūt modriem, no viltus labdariem jāsargā sava zeme un pašiem sevi!

16.marta jaunais simbolisms

Godātie biedri, draugi un
konferences viesi!

Man ir gods apsveikt jūs „Nacionālā Spēka Savienības” un
„Kluba 415” kopīgi sarīkotajā konferencē „Patiesība par Latviešu leģionu un
Krievijas propagandas mērķi”!
Pirms manis godājamie karavīru organizāciju pārstāvji,
vēsturnieki un politiķi, stingri pieturēdamies pie konferences vadmotīva,
proti, dot pretspēku Krievijas un dažādu antilatvisku organizāciju, kas pēc
savas būtības ir svešu un latviešiem naidīgu lielvaru ietekmes aģentūra, meliem un dezinformācijai par Latviju,
latviešu tautu un tās vēsturi, izsvērti izklāstīja, kas ir Latviešu leģions un
argumentēti atspēkoja tipiskos apmelojumus, ko pār mūsu galvām gāž Maskava un
tās sulaiņi Latvijā, tādēļ centīšos neatkārtoties.
Kā viens no konferences rīkotājiem gan uzsvēršu- mēs paši
pēc savas iniciatīvas un par saviem personīgajiem līdzekļiem esam uzņēmušies
grūto darbu- izskaidrot Latvijas vēstures sarežģītākās lappuses tiem, kas tās
nepārzina, lai aizbāztu mutes Latvijas nelabvēļiem, apzinātiem meļiem un
demagogiem, ko gan pēc būtības būtu jādara valsts prezidentei, Ārlietu
ministrijai un likumdevēju pārstāvjiem Saeimā, tagad arī Eiroparlamentā, un,
kas par nožēlošanu un kaunu, nekad tā īsti nav ticis darīts.
Tā kā tuvojas16.marts un „Nacionālā Spēka Savienība” jau tradicionāli
rīko piemiņas gājienu, gribētu arī definēt mūsu pozīciju šajā jautājumā un
izskaidrot, kāda ir mūsu attieksme pret Latviešu leģionu un kādēļ šī diena
mūsuprāt ir atzīmējama un kāpēc tai ir jāieņem godpilna vieta Latvijas valsts
atzīmējamo dienu sarakstā. Kas bija
Latviešu leģions, par ko tas cīnījās, kāda ir tā vēsturiskā nozīme, ko īsti mēs
īsti pieminam šajā dienā? „Nacionālā Spēka Savienības” nostāja šajos jautājumos
ir tāda:
1) Latviešu leģiona pastāvēšana un cīņas apgāza melīgo
komunistu propagandu, ka Latvija ir brīvprātīgi pievienojusies Padomju
Savienībai. Šajā sakarā ir noderīgi citēt leģiona ģenerālinspektoru Rūdolfu
Bangerski, kurš pamatoja leģiona eksistences nepieciešamību, sacīdams, ka
leģionāri „ar ieročiem rokās ir devuši skaidru un nepārprotamu atbildi uz
boļševiku neatlaidīgiem apgalvojumiem, it kā latviešu tauta būtu brīvprātīgi
iekļāvusies Padomju Savienībā un arī tagad ar atplēstām rokām gaidot boļševiku
atgriešanos mūsu zemē”. Jāatzīmē, ka leģions centās nomazgāt Latvijas valsts un
armijas kaunu par to, ka 1940.gadā pat
simboliski netika izrādīta pretestība padomju okupācijai un Latvijas neatkarība tika atdota bez
neviena šāviena.
2) Latviešu leģions cīnījās pret 20.gadsimta lielāko ļaunumu-
komunistisko sistēmu, kas bija laupījusi brīvību un nesusi neizsakāmu postu ne
tikai Latvijai, bet visām zemēm, kurās šī necilvēcīgā, totalitārā vara
nostiprinājās. Un, ikviens, kas šai drausmīgajai sistēmai izrādījis pretestību, ir pelnījis nepārejošu
cieņu un atzinību. Ģenerālis Bangerskis šajā sakarā uzsvēra: „Tiesības un
pienākums aizstāvēt sevi pret uzbrucēju ir ikvienai dzīvai radībai; vēl vairāk
šīs tiesības ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas
gribētu mūs pakļaut ne tikai savai politiskajai varai, bet arī mūs fiziski un
garīgi iznīcināt”.
.3) Latviešu leģions vēlējās cīnīties uz svētās Latvijas
zemes, aizsargājot tās robežas no asinskārajiem Austrumu iebrucējiem. Un, ja
leģiona cīnītājus karš noveda arī svešās teritorijās, tad tas notika tikai
tāpēc, ka vācu virspavēlniecība savus solījumus šajā sakarā bija lauzusi.
4) Latvieši bija gatavi cīnīties ne tikai pret
boļševikiem, bet arī pret vācu iebrucējiem. 1944/45.gada notikumu gaitā daudzi
no leģionāriem saistījās ar Latvijas Centrālo padomi, kas bija pilnvarojusi
ģenerāli Jāni Kureli uz vācu formās tērpto latviešu karavīru bāzes atjaunot
Latvijas nacionālo armiju, kam vajadzēja cīnīties par Latvijas valstiskās
neatkarības atjaunošanu. Tika liktas cerības uz 1918-20. gada scenārija
atkārtošanos, kad izmantojot ilgstošajā karā noasiņojušo lielvaru vājumu, radās
iespēja izcīnīt Latvijas brīvību un neatkarību. Vācieši tādu iespēju apzinājās,
tādēļ „kureliešu” vienības tika iznīcinātas jau tūlīt pēc to izveidošanas,
pirms tās bija kļuvušas par militāri un politiski nozīmīgu faktoru.
Tas norāda uz to, ka Latviešu leģiona mērķi un karavīru
pašapziņa bija izteikti nacionāli- kaut arī svešās formās ģērbti, uzturēt
militārās vienības, lai izdevīgā militāri politiskā situācijā atjaunotu
Latvijas valsti. Daudzi Latviešu leģiona cīnītāji pēc Kurzemes cietokšņa
kapitulācijas nacionālo partizānu rindās turpināja cīņu par Latviju, papildinot
partizānu rindas ar kaujas spējīgiem un augsti motivētiem cīnītājiem.
5) Nedrīkstam aizmirst un nenovērtēt arī augsti humānos
un personīgi cilvēciskos motīvus, kas daudziem latviešu karavīriem lika ņemt
rokā ieroci un stāties leģionāru rindās. Daudzi latvieši cīnījās pret tiešiem
draudiem savai un savu tuvinieku brīvībai un dzīvībai, jo nebija nekāds noslēpums,
ka tā saucamie „atbrīvotāji” otrreiz ienākot Latvijā ieņemtajās teritorijās
nereti izvērsa ko līdzīgu asinspirtij, kas daudz neatpalika no šaušalīgajiem
notikumiem Baigajā gadā. Un leģions tajā laikā un situācijā bija vienīgais
reālais variants, kā saglabāt savu personisko brīvību un kaut uz laiku apturēt
asinskārā ienaidnieka dziļāku virzīšanos Latvijas teritorijā, lai ļautu
visvairāk apdraudētajām latviešu sabiedrības grupām- bērniem, sirmgalvjiem un
sievietēm izglābties. Maksājot asiņainu cenu paši ar savām dzīvībām, leģionāri
deva iespēju evakuēties uz Rietumiem simtiem tūkstošu savu tautiešu.
6) Latviešu leģions demonstrēja augstāko varonības
pakāpi, kas bija apvienota ar augstu militāro profesionalitāti. Kurzemes
cietoksnis palika neieņemts pat pēc sešām lielkaujām, kaut arī krievu iebrucēji
bija milzīgā skaitliskā pārspēkā. Šis pārspēks bija aptuveni desmit reižu
lielāks nekā Kurzemes cietokšņa aizstāvju skaits.
Latviešu leģiona
slavas un upuru pilnā vēsture ir neatņemama latviešu nacionālās identitātes
sastāvdaļa. Leģiona pastāvēšanai visos drūmajos padomju okupācijas gados bija
nepārvērtējama nozīme mūsu tautas pretestības gara uzturēšanā. Latviešu leģions
tika uztverts kā nācijas sirdsapziņas izpausme, kas savus ideālus un stafeti
nodeva tālāk nacionālajiem partizāniem un vēlākajiem politiskajiem disidentiem.
Kā tāds tas būtu arī jāuztver. Tāda ir mūsu nostāja!
Un nedaudz par pašu 16.marta atceres gājienu. Mēs visi atceramies, ka
pirms deviņiem gadiem Saeima, novērtējot Latviešu leģiona nozīmi mūsu nācijas
vēsturē, ar cieņu un izpratni attiecoties pret leģionāru augsto idejisko
motivāciju, pieņēma drosmīgu lēmumu, kas noteica 16.martu par Latviešu
leģionāru atceres dienu valstiskā līmenī. Šķita, ka reiz ir pienākusi tā
taisnības augšāmcelšanās, par kuru tik daudz ir ticis runāts. Taču šīs drosmes
un taisnīguma izpratnes pietika tikai gadu un pirmie nopietnie uzbrukumi no
ārēju, Latvijai naidīgu spēku puses visu apgrieza kājām gaisā, un jau pēc gada
viss mainījās- uz tiem, kuri iepriekš tika atzīti par varoņiem, sāka skatīties
ar neslēptu nepatiku un aizdomām kā uz nevēlamu traucēkli, pagātnes ēnām, kas
traucē visam un visiem- attiecībām ar Krieviju, Eiropu, Ameriku, visuvareno
starptautisko žīdu kopienu. 16.marts
tika svītrots no piemiņas dienu saraksta un pašiem leģionāriem aizvien
uzstājīgāk tika ieteikts aizmirst pagātni, savu jaunību, cīņas kritušos draugus
un labāk pastāvēt klusu. Tas tika motivēts ar valsts ārpolitiskajām,
ekonomiskajām un sazin kādām vēl tur interesēm. To organizāciju vadītāji, kuru
rindas apvieno bijušos leģionārus šim spiedienam pakļāvās, un paaudze pie kura
piederu es, nacionālo karavīru mazbērni un pat mazmazbērni, neesam tiesīgi to
viņiem pārmest, jo tās bija vispirms jau viņu cīņas un viņu upuri.
Tomēr runājot
vienkārši kā latvietis, leģionāra mazdēls, es gribu teikt, ka savā sirdī
nespēju šo nostāju saprast un pieņemt. To nespēj pieņemt arī daudzi mani domu
un cīņu biedri no visjaunākās latviešu paaudzes. Tāpēc arī 16.marta atceres gājieni tika un tiek
rīkoti arī tad, kad atklāts atbalsts vairs netiek saņemts no leģiona veterānus
apvienojošo organizāciju vadības.
Mēs respektējam šo godājamo sirmgalvju viedokli, nopelnus
savas Tēvijas labā un cienījamos gadus, kad vairs nav tā cīņasspara, kas bijis
jaunībā un ir vēlēšanās tikai mierīgi pieminēt savus kritušos draugus un
biedrus.
Bet tur jau sākas tā vislielākā traģēdija, ka nav
iespējams šo dienu pavadīt cieņas pilnā mierā, un vaina tajā apstāklī nav ne
leģionāros ne viņu mazbērnos. Lai cik ļoti arī mums visiem to negribētos šī
diena ar katru gadu tiek aizvien vairāk politizēta un no tā izvairīties nav
mūsu spēkos. Diemžēl!
Latviešu tautas mūžsenie ienaidnieki gan ārpus mūsu
valsts robežām, gan to izveidotā ietekmes aģentūra jeb piektā kolonna Latvijā,
ar saviem zemiskajiem meliem, nekrietno demagoģiju un bezkaunīgo šantāžas un
latviešu iebiedēšanas politiku, draudot mums pat ar fizisku vardarbību un
asinspirti, ir panākuši to, ka 16.marta
gājiens visiem nacionāli domājošajiem latviešiem ir kļuvis par goda un principa
lietu!

Priekšplānā ir izvirzījies principiālais jautājums vai
latvieši kā tauta pieļaus atklātu ņirgāšanos par sevi, ļaus svešiem zābakiem
sabradāt savu godu un kārtējo reizi piekāpsies agresīvu svešinieku diktētiem
ultimātiem? Vēsture ir pierādījusi, ka tas, kurš nevēlas cīnīties par savu
godu, agrāk vai vēlāk zaudē arī savu brīvību, kas galu galā ir arī taisnīgi, jo
šī pasaule pamatoti nicina gļēvulību un nav domāta gļēviem cilvēkiem un tautām.
Turpinot šo domu, nevaru nepieskarties arī valdošās
elites, uz kuru, izvērtējot tās nostādnes visos latviešiem principiāli svarīgos
jautājumos, sākot ar pilsonības likumu un beidzot valsts teritoriālās vienotības
nodrošināšanu, var attiecināt tikai vārdus gļēvulība, savtīgums un pat
nodevīgums, ja runājam konkrēti par Abrenes iztirgošanu, nožēlojamajai
izrīcībai pagājušā gada 16.martā.
Žogs ap mūsu valsts svētumu- Brīvības pieminekli, kas
celts par visas tautas saziedotajiem līdzekļiem, lai tikai neļautu latviešiem
nolikt 16.martā
tur ziedus, atsauca atmiņā notikumus, kuri risinājās pirms divdesmit gadiem vēl
komunistiskā totalitārisma ērā, un lika visiem brīvību kā vērtību mīlošiem
cilvēkiem saprast, ka kaut kas ar šo valsti nav kārtībā.
Ko apkaunojošāku par pagājušogad redzēto pie Brīvības
pieminekļa, kad sirmas sievietes pie uzslietā žogā centās piesiet ziedu
pušķīšus kā veltījumu varbūt karā kritušam tēvam, brālim vai draugam un līdz
zobiem bruņotie krievu valodā runājošie policisti vai varbūt padomju miliči
steigā tos rāva nost it kā runa ietu nevis par ziediem, bet spridzekļiem...
Vēl atceros ielenkto Strēlnieku laukumu, kur policija
vienotās rindās ar krievu ekstrēmistiem neļāva latviešiem iet pie sava
pieminekļa.
Kāda gan atbilde, kāds vērtējums mums būtu jāsniedz šai
patvaļai?
Atbilde arī ir pats gājiens šī gada 16.martā.
Es apzinos, ka 16.martam vairs nav tā nozīme, kāda vajadzētu būt mūsu
domās un sirdīs, un man ir ļoti žēl, ka ir tā kā ir, bet ir jāapzinās, ka
pēdējos gados šis datums ir izvērsies par latviešu nacionālās pašapziņas dienu,
kurā mēs vairs pieminam ne tikai pašus leģionārus, bet izsakām protestu pret
vēsturiskās atmiņas mankurtizāciju, pret nacionālās idejas nodevību, pret mūsu
augstāko brīvības ideālu zaimošanu un izpārdošanu. Šī ir diena, kad jaunā
paaudze pierāda, ka mēs neatdosim savu valsti un savus ideālus, ka mēs neļausim
par tiem ņirgāties un nelūzīsim svešu agresoru rupja spiediena priekšā. Šajā
dienā mēs gribam būt lepni, ka esam latvieši!Godātie leģionāri, es vēršos pie jums un lūdzu izpratni!
Es lūdzu Jūs netiesāt, nenosodīt un neatgrūst tos jauniešus, kas 16.martā ies gājienā.
Uzdrīkstēšos teikt, ka tieši viņi ir mūsu jaunatnes vislabākā daļa, jo viņos
vēl dzīvo kādi augstāki ideāli, kuru vairumam jau vairs nav nemaz.
Zinu, mums ir labi karavīri, kas kā algotņi cīnās svešās
zemēs un svešās interesēs un tiek vērtēti kā augsta līmeņa militārie
profesionāļi. Mums ir izglītota jaunatne, kas strauji kāpj pa karjeras kāpnēm,
biznesā, politikā un valsts pārvaldē, pierādot pieņēmumu par latviešiem kā
veiksmīgiem un apdāvinātiem cilvēkiem.
Bet tam visam nav pietiekama svara un nozīmes, ja
iztrūkst paša galvenā- augstu ideālu un stipru nacionālo jūtu.
Tādēļ, novērtēsim tos jauniešus, kas varbūt vēl nav
karavīri, kam varbūt arī nav nekādu citu izcilu sasniegumu, bet, kuriem ir
stipra latviskā pašapziņa un augsti attīstītas goda jūtas, jo, iespējams, ka
Latvijai grūtā brīdī viņi būs pirmie, kas atsauksies un stāsies savas Tēvijas
sardzē, atkārtojot leģendārās studentu rotas fenomenu Brīvības cīņu gados.
Nobeigumā es gribētu pateikties godātajiem vēsturniekiem
un sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri neatteica mums savu palīdzību šīs
konferences sarīkošanā! Paldies arī konferences viesiem, ka uzklausījāt un
pagodinājāt mūs ar savu klātbūtni šeit un tagad! Uz tikšanos 16.martā pie Brīvības pieminekļa!

Uzruna "Nacionālā Spēka Savienības" rīkotajā konferencē "par Latviešu leģionu, 2007.gada 10.martā