Intermarium jeb Baltijas-Melnās jūras valstu savienība-nākotnes ģeopolitiskā perspektīva

Retrospektīvi aplūkojot 20. un nu jau arī 21. gadsimta Baltijas un Melnās jūras telpas (turpmāk – Intermarium) vēsturi, redzam, ka šo Austrumu un Vidus-centrālās Eiropas reģionu apvienojis kopīgs ģeopolitiskais liktenis.

Kaut arī jau senākā vēsturē mūsu dzīves telpā bija radušies valstiski veidojumi ar impērisku potenciālu (Kijevas Krievzeme, Lietuvas Lielkņaziste, Polijas-Lietuvas valsts), 19.gadsimtā gandrīz visas Intermarium reģionu veidojošās tautas bija zaudējušas patstāvību, un atradās svešu impēriju – cariskās Krievijas, Vācijas un Austroungārijas pakļautībā. Vietām šī atkarība izpaudās kā vasaļa vai „mazākā brāļa” statuss (piemēram ungāriem Austroungārijas impērijas sastāvā), citur pakļautās tautas izjuta visus nebrīves spaidus – gan nacionālo, gan sociālo un saimniecisko apspiestību.  Pakļauto zemju denacionalizācija rusifikācijas vai ģermanizācijas veidolā katrā konkrētajā teritorijā varēja atšķirties savā brutalitātes pakāpē un līdzekļu izvēlē, bet visas ārējās impēriskās varas centās asimilēt Intermarium pamattautas (politiski, kulturāli, lingvistiski), iznīcinot to nacionālo lepnumu, neatkarības centienus un virknē gadījumu – pat etniskās iezīmes.

Pēc 1815.gada Vīnes kongresa cariskās Krievijas varā nonākusī sadalītās Polijas daļa, kas sākotnēji baudīja plašu autonomiju, soli pa solim nonāca stāvoklī, kad 19.gadsimta nogalē poļu valodā bija iegūstams tikai zemākais izglītības līmenis. Vēl skarbāk denacionalizēta tika Polijas rietumu daļa, kas pēc 1871.gadā notikušās vācu zemju apvienošanas kļuva par jaunās Hohencollernu dinastijas impērijas daļu, un tika pakļauta ģermanizācijai. Rietumpolijā nometināja simtiem tūkstošu vācu tautības kolonistu, poļu valoda pilnībā tika izskausta no pašpārvaldes, izglītības un sabiedriskās dzīves.

Pārvaldot baltkrievu etniskās teritorijas, krievu cara ieceltais vietvaldis 19.gadsimtā, Mihails „Kārējs” Muravjovs  vadījās pēc devīzes: „Ko nav paveicis krievu durklis, paveiks krievu skola un baznīca”. 19.gadsimta pirmajā pusē tika pilnībā iznīcināta vēl no Lietuvas lielkņazistes laikiem lielu baltkrievu daļu vienojošā Grieķu katoļu jeb uniātu baznīca, un baltkrievi ar spaidiem tika piespiesti pāriet pareizticībā. Uniātu baznīcas tika atdotas pareizticīgo popiem, pārbūvētas Maskavijai raksturīgā arhitektūras stilā. Lai piešķirtu šai zemei krieviskus vaibstus, cariskā administrācija organizēja intensīvu, simtiem jaunu līdzīgu, tipveida pareizticīgo baznīcu celtniecību. Izglītība, administrācija, tiesvedība – viss tika krieviskots, baltkrievu valodai saglabājoties vien zemnieku sētās.

Ne tik agresīvas, bet arīdzen spēcīgas rusifikācijas tendences bija vērojamas ukraiņu zemēs. Ukraiņus krievu cari uzskatīja par krievu tautas daļu, bet viņu valodu par nepilnvērtīgu krievu valodas dialektu.

Baltijas zemes (tagadēja Latvija un Igaunija) vēsturisko apstākļu rezultātā jau kopš viduslaikiem bija pakļautas vācu izcelsmes elitei, kas uz iedzimtajiem raudzījās kā zemākas kārtas radījumiem. Nonākot Krievijas impērijas pakļautībā, vācu privilēģijas tika skartas vien nedaudz, bet latvieši un igauņi papildu ģermanizācijai tika pakļauti vēl rusifikācijas spaidiem. 19.gadsimta nogalē šie procesi aizgāja tik tālu, ka, piemēram, latviešu apdzīvotajās teritorijās, skolās ne tikai bija jāmācās krieviski, bet skolēni savā starpā pat nedrīkstēja sarunāties mātes valodā. Par sarunāšanos latviski tie tika sodīti ar pazemojošu kauna dēli, kas bija jānēsā pakārts kaklā līdz skolēns uzrādīja citu savu biedru, kas atļāvies runāt latviski.

Cenzūra, pilnīgs vai gandrīz pilnīgs aizliegums izdot iespieddarbus dzimtajā valodā, kā arī tādas politikas īstenošana, lai panāktu iespējami lielāka krievu skaita nometināšanu latviešu, igauņu, baltkrievu un ukraiņu etniskajās teritorijās un veicinātu šo tautu piederīgo izceļošanu uz Iekškrievijas nolaistajām un neapgūtajām zemēm, bija raksturīgi rusifikācijas politikas instrumenti Krievijas impērijā.

Atšķirīgu politiku īstenoja pārnacionālā Austroungārijas impērija.  Tajā iekļautās tautas baudīja visai plašas tiesības uz savas etniskās kultūras saglabāšanu un dzimtās valodas brīvu lietošanu, bet tika īstenota administratīvi politiskā asimilācija.

Kas vienoja visas impērijām pakļautās Intermarium reģiona tautas? Vispirms – mēģinājumi iespēju robežās atbrīvoties no apspiedējiem. Atsevišķos gadījumos brīvības cīņas ieguva vispārējas bruņotas sacelšanās raksturu (1831. un 1863.gadā Polijā un tajā pašā laikā baltkrievu un leišu zemēs Kastusa Kaļinovska vadībā,  1848.-1849.gados Ungārijā). Citos gadījumos nacionālās atbrīvošanās kustības kā metodi izmantoja bruņotu pagrīdes cīņu un terora aktus pret patvaldību, tās varas iestādēm un ierēdņiem (Krievijas impērijā iekļautajā Polijas daļā). Arī 1905.gada revolūcijā Krievijā, atsevišķās nekrievu apdzīvotajās impērijas nomalēs, vispārējā sociālā taisnīguma motīvi savienojās ar nacionālās atbrīvošanās cīņas elementiem (Polijā, Latvijā).

Visās Intermarium zemēs izteiktāk vai mazāk izteikti notika nacionālās atmodas procesi, savas etniskās unikalitātes apzināšanās, cīņa par tiesībām brīvi lietot savu valodu, kopt savu kultūru, nacionālu skolu un pārvaldi. Tika formulētas prasības pēc neatkarības vai, iesākumā, – vismaz pēc kultūrautonomijas. Attīstīta nacionālā kultūra,  elementārās pilsoniskās brīvības un pilsoniskā apziņa, salīdzinot ar Rietumeiropas neatkarīgajām valstīm 19./20.gadsimtu mijā, šīm tautām nebija kaut kas pats par sevi saprotams. Šeit tie bija ideāli par kuriem bija jācīnās – līdz ar to nacionālajām vērtībām, etniskumam, valodai tika un joprojām tiek piešķirta daudz lielāka nozīme.

Visas trīs Intermarium reģionu sadalījušās impērijas tika ierautas tuvredzīgo impērisko ambīciju izraisītajā milzu apmēru eiropiešu tautu masu slaktiņā jeb Pirmajā Pasaules karā. Šo tautu iedzīvotāji, neatkarīgi no etniskās piederības, aktīvi vai pasīvi bija spiesti piedalīties karadarbībā, tiekot iesaistīti kādā no karošajām pusēm.  Vienlaikus, nacionālās kustības karu uzskatīja par iespēju atbrīvoties no impēriju gūsta.

Neizmērojamais kara radītais posts novājināja un beigu beigās arī sagrāva impērijas. Brūkošo impēriju armiju karavīri sāk grupēties pēc etniskās piederības, liekot pamatus jaunajām nacionālajām armijām.

1918.gadā neatkarību pasludināja sabrukušajā Krievijas impērijā iekļautās Ukraina, Lietuva, Igaunija, Baltkrievija un Latvija. Ungārijas un Čehoslovākijas valstis radās sabrūkot Habsburgu monarhijai, bet neatkarīgā Polija tapa no veselās trijās impērijās iekļautām zemēm.

Likvidēt jauno valstu neatkarību tīkoja gan impēriju restauratori – vācu un krievu monarhisti (balto kustība), gan arī Krievijā varu sagrābušie boļševiki. Brīvība bija jāaizstāv gan ar ieročiem, gan diplomātiju. Vairumā gadījumu tas izdevās, izņēmumi bija Baltkrievija un Ukraina.

Starpkaru periods, varētu šķist, bija Intermarium reģionā dzīvojošo tautu zelta laiks. Tas bija laiks, kad tautas varēja realizēt nacionālo interešu augstāko formu – nacionālo valstiskumu un dažām no tām (latviešiem, igauņiem) tā bija pirmoreiz dota pašnoteikšanās iespēja. Ar visām politiskajām kļūdām ko līdzi nesa mācīšanās dzīvot patstāvīgi. 

Taču mieram un labklājībai nevarēja būt ilgtspēja, jo Austrumos, vecās Krievijas impērijas vietā, bija radusies boļševiku lielvalsts – Padomju Savienība.  Tā, bruņojusies ar saukļiem par pasaules revolūciju (de facto realizējot pakāpeniski pieaugošu, kaut arī maskētu, lielkrievu impērisma ģeopolitisko apetīti) un pa pasauli izkaisītu graujošu politisko aģentūru, bija daudz bīstamāka par savu valstisko priekšteci – daļēji aziātisko, daļēji rietumniecisko carisko "ģeržāvu". Rietumos vācu imperiālisms atdzima Hitlera nacismā ar tā neslēptajiem mērķiem pakļaut, paverdzināt, ģermanizēt lielu daļu Eiropas.

Šajos apstākļos Intermarium jeb Baltijas-Melnās jūras savienības projekta īstenošana būtu spējusi, uzdrošinos apgalvot, mainīt vēstures gaitu, un nodrošināt jauno valstu pastāvēšanu ilgtermiņā. Vairākos variantos šo ideju mēģināja virzīt toreizējais Polijas faktiskais vadītājs maršals Juzefs Pilsudskis. Pirmais no tiem paredzēja radīt daudzvalodu, daudzkultūru federāciju, ko līdzīgu vēsturē nogrimušajai Lietuvas lielkņazistei, bet, protams, ar izteiktu poļu hegemoniju. Otrs, vēl nereālistiskāks, piedāvājums bija veidot plašu savienību, kurā bez Intermarium reģiona tautām iekļautos arī savstarpēji tik atšķirīgās Skandināvijas valstis, Balkānu valstis, un pat Itālija. Domas bija labas, bet minētie koncepti dažādu iemeslu dēļ palika pretrunīgi un neizstrādāti.

Iemesli, kas neļāva īstenoties Intermarium projektam bija vairāki. Vispirms jau izsvērta, politiskajā realitātē balstīta konceptuāli ideoloģiska uzstādījuma trūkums. Bet, ja skatāmies dziļāk, līdz tam neļāva nonākt etnisko konfliktu un saprotama, bet ilgtermiņa mērķiem traucējoša, nacionāla egoisma rezultātā radušās pretrunas tautu un viņu jauno valstu starpā. Valstu robežas, kuras tika novilktas pēc I Pasaules kara beigām, bija tālu no ideāla, un ne vienmēr saskanēja  ar reālajām etniskajām robežām – tas izraisīja iredentisma jeb etniska separātisma epidēmiju reģionā. Kādai valstij tika piešķirta teritorija, ko pārsvarā apdzīvo kaimiņu tautas piederīgie, kuri, savukārt, vēlas savienoties ar savējiem, un arī kaimiņam rodas kārdinājums anektēt sev pieguļošu teritoriju, ko apdzīvo viņa tautieši (Viļņas apgabals, Cešina, Transilvānija, u.c.). Tāpat situāciju sarežģīja tas, ka ne visas tautas, kas vēlējās, varēja realizēt savu valstiskumu. Slovāki bija spiesti samierināties ar „mazākā brāļa” lomu Čehoslovākijas republikā, bet ukraiņu un baltkrievu zemes tika pārdalītas starp boļševikiem un jauno Polijas valsti. Un te jāmet akmens poļu (un arī ungāru) dārziņā. Piemēram Polija, stiprākā valsts reģionā ar vēsturisku sava valstiskuma pieredzi, lai arī pati vairāk kā gadsimtu sadalīta starp svešām impērijām, pārdzīvojot nacionāli kulturālo apspiestību, atdzimstot pati loloja impēriskas ambīcijas. Poļi savu pašsaprotamo tieksmi veidot etniski monolītu valsti, diemžēl izvēlējās realizēt ne tikai savās etnokulturālajās robežās, bet arī veicot visnotaļ agresīvu kolonizācijas un asimilācijas politiku baltkrievu un ukraiņu etniskajās teritorijās, tādējādi paši kļūstot par apspiedējiem un iemantojot šo tautu naidu, kas vēlāk pārvērtīsies simtiem tūkstošu upuru prasošos asiņainos etniskajos konfliktos Otrā Pasaules kara gados.

Kopumā var sacīt, ka neveiksmīgi vilktas robežas, netālredzīgs nacionālais egoisms un nespēja diplomātiski risināt radušos konfliktus, noveda pie tā, ka līdz Otrajam Pasaules karam reģiona valstis ne vien nespēja attīstīt sadarbību, bet to sagaidīja izolētas, slīgstošas savstarpējos konfliktos un rēķinu kārtošanā.

Molotova-Rībentropa pakts reģiona ziemeļu daļu atkal sadalīja starp impērijām, sekoja boļševistiskais un nacistiskais genocīds un visas Otrā Pasaules kara konsekvences. Nacionālā pretestība tādā vai citādā formā radās ikvienā okupētajā teritorijā.

Otrais Pasaules karš beidzās ar nacistiskās Vācijas pilnīgu sagrāvi, un boļševiku kontrolē nonāca viss Intermarium reģions, kurā tagad var ietilpināt arī Rumāniju un Bulgāriju. Rietumu lielvaras, jo sevišķi ASV, kuru ārlietu dienestā bija iefiltrēti padomju ietekmes aģenti, veica neiedomājami cinisku nodevības aktu, 1945.gada Jaltas konferencē de facto atzīstot boļševiku tiesības uz Molotova-Rībentropa pakta rezultātā okupētajām teritorijām. Baltijas valstis tika iznīcinātas un iekļautas Padomju Savienībā. Par nekādu Ukrainas un Baltkrievijas neatkarību netika pat runāts. Rietumu gļēvās politikas rezultātā, boļševikiem savlaicīgi netika dots enerģisks pretspars, un to kontrolē nonāca arī citas Intermarium zemes - Polija, Ungārija, Čehoslovākija, Rumānija un Bulgārija, kuras kaut arī netika tieši iekļautas Padomju Savienības sastāvā, bet  tika varmācīgi  boļševizētas, izveidojot šajās zemēs marionešu režīmus, kuri, padomju militāristu atbalstīti un kontrolēti, noturējās līdz pat Padomju Savienības sabrukumam.

Tieši šis laiks, šie 45 gadi no Otrā Pasaules kara beigām līdz Padomju Savienības krišanai, cita no Rietumiem atšķirīga vēsturiskā pieredze, vislielākajā mērā veidoja reģiona savdabību, pasaules uzskatu, vērtību sistēmu un domāšanas veidu.

Komunistiskā režīma brutalitāte, kas vissmagāk skāra pēc II Pasaules kara Padomju Savienībā varmācīgi iekļautās tautas, radīja krasu pretreakciju, kas izpaudās masu antikomunistiskā noskaņojumā (pat kolaborācija pārsvarā bija bezcerības un dzīves nepieciešamības, ne ideoloģisku apsvērumu vadīta). Masu deportācijas uz Krievijas GULAG vergu nometnēm un tur piedzīvotās šausmas, izveidoja veselu sabiedrības slāni ar spēcīgu imunitāti pret komunistisko režīmu un ideju nesējiem. Līdztekus sociālajam genocīdam – kolektivizācijai, privātīpašuma atsavināšanai, līdz ar Staļina varas apogeju, padomju režīms atgriezās pie cariskās Krievijas laika lielkrievu šovinisma un impērisma, kas izpaudās  nekrievu zemju kolonizācijā un rusifikācijā. Padomju līderis Ņikita Hruščovs  atklāti deklarēja: „Jo ātrāk mēs visi pāriesim uz krievu valodu, jo ātrāk uzcelsim komunismu”. Nekrievu zemēs masveidā tika iepludināti krievi (piemērs – 1935.gadā Latvijā latviešu īpatsvars bija 77%, tad PSRS okupācijas rezultātā, 1989.gadā pamattauta savā zemē sastādīja vairs 52% no kopējā iedzīvotāju skaita). Ļoti intensīvi rusificētas tika slāvu zemes – Baltkrievija un Ukraina. Koloniālā rusifikācijas politika veicināja etniskās identitātes kā kopjamas un sargājamas vērtības apzināšanos.

Padomju satelītvalstīs vietējie komunistiskie marionešu režīmi īstenoja līdzīgu sociālo genocīdu, ideoloģiskus spaidus, politiskās represijas, bet rusifikācijas politika tās tieši neskāra. Tā tika kompensēta ar vasalisku atkarību no Maskavas, un padomju karaspēka soda ekspedīcijām, kas bija sagaidāmas mazākās nepakļaušanās gadījumā (Ungārijā 1956.gadā, Čehoslovākijā – 1968.).

Protams, šie procesi izraisīja masu pretestību, un pirmajā desmitgadē pēc II Pasaules beigām visā reģionā notika bruņota antikomunistiska pretestība, kas tika apspiesta ar milzu brutalitāti. Pēc tam pretestība okupantiem izpaudās spēcīgās disidentu kustībās, un šeit bija desmitiem tūkstošu politiski ieslodzīto un citādi represēto.

Padomju Savienības sabrukums bija neizbēgams un 1991.gadā neatkarību bija atguvušas visas okupētās Austrumeiropas tautas, Centrāleiropā tajā pašā laikā bija krituši vietējie komunistiskie režīmi. Pirmā brīža eiforija un vispārējā sajūsma par Rietumu vērtībām, atvērtība mežonīgā kapitālisma eksperimentiem, sociālā noslāņošanās, postkomunistiskās elites rašanās, vilšanās un nostaļģija pēc vecajiem laikiem daļā sabiedrības, vēstures pārvērtēšana, un daudzi līdzīgi tikai šim reģionam raksturīgi notikumi radīja unikālu vēsturisko pieredzi.

Tas viss kopā izveidoja skaidru apziņu, ka, lai arī esam tādi paši eiropieši kā franči vai zviedri, mēs tomēr esam atšķirīgi. Savā domāšanā, vērtībās, tikumos. Un laika ritējums rāda, ka šī atšķirība ir nevis trūkums, bet spēks!

Rietumnieki gandrīz nekad (izņemot sporādiskus komūnistu apvērsuma mēģinājumus Vācijā 1918.-1919.g.)  nav praksē piedzīvojuši boļševismu un tā vārdā veiktos noziegumus. Viņiem tā bija un ir palikusi teorētiska eksotika. Daudziem pat pievilcīga un atdarināšanas vērta abstrakcija.  Rietumu intelektuāļi, protestējot pret kapitālisma patērētājsabiedrību, ideālus meklēja marksismā un tam tuvajās kreisajās teorijās. Universitātēs, jo sevišķi sociālajās zinātnēs, ienāca kultūrmarksisms (neortodoksāla marksisma forma). Studenti meklēja ideālus veco vērtību (nacionālo ideju, patriotisma, reliģijas) noliegumā, narkotikās, seksuālajā izlaidībā un visatļautībā (hipiju kustība, LGBT). Aizgājušā gadsimta sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados viņi dumpojās, apbruņojušies ar Marksa, Mao un Čegevaras lozungiem un plakātiem. Un šī, ar kreisajām idejām sirgstošā paaudze ir tā, kas šodien veido Rietumu sabiedrisko domu, un turpina sevi intelektuāli atražot.

Turpretī mūsu, Intermarium valstu, gaišākie cilvēki šajā laikā veidoja intelektuālo kodolu pretestībai komunismam visās tā formās. Mūsu varoņi bija politiski ieslodzītie, mūsu studenti bija barikādēs pret komunistisko varmācību Budapeštā, Prāgā, Polijas „Solidaritātē”, no 1980-tajiem – visās Padomju Savienības okupētajās teritorijās. Mūsu varoņi nebija Markss, Mao vai Čegevara, mēs nekultivējām internacionālismu, multikulturālismu, feminismu, freidismu un homoseksuālismu, bet meklējām ideālu savā kultūrā, nacionālajās idejās, savas vēstures varoņos un dižgaros. Pie mums reliģija, pretēji uzspiestajam ateismam,  neatmira, bet kļuva par vienu no nacionālās pretestības balstiem.

Mūsu sabiedrība ir savādāka, mūsu jaunatne ir savādāka (Rietumu studentu aktīvā ideoloģiski kreisie ("progresīvie humānisti") joprojām ir vairākumā, pie mums pretēji – niecīga saujiņa). Mūsos ir augstāks patriotisma līmenis, nesalīdzināmi lielāka vērtība tiek piešķirta nacionālajai identitātei, etniskajai kultūrai un tradīcijām. Mums ir stiprākas ģimenes un paaudžu solidaritāte to ietvaros. Mūsu sievietes ir sievišķīgākas, un apzinās savu īpašo lomu un sūtību. Morālais relatīvisms, dekadence un seksuālā izlaidība mūsu sabiedrības absolūtajā vairākumā netiek akceptēta.

Paradoksāli, bet Rietumeiropa, kas nekad nav piedzīvojusi komunistu varu, sabiedrības apziņas līmenī šodien ir daudz marksistiskāka nekā mēs, kas šīs ideoloģijas spiedienam bijām tieši pakļauti vairāk nekā 50 gadus, jebkad esam bijuši. Turklāt, kultūrmarksisma un multikulturālisma piesātinātā Rietumu pasaule, tā sauktajai "liberālajai demokrātijai" kļūstot absolūti nedemokrātiskai, pamazām kļūst ideoloģiski hegemoniska, groteski sāk atgādināt PSRS un virzās uz totalitārismu.

Demogrāfiskā situācija ir bēdīga visā Eiropā. Eiropiešu dzimstība ir vienlīdz zema kā Austrumos tā Rietumos. Taču ir kāda ļoti būtiska atšķirība. Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis ir etnokulturāli viendabīgas, un migrācijas procesi šeit ir norisinājušies vienas rases ietvaros. Piemēram, Latvija un Igaunija vēl šobrīd saskaras ar uzspiestās krievu migrācijas sekām (tā ir nozīmīga politiska problēma), taču tā ir kardināli savādāka situācija nekā tā, ko tagad piedzīvo Rietumeiropa. Kopumā var teikt, ka Intermarium reģiona valstis pēc etniskā sastāva ir faktiski 100% eiropeiskas. Mūs neskar svešu rasu un kultūru masu imigrācija, kas Rietumeiropā kļuvusi par demogrāfisku bumbu ar laika degli. Pie mums nenotiek islamizācija, mūsu pilsētās netiek veidotas šariata patruļas, terora akti vēl nav kļuvuši par ikdienas realitāti. Un, mūsu tautu apziņa vēl nav tā deformēta, ka mēs būtu gatavi apātiski akceptēt savu etnokulturālo pašnāvību. Zīmīgi, ka aptaujas liecina, ka vislielākā sabiedrības pretestība ārpus Eiropas imigrācijai ir tieši Intermarium reģiona valstīs.

Ja vēsturiski Eiropas kultūra uzplauka Rietumeiropā, tad šobrīd tās stiprākais bastions ir Eiropas centrs un austrumi.

Vēl viena robežšķirtne starp Rietumeiropu un Intermarium reģionu ir mūsdienu Krievijas faktors, jo īpaši zemēm, kuras bija iekļautas cariskajā Krievijā un Padomju Savienībā.

Pēdējos gados ir novērojama tendence, ka Rietumu valstu nacionālistiski un konservatīvi orientētās aprindas Krievijā, kas nu jau ir sinonīms Vladimira Putina autoritārajam režīmam, saskata idejisku un reālpolitisku sabiedroto. Un, izteikti daudzsejainais Putina režīms šo ilūziju pašreizējā etapā arī palīdz uzturēt.

Tomēr jāatzīmē, ka rietumnieki Krieviju nepazīst, un nekad nav pazinuši, kā pazīstam mēs – tuvākie kaimiņi. Krievija ir unikāls veidojums – autoritārs režīms, kurā vara pieder šaurai specdienestu un nekrievisku oligarhu kliķei, ar simbolisku līderi priekšgalā, kas savu varu uztur izmantojot Krievijas iedzīvotājos populāras ideoloģiskas klišejas – nostaļģiju pēc padomju laikiem, pareizticību, lielkrievu šovinismu un impērismu (kas nebūt nav sinonīms etniskam nacionālismam).

Putina režīmā, un tā atbalstītājos lieliski sadzīvo šķietami pretrunīgās idejas: komunistiskā režīma un tā noziegumu attaisnošana, padomju varas un armijas (jo sevišķi Staļina valdīšanas posma) kults, NKVD un VDK glorifikācija, pareizticīgais reliģiskais fundamentālisms, cariskās Krievijas laika impērisms, eirāzisms, aukstā kara laikmeta antagonisms pret Rietumiem kā tādiem un, vienlaikus, neoliberālais ekonomikas modelis.  Putina Krievijas komplekso nacionālo politiku grūti noraksturot, bet viennozīmīgi  tās daļa ir izdabāšana daudzveidīgajiem etniskajiem klaniem, piemēram, bandītiskajam Čečenijas vietvalža Kadirova klanam. Par impērisko vēlmi noturēt Kaukāzu „krievu pasaules” zonā, tiek maksāts ar to, ka Krievijas pilsētās apmetušies miljoniem musulmaņu un siro etniskie organizētās noziedzības grupējumi. Putina režīma mērķis ir iespējami liela teritorija Maskavas pakļautībā, kontrolē vai ietekmē, nevis sakārtota, nacionāla krievu valsts. Krievijas impērijas un tās turpinājuma – Padomju Savienības – politika tiek turpināta kā „krievu pasaules” būvēšana, kurai cauri spīd vāji maskēti centieni tieši vai netieši (radot butaforiskas vasaļvalstis) paplašināt Krieviju bijušajās PSRS robežās. Šim nolūkam tiek izmantotas krievu (un krievvalodīgo) diasporas (pārsvarā PSRS laika posmā ievestie imigranti) kaimiņvalstīs, ar kuru palīdzību tiek destabilizēta politiskā situācija un kuru vidū tiek veidota ietekmes aģentūra, tiek uzkurinātas separātiskas tieksmes. Karadarbība Ukrainā ir šīs politikas spilgtākais piemērs, piesardzīgākā un slēptākā veidā līdzīga politika tiek īstenota Latvijā un Igaunijā, bet īpašs krievu impēristu veiksmes stāsts ir spēcīgi rusificētā, sovjetizētā un ekonomiski atkarīgā Baltkrievija.

Valstīm, kas atrodas tiešā Krievijas ģeopolitisko ambīciju zonā (kādreizējās cariskās Krievijas un/vai PSRS okupētās zemes), Putina agresīvā  „krievu pasaules” politika ir primārs neatkarības apdraudējums. Tāds pats kā Rietumeiropas totalitārais liberālisms un multikulturālisms, turklāt īstermiņā vēl reālāks un bīstamāks.

Mēs noraidām Rietumu totalitāro liberālismu, tā centienus pārveidot mūsu sabiedrību, iznīcināt mūsu tradicionālās vērtības; jo īpaši vēršamies pret neprātīgo, pašnāvniecisko imigrācijas un multikulturālisma politiku, ko šobrīd politiskām metodēm tiecas ieviest arī mūsu dzīves telpā, to uzskatām par pazudinošu ilgtermiņā. Ja šāda politika šobrīd raksturo Rietumu pasauli, mēs nevēlamies būt tās daļa, un šīs politikas īstenotāji nav mūsu sabiedrotie.

Mēs nelolojam ilūzijas, ka varēsim paļauties uz Rietumeiropas nacionāli konservatīvajiem politiķiem (kuru nākotnes potenciāls arī ir apšaubāms), ka pārliecināsim viņus par to, ka Putins nav „Eiropas atbrīvotājs”, bet agresors un ļaundaris. Pat, ja rastos izpratne par Putina režīma neosovjetisko būtību, viņi savas pragmatiskās intereses, kā jau tas "Realpolitik" ietvaros ir iepriekš noticis, vienalga stādītu pirmajā vietā. Viņi nepazīst un neizprot krievus, un vadās no savām prioritātēm – ienaidnieks numur 1.  viņiem ir Briseles multikulturālisti un Vašingtonas globālisti, pret kuriem tiek meklēti jebkuri sabiedrotie.  „Krievu pasaules” tīkojumi Austrumeiropā nav viņu darīšana un mūsu situāciju viņi spētu izprast tikai tad, ja Putins sāktu klauvēties pie viņu robežām.

Mūsu potenciālais spēks var būt vienīgi līdzīgo savienība ar līdzīgajiem. Baltijas-Melnās jūras savienība jeb Intermarium projekts kā ģeopolitiska alternatīva impēriskajai „krievu pasaulei” un bojā ejai nolemtajiem Rietumiem jeb tā sauktajai "liberālajai demokrātijai".

Mēs esam līdzīgi – pēc vēsturiskā likteņa, politiskajām interesēm, vērtību sistēmas un demogrāfiskajām tendencēm.

Mums kopā ir milzīgs ģeogrāfiskais, ekonomiskais, militārais un cilvēkresursu potenciāls.

Ja mēs vadāmies pēc ideāla, un Intermarium reģionu redzam kopumā, kurā ietilpst Baltijas valstis, Baltkrievija, Bulgārija, Čehija, Moldova, Rumānija, Polija, Slovākija, Ukraina un Ungārija, kopējais cilvēkresursu potenciāls ir 155 miljoni iedzīvotāju. Reģionam ir potenciāls ievērojams militārais spēks, izeja uz divām jūrām, derīgie izrakteņi, pašpietiekamas un reģiona vajadzības nodrošināt spējīgas rūpniecības un lauksaimnieciskās ražošanas potences.  Tā ir potenciāla ģeopolitiska lielvara, kas būtu spējīga neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un citu lielvaru atbalsta, garantēt savu drošību un īstenot neatkarīgu iekšpolitiku un ārpolitiku.

Ja pieejam reālpolitiski, tad, protams, jāņem vērā šā brīža politiskās tendences un dažādu valstu gatavību šo projektu realizēt. Visreālistiskākais modelis izskatās, ka savstarpējā integrācija varētu būt vairākos līmeņos vai kārtās. Kā pirmo kārtu veidojošais kodols, ņemot vērā interešu kopību, varētu būt Baltija, Polija un Ukraina. Pārējās Višegradas valstis, Bulgārija, Rumānija un Moldova varētu iekļauties otrajā kārtā, bet Baltkrievijas jautājums ir īpašs, ņemot vērā tās vasalisko atkarību no Krievijas, un mazticamo atsvabināšanos no tās mierīgā ceļā.

Cerības raisa, ka Intermarium ideja tiek cilāta Polijas valdošajās politiskajās aprindās un, ņemot vērā poļu vadošo lomu un pozitīvās ambīcijas reģionā, ticams, ka tieši Polija varētu būt projekta dzinējspēks.

Baltijas-Melnās jūras savienība ir saskatāms kā militārs, kolektīvās drošības bloks (NATO ilgtspēja ir apšaubāma, jo īpaši vērojot politiskās un demogrāfiskās tendences ASV). Iespējams un vēlams arī kā politiska un ekonomiska neatkarīgu valstu savienība pēc Eiropas Savienības parauga, protams, uz citu ideoloģisko vērtību un līdzdalības modeļa (atgriežoties pie atsevišķo valstu veto tiesībām) bāzes, un izdarot secinājumus, kas radīja problēmas ES pārvaldes mehānismos un ekonomiskajās iniciatīvās.

Šie jautājumi prasa plašu diskusiju, ir analizējami un diskutējami.

Austrumu un Centrāleiropas nacionāli noskaņotajiem politiķiem un kustībām būtu jābūt vadošajiem Baltijas-Melnās jūras savienības idejas nesējiem un popularizētājiem savās valstīs, jo šis ir visreālistiskākais modelis, ja vēlamies saglabāt savu nacionālo identitāti, eiropeisko kultūru, politisko neatkarību un tradicionālās vērtības. Labāku ģeopolitisko alternatīvu vienkārši nav.