Ko es pieminēšu 16.martā

Vakar „Kurzemes Vārdā” izlasīju sēru vēsti, ka mūžībā aizsaukts leģionārs Arvīds Rozenbergs.  Viņam ritēja 90-tais mūža gads. Bagāts mūžs krietnam latvietim, kuru bija tas gods pazīt, un kopā darboties Nacionālā Spēka Savienībā.  Atcerējos bērnību. Ģimenē, tuvākos un tālākos rados bija vairāki kādreizējie Latviešu leģiona cīnītāji, arī opis. Atceros viņus vēl kā sparīgus, spēka pilnus sirmgalvjus dažādās dzimumdienās un citās ģimeniskās pasēdēšanās. Nav vairs neviena, visi aizgājuši. Citus leģionārus iepazinu vēlāk, kopīgi darbojoties Latviskas Latvijas labā. Sevišķi gribas izcelt Liepājas Nacionālo Daugavas Vanagu enerģisko organizatoru Arvedu Vītolu, vīru, kam ļoti patika būt jauniešu vidū, nododot tiem savu pieredzi un patriotisko pasaules uzskatu. Tāpat vēstures pētnieku Vili Ustubu, Viktoru Rozentālu un citus. Viņu vairs nav. Līdz ar Arvīda Rozenberga aiziešanu, nav vairs neviena paša no tiem, ko pazinu.

Medības nav slepkavošana. Un otrādi.

Neesmu ne liberasts, ne vegāns, ne arī medību pretinieks, bet tas tracis ap nošauto lūšu mammu un sekojošo plātību internetā, man izraisa sekojošas pārdomas: 
- Cilvēki dodas medībās, lai iegūtu pārtiku, lai regulētu procesus dabā (neproporcionāli nesavairotos sugas, kas var apdraudēt citu sugu pastāvēšanu), lai aizstāvētu savus laukus un ganāmpulkus no plēsējiem un postītājiem. Man tie liekas ļoti saprotami un noteiktās situācijās arī nepieciešami motīvi. 
Ko es nesaprotu un nesapratīšu, tas ir zvēru šaušana bez vajadzības, tikai dēļ izklaides.
Un, lai atvaino dāmas, bet es esmu visai konservatīvs savos uzskatos par tradicionālajām dzimumu lomām, un uzskatu, ka karošana un medības ir vīriešu nodarbe un aicinājums (vismaz cilvēku pasaulē), pie kā sievietēm būtu jāķeras vien ārkārtējās situācijās. Ja sieviete gūst baudu no šādām izklaidēm, man tas nešķiet normāli. Un skandalozo popularitāti ieguvušā foto ievietošanu publiskai apskatei, uzskatu labākajā gadījumā par lielu bezgaumību, lai neteiktu vairāk.

Pazīt savējos

Vakar biju Rīgā. Valsts svētki, 18.novembris. Laiks pelēcīgs, drūms, un tik pat drūma pati pilsēta. Varbūt Vecrīgā uzstrādītas kādas svētku dekorācijas, bet tur nebiju. Toties pilsētas centrā (Barona, Lāčplēša, Čaka ielās) no svētku sajūtas ne miņas. Tukšas dzertuves ar dārdošu krievu popsu, pakistāniešu kebabnīcas, un brīvdienā slēgtas rietumu humpalu bodes. Par svētkiem kaut cik atgādināja vien obligāti izkaramie karogi, un pat tie ne visur.
Bet visā šajā pilsētvides pelēcībā, sirdi sasildīja tie daudzie cilvēki, kas savu apģērbu bija rotājuši ar sarkanbaltsarkano lentīti. Viņi ienesa svētku sajūtu pelēcībā.

Novebra otrās nedēļas nogale

Lāčplēša diena- man nozīmīgi svētki, jo vecvectēvi bijuši strēlnieki un piedalījušies Brīvības cīņās. Vienu no viņiem, no kura cīņu gaitām saglabājušās fotogrāfijas, varēs apskatīt arī Liepājas Muzeja ekspozīcijas "Liepāja okupāciju režīmos" rīkotajā tematiskajā izstādē.  Uzzināju arī, ka no manas sievas dzimtas nākušais virsletnants Roberts Radziņš 1919.gadā bijis Liepājas Karostas komendants, 14.novembrī kritis kaujā pret bermontiešiem, un apbedīts Liepājas Ziemeļu kapos.

Kāpēc Donalds Tramps? Jeb mana personiskā trampisma anatomija.

Kāpēc esmu ieinteresēts ASV prezidenta vēlēšanās? Tāpēc, ka tā ir lielvara, kas neapšaubāmi kontrolē politiskos un ekonomiskos procesus lielākajā pasaules daļā. Arī Latvijā. Mēs esam brīvprātīgi ASV vasaļi apmaiņā pret militārās drošības garantijām, lai tiktu pasargāti no absolūti neprognozējama un bīstama kaimiņa austrumos. Par to mēs maksājam meslus- atbalstām ASV ģeopolitiskās,  ekonomiskās intereses, demonstrējam lojalitāti viņu vērtībām un integrējam tās savā kultūrtelpā.  Daudz par daudz, bet tā jau ir pašu lokanā mugurkaula vaina. Viņu intereses un vērtības bieži vien ir pretējas mūsējām, un mēs tās norijam kā rūgtas zāles, kas šķietami nepieciešamas, lai amerikāņu armija trauksmes gadījumā nāktu mūs sargāt. Teiksim tieši- mēs izvēlējāmies rāpot, lai nebūtu beigti, un laikam tā ir pareiza izvēle, jo no rāpus stāvokļa vienmēr pastāv iespēja piecelties, bet ja esi beigts, tad: āmen!

Komjauniešu un nomenklatūristu tipi mūsdienu Latvijā.

Alvi Hermani citēt kļuvis populāri:) Un ir vērts. Bet, pie šīs atziņas piebildīšu, ka komjaunieša mentalitāte varbūt raksturīga tā sauktajiem liberāļiem, bet ir arī nomenklatūrista mentalitāte, kas raksturīga ierēdņu-stabilizatoru tipam, kuri tik bieži sastopami valsts pārvaldē un pašvaldībās. Šie ierēdņi-stabilizatori paši neizdomā celt gaisa pilis, un kaismīgi nebļaustās par progresu un gaišo nākotni, bet stabili sēž savās vietās, neuzdodot liekus jautājumus. Ja pie varas ir progresīvo gaisa piļu cēlāji, stabilizatori palīdzēs tās celt, iekšēji pat saglabājot skepsi. Viņi nedomā kategorijās "labi", "slikti", "taisnīgi", "netaisnīgi", "pareizi" vai "nepareizi". Kas jādara, tas jādara. Robusti, apzinīgi, centīgi jāievieš dzīvē jebkuri politiskie lēmumi.Un, nesakiet, ka viņi vienmēr ir radoši apdalīti. Nē, reizēm viņi izrāda apbrīnojamu iniciatīvu, bet nevis, lai labāk kalpotu sabiedrībai, neitralizētu debīlus lēmumus un direktīvas, bet gan, lai efektīvāk ieviestu tos dzīvē. Un, viņiem ļoti patīk dažādu institūciju izsniegti godaraksti, diplomi, un ja vēl tiek pie kāda ordeņa... Lai arī dziļākajā būtībā robusti, konjunktūru viņi jūt labi. Ar muguras smadzenēm. Un piemērojas pārmaiņām. Viņi ir stabilitātes garants, un vienlaicīgi akmens pie kājām. Okupācijas gados, ja paspēja, šie tipāži kāpa pa karjeras kāpnēm, un sistēmai brūkot veidoja tā saukto "gaišo komunistu" mugurkaulu, kas vēlāk kļuva par Latvijas valdošo kastu. Neatkarīgi no vecuma, šis cilvēku tips ir nemainīgs, viņi arī šodien veido valsts iestāžu un pašvaldību struktūru nomenklatūru.

Liepājas pēdas Latvijas valstiskuma tapšanā

Ir grūti tvert mirkli, kurā latvieši apzinājās sevi ne vien kā tautu ar kopīgu izcelsmi, valodu, kultūru, vēsturisko likteni, bet kā savas zemes saimniekus, kam pienākas tiesības uz savu valsti.Tomēr, vēsturnieki ir nonākuši pie viedokļa, ka latviešu tautas piederība Eiropas civilizācijai noteica loģisko ceļu uz Latvijas Republikas proklamēšanu 1918.gada 18.novembrī.

Modernā nacionālisma, etniskās, kulturālās un politiskās kopības apzināšanās pirmsākumi rodami 18.gadsimta Eiropā, bet jau 19.gadsimtā šīs idejas attīstās un izplatās tik lielā mērā, ka pilnībā maina Eiropas politisko karti un nosaka Rietumu civilizācijas tālāko virzību.

Ja līdz tam valstis veidojas ap monarhu dinastijām, tad 19.gadsimtā tautas sāk apzināties savu asiņu, valodas, kultūras kopību, un loģisks ir tālākais solis- organizēties un apvienoties savās valstīs. Eiropā sākas procesi, ko tagad apzīmē ar jēdzienu „tautiskā atmoda”, mazās tautas, kas iekļautas lielu impēriju sastāvā, ceļ prasības pēc brīvības, šur tur izceļas revolūcijas ar nacionālu raksturu, sāk šūpoties impērijas, bet galvenais- norisinās intensīvs kultūrnacionāls darbs. Tautas rada savu nacionālo ideoloģiju, formulē savu identitāti.

Šie procesi nevar neskart arī latviešus. Tie plašāku atbalsi rod 19.gadsimta otrajā pusē notiekošajā Pirmajā Atmodā jeb jaunlatviešu kustībā. Tautiskums, latviešu kultūras izkopšana, latviešu literārā valoda, rakstniecības aizsākumi, folkloras apkopošana un sistematizēšana, sava skola, pulcēšanās nacionālās biedrībās, apziņa, ka latviešiem ir savas ekonomiskās intereses, ka tautas labklājība jāceļ izglītojoties un kļūstot saimnieciski aktīvai. Šis bija laiks, kad formējās nacionālā ideoloģija.