Liepājnieki par dzīvību

Latvijai aizvien dziļāk slīgstot demogrāfiskajā bedrē, politiķi beidzot vairāk sākuši runāt par tautas izdzīvošanas jautājumiem dažādos griezumos, un beidzot sākusies arī diskusija par tādu samilzušu, bet līdz šim publiskajā telpā nepiedodami noklusētu jautājumu kā milzīgais izdarīto abortu skaits valstī. Tā kā dzimstības rādītāji patiesi ir katastrofāli, un mākslīgi izdarīto abortu skaits ir nesamērīgi liels, tie, kurus satrauc latviešu tautas pastāvēšana nākotnē, aizvien aktīvāk cenšas panākt izmaiņas likumdošanā, lai samazinātu mākslīgi veikto abortu skaitu, kā arī dažādos veidos uzrunāt sabiedrību, runājot par izdarītā aborta nevēlamajām sekām gan uz katras sievietes veselību, gan arī sabiedrību kopumā. Viens no veidiem ir arī sociālā kampaņa „Par dzīvību”, kā ietvaros dažādās vietās tiek izvietoti plakāti, kuros redzami sabiedrībā atpazīstami cilvēki, kas aicina topošās māmiņas izšķirties saglabāt bērniņu. Nu jau kādu laiku šos plakātus var apskatīt arī liepājnieki. Arī Liepāja izmirst, arī mūsu pilsētā mātes miesās ik gadu tiek nonāvētas simtiem jauno dzīvību. Un, arī pie mums ir institūcijas un godprātīgi cilvēki, kurus situācija šajā jomā satrauc, un, kas savu iespēju robežās cenšas ko darīt mūsu visu nākotnes labā. Ar viņiem arī runājām un lūdzām padalīties viedoklī. Statistikas avoti vēsta, ka 2011.gadā visā valstī kopumā reģistrēti 18 331 jaundzimušie, kas ir rekordzems rādītājs. Zemākais visā neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas vēsturē. Savukārt kopējais mākslīgi pārtraukto grūtniecību jeb izdarīto abortu skaits ir 7089.

Liepājas jūrniecības koledža, kurā diskriminē latviešus

Kādu dienu pavisam nejauši sanāca saruna ar kādu Liepājā praktizējošu ārsti. Vārds pa vārdam, un saruna nonāk līdz viņas dēlam, kurš bija mācījies Liepājas jūrniecības koledžā, bet pēc laika no skolas izstājies, un devies strādāt uz Lielbritāniju. Jautāta, kādēļ dēls nav turpinājis mācības, saņemu atbildi: nemācējis pietiekami labi krieviski, bet skolā mācību procesā ļoti daudz tiekot izmantota krievu valoda. Uzzinu, ka ne jau viņas dēlam vienīgajam bijusi problēma ar nespēju normāli mācīties dēļ krievu valodas nezināšanas, kopā ar viņu aizgājuši arī citi latviešu puiši no lauku novadiem, kas krievu valodu nav pratuši. Sāku interesēties, kā tas ir iespējams valsts finansētā koledžā, kas ir akreditēta kā mācību iestāde, kurā visa mācību viela tiek mācīta valsts valodā. Vispirms griezos pie Jūrniecības koledžas bijušajiem audzēkņiem, kuri atzīst, ka krievu valodas dominante mācību procesā patiešām eksistē. Kāds puisis, kurš vēlējās palikt anonīms, cita starpā, man raksta: „Sveiks. Es patiešām aizgāju no Jūrasskolas dēļ krievu valodas nelikumīgā pielietojuma stundu laikā. Daudzi skolotāji runāja krieviski un pat teica mājasdarbus krieviski, līdz ar to nesapratu ko stundu laikā apspriež un protams, reizēm pat nezināju kāds mājasdarbs. Tas ietekmēja manas atzīmes. Es no krievu valodas maz saprotu jo mācos tikai angļu un vācu valodu. Visi skolotāji nerunāja krieviski, piemēram : -Latv.val un literatūrā -Jūras ceļu ģeogrāijā (bet ja krievi kko nesprata, tad viņiem paskaidroja krieviski) -Sportā Vairāk arī neatceros, kur runātu ar mēru krievu valodā, pārējās daudz runāja krievu valodā” Cits bijušais skolas audzēknis no latviska Kurzemes piejūras pagasta saka: „Es jūtos apmānīts, jo stājoties jūras skolā man neienāca prātā, ka būs jāmācās krieviski. Līdz tam vispār nepratu krievu valodu. Būtu zinājis uz ko eju, būtu jau savlaicīgi sācis to apgūt” Viņš esošajā situācijā vaino Jūrniecības koledžas administrāciju, kas neinformējot topošos audzēkņus par to, kas viņus sagaida un uzskata, ka koledžas mājaslapā būtu jāievieto informācija, kas topošajiem audzēkņiem liktu savlaicīgi gatavoties tam, ka būs jāmācās daļēji krievu valodā.

Liepājnieks bez kompromisiem

Piketējam pret cionistu lobiju bezkaunīgajām izdarībām

Domes kuslā cīņa ar divvalodību Liepājā

Nu pat pēc promaskaviskā „Saskaņas centra” Liepājas domes deputāta Romāna Miloslavska ierosmes, Liepājas domes deputāti no pilsētas budžeta līdzekļiem 1296. latus piešķīruši, lai pilngadīgajiem, Liepājā dzīvojošajiem latviešu valodas nepratējiem mācītu latviešu valodas pamatus. Pilsētas mēra vietniece Silva Golde (Liepājas partija) sola, ka tas būs tikai sākums, un, ja mācības izdošoties, pašvaldība arī turpmāk finansiāli atbalstīšot līdzīgus projektus. Ko lai saka par šādu lēmumu? Nevienam, protams, nav nekāds noslēpums, ka divdesmit vienu gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, valsts lielākajās pilsētās, tajā skaitā Liepājā, joprojām ir aktuālas okupācijas gados īstenotās kolonizācijas un pārkrievošanas sekas un latviešiem nelabvēlīga etniskā situācija. Neskatoties, ka Satversmē latviešu valoda nostiprināta kā vienīgā valsts valoda, un pastāv Valsts valodas likums, neoficiāli praksē eksistē divvalodība. Liepājas mikrorajonos krievu valoda dzirdama biežāk nekā latviešu, pilsētā joprojām dzīvo cilvēki, kuri turklāt nereti šeit ir dzimuši, bet latviski nerunā, jo neprot, vai, vēl sliktāk, prot, bet nerunā principiāli aiz nicinājuma pret zemi, kurā dzīvo. Nav nekādu šaubu, ka mūsu visu interesēs ir latviska pilsētvide un iespējami liels latviski protošo un runājošo liepājnieku īpatsvars, taču tas ir panākams konsekventi rūpējoties, lai pašvaldības un arī privātajā sektorā konsekventi tiktu ievērota pastāvošā likumdošana valsts valodas jomā. Pastāv arī tāda institūcija kā „Valsts Valodas centrs”, kura funkcijās ietilpst kontrole pār Valsts Valodas likuma izpildi, un vainīgo sodīšana pārkāpumu gadījumos. Liepājas domei ir visas iespējas aktīvi sadarboties ar šo institūciju, lai garantētu, ka ikviens liepājnieks privātajā sektorā tiks apkalpots latviešu valodā un uzņēmumos darba valoda būs latviešu. Tāpat ir pašvaldības uzņēmumu tīkls, kurā ir iespējas noteikt stingras valsts valodas zināšanu prasības visiem darbiniekiem sākot ar sētnieku vai apkopēju. Tāpat pašvaldības iestādēs būtu iespējams ieviest saskarsmes ētiku, kas prasītu, lai ierēdnis ar krievvalodīgo apmeklētāju konsekventi sazinātos valsts valodā, nevis pakalpīgi pārietu uz krievu valodu kā „ērtāk”. Tiesa, lai šādu pieeju īstenotu, mums būtu nepieciešams patriotiskāku un latviski domājošu deputātu sastāvs domē. Nav runa par agresīvu vēršanos pret cittautiešiem, taču neapšaubāmi ir nepieciešams stimuls, kas latviski neprotošajiem liktu valodu apgūt, bet tiem, kas to nevēlas darīt principiāli- piespiestu lietot. Un, vislabākais stimuls ir radīt apstākļus, kas cilvēkam liek apzināties, ka bez latviešu valodas zināšanām Liepājā nekādi neiztikt. Bet, nekādi nevar būt pieņemama situācija, ka pašvaldībai būtu jātērē nodokļu maksātāju līdzekļi, atraujot tos trūkumcietējiem, invalīdiem un bāreņiem, lai finansētu latviešu valodas mācīšanu tiem, kas ir pārāk slinki vai aprobežoti, lai paši aptvertu, ka dzīvojot Latvijā, latviešu valodu zināt ir pienākums, un to iemācīties ir pašu interesēs, lai varētu pilnvērtīgi šeit dzīvot un strādāt.

Alkatība un nekaunība

Jau kārtējo reizi mākslīgi aktualizēts t.s. ebreju īpašumu jautājums, kad kāda mistiska, tikai 2003.gadā dibināta sabiedriska organizācija, kas sevi nosaukusi par „Latvijas Ebreju kopienu” pieprasa no valsts desmitiem miljonu vērtus nekustamos īpašumus, kas pirms Otrā pasaules kara piederējuši dažādām Latvijas ebreju organizācijām, vai, ja nav iespējams nodot šīs organizācijas rīcībā konkrētus īpašumus, tad naudas kompensāciju, atbilstoši šā laika nekustamo īpašumu tirgus cenām. Pazīstamais advokāts Andris Grūtups šīs aktivitātes vērtē ar diviem visnotaļ trāpīgiem vārdiem: „alkatība un nekaunība”. Kādēļ tā? Neliels ieskats šīs, dažu veiklu ebreju darboņu iecerētās afēras būtībā. Pirmkārt, uzreiz pēc mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas, 90-tajos gados sākās tā sauktais denacionalizācijas process, un līdz 1940-tajam gadam kādam piederējušo īpašumu mantinieki, nešķirojot tos pēc tautības, varēja atgūt senčiem piederējušos īpašumus. To varēja arī reliģiskās draudzes, tajā skaitā arī jūdaisti. Un, tas tika darīts. Tagad, kad īpašumu denacionalizācijai paredzētais termiņš ir beidzies jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, nevienam pat prātā neienāk kaut ko prasīt no valsts. Izņēmums ir vienīgi ebreji, kuru pašreizējo aktivitāšu absurdumu advokāts Grūtups komentē šādi: „Lai atdotu ebrejiem t.s. viņu īpašumus, vajag pieņemt jaunu likumu, kas paredz, ka ebreji ir izredzētā tauta un ka viņiem ir lielākas tiesības nekā latviešiem, krieviem vai jebkurai citai tautai, kas te dzīvo.” Turklāt, ja papētām notikušos procesus, mūsu valsts jau tā pret ebrejiem ir izturējusies kā pret „izredzētajiem”, izrādot tādu iztapību, kādu nav baudījusi neviena cita etniska grupa, ieskaitot zemes saimniekus latviešus. Piemēra pēc, denacionalizācijas procesa laikā tika ievērots princips, ka netiek atgriezti pirms okupācijas laika pastāvējušo laicīgo sabiedrisko organizāciju īpašumi. Un, gluži pamatoti, jo pastāvēja risks, ka dažādas afēristu grupas masveidā dibinās biedrības ar pirmsokupācijas laiku nosaukumiem, pievāks īpašumus, un pēc tam tos vienkārši pārdos vai citādi izsaimniekos. Ebreju interešu lobiji tomēr sev panāca īpašu izņēmumu, un kopumā, pēc Grūtupa aplēsēm, viņi no valsts ieguvuši jau kādus 30 īpašumus. 90. gadu sākumā Ebreju kultūras biedrībai tika piešķirta ēka Rīgā, Skolas ielā 6. Daugavpilī ar domes atbalstu ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas. Liepājā ebreji atguva pirmskara ēku Kungu ielā. 1992. gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība Bikur Holim, kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu. Tās filiālei Žēlsirdīgās māsas tika atdota bijušās sieviešu slimnīcas ēka. Taču ar to nepietika. Latvijas valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Lubavič pamatskolu, ko finansē valsts. 1998. gadā Latvijas Universitātē tika nodibināts Jūdaistikas studiju centrs.2001. gadā akreditēja muzeju Ebreji Latvijā, kas sāka saņemt valsts finansējumu. Jautāsim, par kuru citu mazākumtautību valsts vēl izrāda tādas rūpes? Ir sakāmvārds, ka apetīte augot līdz ar ēšanu. Tieši to var attiecināt uz „Latvijas Ebreju kopienas”, ārpus valsts likumdošanas, tiesiskuma un ētikas normām izvirzīto prasību, nodot šīs sabiedriskās organizācijas rīcībā nu jau veselus 270 nekustāmos īpašumus. Pēc būtības šī prasība ir aicinājums vienu etnisku grupu stādīt pāri likumam, un pārējos Latvijas iedzīvotājus diskriminēt pēc rases vai etniskām pazīmēm, un, nudien politiski nekorekta šķiet valsts augstāko amatpersonu ielaišanās diskusijā par šo absurdu, neskatoties, ka ministru kabinetu rotā viedi vārdi, kuriem būtu jāizsaka valsts likumdošanas pamatprincipi: „Viens likums, viena taisnība visiem”. Un, vēl dažas replikas un retoriski jautājumi? Vai nešķiet dīvaini, ka labu laiku pēc denacionalizācijas procesa pabeigšanas, 2003.gadā pēkšņi paceļas šī prasība pēc ebreju īpašumiem, un tā brīnumainā kārtā sakrīt ar to, ko saucām par nekustāmā īpašuma burbuli, jeb ļoti strauju nekustāmā īpašuma tirgus cenu pieaugumu? Turklāt, būsim atklāti, pēc Padomju Savienības sabrukuma ļoti daudzi no šiem īpašumiem bija ļoti bēdīgā tehniskā stāvoklī, un šajos gados valsts un pašvaldības tajos paspēja ieguldīt visai ievērojamus līdzekļus, ievērojami paceļot īpašumu vērtību, un padarot tos par visai iekārojamiem kumosiem. Interesanti šķiet arī kāda ir šīs „Latvijas ebreju kopienas”, kuru pa saviem 90%, ja ne vēl vairāk, veido okupācijas laikā no Mogiļevas, Taškentas, Birobidžanas un tamlīdzīgiem PSRS nostūriem iebraukušie krievvalodīgie padomju ebreji, tiesiskā, jā arī garīgā, kulturālā un morālā saikne ar pirmskara Latvijas ebrejiem? Tīri cilvēciski, nu kā galvenais īpašumu prasītājs, Baltkrievijas ebrejs, „Rietumu bankas” īpašnieks Arkādijs Suharenko, kurš nav spējis apgūt pat latviešu valodu, var pretendēt uz šo mantojumu, kuram ir ne vien mantiska, bet arī nozīmīga kultūrvēsturiska vērtība? Nesen nācās iet garām vēsturiskajai Liepājas ebreju kapsētai, kas atrodas blakus Līvas kapiem. Paveras pabriesmīgs skats. Kapsēta aizaugusi, nekopta, greznie jūdu kultūru simbolizējošie kapu pieminekļi un obeliski vietām apgāzušies, un visur pretī dveš pamestības elpa. Nevienu tie neinteresē, kopēju nav. Bet, kā? Kur tad ir tie ebreji, kas tik pašaizliedzīgi rūpējas par savu kopienu un Latvijas ebreju mantojumu, un savos kompensāciju sarakstos iekļāvuši arī vairākus greznus Liepājas vēsturiskā centra namus? Te nu gluži negribot rodas arī atbilde: kapsēta nav īpašums, ko var pārdot, izīrēt vai veikt citas saimnieciskās darbības… Alkatība un nekaunība, citus vārdus grūti atrast, lai raksturotu to, ko daži afēristi, reketieru centīgām metodēm cenšas izdarīt ar mūsu valsti.

Latvieši- izmirstoša tauta! Ko darīt?

Valsts pirmās amatpersonas demogrāfiju pasludinājušas par prioritāti, taču, manuprāt nedara neko praktisku lietas labā. Kādēļ par to jāsatraucas, kas notiek ar latviešiem, kādā demogrāfiskajā situācijā esam, par to visu turpmāk.

Reti kura tauta divdesmitajā gadsimtā ir tik smagi cietusi, un zaudējusi tik daudz dzīvā spēka, kā latvieši. Pirmā Pasaules kara upuri, un tam sekojošās bēgļu gaitas, kas uz Krieviju aizved teju miljonu toreizējās Latvijas iedzīvotāju (tikai no Kurzemes-404 000!), no kuriem liela daļa gan atgriežas, bet vēl 1926.gadā toreizējā Padomju Savienībā mīt 151 410 latvieši. Desmit gadus vēlāk, staļinisma valsts terora kulminācijā, tautība „latvietis” nozīmē gandrīz drošu nāvi, jo pret turienes latviešiem tiek īstenots genocīds dēļ etniskās piederības, un gandrīz visi latvieši tiek iznīcināti. Tiem, kam laimējas izdzīvot, pārkrievojas, vai nu aiz bailēm, vai dabiskās asimilācijas ceļā. Nākamā demogrāfiskā katastrofa skar Latvijas latviešus līdz ar 1940.gadā notikušo komunistisko okupāciju, kad viena gada laikā tiek noslepkavoti vairāki tūkstoši mūsu tautai piederīgo, un vairāki desmiti tūkstoši- izsūtīti uz staļinistu nāves nometnēm Iekškrievijā. Nogalināto, izsūtīto, bez vēsts pazudušo bilance ir 34 250. Pēc tam, 1949.gadā padomju okupanti lopu vagonos uz Sibīriju deportē vēl 42 133 cilvēku. Daudzi, jo sevišķi bērni, iet bojā grūtajos ceļa apstākļos un verdzībai līdzīgajos piespiedu darbos, daudzas ģimenes neatgriežas. Otrajā Pasaules karā, latvieši karo abās pusēs, dzīvā spēka zaudējumi milzīgi, kopā vairāk par 100 000 jaunu vīriešu, daudz arī civilo upuru. Kara beigās, kad komunistu uzvara ir nenovēršama, lai glābtu dzīvību un paglābtos no represijām, bēgļu gaitās uz Rietumiem dodas aptuveni 200 000 latviešu. Viņus un viņu pēcnācējus mēs saucam par klaida jeb trimdas latviešiem. Lielākā daļa otrās un trešās paaudzes trimdas latviešu Latvijai ir neatgriezeniski zuduši- pārtautojušies, zaudējuši latviešu valodu un visas saiknes ar Latviju. Nepilnus divus miljonus lielai tautai, divdesmitā gadsimta zaudējumi bijuši vienkārši katastrofāli. Tā ir vēsture, kura jāzina, lai spētu vērtēt demogrāfiskos procesus šodien, un saprast, kāpēc mēs esam tik cik esam, un, kāpēc esam apdraudēti kā tauta. Taču, pievērsīsimies mūsdienām. Padomju okupācijas laiku pēdējā trīsdesmitgadē notika masveidīga Latvijas kolonizācija, un iedzīvotāju skaits pieauga uz krievvalodīgo migrantu rēķina. Okupācijas varas īstenoto Latvijas kolonizēšanu un pārkrievošanu, protams, jāuzskata par pret latviešiem vērstā genocīda vienu no paveidiem, kura sekas mēs izjūtam vēl šodien- sašķeltas sabiedrības, krieviskas pilsētvides, visādu lindermaņu, osipovu un kravcovu izskatā. Taču, šajā laikā valdījusī zināmā sociālās drošības sajūta nostabilizēja arī latviešu demogrāfisko situāciju, ļaujot vismaz nedaudz atkopties pēc gadsimta pirmās puses milzīgajiem zaudējumiem. Šajā laika posmā dzimstība pastāvīgi nedaudz pārsniedz mirstību, un notiek lēns, taču tomēr dabiskais pieaugums. 90-tajos gados, līdz ar valsts atjaunošanu, diemžēl situācija krasi mainās, izvirzot Latviju visstraujāk izmirstošo valstu pieciniekā! Ja 1986.-1988. gadā dzima vairāk nekā 40 tūkstoši, tad 1996.-1999.gadā, vairs tikai 19 tūkstoši. Šo kritumu, neņemot vērā citus faktorus, demogrāfi skaidro gan ar mežonīgajā kapitālismā valdošo nedrošības sajūtu par rītdienu, tik pat kā neeksistējošo valsts atbalstu un daudzu ģimeņu stigšanu nabadzībā. Tikai tā sauktajos „treknajos gados” situācija nedaudz uzlabojas. 2006.gadā piedzimst 22 tūkstoši, bet pēdējo dekāžu maksimums tiek sasniegts 2008.gadā, ar 24. tūkstošiem jaundzimušo. Ekonomiskā krīze aptur pat šo niecīgo progresu, 2009.gadā piedzimst vairs tikai 21,7 tūkstoši, bet 2011-tajā- 18,6 tūkstoši, sasniedzot zemāko dzimstības līmeņa slieksni neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā. Vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti samazinājās no vairāk nekā 2,0 bērniem 1980.gadu beigās līdz 1,3-1,4 bērniem „treknajos gados", bet 2011.gadā tas ir nokritis līdz kritiski zemajam līmenim - 1,1 bērnam. Lai valsts iedzīvotāju skaitu saglabātu nemainīgu, nepieciešams, lai sievietēm būtu vidēji 2,2-2,3 bērni, lai mēs kā tauta varētu pastāvēt, latviešu ģimenēs būtu jābūt vismaz trīs bērniem, vēlams pat vairāk, lai kompensētu dabisko atbirumu, ko rada cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ neizveido ģimenes vai nespēj laist pasaulē bērnus. Saglabājoties pašreizējām demogrāfiskajām tendencēm, zinātnieku prognozes par latviešu tautas nākotni ir šokējošas. Jau pēc dažām paaudzēm Latvijas iedzīvotāju skaits nokritīsies zem miljona, bet, pēc 100 gadiem, pēc demogrāfa Ilmāra meža aplēsēm, - 2110.gadā - Latvijā varētu būt vairs tikai 0,39 miljoni pašreizējo Latvijas iedzīvotāju pēcteču, kas savukārt jau 2150.gadā būs atkal samazinājies līdz 0,15 miljoniem. Un, ja no šī skaita atsevišķi izdalām tieši latviešus, tad var teikt, mums, kā tautai, atvēlēti vairs tikai divi gadsimti… Latviešu tautas straujo dilšanu apstiprina arī pēdējās tautas skaitīšanas dati, kas liecina, ka divās pēdējās dekādēs, mēs ik gadus vidēji zaudējam cilvēkus, kuru skaits līdzvērtīgs vienai vidējai Latvijas pilsētai, tādai, kā Valmiera. Turpmākajās desmitgadēs zaudējumi pieaugs aritmētiskā progresijā. Jau tuvākajās desmitgadēs, lai ekonomika un sociālā nodrošinājuma sistēma varētu elementāri funkcionēt, mums pēc loģikas būtu nepieciešami imigranti. Ko tas nozīmētu Latvijai? Tikai to, ka valsts kļūtu aizvien nelatviskāka, pie mums ieplūdīs svešām rasēm un kultūrām piederīgie, daudz piesauktie znoti-nēģeri, kļūs par realitāti daudzām latviešu ģimenēm, dzims bērni, kuri nekādi vairs nebūs saucami par latviešiem, strauji pieaugs etniskā spriedze, līdz mēs kauju zaudēsim un izdzisīsim. Līdz ar latviešu aiziešanu nebūtībā, zudīs jēga arī Latvijas valstij. Protams, var būt arī savādāk, vismaz teorētiski, vai, kā raksta demogrāfs Ilmārs Mežs: „Latvijas demogrāfiskais liktenis tiks izlemts XXI gadsimtā - vai tā gaitā latvieši spēs pierādīt, ka var nodrošināt šīs zemes minimālu aizpildīšanu ar saviem pēcnācējiem, radot pietiekami daudz savas kultūras nesējus un attīstītājus. Būtībā tas izšķirsies jau tuvākajā paaudzē - nākamos 25 gados”. Dzimstības līmenis ir atkarīgs no daudziem faktoriem, protams, ļoti svarīga ir ekonomiskā situācija un sociālais nodrošinājums, taču nebūt ne svarīgākie, jo izmirst arī citas daudz labklājīgākas Eiropas valstis, tiesa ne tik strauji, bet tomēr. Kā primārais faktors tomēr jāatzīmē tradicionālo vērtību sabrukums un morālais pagrimums. Modernā liberālisma nāves ideoloģija, kas aizstājusi Dieva vārdu, pārspīlētās „cilvēktiesības”, ar seksuālo visatļautību un vieglprātīgo attieksmi pret abortiem (vai zinājāt, ka pēc statistikas Latvijā, vidēji dienā mātes miesās tiek nonāvēti 38 bērniņi?!), egoisms, dzīvošana dēļ savām baudām, karjerisms, un tamlīdzīgi. Nebūšu naivs, un necerēšu, ka šeit uzrakstītais radikāli mainīs kopējo situāciju valstī, taču, ja kaut daži aizdomātos un kaut ko izvēlētos mainīt savā dzīvē, tas jau būtu solis uz priekšu izkļūšanā no nolemtības. Tādēļ būtu lietderīgi apskatīt šīs problēmas dažādos griezumos. Kāpēc sabrūk ģimeniskās vērtības, kāpēc aborti līdzinās milzīgai latviešu slepkavošanas mašīnai. Kāpēc latvieši pamet savu pilsētu un valsti, un vai ir iespējama viņu atgriešanās. Tāpat, protams, par valsts un pašvaldības atbalstu jaunajām ģimenēm, kas tām tiek dots, un, kas vajadzīgs.