Komjauniešu un nomenklatūristu tipi mūsdienu Latvijā.

Alvi Hermani citēt kļuvis populāri:) Un ir vērts. Bet, pie šīs atziņas piebildīšu, ka komjaunieša mentalitāte varbūt raksturīga tā sauktajiem liberāļiem, bet ir arī nomenklatūrista mentalitāte, kas raksturīga ierēdņu-stabilizatoru tipam, kuri tik bieži sastopami valsts pārvaldē un pašvaldībās. Šie ierēdņi-stabilizatori paši neizdomā celt gaisa pilis, un kaismīgi nebļaustās par progresu un gaišo nākotni, bet stabili sēž savās vietās, neuzdodot liekus jautājumus. Ja pie varas ir progresīvo gaisa piļu cēlāji, stabilizatori palīdzēs tās celt, iekšēji pat saglabājot skepsi. Viņi nedomā kategorijās "labi", "slikti", "taisnīgi", "netaisnīgi", "pareizi" vai "nepareizi". Kas jādara, tas jādara. Robusti, apzinīgi, centīgi jāievieš dzīvē jebkuri politiskie lēmumi.Un, nesakiet, ka viņi vienmēr ir radoši apdalīti. Nē, reizēm viņi izrāda apbrīnojamu iniciatīvu, bet nevis, lai labāk kalpotu sabiedrībai, neitralizētu debīlus lēmumus un direktīvas, bet gan, lai efektīvāk ieviestu tos dzīvē. Un, viņiem ļoti patīk dažādu institūciju izsniegti godaraksti, diplomi, un ja vēl tiek pie kāda ordeņa... Lai arī dziļākajā būtībā robusti, konjunktūru viņi jūt labi. Ar muguras smadzenēm. Un piemērojas pārmaiņām. Viņi ir stabilitātes garants, un vienlaicīgi akmens pie kājām. Okupācijas gados, ja paspēja, šie tipāži kāpa pa karjeras kāpnēm, un sistēmai brūkot veidoja tā saukto "gaišo komunistu" mugurkaulu, kas vēlāk kļuva par Latvijas valdošo kastu. Neatkarīgi no vecuma, šis cilvēku tips ir nemainīgs, viņi arī šodien veido valsts iestāžu un pašvaldību struktūru nomenklatūru.

Liepājas pēdas Latvijas valstiskuma tapšanā

Ir grūti tvert mirkli, kurā latvieši apzinājās sevi ne vien kā tautu ar kopīgu izcelsmi, valodu, kultūru, vēsturisko likteni, bet kā savas zemes saimniekus, kam pienākas tiesības uz savu valsti.Tomēr, vēsturnieki ir nonākuši pie viedokļa, ka latviešu tautas piederība Eiropas civilizācijai noteica loģisko ceļu uz Latvijas Republikas proklamēšanu 1918.gada 18.novembrī.

Modernā nacionālisma, etniskās, kulturālās un politiskās kopības apzināšanās pirmsākumi rodami 18.gadsimta Eiropā, bet jau 19.gadsimtā šīs idejas attīstās un izplatās tik lielā mērā, ka pilnībā maina Eiropas politisko karti un nosaka Rietumu civilizācijas tālāko virzību.

Ja līdz tam valstis veidojas ap monarhu dinastijām, tad 19.gadsimtā tautas sāk apzināties savu asiņu, valodas, kultūras kopību, un loģisks ir tālākais solis- organizēties un apvienoties savās valstīs. Eiropā sākas procesi, ko tagad apzīmē ar jēdzienu „tautiskā atmoda”, mazās tautas, kas iekļautas lielu impēriju sastāvā, ceļ prasības pēc brīvības, šur tur izceļas revolūcijas ar nacionālu raksturu, sāk šūpoties impērijas, bet galvenais- norisinās intensīvs kultūrnacionāls darbs. Tautas rada savu nacionālo ideoloģiju, formulē savu identitāti.

Šie procesi nevar neskart arī latviešus. Tie plašāku atbalsi rod 19.gadsimta otrajā pusē notiekošajā Pirmajā Atmodā jeb jaunlatviešu kustībā. Tautiskums, latviešu kultūras izkopšana, latviešu literārā valoda, rakstniecības aizsākumi, folkloras apkopošana un sistematizēšana, sava skola, pulcēšanās nacionālās biedrībās, apziņa, ka latviešiem ir savas ekonomiskās intereses, ka tautas labklājība jāceļ izglītojoties un kļūstot saimnieciski aktīvai. Šis bija laiks, kad formējās nacionālā ideoloģija.

Historia.lv intervija: "Liepājas arhitekts Makss Pauls Berči (1840–1...

Pirms kāda laika bija tas prieks sarunāties ar vienu īstu latviešu inteliģentu, spilgtu personību un vienkārši jauku cilvēku- Rundāles pilskungu Imantu Lancmani. Runājāmies par #Liepājas pilsētvidei nozīmīgo arhitektu Maksu Paulu Berči. Intervija tagad klausāma lielākajā Latvijas vēstures portālā historia.lv 

Cilvēki svešumā iegūst pieredzi, bet ne vienmēr tā viņus padara par labākiem un vērtīgākiem cilvēkiem...

No Alvja Hermaņa "Dienasgrāmatas". Un, es arī par to esmu domājis. Starp simtiem tūkstošu aizbraukušo ir cilvēki, kuru pieredze un enerģijas lādiņš daudzas lietas vērstu labākas, ir arī tādi, kas nokāvuši sevī latvieti, un kļuvuši par neglābjami samaitātiem "pasaules pilsoņiem". Ir tie, kas vienmēr sevī glabās rūgtumu, tie, kuri par jaunu būs jāmāca runāt latviski, ir pat tādi, kuriem aizbraucot, par laimi ir atslogoti Latvijas cietumi, un noteikti būs vienaldzīgo masa, kam tikai pasē rakstīts "latvietis". Domāju, ka Hermanis ļoti idealizē aizbraukušo potenciālu. Tāpat kā 90-to sākumā tika idealizēts vecās trimdas iespējamais pienesums. Cilvēki svešumā iegūst pieredzi, bet ne vienmēr tā viņus padara par labākiem un vērtīgākiem cilvēkiem. No sevis reti izdodas aizbēgt. Bet, pavisam noteikti, šie cilvēki te dzīvotu, audzinātu bērnus, kas runātu latviešu valodā, un aizpildītu tos robus, uz kuriem sāpīgi skatīties. Jau tā būtu pārmaiņa

Gunāra Janovska pravietiskie domugraudi

Ir divi latviešu rakstnieki, kurus varu lasīt, lasīt un pārlasīt. Anšlavs Eglītis un Gunārs Janovskis. Laikam tādēļ, ka viņu darbos varu atrast atziņas, kas man tuvas. Janovskis daudz raksta par latviešiem trimdā. Es gan neesmu bijis trimdinieks tiešā nozīmē, bet dažus gadus esmu pavadījis brīvprātīgā-piespiedu emigrācijā. Tur dzīvojot nekad neesmu centies aptaukoties, apaugt ar mantām, pienākumiem, saistībām, kļūt par savējo. No tā apzināti izvairījos, jo dzīve ārpus savas zemes man likās pilnīgi nedabisks un nenormāls stāvoklis, un šo sajūtu es apzināti uzturēju. Kautkā līdzīgi svešumā dzīvo tēli "Sōlā" un "Pār Trentu kāpj migla". Un tagad, agros brīvdienu rītos, kad normāli cilvēki guļ, atkal pārlasu šos darbus. Janovskis svu varoņu dialogos ielicis tik daudz domu, kuras būtu vērts citēt, bet es izvēlējos vienu. To, kurā viņš jau pirms 50 gadiem, Rietumeiropā dzīvodams, lieliski noraksturojis Austrumus un Rietumus, pateikdams to, kam arī es ticu: ja no Eiropas kultūras kas ir palicis, un tā vēl celsies, tad zemēs starp barbariskajiem Austrumiem, kuru robeža ir pie Zilupes, un garīgi un kulturāli izsīkušajiem Rietumiem. Tas ir #Intermarium

Intermarium jeb Baltijas-Melnās jūras valstu savienība-nākotnes ģeopolitiskā perspektīva

Retrospektīvi aplūkojot 20. un nu jau arī 21. gadsimta Baltijas un Melnās jūras telpas (turpmāk – Intermarium) vēsturi, redzam, ka šo Austrumu un Vidus-centrālās Eiropas reģionu apvienojis kopīgs ģeopolitiskais liktenis.

Kaut arī jau senākā vēsturē mūsu dzīves telpā bija radušies valstiski veidojumi ar impērisku potenciālu (Kijevas Krievzeme, Lietuvas Lielkņaziste, Polijas-Lietuvas valsts), 19.gadsimtā gandrīz visas Intermarium reģionu veidojošās tautas bija zaudējušas patstāvību, un atradās svešu impēriju – cariskās Krievijas, Vācijas un Austroungārijas pakļautībā. Vietām šī atkarība izpaudās kā vasaļa vai „mazākā brāļa” statuss (piemēram ungāriem Austroungārijas impērijas sastāvā), citur pakļautās tautas izjuta visus nebrīves spaidus – gan nacionālo, gan sociālo un saimniecisko apspiestību.  Pakļauto zemju denacionalizācija rusifikācijas vai ģermanizācijas veidolā katrā konkrētajā teritorijā varēja atšķirties savā brutalitātes pakāpē un līdzekļu izvēlē, bet visas ārējās impēriskās varas centās asimilēt Intermarium pamattautas (politiski, kulturāli, lingvistiski), iznīcinot to nacionālo lepnumu, neatkarības centienus un virknē gadījumu – pat etniskās iezīmes.