Liepājas pēdas Latvijas valstiskuma tapšanā

Ir grūti tvert mirkli, kurā latvieši apzinājās sevi ne vien kā tautu ar kopīgu izcelsmi, valodu, kultūru, vēsturisko likteni, bet kā savas zemes saimniekus, kam pienākas tiesības uz savu valsti.Tomēr, vēsturnieki ir nonākuši pie viedokļa, ka latviešu tautas piederība Eiropas civilizācijai noteica loģisko ceļu uz Latvijas Republikas proklamēšanu 1918.gada 18.novembrī.

Modernā nacionālisma, etniskās, kulturālās un politiskās kopības apzināšanās pirmsākumi rodami 18.gadsimta Eiropā, bet jau 19.gadsimtā šīs idejas attīstās un izplatās tik lielā mērā, ka pilnībā maina Eiropas politisko karti un nosaka Rietumu civilizācijas tālāko virzību.

Ja līdz tam valstis veidojas ap monarhu dinastijām, tad 19.gadsimtā tautas sāk apzināties savu asiņu, valodas, kultūras kopību, un loģisks ir tālākais solis- organizēties un apvienoties savās valstīs. Eiropā sākas procesi, ko tagad apzīmē ar jēdzienu „tautiskā atmoda”, mazās tautas, kas iekļautas lielu impēriju sastāvā, ceļ prasības pēc brīvības, šur tur izceļas revolūcijas ar nacionālu raksturu, sāk šūpoties impērijas, bet galvenais- norisinās intensīvs kultūrnacionāls darbs. Tautas rada savu nacionālo ideoloģiju, formulē savu identitāti.

Šie procesi nevar neskart arī latviešus. Tie plašāku atbalsi rod 19.gadsimta otrajā pusē notiekošajā Pirmajā Atmodā jeb jaunlatviešu kustībā. Tautiskums, latviešu kultūras izkopšana, latviešu literārā valoda, rakstniecības aizsākumi, folkloras apkopošana un sistematizēšana, sava skola, pulcēšanās nacionālās biedrībās, apziņa, ka latviešiem ir savas ekonomiskās intereses, ka tautas labklājība jāceļ izglītojoties un kļūstot saimnieciski aktīvai. Šis bija laiks, kad formējās nacionālā ideoloģija.

Jaunlatviešu pēdas Liepājā:  Kurzemnieks, Liepājas ģimnāzijas 1854.gada absolvents Krišjānis Valdemārs (1825-1891)- viens no jaunlatviešu kustības aizsācējiem un galvenajiem ideologiem. Latviešu ekonomiskā patriotisma tēvs. Aicināja latviešus un igauņus pievērsties jūrniecībai un celt savu nacionālo pašapziņu un kultūru, sekmējot sabiedrisko kustību, kas vēlāk ieguva Pirmās atmodas nosaukumu. Daudz darba veicis jūrniecības popularizēšanai un tās nozīmes apzināšanai. Valdemāra nopelns ir pirmās latviešu jūrasskolas atvēršana Ainažos 1864.gadā. 

Bunkas pagasta iedzimtais, Liepājas augstākajā apriņķa skolā skolotāja tiesības ieguvušais Atis Kronvalds(1837-1875)- jaunlatvietis, dedzīgākais latviešu tautas tiesību, valodas un kultūras aizstāvis. Rakstījis mācību grāmatas, publicējis rakstus par valodniecību un pedagoģiju, izdevis savu slaveno brošūru „Nationale Bestrebungen” (Tautiskie centieni). Tā bija atbilde vācu ideologiem, kas pauda uzskatu, ka latviešiem nevar būt ne savas kultūras, ne izglītotu cilvēku, jo izglītots latvietis esot neiedomājams.Kronvalda sirdslieta bija latviešu literārās valodas izkopšana, viņš tajā ieviesis ap 100 jaunvārdu. Kronvalds latviešu valodā iedzīvinājis vārdus arods, josla, oma, ķermenis, viela, aizbildnis, apstāklis, burtnīca, dzeja, gleznot, līdzekļi, nākotne, pagātne, vēsture, vēstule, cietoksnis u.c.

Jaunlatviešu devums latviešu apziņas celšanā bija nepārvērtējams, taču šī kustība neizauga līdz politiskajam nacionālismam un idejai par neatkarīgu Latvijas valsti.

19.gadsimta nogale atpalikušajā Krievijas impērijā un tās visattīstītākajā un eiropeiskākajā Baltijas provincē iezīmējās ar strauju pāreju no feodālisma uz kapitālistisko saimniekošanu. Latvieši noslāņojās mantīgajos un trūcīgajos gan laukos gan pilsētās. Sabiedriskās rosības un politiskās aktivitātes ziņā dominē pilsētas, kaut arī lielākais tautas vairums joprojām dzīvo laukos.

Krievijas tronī kāpis imperators Aleksandrs III un viņa valdīšanas laiks iezīmējās ar smagu impērijas nekrievu tautu pārkrievošanas politiku. Jaunlatviešu kustība apsīkst un tās idejas dzīvo pārsvarā turīgākajās pilsētu latviešu aprindās. Tas ir piekāpīgs kultūrnacionālisms, kas demonstrē lojālu attieksmi pret varu un naivi cer uz reformām, kas pakāpeniski uzlabos latviešu labklājības līmeni.

Taču, latviešiem izglītojoties, un aizvien lielākā skaitā ieceļojot pilsētās, rodas jauna kustība, kas piesaista sevišķi gados jaunākos . Tā ir „Jaunā strāva” jeb Rietumeiropā modē nākušā marksisma vietējā atbalss. Marksisti tautību jautājumam lielu vērību nepiegriež, bet uz pasaules attīstību skatāsa šķiriski. Ir bagātie- apspiedēji un nabagie- apspiestie. Visu zemju nabagiem jāapvienojas, jāgāž bagāto vara, un manta jāpārdala visiem vienādās daļās. „Strādniekam nav tēvzemes!”: skan viņu lozungs. No jaunstrāvnieku inteliģences grupas izaug Latvijā lielā un ietekmīgā sociāldemokrātija.

Liepāja 19.gadsimta nogalē kļūst par rūpnieciski attīstītu ostas pilsētu. Te ir daudz strādnieku šķirai piederīgo, un sociāldemokrātija kļūst populāra. 1881.gadā Liepājā ir 29 611 iedzīvotāju, no tiem 9 344 latvieši. 1897.gadā pilsētas iedzīvotāju skaits sasniedz 64 489., bet latviešu ir 24 918. Daudz, bet tomēr mazākumā. Varā latvieši pārstāvēti vēl mazāk. Piemēram, 1878.gada pilsētas domes vēlēšanās, no 54.domnieku vietām, tikai 1. tiek latvietim.

Paradoksāli, bet tieši no nacionālās intereses noliedzošās sociāldemokrātu vides nāk latviešu politiskā nacionālisma radītāji. Viņu saknes ir Kurzemē, un izcilāko vietu ieņem dzimušais liepājnieks Miķelis Valters, un tepat netālu- Asītes pagastā dzimušais Ernests Rolavs.

Liepāja un Latvijas valstiskuma ideja: Miķelis Valters(1874-1968)- latviešu jurists, politiķis, diplomāts un sabiedrisks darbinieks, viens no Satversmes izstrādātājiem. Pirmais latviešu sabiedriskais darbinieks, kurš publiski izvirzīja suverēnas Latvijas valsts izveidošanas nepieciešamību (1903. gadā žurnālā „Proletārietis” rakstā „Patvaldību nost! Krieviju nost!”). Dzimis Liepājā, strādnieku ģimenē. Pamatizglītību guvis Liepājas Sv. Annas baznīcas elementārskolā, vēlāk Liepājas pilsētas skolā, vienlaikus bija burtliča māceklis. No 1889. gada sāka strādāt dzelzceļa darbnīcās, absolvēja Liepājas reālskolu. Aktīvi piedalījās jaunstrāvnieku kustībā, tādēļ tika politiski vajāts. Nelegāli pārgājis Krievijas-Vācijas robežu, vēlāk nokļūst Šveicē, kur kļūst par tiesību zinātņu doktoru.Kopā ar domubiedriem nodibina nacionāli orientēto Latviešu sociāldemokrātu savienību. Pēc 1918.gada 18.novembra kļūst par Latvijas pagaidu valdības iekšlietu ministru. 1919. gada oktobrī Valteru kā vienu no izglītotākajiem un Eiropu zinošākajiem latviešu politiķiem un daudzu svešvalodu pratēju iecēla par Latvijas sūtni Romā, pēc tam Parīzē. Bija viens no tuvākajiem pirmā LR ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica palīgiem, gādājot par Latvijas atzīšanu de iure un uzņemšanu Tautu Savienībā.Diplomātisko karjeru turpina visu Latvijas brīvvalsts pastāvēšanas laiku. Pēc 1940. gada Miķelis Valters dzīvoja Šveicē un Francijā, nodarbojies ar jurisprudenci un publicistiku un turpināja kalpot Latvijai kā diplomāts arī pēc tās okupācijas divdesmit astoņus gadus. Miris kā tridinieks Nicā, Francijā.

Ernests Rolavs(1874-1907) latviešu publicists un sabiedriskais darbinieks, revolucionārs. Dzimis Asītes pagastā, zemnieku ģimenē. Mācījās pagasta skolā, tad Liepājas pilsētas skolā, bet 1895. gadā pabeidza Liepājas Nikolaja ģimnāziju.Kontrabandas ceļā cariskajā Krievijā ieveda revolucionāro literatūru. Vairākkārt apcietināts, aizbēga uz Šveici, un kopā ar Miķeli Valteru dibināja nacionālo Latviešu sociāldemokrātu savienību. 1907. gadā viņš ieradās Odesā, lai kā eksterns kārtotu valsts eksāmenus tieslietās Novorosijas (Jaunkrievijas) universitātē, bet tika apcietināts. Vedot uz Liepāju, viņu pēc baronu Noldes, Ropa un Henkeļa rīkojuma piekāva un 1907. gada 18. augustā "bēgot" nošāva netālu no Grobiņas.

Nav vairs kam pajautāt, cik patiesa vai nepatiesa ir laikabiedru zīmētā leģenda, kur kādā Cīrihes krodziņā pie alus kausiem sēž latviešu politemigranti, un Miķelis Valters ar pirkstu alus putās zīmē Krievijas impērijas sadalīšanos un nākamās Latvijas valsts robežu aprises. Taču jau 1930.gadu pētījumos Miķeli Valteru diezgan pārliecinoši uzskatīja par latviešu politiskā nacionālisma izveidotāju.

Zīmīgs ir viņa 1900.gadā, laikrakstā „Latviešu strādnieks” ievietotais raksts „Iz latviešu sadzīves”. Valters polemizē ar iesūnojušajām kādreizējo jaunlatviešu aprindām, pieprasot nacionālo centienu tālāku attīstību: „Starp iesākumu [..] un tagadni ir milzīga aiza. [..] latvietis vairs nekaunējās, ka tas latvietis - šis tautiskās kustības pirmais mērķis bija sasniegts; vajadzēja iet tālāk - vajadzēja mūsu tautībniekiem prasīt latvisku tiesu, latvisku skolu, pašvaldību. Tas nenotika: mūsu nacionālistiem pietika ar to, ko tie bij sasnieguši, tie apmierinājās ar mazumiņu un atmeta domas par nacionāli autonomām iestādēm."

Liepāja un liepājnieki vēlāk ierakstīs savu vārdu Latvijas valstiskuma izveidošanas vēsturē pēc 1918.gada 18.novembra valsts neatkarības proklamēšanas akta. No 1919.gada janvāra līdz jūlijam Liepāja būs jaunizveidotās valsts galvaspilsēta. Te drukās pirmo Latvijas naudu, izdos svarīgākos rīkojumus,formēs armiju un tiks izīnītas izšķirošas Brīvības cīņu kaujas. Tepat tuvumā bojā ies pirmais nacionālo bruņoto spēku virspavēlnieks Oskars Kalpaks, un tiks izvadīts pēdējā gaitā no Sv Annas baznīcas. Taču, tas būs vēlāk, kad valsts tiks dibināta. Vispirms bija ideja, ka sava valsts nepieciešama.