Eiropa, kuru mēs pamazām zaudējam...

Jo tālāk iet destruktīvie procesi, ko apzīmē ar vārdiem “globalizācija” vai “internacionalizācija”, jo lielākas bažas ikviens latvietis izjūt par savu, savu bērnu un, protams, arī savas zemes nākotni. Un mēs, latvieši, savās bažās neesam vieni, līdzīgu satraukumu pauž arī citu Eiropas tautu apzinīgākie pārstāvji, kas vienaldzīgi nespēj pieņemt to bēdīgo likteni, ko visai Eiropai ir sagatavojuši tie bezdzimtenes kosmopolīti, kuri šodien lemj pasaules tautu likteņus. Runa ir par masīvo imigrācijas procesu, kas ne vien netiek pienācīgi kontrolēts, bet tieši pretēji- visos iespējamos veidos veicināts. Nekontrolēto migrācijas procesu rezultātā, Eiropā ir ieceļojuši miljoniem nēģeru, aziātu, arābu un citu eiropiešiem svešu rasu piederīgie. Daudzu Eiropas valstu pilsētās izveidojušies specifiski, dažādu imigrantu grupu blīvi apdzīvoti kvartāli, kuros zeļ noziedzība, dzīve norisinās pēc sev vien raksturīgiem likumiem, un, kuros baltajiem vispār labāk nespert kāju iekšā, ja negrib tikt piekauti, aplaupīti vai sliktākajā gadījumā pat nogalināti. Nerunāsim nemaz par pārējo, ir skaidrs, ka vidējais rietumeiropietis, lai kā arī to vēlētos, nekur vairs nevar izvairīties no saskarsmes ar tumšādainajiem ieceļotājiem, kas kā parazīti masveidā apsēduši Eiropu labākas dzīves meklējumos, protams, uz eiropiešu rēķina. Viņi redzami, ne vien televīzijas ekrānos, bet arī pilsētu ielās, veikalos, kafejnīcās, klubos un mācību iestādēs. Neviens nevar eiropietim garantēt, ka kādu dienu kaimiņos viņam neapmetīsies tikko no Marokas ieradusies trokšņaina musulmaņu ģimene, kas turpat dzīvoklī arī noturēs baismīgus reliģiskus rituālus, tāpat neviens arī negarantēs, ka darba devējs neatlaidīs viņu no darba, un viņa vietā nepieņems jaunu vjetnamieti, kas gatavs darīt to pašu darbu par divkārt zemāku samaksu, viņš nav arī drošs, ka kādu vakaru, atgriežoties mājās, pa ceļam viņam laupīšanas nolūkos neuzbruks bariņš melnādainu puišu. Tāda ir Rietumeiropas nepatīkamā dzīves realitāte jau šodien un atliek tikai ar šausmām gaidīt, kas notiks jau tuvākajā nākotnē, jo ieceļotāju skaits Eiropā ar katru gadu kļūst aizvien lielāks un Eiropas Savienībā valdošā plutokrātu un politikāņu elite nedara pilnīgi neko, lai to apturētu, bet, tieši pretēji, veicina aizvien jaunu migrantu ordu ieceļošanu. Eiropa, kas sastāv no nacionālām un neatkarīgām valstīm, strauji iet bojā. Un bojā, svešu rasu masveida ieceļošanas dēļ, tā iet bojā arī kā baltās rases kristiešu apdzīvota zeme. Pēdējā laikā aizvien jūtamākas šīs tendences kļūst arī Latvijā. Nevar vairs iebāzt galvu smiltīs un teikt: tas viss ir tālu un mūs neskar. Mūs tas skar vistiešākajā veidā, un skars ar katru jaunu gadu aizvien jūtamāk. Baidos, ka šo triecienu mūsu daudz cietusī tauta varētu arī nepārdzīvot(jāņem vērā, ka jau šobrīd Latvijā no iedzīvotāju kopskaita, sveštautieši sastāda~40%) un nākotnes mulatu, metisu un krievvalodīgo apdzīvotajā tagadējā Latvijas teritorijā tikai vēstures avoti stāstīs, ka šī kādreiz bijusi latviešu zeme. Jaunā pasaules kārtība bez tautām un valstu robežām

Jau tālā senatnē, dažādās sabiedrībās, to bagātākie un ietekmīgākie pārstāvji pulcējušies dažādās neformālās, nereti pavisam slepenās apvienībās, brālībās, lai kopīgi apspriestu un izstrādātu dažādus rīcības modeļus kā sargāt savas kopīgās intereses, vairotu un nostiprinātu savu varu pār masām. Izstrādātu teorijas, kā organizēt saimniecisko un politisko dzīvi tā, lai tā vislabāk atbilstu viņu kolektīvajām interesēm. Jaunajos laikos par tipisku šādu noslēgtu, slepenu organizāciju tipu kļuva masonu ložas, kurās apvienojās lielie kapitālisti un viņu dāsni atalgotie intelektuāļi, kas kopīgiem spēkiem vērpa dažādas politiskas intrigas, sazvērestības un izstrādāja dažādas teorijas par nākotnes sabiedrības uzbūvi. Tas viss dēļ varas, dēļ ietekmes un naudas. Mūsdienās nekas nav mainījies, sazvērestības tīkls tikai ir pilnveidots līdz perfekcijai. Nav noslēpums, ka visi pasaules ietekmīgie- oligarhi, viņu finansētie politikāņi, ekonomisti, intelektuāļi, ietekmīgie žurnālisti (zīmīgi, ka ļoti liela viņu daļa ir ebreji) ir apvienojušies dažādos slepenos un pusslepenos klubos, biedrībās un organizēti lemj par pasaules kārtību un cilvēku likteņiem, protams, saskaņā ar sev vien zināmiem plāniem. “Mazā cilvēka” iespējas ietekmēt globālos politiskos procesus līdzinās nullei, viss tiek izlemts bez mums, slepenās apspriedēs, neprasot mūsu domas, mēs par visu uzzinām tikai no oligarhiem piederošu avīžu slejām un televizoru ekrāniem, protams, atbilstošā interpretācijā. Ko vajag mūsu pasaules varenajiem, uz ko viņi iet? Kāpēc pasaules kārtība, veidota saskaņā ar viņu vīzijām, ir tāda, kāda tā ir, reizēm tik neizprotama , neloģiska un pat šausminoša, vienkāršā cilvēka veselīgajai, dabiskajai pasaules uztverei? 1)Viņiem vajag sagraut valstu robežas, jo valstu robežas ir šķērslis brīvai kapitāla kustībai, bet mūsdienās kapitāls vairs nav nacionāls, tas ir pilnīgi kosmopolītisks. Lielajām korporācijām nav nekādu robežu, tās izplešas pa visu pasauli lēta darbaspēka un noieta tirgu meklējumos, tāpat arī tiecoties izmantot dažādās pasaules valstīs iegūstamos vērtīgos dabas resursus. Valstu robežas(līdz ar to nacionāla ekonomiskā politika, protekcionisms, nodokļi utt.) ir liels traucēklis starptautiskā kapitāla neierobežotās izplešanās centieniem. Viņu interesēs ir tās pakāpeniski noārdīt un pārvērst pasauli par vienotu, globālu tirgu ar vienotu pārvaldi(Eiropas Savienība ir tikai viens solis ceļā uz šo baismīgo galamērķi). 2)Viņi ir ieinteresēti gūt maksimālu peļņu, tajā pat laikā samazinot ražošanas izmaksas. Eiropā, kurā ir koncentrētas lielākās ražotnes un citi nozīmīgākie uzņēmumi, bet darbaspēks nebūt nav lēts, viņu interesēs ir iepludināt pēc iespējas vairāk migrantus no nabadzīgajām Āfrikas un Āzijas valstīm, kas gatavi izpildīt to pašu darbu par daudz mazāku samaksu. Un viņus nebūt neuztrauc kā masveida imigrācija ietekmē Eiropu, graujot eiropiešu nacionālo, rasisko un kulturālo identitāti. 3)Jāiznīcina tradicionālā sabiedrība, nacionālās jūtas, patriotisms, dievbijība. Jo tautas, kurās stiprs ir nacionālisms un valda patriotiskais gars vienmēr aizstāvēs savas un savas valsts intereses, neļaus starptautiskajai plutokrātijai sevi izmantot un iznīcināt savas valsts neatkarību, pasaules kapitāla interešu vārdā. Tādēļ eiropiešu tautu nacionālisms ir jāiznīdē, kas tiek darīts nemitīgi sludinot kosmopolītismu, internacionālismu, multietnisku un multikulturālu sabiedrību, toleranci, pārprastas cilvēktiesības utt. Arī šajā nolūkā tiek veicināta imigrācija un starprasu attiecības, lai sajauktu un tādā veidā degradētu tautas. Lai eiropiešu bērni jau no mazotnes aprastu ar situāciju, ka viņi vairs nav dzimtās zemes saimnieki un, ka viņu tumšādainajiem vienaudžiem (migrantiem un viņu pēctečiem) Eiropā ir tādas pašas tiesības, un arī izaugtu ar šādu izkropļotu apziņu. Viss tiek darīts, lai cilvēkus izaudzinātu par bezsakņu un bezdzimtenes kosmopolītiem, ieaudzinātu viņos kroplu apziņu, ka tādām lietām kā tautība, rase, dzimtā valoda, tēvzeme nav nekādas nozīmes. Pasauli, kas sastāvēs nevis no tautām un valstīm, kuru apdzīvos beztautības un bezdzimtenes cilvēkveidīgi radījumi pasaules varenajiem būs daudz vieglāk pārvaldīt, un uz to viņi mērķtiecīgi arī virzās.

Kā latvieši 1919. gada novembrī sargāja Liepāju

Lāčplēša diena 11.novembrī iedibināta par godu izšķirošajai, pie Rīgas notikušajai Latvijas armijas uzvarai pār avantūrista Bermonta (Pinkusa Bermana) krievu-vācu monarhistu spēkiem, kas līdz ar boļševikiem bija drauds Latvijas neatkarībai. Vienlaicīgi niknas kaujas pret bermontiešiem tika izcīnītas arī Liepājā. 1919.gadā Liepājā dzīvoja tikai 51.tūkstotis cilvēku. No tiem, gandrīz kā tagad, 52% latviešu. Uz viņu pleciem nācās cīņu smagums, aizstāvot Liepāju no krievu-vācu iebrucējiem. Trūka bruņojums, pilsētas sardzē bija jāstājas strādniekiem un studentiem, jo arī karavīru bija par maz.

Liepājnieki par dzīvību

Latvijai aizvien dziļāk slīgstot demogrāfiskajā bedrē, politiķi beidzot vairāk sākuši runāt par tautas izdzīvošanas jautājumiem dažādos griezumos, un beidzot sākusies arī diskusija par tādu samilzušu, bet līdz šim publiskajā telpā nepiedodami noklusētu jautājumu kā milzīgais izdarīto abortu skaits valstī. Tā kā dzimstības rādītāji patiesi ir katastrofāli, un mākslīgi izdarīto abortu skaits ir nesamērīgi liels, tie, kurus satrauc latviešu tautas pastāvēšana nākotnē, aizvien aktīvāk cenšas panākt izmaiņas likumdošanā, lai samazinātu mākslīgi veikto abortu skaitu, kā arī dažādos veidos uzrunāt sabiedrību, runājot par izdarītā aborta nevēlamajām sekām gan uz katras sievietes veselību, gan arī sabiedrību kopumā. Viens no veidiem ir arī sociālā kampaņa „Par dzīvību”, kā ietvaros dažādās vietās tiek izvietoti plakāti, kuros redzami sabiedrībā atpazīstami cilvēki, kas aicina topošās māmiņas izšķirties saglabāt bērniņu. Nu jau kādu laiku šos plakātus var apskatīt arī liepājnieki. Arī Liepāja izmirst, arī mūsu pilsētā mātes miesās ik gadu tiek nonāvētas simtiem jauno dzīvību. Un, arī pie mums ir institūcijas un godprātīgi cilvēki, kurus situācija šajā jomā satrauc, un, kas savu iespēju robežās cenšas ko darīt mūsu visu nākotnes labā. Ar viņiem arī runājām un lūdzām padalīties viedoklī. Statistikas avoti vēsta, ka 2011.gadā visā valstī kopumā reģistrēti 18 331 jaundzimušie, kas ir rekordzems rādītājs. Zemākais visā neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas vēsturē. Savukārt kopējais mākslīgi pārtraukto grūtniecību jeb izdarīto abortu skaits ir 7089.

Liepājas jūrniecības koledža, kurā diskriminē latviešus

Kādu dienu pavisam nejauši sanāca saruna ar kādu Liepājā praktizējošu ārsti. Vārds pa vārdam, un saruna nonāk līdz viņas dēlam, kurš bija mācījies Liepājas jūrniecības koledžā, bet pēc laika no skolas izstājies, un devies strādāt uz Lielbritāniju. Jautāta, kādēļ dēls nav turpinājis mācības, saņemu atbildi: nemācējis pietiekami labi krieviski, bet skolā mācību procesā ļoti daudz tiekot izmantota krievu valoda. Uzzinu, ka ne jau viņas dēlam vienīgajam bijusi problēma ar nespēju normāli mācīties dēļ krievu valodas nezināšanas, kopā ar viņu aizgājuši arī citi latviešu puiši no lauku novadiem, kas krievu valodu nav pratuši. Sāku interesēties, kā tas ir iespējams valsts finansētā koledžā, kas ir akreditēta kā mācību iestāde, kurā visa mācību viela tiek mācīta valsts valodā. Vispirms griezos pie Jūrniecības koledžas bijušajiem audzēkņiem, kuri atzīst, ka krievu valodas dominante mācību procesā patiešām eksistē. Kāds puisis, kurš vēlējās palikt anonīms, cita starpā, man raksta: „Sveiks. Es patiešām aizgāju no Jūrasskolas dēļ krievu valodas nelikumīgā pielietojuma stundu laikā. Daudzi skolotāji runāja krieviski un pat teica mājasdarbus krieviski, līdz ar to nesapratu ko stundu laikā apspriež un protams, reizēm pat nezināju kāds mājasdarbs. Tas ietekmēja manas atzīmes. Es no krievu valodas maz saprotu jo mācos tikai angļu un vācu valodu. Visi skolotāji nerunāja krieviski, piemēram : -Latv.val un literatūrā -Jūras ceļu ģeogrāijā (bet ja krievi kko nesprata, tad viņiem paskaidroja krieviski) -Sportā Vairāk arī neatceros, kur runātu ar mēru krievu valodā, pārējās daudz runāja krievu valodā” Cits bijušais skolas audzēknis no latviska Kurzemes piejūras pagasta saka: „Es jūtos apmānīts, jo stājoties jūras skolā man neienāca prātā, ka būs jāmācās krieviski. Līdz tam vispār nepratu krievu valodu. Būtu zinājis uz ko eju, būtu jau savlaicīgi sācis to apgūt” Viņš esošajā situācijā vaino Jūrniecības koledžas administrāciju, kas neinformējot topošos audzēkņus par to, kas viņus sagaida un uzskata, ka koledžas mājaslapā būtu jāievieto informācija, kas topošajiem audzēkņiem liktu savlaicīgi gatavoties tam, ka būs jāmācās daļēji krievu valodā.

Liepājnieks bez kompromisiem

Piketējam pret cionistu lobiju bezkaunīgajām izdarībām

Domes kuslā cīņa ar divvalodību Liepājā

Nu pat pēc promaskaviskā „Saskaņas centra” Liepājas domes deputāta Romāna Miloslavska ierosmes, Liepājas domes deputāti no pilsētas budžeta līdzekļiem 1296. latus piešķīruši, lai pilngadīgajiem, Liepājā dzīvojošajiem latviešu valodas nepratējiem mācītu latviešu valodas pamatus. Pilsētas mēra vietniece Silva Golde (Liepājas partija) sola, ka tas būs tikai sākums, un, ja mācības izdošoties, pašvaldība arī turpmāk finansiāli atbalstīšot līdzīgus projektus. Ko lai saka par šādu lēmumu? Nevienam, protams, nav nekāds noslēpums, ka divdesmit vienu gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, valsts lielākajās pilsētās, tajā skaitā Liepājā, joprojām ir aktuālas okupācijas gados īstenotās kolonizācijas un pārkrievošanas sekas un latviešiem nelabvēlīga etniskā situācija. Neskatoties, ka Satversmē latviešu valoda nostiprināta kā vienīgā valsts valoda, un pastāv Valsts valodas likums, neoficiāli praksē eksistē divvalodība. Liepājas mikrorajonos krievu valoda dzirdama biežāk nekā latviešu, pilsētā joprojām dzīvo cilvēki, kuri turklāt nereti šeit ir dzimuši, bet latviski nerunā, jo neprot, vai, vēl sliktāk, prot, bet nerunā principiāli aiz nicinājuma pret zemi, kurā dzīvo. Nav nekādu šaubu, ka mūsu visu interesēs ir latviska pilsētvide un iespējami liels latviski protošo un runājošo liepājnieku īpatsvars, taču tas ir panākams konsekventi rūpējoties, lai pašvaldības un arī privātajā sektorā konsekventi tiktu ievērota pastāvošā likumdošana valsts valodas jomā. Pastāv arī tāda institūcija kā „Valsts Valodas centrs”, kura funkcijās ietilpst kontrole pār Valsts Valodas likuma izpildi, un vainīgo sodīšana pārkāpumu gadījumos. Liepājas domei ir visas iespējas aktīvi sadarboties ar šo institūciju, lai garantētu, ka ikviens liepājnieks privātajā sektorā tiks apkalpots latviešu valodā un uzņēmumos darba valoda būs latviešu. Tāpat ir pašvaldības uzņēmumu tīkls, kurā ir iespējas noteikt stingras valsts valodas zināšanu prasības visiem darbiniekiem sākot ar sētnieku vai apkopēju. Tāpat pašvaldības iestādēs būtu iespējams ieviest saskarsmes ētiku, kas prasītu, lai ierēdnis ar krievvalodīgo apmeklētāju konsekventi sazinātos valsts valodā, nevis pakalpīgi pārietu uz krievu valodu kā „ērtāk”. Tiesa, lai šādu pieeju īstenotu, mums būtu nepieciešams patriotiskāku un latviski domājošu deputātu sastāvs domē. Nav runa par agresīvu vēršanos pret cittautiešiem, taču neapšaubāmi ir nepieciešams stimuls, kas latviski neprotošajiem liktu valodu apgūt, bet tiem, kas to nevēlas darīt principiāli- piespiestu lietot. Un, vislabākais stimuls ir radīt apstākļus, kas cilvēkam liek apzināties, ka bez latviešu valodas zināšanām Liepājā nekādi neiztikt. Bet, nekādi nevar būt pieņemama situācija, ka pašvaldībai būtu jātērē nodokļu maksātāju līdzekļi, atraujot tos trūkumcietējiem, invalīdiem un bāreņiem, lai finansētu latviešu valodas mācīšanu tiem, kas ir pārāk slinki vai aprobežoti, lai paši aptvertu, ka dzīvojot Latvijā, latviešu valodu zināt ir pienākums, un to iemācīties ir pašu interesēs, lai varētu pilnvērtīgi šeit dzīvot un strādāt.

Alkatība un nekaunība

Jau kārtējo reizi mākslīgi aktualizēts t.s. ebreju īpašumu jautājums, kad kāda mistiska, tikai 2003.gadā dibināta sabiedriska organizācija, kas sevi nosaukusi par „Latvijas Ebreju kopienu” pieprasa no valsts desmitiem miljonu vērtus nekustamos īpašumus, kas pirms Otrā pasaules kara piederējuši dažādām Latvijas ebreju organizācijām, vai, ja nav iespējams nodot šīs organizācijas rīcībā konkrētus īpašumus, tad naudas kompensāciju, atbilstoši šā laika nekustamo īpašumu tirgus cenām. Pazīstamais advokāts Andris Grūtups šīs aktivitātes vērtē ar diviem visnotaļ trāpīgiem vārdiem: „alkatība un nekaunība”. Kādēļ tā? Neliels ieskats šīs, dažu veiklu ebreju darboņu iecerētās afēras būtībā. Pirmkārt, uzreiz pēc mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas, 90-tajos gados sākās tā sauktais denacionalizācijas process, un līdz 1940-tajam gadam kādam piederējušo īpašumu mantinieki, nešķirojot tos pēc tautības, varēja atgūt senčiem piederējušos īpašumus. To varēja arī reliģiskās draudzes, tajā skaitā arī jūdaisti. Un, tas tika darīts. Tagad, kad īpašumu denacionalizācijai paredzētais termiņš ir beidzies jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, nevienam pat prātā neienāk kaut ko prasīt no valsts. Izņēmums ir vienīgi ebreji, kuru pašreizējo aktivitāšu absurdumu advokāts Grūtups komentē šādi: „Lai atdotu ebrejiem t.s. viņu īpašumus, vajag pieņemt jaunu likumu, kas paredz, ka ebreji ir izredzētā tauta un ka viņiem ir lielākas tiesības nekā latviešiem, krieviem vai jebkurai citai tautai, kas te dzīvo.” Turklāt, ja papētām notikušos procesus, mūsu valsts jau tā pret ebrejiem ir izturējusies kā pret „izredzētajiem”, izrādot tādu iztapību, kādu nav baudījusi neviena cita etniska grupa, ieskaitot zemes saimniekus latviešus. Piemēra pēc, denacionalizācijas procesa laikā tika ievērots princips, ka netiek atgriezti pirms okupācijas laika pastāvējušo laicīgo sabiedrisko organizāciju īpašumi. Un, gluži pamatoti, jo pastāvēja risks, ka dažādas afēristu grupas masveidā dibinās biedrības ar pirmsokupācijas laiku nosaukumiem, pievāks īpašumus, un pēc tam tos vienkārši pārdos vai citādi izsaimniekos. Ebreju interešu lobiji tomēr sev panāca īpašu izņēmumu, un kopumā, pēc Grūtupa aplēsēm, viņi no valsts ieguvuši jau kādus 30 īpašumus. 90. gadu sākumā Ebreju kultūras biedrībai tika piešķirta ēka Rīgā, Skolas ielā 6. Daugavpilī ar domes atbalstu ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas. Liepājā ebreji atguva pirmskara ēku Kungu ielā. 1992. gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība Bikur Holim, kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu. Tās filiālei Žēlsirdīgās māsas tika atdota bijušās sieviešu slimnīcas ēka. Taču ar to nepietika. Latvijas valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Lubavič pamatskolu, ko finansē valsts. 1998. gadā Latvijas Universitātē tika nodibināts Jūdaistikas studiju centrs.2001. gadā akreditēja muzeju Ebreji Latvijā, kas sāka saņemt valsts finansējumu. Jautāsim, par kuru citu mazākumtautību valsts vēl izrāda tādas rūpes? Ir sakāmvārds, ka apetīte augot līdz ar ēšanu. Tieši to var attiecināt uz „Latvijas Ebreju kopienas”, ārpus valsts likumdošanas, tiesiskuma un ētikas normām izvirzīto prasību, nodot šīs sabiedriskās organizācijas rīcībā nu jau veselus 270 nekustāmos īpašumus. Pēc būtības šī prasība ir aicinājums vienu etnisku grupu stādīt pāri likumam, un pārējos Latvijas iedzīvotājus diskriminēt pēc rases vai etniskām pazīmēm, un, nudien politiski nekorekta šķiet valsts augstāko amatpersonu ielaišanās diskusijā par šo absurdu, neskatoties, ka ministru kabinetu rotā viedi vārdi, kuriem būtu jāizsaka valsts likumdošanas pamatprincipi: „Viens likums, viena taisnība visiem”. Un, vēl dažas replikas un retoriski jautājumi? Vai nešķiet dīvaini, ka labu laiku pēc denacionalizācijas procesa pabeigšanas, 2003.gadā pēkšņi paceļas šī prasība pēc ebreju īpašumiem, un tā brīnumainā kārtā sakrīt ar to, ko saucām par nekustāmā īpašuma burbuli, jeb ļoti strauju nekustāmā īpašuma tirgus cenu pieaugumu? Turklāt, būsim atklāti, pēc Padomju Savienības sabrukuma ļoti daudzi no šiem īpašumiem bija ļoti bēdīgā tehniskā stāvoklī, un šajos gados valsts un pašvaldības tajos paspēja ieguldīt visai ievērojamus līdzekļus, ievērojami paceļot īpašumu vērtību, un padarot tos par visai iekārojamiem kumosiem. Interesanti šķiet arī kāda ir šīs „Latvijas ebreju kopienas”, kuru pa saviem 90%, ja ne vēl vairāk, veido okupācijas laikā no Mogiļevas, Taškentas, Birobidžanas un tamlīdzīgiem PSRS nostūriem iebraukušie krievvalodīgie padomju ebreji, tiesiskā, jā arī garīgā, kulturālā un morālā saikne ar pirmskara Latvijas ebrejiem? Tīri cilvēciski, nu kā galvenais īpašumu prasītājs, Baltkrievijas ebrejs, „Rietumu bankas” īpašnieks Arkādijs Suharenko, kurš nav spējis apgūt pat latviešu valodu, var pretendēt uz šo mantojumu, kuram ir ne vien mantiska, bet arī nozīmīga kultūrvēsturiska vērtība? Nesen nācās iet garām vēsturiskajai Liepājas ebreju kapsētai, kas atrodas blakus Līvas kapiem. Paveras pabriesmīgs skats. Kapsēta aizaugusi, nekopta, greznie jūdu kultūru simbolizējošie kapu pieminekļi un obeliski vietām apgāzušies, un visur pretī dveš pamestības elpa. Nevienu tie neinteresē, kopēju nav. Bet, kā? Kur tad ir tie ebreji, kas tik pašaizliedzīgi rūpējas par savu kopienu un Latvijas ebreju mantojumu, un savos kompensāciju sarakstos iekļāvuši arī vairākus greznus Liepājas vēsturiskā centra namus? Te nu gluži negribot rodas arī atbilde: kapsēta nav īpašums, ko var pārdot, izīrēt vai veikt citas saimnieciskās darbības… Alkatība un nekaunība, citus vārdus grūti atrast, lai raksturotu to, ko daži afēristi, reketieru centīgām metodēm cenšas izdarīt ar mūsu valsti.

Latvieši- izmirstoša tauta! Ko darīt?

Valsts pirmās amatpersonas demogrāfiju pasludinājušas par prioritāti, taču, manuprāt nedara neko praktisku lietas labā. Kādēļ par to jāsatraucas, kas notiek ar latviešiem, kādā demogrāfiskajā situācijā esam, par to visu turpmāk.

Reti kura tauta divdesmitajā gadsimtā ir tik smagi cietusi, un zaudējusi tik daudz dzīvā spēka, kā latvieši. Pirmā Pasaules kara upuri, un tam sekojošās bēgļu gaitas, kas uz Krieviju aizved teju miljonu toreizējās Latvijas iedzīvotāju (tikai no Kurzemes-404 000!), no kuriem liela daļa gan atgriežas, bet vēl 1926.gadā toreizējā Padomju Savienībā mīt 151 410 latvieši. Desmit gadus vēlāk, staļinisma valsts terora kulminācijā, tautība „latvietis” nozīmē gandrīz drošu nāvi, jo pret turienes latviešiem tiek īstenots genocīds dēļ etniskās piederības, un gandrīz visi latvieši tiek iznīcināti. Tiem, kam laimējas izdzīvot, pārkrievojas, vai nu aiz bailēm, vai dabiskās asimilācijas ceļā. Nākamā demogrāfiskā katastrofa skar Latvijas latviešus līdz ar 1940.gadā notikušo komunistisko okupāciju, kad viena gada laikā tiek noslepkavoti vairāki tūkstoši mūsu tautai piederīgo, un vairāki desmiti tūkstoši- izsūtīti uz staļinistu nāves nometnēm Iekškrievijā. Nogalināto, izsūtīto, bez vēsts pazudušo bilance ir 34 250. Pēc tam, 1949.gadā padomju okupanti lopu vagonos uz Sibīriju deportē vēl 42 133 cilvēku. Daudzi, jo sevišķi bērni, iet bojā grūtajos ceļa apstākļos un verdzībai līdzīgajos piespiedu darbos, daudzas ģimenes neatgriežas. Otrajā Pasaules karā, latvieši karo abās pusēs, dzīvā spēka zaudējumi milzīgi, kopā vairāk par 100 000 jaunu vīriešu, daudz arī civilo upuru. Kara beigās, kad komunistu uzvara ir nenovēršama, lai glābtu dzīvību un paglābtos no represijām, bēgļu gaitās uz Rietumiem dodas aptuveni 200 000 latviešu. Viņus un viņu pēcnācējus mēs saucam par klaida jeb trimdas latviešiem. Lielākā daļa otrās un trešās paaudzes trimdas latviešu Latvijai ir neatgriezeniski zuduši- pārtautojušies, zaudējuši latviešu valodu un visas saiknes ar Latviju. Nepilnus divus miljonus lielai tautai, divdesmitā gadsimta zaudējumi bijuši vienkārši katastrofāli. Tā ir vēsture, kura jāzina, lai spētu vērtēt demogrāfiskos procesus šodien, un saprast, kāpēc mēs esam tik cik esam, un, kāpēc esam apdraudēti kā tauta. Taču, pievērsīsimies mūsdienām. Padomju okupācijas laiku pēdējā trīsdesmitgadē notika masveidīga Latvijas kolonizācija, un iedzīvotāju skaits pieauga uz krievvalodīgo migrantu rēķina. Okupācijas varas īstenoto Latvijas kolonizēšanu un pārkrievošanu, protams, jāuzskata par pret latviešiem vērstā genocīda vienu no paveidiem, kura sekas mēs izjūtam vēl šodien- sašķeltas sabiedrības, krieviskas pilsētvides, visādu lindermaņu, osipovu un kravcovu izskatā. Taču, šajā laikā valdījusī zināmā sociālās drošības sajūta nostabilizēja arī latviešu demogrāfisko situāciju, ļaujot vismaz nedaudz atkopties pēc gadsimta pirmās puses milzīgajiem zaudējumiem. Šajā laika posmā dzimstība pastāvīgi nedaudz pārsniedz mirstību, un notiek lēns, taču tomēr dabiskais pieaugums. 90-tajos gados, līdz ar valsts atjaunošanu, diemžēl situācija krasi mainās, izvirzot Latviju visstraujāk izmirstošo valstu pieciniekā! Ja 1986.-1988. gadā dzima vairāk nekā 40 tūkstoši, tad 1996.-1999.gadā, vairs tikai 19 tūkstoši. Šo kritumu, neņemot vērā citus faktorus, demogrāfi skaidro gan ar mežonīgajā kapitālismā valdošo nedrošības sajūtu par rītdienu, tik pat kā neeksistējošo valsts atbalstu un daudzu ģimeņu stigšanu nabadzībā. Tikai tā sauktajos „treknajos gados” situācija nedaudz uzlabojas. 2006.gadā piedzimst 22 tūkstoši, bet pēdējo dekāžu maksimums tiek sasniegts 2008.gadā, ar 24. tūkstošiem jaundzimušo. Ekonomiskā krīze aptur pat šo niecīgo progresu, 2009.gadā piedzimst vairs tikai 21,7 tūkstoši, bet 2011-tajā- 18,6 tūkstoši, sasniedzot zemāko dzimstības līmeņa slieksni neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā. Vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti samazinājās no vairāk nekā 2,0 bērniem 1980.gadu beigās līdz 1,3-1,4 bērniem „treknajos gados", bet 2011.gadā tas ir nokritis līdz kritiski zemajam līmenim - 1,1 bērnam. Lai valsts iedzīvotāju skaitu saglabātu nemainīgu, nepieciešams, lai sievietēm būtu vidēji 2,2-2,3 bērni, lai mēs kā tauta varētu pastāvēt, latviešu ģimenēs būtu jābūt vismaz trīs bērniem, vēlams pat vairāk, lai kompensētu dabisko atbirumu, ko rada cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ neizveido ģimenes vai nespēj laist pasaulē bērnus. Saglabājoties pašreizējām demogrāfiskajām tendencēm, zinātnieku prognozes par latviešu tautas nākotni ir šokējošas. Jau pēc dažām paaudzēm Latvijas iedzīvotāju skaits nokritīsies zem miljona, bet, pēc 100 gadiem, pēc demogrāfa Ilmāra meža aplēsēm, - 2110.gadā - Latvijā varētu būt vairs tikai 0,39 miljoni pašreizējo Latvijas iedzīvotāju pēcteču, kas savukārt jau 2150.gadā būs atkal samazinājies līdz 0,15 miljoniem. Un, ja no šī skaita atsevišķi izdalām tieši latviešus, tad var teikt, mums, kā tautai, atvēlēti vairs tikai divi gadsimti… Latviešu tautas straujo dilšanu apstiprina arī pēdējās tautas skaitīšanas dati, kas liecina, ka divās pēdējās dekādēs, mēs ik gadus vidēji zaudējam cilvēkus, kuru skaits līdzvērtīgs vienai vidējai Latvijas pilsētai, tādai, kā Valmiera. Turpmākajās desmitgadēs zaudējumi pieaugs aritmētiskā progresijā. Jau tuvākajās desmitgadēs, lai ekonomika un sociālā nodrošinājuma sistēma varētu elementāri funkcionēt, mums pēc loģikas būtu nepieciešami imigranti. Ko tas nozīmētu Latvijai? Tikai to, ka valsts kļūtu aizvien nelatviskāka, pie mums ieplūdīs svešām rasēm un kultūrām piederīgie, daudz piesauktie znoti-nēģeri, kļūs par realitāti daudzām latviešu ģimenēm, dzims bērni, kuri nekādi vairs nebūs saucami par latviešiem, strauji pieaugs etniskā spriedze, līdz mēs kauju zaudēsim un izdzisīsim. Līdz ar latviešu aiziešanu nebūtībā, zudīs jēga arī Latvijas valstij. Protams, var būt arī savādāk, vismaz teorētiski, vai, kā raksta demogrāfs Ilmārs Mežs: „Latvijas demogrāfiskais liktenis tiks izlemts XXI gadsimtā - vai tā gaitā latvieši spēs pierādīt, ka var nodrošināt šīs zemes minimālu aizpildīšanu ar saviem pēcnācējiem, radot pietiekami daudz savas kultūras nesējus un attīstītājus. Būtībā tas izšķirsies jau tuvākajā paaudzē - nākamos 25 gados”. Dzimstības līmenis ir atkarīgs no daudziem faktoriem, protams, ļoti svarīga ir ekonomiskā situācija un sociālais nodrošinājums, taču nebūt ne svarīgākie, jo izmirst arī citas daudz labklājīgākas Eiropas valstis, tiesa ne tik strauji, bet tomēr. Kā primārais faktors tomēr jāatzīmē tradicionālo vērtību sabrukums un morālais pagrimums. Modernā liberālisma nāves ideoloģija, kas aizstājusi Dieva vārdu, pārspīlētās „cilvēktiesības”, ar seksuālo visatļautību un vieglprātīgo attieksmi pret abortiem (vai zinājāt, ka pēc statistikas Latvijā, vidēji dienā mātes miesās tiek nonāvēti 38 bērniņi?!), egoisms, dzīvošana dēļ savām baudām, karjerisms, un tamlīdzīgi. Nebūšu naivs, un necerēšu, ka šeit uzrakstītais radikāli mainīs kopējo situāciju valstī, taču, ja kaut daži aizdomātos un kaut ko izvēlētos mainīt savā dzīvē, tas jau būtu solis uz priekšu izkļūšanā no nolemtības. Tādēļ būtu lietderīgi apskatīt šīs problēmas dažādos griezumos. Kāpēc sabrūk ģimeniskās vērtības, kāpēc aborti līdzinās milzīgai latviešu slepkavošanas mašīnai. Kāpēc latvieši pamet savu pilsētu un valsti, un vai ir iespējama viņu atgriešanās. Tāpat, protams, par valsts un pašvaldības atbalstu jaunajām ģimenēm, kas tām tiek dots, un, kas vajadzīgs.

Referendumi valstī un pašvaldībās

Demokrātija, tulkojot tieši no sengrieķu valodas, nozīmētu „tautas vara”. Var jau spriedelēt par šī valsts pārvaldes modeļa plusiem un mīnusiem, un atradīsim gan vienus, gan otrus. Bet, viens gan jāatzīst, ka pašreizējā realitātē, ja valsts pārvaldē vispār ir iespējams panākt to, ko saucam par taisnīgumu, tad tas īstenojams pēc principa- viens cilvēks-viena balss. Pie mums it kā valda demokrātija, jo reizi četros gados, mēs varam ievēlēt Saeimu un vietējo pašvaldību, un mūsu ievēlētie priekšstāvji pārvalda valsti mūsu vietā, bet… Un te rodas jautājums, vai viss, kas notiek „tur augšā” patiesi notiek saskaņā ar mūsu gribu un mūsu interesēm? Vai mēs ievēlot Saeimā vai pašvaldībā konkrētu cilvēku, varam prognozēt šī cilvēka rīcību turpmākajos gados? Varas augstumi pārbauda gan cilvēka raksturu, gan godaprātu un pārsvarā mēs varam tikai šausmināties par to cilvēku rīcību, kurus paši esam ievēlējuši. Nonākot augstā amatā paveras tik daudz kārdinājumu izmantot savu stāvokli personiskajās interesēs, jāsaskaras ar spiedienu no dažādām biznesa struktūrām, starptautiskā kapitāla lobētājiem un tamlīdzīgām interešu grupām. Tā dzimst korupcija, nesaimnieciskums un idiotiski lēmumi, kuri bieži vien ir pret tautas vairākuma interesēm. Un, pēc tam, mēs, vienkāršie cilvēki, lasām ziņas un lamājam valdību, turklāt bieži vien ļoti pamatoti, jo ir taču taisnība, mēs piedalāmies vēlēšanās tikai reizi četros gados, un vairāk neko nespējam ietekmēt. Tomēr, ja valdošā elite savā augstprātībā un nerēķināšanās ar vienkāršajiem cilvēkiem, to interesēm un viedokli, aiziet par tālu, mūsu rokās tomēr paliek svarīgs mehānisms, kā to apturēt- referendums. Un, tieši šo pēdējo ieroci mums gatavojas izsist no rokām tie, kuri sevi paši nosaukuši par „tiesiskuma koalīciju”. Demokrātijas iznīcināšana, rupja ņirgāšanās par pilsoņiem, un pēdējās iespējas atņemšana tautai, aizstāvēt savas tiesības pret valdošo patvaļu, citādi būtu grūti nodēvēt valdošās koalīcijas lēmumu no 2015.gada atteikties no divu posmu parakstu vākšanas sistēmas, liekot referenduma iniciatoriem pašiem savākt 150 000. parakstu, līdzšinējo 10 000. vietā. Praksē tas nozīmē likvidēt referenduma iespēju vispār. Jo, atcerēsimies, ka parakstiem jābūt notariāli apstiprinātiem, lai to izdarītu, jādodas uz kādu no zvērinātu notāru birojiem (kuru Latvijā nav daudz), bet tie pieejami tikai lielākajās pilsētās, turklāt, lai parakstu apstiprinātu, jāmaksā vairākus latus liela valsts nodeva. Lauku un mazpilsētu iedzīvotājiem iespēju parakstīties dzīvesvietā nav, tātad jādodas uz kādu pilsētu, jāmaksā par ceļu, un vēl notāram. Un, ko darīt trūkumcietējam, kuram to lieko latu nemaz nav? Demokrātija tikai bagātajiem, balstiesības par naudu? Pat līdzšinējais 10 000 parakstu slieksnis bija gana ierobežojošs, jo, lai šos parakstus savāktu, to iniciatoriem bija gan jāapmaksā informatīvā kampaņa, gan valsts nodeva trūcīgāko pilsoņu vietā. Tagad, tīri teorētiski skatoties, referendumus varēs iniciēt tikai tie, kuriem aiz muguras stāv milzu naudas maisi. Skaistie vārdi „viens likums, viena taisnība visiem”, ministru kabineta apspriežu zālē aizvien vairāk sāk atgādināt nekrietnu ņirgāšanos par tiesiskumu. Visnejēdzīgākais arguments, šiem ciniskajiem centieniem likvidēt demokrātiju, ir piesauktie Latvijas ienaidnieki- krievžīds Lindermans un Osipovs, un viņu nesenie bezkaunīgie centieni referenduma ceļā ieviest valstī divvalodību, padarot krievu valodu par otro valsts valodu. Ne jau referenduma ierosināšanas mehānisms radīja šo apkaunojošo situāciju, bet gan nekonsekventi realizētā nacionālā politika, kas ļauj mūsu valstī netraucēti darboties Maskavas finansētai un iedvesmotai piektajai kolonnai, un iegūt Latvijas pilsonību un vēlēšanu tiesības tādiem elementiem, kuri nav spējīgi apgūt ne Latviešu valodu, ne arī elementāri cienīt un mīlēt šo valsti. Problēmas rada ne jau pilsoņu tiesības uz referendumu, bet gan tas, ka pilsonība piešķirta simtiem tūkstošu okupantu, un viņu barvežiem dotas teju vai neierobežotas tiesības uzstāties pret mūsu valsti un tautu. Bet, tas jau ir cits stāsts. Šoreiz, šķiet, Krievijas piektās kolonnas pretvalstiskās izdarības tiek piesauktas, lai valdošie attaisnotu savu kārtējo cūcību. Neesmu ne „Zaļo un Zemnieku savienības” atbalstītājs, taču jāuzteic un jāatbalsta viņu pretdarbība valdošās koalīcijas centieniem uzurpēt tautas tiesības uz referendumiem. Un, ja parlamenta opozicionāri, kaut arī savu savtīgo interešu vadīti, uzsāks kampaņu, lai apturētu grozījumus referendumu ierosināšanas kārtībā, tad jāatceras, ka tā var būt mūsu pēdējā iespēja likumīgā kārtā aizstāvēt savas tiesības, jo viņi , lai kā arī mēs viņus nevērtētu, tagadējā situācijā, kad 10 000 parakstu slieksnis vairs neeksistē, spēs mobilizēt gan naudas, gan cilvēku resursus, lai apturētu to, kā apturēšana ir visu interesēs. Toties, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nākusi klajā ar ļoti sakarīgu ideju, proti, izstrādājusi likumprojektu par pašvaldību referendumiem. Pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu līdz 10 000 pašvaldības referendumu, izņemot referendumu par domes atlaišanu, varēs ierosināt ne mazāk kā 15% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita. Pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu no 10 001 līdz 50 000 referenduma ierosināšanai būs nepieciešami ne mazāk kā 10% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita, bet pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu virs 50 000 - ne mazāk kā 7% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita. Pašvaldību referendumu varēs rosināt arī pašvaldības deputātu vairākums. Var, protams, kritizēt dažas nianses šajā likumprojektā, kaut vai to, ka balsošana paredzēta vienīgi elektroniski, kas, savukārt, apgrūtina iespēju īstenot savas tiesības gados vecākiem cilvēkiem. Taču, nenoliedzami, pats likumprojekts ir liels solis uz priekšu, lai gan šobrīd grūti paredzēt ar ko šī labā iecere beigsies. Likumprojekta izstrādātājs Edmunds Sprūdžs pārstāv Reformu partiju, kas kā jauns politiskais veidojums, vēl nav nostiprinājusies pašvaldībās un paspējusi izveidot savas vietējās ilgsēdētāju kliķes, kā Seska komanda Liepājā vai Lembergs Ventspilī. Gluži loģiski, ka pašvaldību nomenklatūristiem šī ideja pie sirds nav gājusi. To paspējis nokritizēt gan Valdis Dombrovskis („Vienotība”), gan „zaļzemnieki”, proti tie politiskie spēlētāji, kuru pārstāvji, vai ar kuriem saistītās vietējās kliķes konkrētās pašvaldībās saimnieko jau desmitgades, un paspējušas jau pārkauloties par administratīva biznesa veidojumiem, kuros amati tiek sadalīti radiniekiem, un pārvaldi grūti atšķirt no uzņēmējdarbības. Šīs idejas attīstība gan dotu reālas iespējas gan nobremzēt daudzas vietējās varas plānotas cūcības, gan arī sasniegt zināmus mērķus, nesaistoties ar valdošo sistēmu. Mazs, bet tomēr solis uz priekšu.

Ceļš uz nekurieni jeb politiskās degradācijas anatomija

Ir mums valdība, kas sevi dēvē par „tiesiskuma koalīciju”. Ko pašpasludinātais tiesiskums nozīmē praksē, to var redzēt kaut vai centienos PRETTIESISKI apejot likumu piešķirt vienai etniskai grupai īpašas privilēģijas uz valsts, tās pamatnācijas un visu pārējo iedzīvotāju rēķina. Runa, protams, ir par skandalozo afēru, kuru cenšas īstenot sabiedriska organizācija ar nosaukumu „Latvijas Ebreju kopiena”, kuras priekšgalā stāv krievvalodīgi ebreju miljonāri. Tik pat kliedzošs piemērs ir nesenais gadījums ar „vistiesiskākās” partijas „Vienotība” Saeimas frakcijas vadītāju Dzintaru Zaķi, kurš vispārējas uzmanības lokā nonāca par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Par analoģisku rīcību, pazīstamais basketbolists Andris Biedriņš pakļauts kriminālvajāšanai. Šo gadījumu var uzskatīt par īpašu cinisma paraugu, jo tieši „Vienotība” neapšaubāmi ir valsts absurdās nodokļu politikas arhitekti. Un, dubultstandarti, kādi tiek pielietoti, vērtējot Zaķa un Biedriņa pārkāpumus, ir visaugstākās raudzes cūcība. Vēl viena „tiesiskuma koalīcijas” dalībniece, ko Kaspars Dimiters trāpīgi nodēvēja par „Vienotības” vistas sarkanbaltsarkani krāsoto spārnu, ir VL-TB/LNNK. Par šī divgalvainā veidojuma vecāko daļu, politikai līdzi sekojošajiem, protams, ilūzijas sen zudušas, jo pēdējos 15 gadus TB/LNNK savā darbībā klaji bezkaunīgi savienoja bezseguma urāpatriotisku retoriku ar negausīgu shēmošanu un mantrausību, kamēr lētticīgos nacionāli noskaņotos vēlētājus vairs nevarēja paņemt ar Jura Dobeļa ākstīšanos Saeimas tribīnē un pirms vēlēšanām skandētajiem „Krievi nāk!” un „Latvieti nepadodies!”. Glābšanas riņķi, vecā, nacionāli iekrāsotā kleptokrātu gvarde, atrada gados jaunākajos, šķietami sasmērēties nepaguvušajos līdziniekos no Raivja Dzintara un Imanta Parādnieka partijas. Un, sākās tas pats riņķa dancis pats, ko vēl labi atceros no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem. Nedaudz vēstures. 1993.gads, pirmoreiz atjaunotās Latvijas vēsturē notiek Saeimas vēlēšanas. Tajās piedalās apvienība „Tēvzemei un Brīvībai”, kas apvienojusi šķietami radikālākos un principiālākos nacionālās idejas nesējus politikā. Viņi atklāti lieto lozungu „Latviju latviešiem!”, pieprasa bezierunu Latvijas dekolonizāciju, un 700 000 padomju laikos iebraukušo migrantu izdabūšanu ārā no valsts jebkuriem līdzekļiem. Toreizējie „tēvzemieši” pat nediskutē par kaut kādu šo migrantu iespējamo naturalizāciju, pakāpenisku integrāciju, latviešu valodas mācīšanu šiem kolonistiem. Stingri un principiāli, viņiem Latvija jāatstāj. Toreizējā partijas aktīviste Palmīra Lāce pat nosaka gadu, kad 700 000 kolonistu būs aizbraukuši. Viņasprāt tas būšot 2002.gads!!! Tēvzemiešu lielākais ienaidnieks ir komunistiskās nomenklatūras un privatizācijas laiku valsts izlaupītāju partija „Latvijas ceļš”, kuru vada bijušais LKP ideoloģiskasis sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Ieteiktu visiem interesentiem palasīt tā laika „tēvzemiešu” avīzes, un visus tos epitetus (starp citu, ļoti trāpīgos), kas veltīti „Latvijas ceļam”. Ar šiem pārkrāsotajiem komunistiem un valsts izlaupītājiem „tēvzemieši” nekad kopā neiešot, un, vispār, tos visus vajag tiesāt kā noziedzniekus… Protams, Saeimā ievēlētie seši „tēvzemiešu” deputāti ir opozīcijā, un viņu radikālā retorika gūst piekrišanu tautā. Nacionāli noskaņotie latvieši viņiem ļoti uzticas. 1995.gads. Atkal jaunas vēlēšanas. „Tēvzemei un Brīvībai” jau veseli 14 deputāti Saeimā, to skaitā tādi, par kuriem nacionāli domājošajiem līdz šim nekas nav bijis zināms. Bet tauta tiem dāvā uzticību. Ja jau šie iet zem „tēvzemiešu” karoga, tad pavisam noteikti godavīri, tikai tādi klusāki. Tiek veidota jauna koalīcijas valdība. Pēkšņi, „Tēvzemei un Brīvībai” vadoņi maina taktiku. Tiek paziņots, lai Latvija būtu nacionāla, lai notiktu dekolonizācija un visas citas labās lietas, ko esam solījuši, mums jābūt pie varas. Un, vienā mirklī tiek aizmirsta visa vairāku gadu garumā klaji paustā naidīgā retorika pret bijušajiem komunistiem un valsts izzadzējiem no „Latvijas ceļa” un tamlīdzīgiem grupējumiem, un agrāk dotie zvēresti, ka ar tiem tur nekad pie viena galda nesēdēšot. Ticīgie atbalstītāji tiek pārliecināti ar šķietami tik loģisko: ja mēs neiesim valdībā, tad varu pārņems promaskaviskie spēki, mums jābūt pie varas, lai pildītu solījumus utt. „Tēvzemieši” iegūst svarīgākos ministru amatus, tajā skaitā izglītības, labklājības, ekonomikas un tieslietu, kā arī ļoti treknas vietas privatizējamo valsts uzņēmumu padomēs un ierēdniecībā. Partijā uzrodas aizvien vairāk jaunu seju no biznesa struktūrām, kurām pēkšņi uznākusi nacionālā atklāsme, un uzradušās nacionālās jūtas… Atbalstītāji tiek pārliecināti, ka tagad tikai jādod laiks jaunajiem ministriem strādāt, un viss notiks. Cilvēki tam tic. Viņi ir pilni cerību un dāvā saviem vadoņiem neierobežotu uzticības kredītu. Radikālā retorika gan tiek pieklusināta, bet to jau kvēlajiem atbalstītājiem jāsaprot, kā nekā, mēs tagad esam valdības partija, mums jāizskatās solīdi. Partijas avīzes gan turpina lamāt okupantus un bijušos komunistus no „Latvijas ceļa”, bet nebūt ne ar tādu niknumu kā agrāk, tie vairāk ir tādi politiskajā dienaskārtībā izplatīti dzēlieni konkurentiem. Cilvēkiem, kam ir kvēlas nacionālās jūtas, ļoti patīk 16.marta gājieni, 18.novembra parādes, politiķi, kuri apmeklē politiski represēto pasākumus, daudz runā par Krievijas imperiālismu un tamlīdzīgām lietām. „Tēvzemieši” to turpina darīt un šīm lietām ierāda ļoti nozīmīgu vietu… Tomēr, kaut arī viņi ir ietekmīgākā valdības partija, šajā laikā ne vien nenotiek apsolītā dekolonizācija, bet faktiski vispār neviens krievs Latviju neatstāj. Latvija ir tik pat nelatviska, kāda tā bija. Sveštautiešu ietekme ekonomikā turpina strauji pieaugt. 1997.gads. TB/LNNK (šajā laikā „Tēvzemei un Brīvībai” sev jau pievienojusi mazāk ietekmīgo LNNK) pārstāvis Guntars Krasts kļūst par premjerministru koalīcijas valdībā ar agrāk tik daudz lamātajiem komunistiem un liberāļiem. Nacionāli noskaņotie gavilē, nu tikai būs, beidzot sāksies nacionālā atmoda! Tāds triumfs, nacionāls politiķis vada valdību. Bet… par premjerministra biedru kļūst Juris Kaksītis- padomju tiesnesis, kurš 1983.gadā ar cietumsodu notiesāja leģendāro nacionālās pretestības kustības dalībnieku Gunāru Astru… Daudziem uz āru tas palika nepamanīts, bet šis gadījums atstāja ļoti nopietnas sekas partijas iekšienē. Radikāli noskaņotajiem nacionālistiem, kas no pirmsākumiem bijuši „tēvzemiešu” rindās, tas ir pēdējais piliens pacietības kausā. Viņi sāk pamest partiju. Izstājas arī leģendārais Eduards Berklavs. Un, partija arī nebēdājas, jo vietā nāk jauni „progresīvi”, „eiropeiski domājoši” uzņēmēji un citi veikli zēni. Partija sāk atbrīvoties no nacionālradikāļu tēla. Tie, kas paši neprotas aiziet un maisās pa kājām, ar savu pārlieko nacionālismu, un tic, ka no iekšas vēl iespējams ko mainīt, tiek vienkārši izslēgti par „radikālismu”, „nacionālsociālisma propagandu” un tamlīdzīgiem pārkāpumiem. Šie mori savu ir padarījuši, un nu var iet. Partija sāk degradēties aizvien straujāk. Mainās cilvēki, mainās idejas, nacionāla vairs ir tikai izkārtne, un arī tā kļūst šķebinoši remdena. Partija, kas 1994.gadā atklāti sadarbojās ar Lepēna Francijas Nacionālo fronti, kļūst par galveno eirointegrācijas propagandētāju. Par aizmuguriskiem tumšajiem biznesa darījumiem vispār nerunājot. Kulminācija bija skandalozā „Jūrmalgeita”, kuras viens no galvenajiem varoņiem bija „tēvzemiešu” līderis Jānis Straume, kurš gan tur figurēja ar krimināli skanošo segvārdu „Baķka”. Par tālāko nemaz nav vērts runāt. Partija kļuva par neatņemamu valdošās sistēmas sastāvdaļu, ar nedaudz nacionāli iekrāsotu izkārtni un pretkrievisku retoriku. Tās programma gadu gaitā tika neskaitāmas reizes pārveidota, līdz no sākotnējā kaujinieciskuma nepalika ne smakas. Lai kaut nedaudz saglabātu nacionāli noskaņoto vēlētāju simpātijas, tribīnē tika palaisti politiskie klauni Pēteris Tabūns un Juris Dobelis (kuram pat tika atļauts piesolīt nāvi okupantiem), bez jebkādas ietekmes, bet īstie lietu bīdītāji, kā TB/LNNK valdes loceklis Jānis Birks, laikā, kad bija Rīgas mērs, aizliedza 16.marta gājienu 2006.gadā, kad ap to tika uzcelts bēdīgi slavenais žogs!), bet sankcionēja homoseksuālistu izvirtības parādi… Neviens TB/LNNK ziedu laikos pat nemēģināja ne ierobežot 9.maija svinēšanu, ne nojaukt okupantu pieminekli Pārdaugavā, ne citādi ierobežot pretlatviskās aktivitātes. Viss tika aizmirsts, un rezultātā TB/LNNK, piecpadsmit gadus pārbaudot sev uzticīgo vēlētāju pacietību, beidzot pietuvojās politiskās mēslaines robežai. Bet piecpadsmit gadi tika pazaudēti. Piecpadsmit gadi pagāja līdz cilvēkiem nokrita klapes no acīm. Tieši šajos laikos mūsu Dzimtene tika nežēlīgi postīta, denacionalizēta, izlaupīta un iztirgota, ar „tēvzemiešu” piekrišanu un līdzdalību. Bet, es atceros, cik lēni tā uzticība sabruka, kad notika acīmredzamas nodevības un cūcības, vienmēr bija uzticīgu fanu pulciņš, kurš gan ar katru gadu skaitliski dila,kas ticēja, ka „savādāk jau nevar”, ka vadoņi ir gudri, ka laipošana, vienaldzība un gļēvulība ir politiska tālredzība un „stratēģiski gājieni”. Un līdz pat galīgam politiskajam bankrotam atradās ļaudis, kas neredzēja vai suģestēja sevi neredzēt acīmredzamo, un mānija sevi ar „viltīgo stratēģiju” vai ticēja un centās iestāstīt citiem, ka visi TB/LNNK nesmukumi ir „Maskavas aģentu” provokācijas utt. Ko gribēju teikt: ceļš uz nodevību jau nav krass, tas sākas soli pa solim un sākumā nav pat pamanāms. Bet tam ir viena pazīme, kad vadoņi daudz un plaši savas darbības izskaidro ar „mazākajiem ļaunumiem”, „citādi jau nevar” un tamlīdzīgiem eifēmismiem. Runājot par „tēvzemiešu” jauno maiņu, tā sauktajiem „vislatviešiem” notiek viss tas pats, kas jau notika, turklāt vēl straujāk un neglītākā formā. Burtiski mats matā, tie paši attaisnojumi un retorika, tā pati laipošana, tā pati grūstīšanās pie siles, tās pašas jaunās, pragmatiskās sejas, kas uzrodas, kad partija kļūst ietekmīga. Un, tas pats uzticamais fanu pulciņš, kas tic, ka viss notiek cēlas idejas vārdā… Jaunieši mirdzošām acīm, kas der, lai nestu karogus, turētu plakātus un spiestu „ieteikt” partijas propagandu portālā draugiem.lv. Kad jādala amati, tad gan noteicošais faktors ir ne tik daudz mirdzošās acis, bet radniecība ar partijas vadoņiem. Var jau teikt, ka vadoņa Imanta Parādnieka mamma ir visgudrākā un piemērotākā, lai vadītu kultūras ministres biroju, grūtāk gan izskaidrot, kāpēc cita vadoņa, Jāņa Iesalnieka (kurš jau saņem ap 1000Ls mēnešalgu Saeimā) sieva ir viskompetentākā, lai ieņemtu labi apmaksātu un neko neizsakošu amatu „ministres palīdze” Interesanti, starp citu, ko šī palīdze dara? Bet tās jau ir vecumvecās politiskās virtuves tradīcijas-vispirms sev un saviem radiem- mammām, sievām mīļākajām, tad pārējiem. Jeb, kā deputāts Jānis Dombrava, kad bez autovadītāja apliecības saņēma degvielas kompensāciju dienesta mašīnai, taisnojās: ”tā jau citi arī darījuši…” (citāts gan iespējams neprecīzs, doma gan). Protams, šobrīd rēķinos, ka „uzticamais fanu pulciņš”, kas pagaidām vēl krietni liels, zākās mani par provokatoru, varbūt pat par „Maskavas aģentu” aizstāvēs savus vadoņus un partijas mundiera godu. Man būs interesanti, cik ilgi tas vilksies, kādā tempā notiks vilšanās un atbirums, un, kad iestāsies bankrots. Laikam jau daudzi gadi. Žēl, bet laiks tiek zaudēts neatgriezeniski…

Ūdensgalvas pumpēšana samērīgas valsts attīstības vietā

Tieši šāds salīdzinājums iešaujas prātā, uzzinot par jauno Labklājības ministrijas ieceri maksāt naudu ilgstošajiem bezdarbniekiem, lai tie darba meklējumos varētu pārcelties uz tā sauktajiem ekonomiski aktīvajiem reģioniem. Protams, ir prieks, ka griezēju un taupītāju valdība, kas radījusi iespaidu, ka tās rūpju lokā ir vien absurda kalpošana starptautiskajiem naudasmaisiem par lētu uzslavu, un nevienam nevajadzīgā eiro ieviešana, vispār ir aizdomājusies, ka liela iedzīvotāju daļa ir faktiskā bezizejā. Taču, šī ideja vairāk līdzinās kārtējam sociālajam eksperimentam ar valsti, jau tā nebeidzamo eksperimentu virknē. Turklāt, sola visai bēdīgas sekas nākotnē. Kāpēc? Latvija jau tā pasaules mērogā ir unikāls gadījums, kur valsts faktiski ir viena lielpilsēta un tai piekļaujošais reģions. Liela un rūgta patiesība ir par Latviju nereti dzirdētajam: ir Rīga un lauki. Nudien, Rīga ir izaugusi par milzīgu ūdensgalvu, kurā koncentrējas teju vai puse Latvijas iedzīvotāju, lauvas tiesa ekonomikas, un faktiski visa valsts pārvalde. Rīga ir kā milzu sūklis, kas iesūc sevī valstī vēl palikušos cilvēkus no visas Latvijas. Protams, tas rada pašpietiekamību un no pārējās valsts atrautu attīstības tempu. Jaunie ienācēji pamazām kļūst par rīdziniekiem, pēc tam Rīgas iedzīvotāju milzīgais īpatsvars rada arī atbilstošu pārstāvniecību valsts politikā un ierēdniecībā. Un valstī ietekmīgie rīdzinieki, protams, procesus valstī redz caur Rīgas prizmu, viņiem Rīga ir mājas, un loģiski, ka katrs vispirms rūpējas par savām mājām un savām interesēm. Rīga tiek nesamērīgi politiski lobēta, tajā ienāk investīcijas, notiek attīstība, ir lielākas algas un salīdzinoši neliels bezdarbs. Tāpēc jau cilvēki pamet laukus un nelielās pilsētas, lai meklētu iztiku metrapolē. Un, apburtais loks turpinās. Ūdensgalva turpina pampt, bet pārējā Latvija izžūst. Protams, liela vaina šajā nenormālībā ir nesamērīgajai, jau izveidojušajai rīdzinieku ietekmei, daļēji tas notiek pēc inerces. Bet, ja mēs nevēlamies redzēt pilnīgi iztukšotu Latviju, kuras teritoriju, ārpus galvaspilsētas, apdzīvo vien pensionāri un darba nespējīgie, būtu pēdējais laiks radīt jaunu un samērīgu Latvijas attīstības vīziju. Sākumā kaut reālu darbību, lai ienākošās ārvalstu investīcijas plānveidā tiktu sadalītas pa Latvijas reģioniem, tāpat modernās tehnoloģijas ļauj daļu valsts pārvaldes izvietot pa reģionālajiem centriem. Neviens taču neticēs, ka Rīgai piemīt īpaša ģeogrāfiska aura, un tur var ražot labāku produkciju nekā Liepājā, Cēsīs vai Dobelē. Virziet investīcijas uz reģioniem, un cilvēki strādās uz vietas, un atgriezīsies dzimtajā pusē. Valsts ekonomisko izaugsmi, attīstību nevar vērtēt vienā dimensijā, bet tā ir ļoti komplicēta un daudzpusīga. Latvieši izmirst, un vārdos demogrāfiju par prioritāti atzīst viss valsts augšgals. Un, diemžēl, izmiršana turpināsies, ja netiks mērķtiecīgi attīstīti lauki un nelielās pilsētas. Pasaules prakse rāda, ka metropolēs bērni nedzimst.

Kāds gan dzimstības pieaugums, un, kāda kuplu ģimeņu veidošanās ir iespējama Rīgā, straujajā lielpilsētas dzīves ritmā, dzīvojot saspiestībā, metropoles izklaižu, kārdinājumu un karjeras izaicinājumu pasaulē? Metropoles rada egoistus, bet tiem bērnus nevajag. Bērni dzimst laukos un mazpilsētās, kur tiem ir plašums un gaiss ko elpot. Kāds teiks, ka 21.gadsimtā dzīvojot, Latvija vairs nevar pastāvēt kā lauksaimnieciska sīksaimniecību valsts. Un, tam ir jāpiekrīt. Taču, Latvija var, un tai ir svarīgi pastāvēt kā valstij ar daudzām nelielām un vidējām, saimnieciski attīstītām pilsētām, kur darbs ir gan vietējiem, gan arī tuvējo lauku teritoriju iedzīvotājiem. Uz to jātiecas valsts politikas veidotājiem, to visiem spēkiem jālobē pašvaldībām, ja mēs vēlamies redzēt savu valsti kā latvisku un apdzīvotu, ne iztukšotu un stagnējošu. Nauda nav jātērē, lai cilvēki turpinātu pamest reģionus, bet, tieši pretēji, lai atgrieztos un paliktu.

Tukšā Latvija

Šā gada sākumā Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju vidū 59,5% bija latvieši, kas ir augstākais rādītājs vismaz pēdējo 20 gadu laikā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Salīdzinājumam, 1989.gadā latviešu īpatsvars pastāvīgo iedzīvotāju vidū veidoja vien 52% Citas lielākās Latvijas iedzīvotāju etniskās grupas veido okupācijas laikā, intensīvās kolonizācijas un rusifikācijas rezultātā iebraukušie austrumslāvi. Viņu skaits, lai arī nedaudz samazinājies, tomēr joprojām ir ļoti augsts. Piemēram, krievi veido 27,4% no iedzīvotāju kopskaita (1989.g.-35%), rusificētie, baltkrievi un ukraiņi, kurus absolūtā vairumā jāpieskaita krievvalodīgajiem, attiecīgi- 3,5% un 2,4% No citām Latvijā dzīvojošajām sveštautiešu grupām 2,3% sastāda poļi, 1,3% - lietuvieši, 0,4% - žīdi, 0,4% - čigāni, 0,2% - vācieši, 0,1% - igauņi, bet 2,5% - citu tautību pārstāvji. Tomēr par minimālo latviešu skaita procentuālo pieaugumu ir visai mazs iemesls priecāties, jo CSP dati rāda, ka šā gada sākumā Latvijas valsts piederīgo skaitam bija jāsastāda- 2 229 641, bet tautas skaitītājiem izdevies iegūt informāciju vien par 1,9 miljoniem, izejot no kā veikti iepriekš minētie statistiskie pētījumi. Un tas liecina, ka 330 tūkstoši Latvijas valsts piederīgo Latvijā vairs neuzturas, bet ir izdzīti ekonomiskā emigrācijā uz ārvalstīm. Turklāt, uzdrošināsimies apgalvot, ka vairums no tiem, kas sociālekonomisku problēmu dēļ bijuši spiesti pamest Latviju ir tieši latvieši, jo izbrauc jau pamatā no depresīvajiem lauku rajoniem, kuros ir vismazākās iespējas atrast darbu un dzīvot cilvēka cienīgos dzīves apstākļos. Un, diemžēl, pagaidām nav pamata optimismam, ka vismaz kaut cik vērā ņemama aizbraukušo latviešu daļa atgriezīsies dzimtenē (sociālajos tīklos jau tagad var redzēt lērumu latviešu zelteņu ar islāmiskas jeb afrikāniskas cilmes uzvārdiem, kuras fotogrāfijās pozē ar krāsainiem pēctečiem). Tieši pretēji- ārvalstu un vietējo laupītājkapitālistu intereses apkalpojošā valsts politiskā elite ar tās piekopto klaji antisociālo un antipatriotisko politiku, ir izdarījusi visu iespējamo, lai latviešus psiholoģiski sagrautu, radītu bezcerības sajūtu un sagatavotu emigrācijai. Par to liecina vairākkārt veikto aptauju rezultāti, pēc kuriem redzams, ka vairums cerības uz labāku dzīvi saista ar pārcelšanos uz ārzemēm. Ironiski, bet daudzus latviešus Latvijā notur tikai tik liela nabadzība, ka nav iespējams atrast dažus simtus latu, lai segtu pārcelšanās izdevumus… Bet mūsu valsts vadītāji tikmēr turpina gvelzt ciniski politkorektus pekstiņus par Āfrikas bēgļu uzņemšanu un nepieciešamību pēc viesstrādniekiem jau tuvākajos gados…

Bezatbildīga attieksme pret valsts pārkrievošanas draudiem nav pieļaujama

Vienmēr esmu uzskatījis sistēmai piederošo politķu līdz apnikumam malto vārdu salikumu “sabiedrības integrācija” par ļaundabīgu metaforu, kuras dziļākā būtība slēpj nepārprotamus draudus Latvijas, kā latviskas un nacionālas valsts pastāvēšanai. Otra, tik pat ļaundabīga metafora, kas pārklāj pirmo, ir “nepilsoņu naturalizācija” jeb mērķtiecīgā Latvijas pilsonības masveida piešķiršana personām, kuras mūsu dzimtenē 50 gadu ilgajā sarkanās okupācijas periodā, tika iepludinātas ar vienu mērķi- iznīdēt latviešu zemes etnisko identitāti, latvisko kultūrtelpu un padarīt visus šeit dzīvojošos par krieviski runājošās “padomju tautas” sastāvdaļu. Un tādi viņi šeit ieradās, aiz okupantu tanku mugurām- bravūrīgi, impēriski, un šovinistiski, pilni izkropļotas pašapziņas. Viņi ieradās iekarotā zemē, ko jau kopš neatmināmiem laikiem krievi uzskatījuši par “vienotās nedalāmās Krievijas impērijas” (bez liekulības var teikt, ka parasto krievu vairums arī Padomju Savienību, uztvēra nekā savādāk, kā vecās Krievijas impērijas turpinājumu, un ne bez pamata, kurā jāvalda krieviskai kārtībai)neatņemamu sastāvdaļu, lielvalsts nomali. Šos krievu, un citu pārkrievoto padomju cilvēku pūļus nekad nav nodarbinājis jautājums, ka Latvija tā ir citai tautai piederoša zeme, kuras pamattautai ir tiesības uz pilnvērtīgu eksistenci, savas brīvības alkas, un dabiskā tieksme uz pašaglabāšanos. Šie nelūgtie viesi uzreiz šeit sajutās kā mājās, un attieksme bija tāda, ka visu, kas traucē šeit justies kā mājās, ir jāiznīdē līdz saknēm. Kāpēc gan jārunā latviski, lai tie latvieši runā krievu valodā. Kāpēc gan jāievēro latviešu tradīcijas, uzskati, dzīvesveids un mentalitāte, tieši pretēji, jāiznīcina un to vietā jāuzspiež sava izkropļotā padomiski-krieviskā mentalitāte. Un tādā pašā garā viņi uzaudzinājuši savus bērnus un mazbērnus. Ir gan tādi, kas latviešus ienīst ar dzīvniecisku naidu, un ir tādi, kuriem pret latviešiem gan iedzimta naida nav, bet tikai tik ilgi, kamēr viņi šeit var justies kā mājās, un vietējie “iezemieši” ar viņiem sazinās krievu valodā. Bet, diemžēl, pavisam maz ir tādu, kas saprot, ka ir viesi svešās mājās, un, jag rib te palikt, tad ir bez ierunām jāpieņem mājas saimnieku noteikumi, un jācenšas to māju iemīlēt kā savējo.
Un, lai man piedod visi integrētāji, naturalizētāji, un “pozitīvie nacionālisti”, bet es nekad nepiederēšu tiem, kuri ticēs optimistiskajiem murgiem par saliedētu sabiedrību, kopā ar simtiemtūkstošgalvaino latvisku Latviju un mūsu nacionālās vērtības nepieņemošo pūli. Kamēr mums blakus būs milzīgā, impēriskā Krievijas lielvalsts, televīzijas pārraidīs programmas krievu valodā, krievvalodīgās avīzes atgremos oficiālo Maskavas nostāju, un pastāvēs organizācijas un politiskas partijas, kuras vietējos krievvalodīgajos uzturēs krievisko bravūru, nekas nemainīsies.
Un no otras puses, ciniski, bet patiesi jāsaka: ko gan mūsu valsts var piedāvāt? Kā mēs varam pāraudzināt savus ienaidniekus, kas šobrīd, nevairīšos no tiešuma, ir piektā kolonna, par uzticamiem Latvijas patriotiem, un labiem pilsoņiem, ja pat liela daļa latviešu vairs nejūt nekādu lepnumu un mīlestību pret savu valsti? Prettautiskā politiskā elites nopelns ir tas, ka Latvija ir nabadzīga, noplukusi, bankrotējusi Eiropas Savienības nomale, kuru pārvalda ciniski zagļi, korumpanti un afēristi. Mūsu valsts pārvaldnieki uzvedas kā padauzas, kas gatavas pagulties zem jebkura Briseles un Vašingtonas birokrāta, bet nav gatavi pat iepīkstēties pašu valsts politisko un ekonomisko interešu aizstāvībai. Valsts ir bankrotējusi, tās prestižs, gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski ir zems kā nekad, un latvieši bēg kā žurkas no grimstoša kuģa. Tāda, diemžēl, ir realitāte.
Maskavas impēristu visus šos gadus īstenotais informatīvais karš, un operēšana ar savām “dzeguzes olām” jeb piektās kolonnas agresīvāko daļu, kombinācijā ar pašu valsts nacionālo nespēku (tajā skaitā, nespēšanu dot pretsparu Krievijas propagandai, un izskaust no mūsu vides latviešu valsts ienaidniekus), ārpolitisko mīkstmiesību, un ekonomisko debilitāti, ir radījusi Latvijai nepārtrauktus draudus, kas samilzt ar katru gadu aizvien vairāk. 184 000 tūkstoši pilsoņu ir atklāti atņirguši zobus pret nacionālu valsti, parakstoties par oficiālas valsts valodas status krievu valodai. Tie ir tie paši, kurus mūsu valsts elite ir 20 gadu garumā saudzējusi, auklējusi, integrējusi un naturalizējusi! Viņu balstiesības, kas ir netīrs duncis, ar kuru iedurt mugurā Latvijas valstij, jau nav radušās pašas no sevis, ieroci rokā saviem ienaidniekiem ielika pati valsts. Un tas ir vistīrākais nacionālais mazohisms, jeb pašdestrukcija. Turklāt šie 184 000 Latvijas pārkrievošanas tīkotāju jau ir tikai tā aktīvākā valsts ienaidnieku daļa. Nāks referendums, un tad pie urnām ies arī pasīvā daļa, un tikai tad mēs pa īstam varēsim novērtēt, cik daudz iekšējo ienaidnieku dzīvo mūsu zemē. Lēšu, ka vismaz pusmiljons noteikti.
Īpaši nožēlojami šajā situācijā izskatās valdošo amatpersonu bezrīcība un bezatbildīgie izteikumi. Tā vietā, lai beidzot atvērtu acis, un izvērtētu 20.gadu garumā (ne)īstenotās nacionālās politikas sekas, tiek turpināts murmulēt “integrācijas” , “naturalizācijas” un “saliedētas sabiedrības” mantras. Visciniskāk šīs frāzes izklausās tieši VL/TBLNNK pārstāvju mutēs, par kuriem balsoja tie, kas naivi cerēja, un, diemžēl, turpina cerēt, kā uz nacionālas, latviskas Latvijas aizstāvjiem. Neviena vārda par to, ka tā sauktā integrācija ir pilnībā izgāzusies, neviena vārda par naturalizācijas procesa apturēšanu un rezultātu pārskatīšanu, tikai vēl un vēl vairāk integrācijas…: “Parakstu vākšanas par krievu valodu kā otru valsts valodu norise un tās rezultāti uzskatāmi pierāda, ka Latvijā ir jāturpina mērķtiecīgs darbs pie integrācijas politikas uz latviešu valodas bāzes, uzskata Nacionālās apvienības ministri.

Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš(VL/TBLNNK) vērtē, ka pats parakstu vākšanas fakts par krievu valodu kā otru valsts valodu kopumā jāvērtē kā amorāls pasākums, jo ar to ir radīta etniskā spriedze Latvijas sabiedrībā, veicinot vienas iedzīvotāju daļas necieņu pret Latvijas valsti, tās simboliem un latviešu valodu kā vienu no valsts uzbūves pamatiem. „Notikušais tikai vēlreiz apliecina - ir jāturpina mērķtiecīga sabiedrības integrācija uz latviešu valodas bāzes, jo šādas antikonstitucionālas darbības skaidri apliecina, ka integrācija līdz šim nav bijusi pārliecinoša un efektīva,’’ uzskata G. Bērziņš.

Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende(VL/TBLNNK) norāda, ka parakstu skaits par referendumu nav vērtējams kategorijās „labi” vai „slikti”. „Tas parāda reālo situāciju, kādā dzīvojam. Uzskatu, ka problēmas būtība ir nevis valodā, bet gan atmiņā – dažādu tautību cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā, jūtas tai piederīgi un vēlas būt mūsu valstij lojāli, ir dažādas vēsturiskās atmiņas,” uzskata ministre, piebilstot, ka parakstu vākšanas un potenciālā referenduma kontekstā ir vēl jo lielāka nozīme skaidrai un mērķtiecīgai integrācijas politikai.

Kultūras ministrija pie tā līdz šim ir strādājusi ļoti intensīvi, Sabiedrības integrācijas programmas pamatnostādnes ir apstiprinātas Ministru kabinetā un šis darbs ir jāturpina, meklējot aizvien jaunus saskarsmes punktus un sadarbības platformas un ejot uz mērķi – saliedēta sabiedrība”
Ja valsts savas tuvredzības rezultātā ļāvusi ļāvusi svešķermeņiem nekontrolēti savairoties un netraucēti uzdarbojoties, uzspiest mums šo pazemojošo referendumu, tad mums nav citas iespējas, kā vien mobilizēties, būt īpaši aktīviem, un ar nospiedošu balsu vairākumu parādīt, ka šajā zemē saimnieki ir un būs latvieši.
Krievvalodīgie paredzams būs ļoti aktīvi, un, nedod Dievs, latvieši atkal aizgulēsies, ignorēs vai citādi neņems nopietni vērā nacionālai valstij pieaugošos draudus. Rezultāts var būt visai bēdīgs, pēcreferenduma dienā varam saskarties ar situāciju, ka veikalā mūs pēkšņi vairs nesaprot latviski, un ielas nosaukums lasāms vien kirilicā…
Latviešiem jābūt ļoti aktīviem, un pietiekami nopietni jāgatavojas gaidāmajam referendumam. Aktīvistiem jau savlaicīgi mērķtiecīgi jādarbojas, lai uz referendumu dotos pēc iespējas lielāks latviešu skaits, un krievu šovinistu ieceres tiktu pārbalsotas ar pēc iespējas pārliecinošāku vairākumu.

Par vērtību sabrukumu

Es runāšu par vērtību krīzi, kas, manuprāt, ir jāskata ne tikai šaurā Latvijas kontekstā, bet globālā skatījumā un, uzdrošinos apgalvot, strauji ved eiropiešu civilizāciju pretī bezdibenim.
Gribētu sākt ar kāda Amerikas latviešu mācītāja, pirms septiņpadsmit gadiem teiktā sprediķī, kas sakrita ar mūsu tautas Atmodas un lielo cerību laiku, paustām atziņām, kuras atļaušos citēt: „Brīvības cīņas vēl apspiestās tautās turpināsies ar uzupurēšanos un neatlaidību un radīs jauna laika varoņus. Bet tā kā komunisms tagad apvelk tikai citāda izskata mēteli, bezdievība šo brīvību kavēs un šīs cīņas izmantos savā labā, lai haoss pasaulē turpinātos. Kad tas sasniegs kulmināciju, tad nāks priekšlikums pēc vienas pasaules valdības, pēc vienas globālas ekonomijas un pēc vienas globālas reliģijas... Tās tautas, kas tagad cīnās par neatkarību, mūsu mīļo tēvzemi ieskaitot, pie tādas brīvības, kādu mēs un tauta vēlamies, tādu nedabūs, bet būs tikai daļa šajā lielajā globālajā haosā, kas tagad ir tikai savas attīstības sākuma stadijā. Komunismu ienīdīs un no tā bēgs, bet to pašu ļauno garu apkamps un meklēs, kas tagad tikai ģērbies citās drēbēs un izdalīs visādus apsolījumus viltus brīvībai”
Šis sprediķis, ko mācītājs Jānis Mednis tālajā 1990. gadā teica Mičiganas pavalsts latviešiem Amerikā, visā savā būtībā sastāvēja no brīdinājumiem un pareģojumiem, kas ar apbrīnojamu precizitāti ir piepildījušies, un asas kritikas destruktīvu spēku raisītajam morāles, mūžseno vērtību un tradīciju sabrukumam Rietumu civilizācijās, par kuru daļu jākļūst Latvijai pēc komunistiskās sistēmas sabrukuma. Tagad , pēc daudziem gadiem, kad esam kļuvuši par modernās Rietumu civilizācijas sastāvdaļu, visas šīs nelaimes skārušas arī mūsu zemi. Neliels ieskats vēsturē.
Aukstā kara gados, kad norisinājās cīņa starp divām sistēmām, divām pasaulēm- komunistisko un nekomunistisko, cīņa norisinājās ne tikai ekonomiskajā vai militārajā jomā, daudz lielākā mērā to varētu dēvēt par psiholoģisko karu, jeb karu par cilvēku apziņu un dvēselēm. Komunisti, jau no sākta gala apzinājās, ka ne jau ar militāriem līdzekļiem tie sakaus savus ienaidniekus, bet tikai iefiltrējot savu ietekmes aģentūru ikvienā Rietumu pasaules dzīves sfērā, jo sevišķi nozarēs, kas spēj radikāli mainīt cilvēku domāšanu, vērtību sistēmu un sadzīves paradumus- proti- politikā, izglītības sistēmā un, jo īpaši masu medijos un masu kultūras industrijā. Psiholoģiskais karš pret pārējo nekomunistisko pasauli sākās pašos pirmajos gados pēc komunistiskā apvērsuma Krievijā, un tika vadīts ar komunistu slepenpolicijas filiāles Komunistiskās internacionāles starpniecību. Īpašu uzmanību jāpievērš apstāklim, ka komunisti kā savus ietekmes aģentus izmantoja cilvēkus, kuriem nevarētu pārmest tiešu piederību Komunistiskajai partijai. Komunisti ar savu slepeno dienestu aģentu starpniecību iespiedās respektablās kreisajās un liberāli noskaņotajās intelektuāļu aprindās, padarot šos cilvēkus par akliem ieročiem savās rokās, jo viņu tuvākais mērķis bija ne jau savas sistēmas iedibināšana, bet pretējās sagraušana no iekšienes, lai tikai pēc tās pilnīgas sagraušanas no iekšienes, iedzīvinātu savējo.
Ar nelielu atkāpi, gribu paskaidrot, kāpēc tika īstenots šis psiholoģiskais karš, kādi bija tā galvenie uzdevumi- radīt sabiedrībā neskaidrību, apjukumu un psihisku nestabilitāti, jo ietekmēt un vadīt var tikai tādu sabiedrību, kas ir vadāma, bet vieglāk par vadāmu ir padarīt sašķeltu, nestabilu, nemotivētu, rīcībnespējīgu, kā indivīdu tā sabiedrību.
Sabiedrība, kurā ir spēcīgas patriotiskās jūtas, vēsturiskā apziņa, reliģiskās tradīcijas, stabila vērtību sistēma un augsta vispārējā morāle, ir praktiski neietekmējama, tādēļ, lai to spētu ietekmēt ir nepieciešamas iedragāt šos pamatus, uz ko tā balstās- sagraut vēsturisko un nacionālās piederības apziņu, noārdīt tradīcijas, veicināt morāles un tikumības lejupslīdi.
Piemēram, Amerikāņu parlamentārās izmeklēšanas komitejas, kuras mērķis bija izmeklēt pretvalstiskās darbības aukstā kara gados (House Committee on Un-American Activities) vadītās izmeklēšanas rezultāti ir pieejami publiski un te ir noderīgi citēt ilggadēja Federālā Izmeklēšanas Biroja (FIB) direktora Edgara Hūvera liecināto: „Komunistu iefiltrēšanās ir neiedomājami plaša, īpaši jauniešu grupās, radio, televīzijas, filmu industrijā, baznīcu, skolu, audzināšanas un kultūras rosmju grupās, presē, nacionālo minoritāšu un civilās pārvaldes un politiskajos grupējumos... Karš starp komunistiem un brīvo pasauli netiek izcīnīts ar uguns ieročiem, bet ideoloģiski. Tā nav nejaušība, ka vislielākā komunistu aģentu aktivitāte atklāta trīs laukos- skolās, arodbiedrībās un dažādo izpriecu industrijā”. Iepriekšminētās amerikāņu parlamentārās izmeklēšanas komitejas materiālos ir atrodamas daudzas liecības par komunistu graujošās darbības visaptverošo raksturu, ka tieši ar viņiem saistīti, viņu radīti spēki un inspirētas kustības mērķtiecīgi sagatavojušas augsni visiem lielajiem sociālajiem satricinājumiem ar smagām sekām uz Rietumu civilizāciju kopumā, un tas ir- liekulīga internacionālisma vārdā, mērķtiecīgi kūdot visu veidu rasiskās un etniskās minoritātes pret baltās rases vairākumu tika izraisīti postoši rasu konflikti un vardarbība. Tāpat, maskējoties ar jēdzieniem ”progress”, „fundamentālas cilvēktiesības”, „vienlīdzība” un citiem jaukiem terminiem, kurus var piemērot pēc vajadzības, sievietes tiek sarīdītas pret vīriešiem, bērni pret vecākiem, nabagie pret bagātajiem. Patriotisko jūtu iznīcināšana akla pacifisma un viltus humānisma vārdā, intelektuālu teoriju kultivēšana studējošās jaunatnes vidū, kas sludina Dieva neesamību, morālo relatīvismu, nihilismu. Absolūtas brīvības un visatļautības pievilcīgas ilūzijas radīšana, kas cilvēku padara par savu iegribu, baudu un seksualitātes vergu, tas viss kopumā uz visiem laikiem mentāli ir izkropļojis Rietumu cilvēku, degradējis to līdz puslopiskai eksistencei, atņēmis tam dzīvības un radīšanas spēku, un ievērojami saīsinājis pašas civilizācijas pastāvēšanas laiku.
Ironiski, bet visa šī haosa sējēji- komunisti izrādījās tik nespēcīgi, un viņu ekonomiskā sistēma tik dzīvot nespējīga, ka atmira dabiskā nāvē, tā arī nesagaidot, kad viņu izstrādātā inde saēdīs pretinieka organisma pretošanās spējas. Un, vēl viena likteņa ironija ir tā, ka viņu sētais ļaunums ar bumeranga efektu atgriežas pašu mājās.
Jā, komunistiskā ideoloģija un sistēma ir cietusi pilnīgu fiasko un pelnīti atradusi savu vietu vēstures mēslainē, bet ļaunuma baciļi, kurus tā radīja, lai sagrautu pasauli ir pārdzīvojuši savus radītājus un pārvērtušies par nekontrolējamu mutāciju globālā izplatījumā. Sākotnēji komunistu inspirētā pašiznīcināšanās nāves kultūra ir kļuvusi pašpietiekama un pārvērtusies par pilnīgi patstāvīgu globālu varu- ideoloģisku, politisku un komerciālu. Pirmkārt, ir izaugušas jau vairākas jaunas paaudzes, kas dzimušas pēc tā saucamās seksuālās revolūcijas, kas ir uzaugušas morāli neveselīgā klimatā, caur televīziju un izklaides industriju uzņēmušas tikai baudas un neveselīgas seksualitātes kulta cildinājumu (pornogrāfija, brīvo attiecību popularizācija), ar preses starpniecību sapratuši, ka patriotisms ir nosodāms, jo aizvaino citas tautības un vispār ne pie kā laba nenoved, ka stipras nacionālās jūtas un savas nācijas tiesību aizstāvība ir tikai solis līdz terorismam, bet tradicionālas laulības ir vecmodīgas, neatbilst laikmeta prasībām, diskriminē sievietes, un vispār, svarīgāk ir veidot strauju profesionālo karjeru, apmeklēt skaistumkopšanas procedūras, seksuāli atbrīvoties un nesteigties ar pēcnācēju radīšanu, jo darbaspēku vieglāk ir importēt no nabadzīgajām trešās pasaules valstīm, un bez visa tā , augstskolā mums vēl cilvēki ar akadēmiski skanīgiem tituliem nolasa lekciju kursus par to, ka nav absolūtu vērtību, viss ir relatīvs, pat Dieva vārds ir apšaubāms, un šīs lekcijas parasti ir piebārstītas ar vārdiem „tolerance, „iecietība”, „cilvēktiesības”... Šie cilvēki neko citu nav redzējuši un dzirdējuši un citu, labāku pasaules modeli nepazīst, viņi ir uzauguši deformētajā greizo spoguļu valstībā, citu dzīvi nepazīst un pat nespēj iedomāties, ka pastāv alternatīva esošajai. Ja tu mēģināsi pārliecināt viņus par pretējo, labākajā gadījumā tevi vienkārši neņems par pilnu, sliktākajā- nosauks par tumsonīgu fašistu un pasludinās par politisku ekstrēmistu, kas apdraud valsts drošību. Šie cilvēki no bērnības ir indēti ar šo amoralitātes, visatļautības un ārdošā liberālisma indi, viņi pie tās ir pieraduši un kļuvuši no tās atkarīgi. Nāves kultūra ir viņu dzīvesveids un no tās idejām viņi ir kļuvuši atkarīgi, paši pieprasot vairāk seksa un vardarbības televīzijā, aizvien rafinētākas izvirtības seksuālajā dzīvē, pamatīgākas orģijas izklaides industrijā, un protams, lielāku viltus brīvību politiskajā dzīvē, lai nekādas normas ne reliģiskas, ne morālas, ne arī nacionālas, neierobežo viņu „fundamentālās cilvēktiesības” darīt pilnīgi visu, kas vien ienāk prātā ar savu dzīvi, ķermeni un garu, nospļaujoties par pārējo sabiedrību un nokaujot sevī jebkādu pienākuma apziņu. Tādā veidā, tas, ko komunisti radīja politiskiem mērķiem, kā ieroci pret pasauli- viņu ietekmēti masu mediji, izdevniecības, kinoindustrija, izklaides bizness un pats galvenais- destruktīvais saturs, ir pārvērties milzīgās biznesa korporācijās, kas amoralitāti un netiklību ražo pēc fabrikas principa un iegūst milzu peļņu. Šajā biznesā tiek apgrozītas neiedomājamas naudas summas un aiz tā stāv milzīgas intereses. Šis pats bizness ir radījis sev spēcīgu politisko lobiju un kontrolē Rietumu politisko mašinēriju ar konkrētu mērķi- uzturēt šo melu, ļaunuma un visatļautības sistēmu, kas tiek dēvēta par demokrātisku, liberālu, atvērtu, multikulturālu un pilsonisku, kas grēku, amoralitāti un nāvi pērk kā preci un patērē neiedomājamos daudzumos. Nav nozīmes tam, ka komunisms ir miris, Rietumu civilizācija šodien iznīcina pati sevi un strādā pret sevi ar viņu izgudrotajiem ieročiem. Tā patiesi ir izrādījusies bumba ar laika degli.
Un tagad nedaudz par sekām. Sekas ir vispārēja vērtību krīze un vesela virkne sociālu satricinājumu visās mūsu dzīves sfērās. Tā ir sašķelta, psihiski nelīdzsvarota sabiedrība, dramatisks kriminalitātes pieaugums, strauji izmirstoša eiropiešu sabiedrība, tā ir liela nāciju un rasu sajaukšanās, un šī pretdabiskā procesa sekas ir morāla un fiziska degradācija, terorisms, rasu un reliģiju konflikti. Mums neatliek laika detalizēti analizēt visus šīs sociālās katastrofas aspektus, tādēļ apskatīsim tikai vienu, to, kas skar tradicionālo laulību, ģimenes institūciju un mūsu sabiedrības izdzīvošanas problēmu. Ir skaidrs, ka pašreizējais politiskais klimats, informatīvā telpa un tipiskais dzīves modelis, deformētā vērtību skala ir klaji nelabvēlīga tradicionālajai ģimenei. Bet, es uzdrīkstos apgalvot, ka tradicionālā ģimene, sākot no paša pasaules radīšanas brīža ir bijis cilvēces un jebkuras sabiedrības izdzīvošanas un pastāvēšanas drošais garants. Jo sevišķi augsta vērtība tradicionālā ģimene ir skaitliski nelielām tautām, kuras ir pakļautas izmiršanas un asimilācijas draudiem. Teoloģija un dažādas reliģijas māca, ka dzīvības un attīstības pamatā ir sievišķā un vīrišķā elementu harmonija un tam mēs apstiprinājumu atrodam arī dabaszinātnēs un pat psiholoģijā. Nepilnīgās ģimenēs, kur iztrūkst mātes vai tēva, bērns ir daudz vairāk pakļauts dažādām novirzēm, kompleksiem, apkārtējās vides iespaidiem. Ir daudz vairāk iespēju, ka viņš izaugs kā nelīdzsvarota, sašķelta, neirozēm pakļauta, iekompleksēta persona, nekā bērnam, kurš aug tradicionālā ģimenē ar abiem vecākiem. Māte, lai cik arī laba un gādīga, nevar kompensēt tēva iztrūkumu, un otrādi. Turklāt, ģimene ir vide, kur bērns gūst pirmo pieredzi par sabiedrību un visai bieži to pārņem arī savā pieaugušajā dzīvē. Nepilnīgu ģimeņu skaits līdz ar to masveidīgi pieaug, ar visām negatīvajām sekām uz sabiedrību kopumā. Tāpat modernais liberālisms kultivē un masveidā tiražē dažādas emancipācijas teorijas, piemēram, feminismu, kas apgriež kājām gaisā mūžsenis pastāvējušo vīriešu un sieviešu lomu sadalījumu. Bērniem svētīta laulības dzīve tiek pasludināta par cietumu sievietei, kurai primārais esot pārspēt vīrieti visās dzīves jomās, gūt sasniegumus karjerā. Bērni, protams, šajā modelī neiederas, bet, ja tie tomēr uzrodas, tad ir atstāti bez pilnvērtīgas vecāku, jo sevišķi mātes audzināšanas un atstāti ielas vai televizora ietekmei. Un, ko gan atliek teikt par informatīvo telpu, kurā bērns spiests augt un dienu dienā saskarties ar vardarbību, izvirtību, banālu un lētu ārišķību, baudas un egoisma kultivāciju masu medijos, ieskaitot pat pusaudžiem un jaunatnei speciāli domātos, ar intensīvu homoseksuālisma propagandu presē un transvestītu šoviem televīzijā, brīvi pieejamu netiklību un pornogrāfiju internetā.... Valdošā elite mierīgi noraugās kā šai apziņas indēšanai tiek pakļauti mūsu bērni un jaunatne un pēc tam liekulīgi tiek uzdoti retoriski jautājumi: kāpēc jaunatne ir tik samaitāta, kāpēc noziedzības līmenis ir tik augsts, no kurienes rodas visa veida maniakāli slepkavas, kāpēc tauta izmirst?
Pie šīs katastrofas ir noveduši pašu politiķu piekoptās liberālisma dogmas un no tām iedzīvinātā visatļautība, pie šīs katastrofas ir novedusi pašas sabiedrības akceptētā un kultivēta amoralitāte.
Vai jūs zināt, ka Latvijā ik dienu tiek veikti vidēji trīsdesmit astoņi aborti, tiek nogalināti trīsdesmit astoņi vēl nedzimuši bērniņi! Un gada laikā mātes miesās tiek nogalināti daudz vairāk bērnu nekā piedzimst. Es gribētu citēt mūsu godājamo arhibīskapu Jāni Vanagu, kurš rakstīja: „Man liekas, ka leģitimējot abortus, mēs esam daudz zaudējuši no morālām tiesībām iebilst pret korupciju vai valsts līdzekļu izzagšanu. Kā lai sakām „tev nebūs zagt”, kad esam pateikuši „tu drīksti nokaut”. Nauda nav svarīgāka par bērnu asinīm” Tik tiešām, šī masu slepkavošana notiek likuma aizsardzībā! Ik gadu nedzimuši tiek noslepkavoti desmitiem tūkstošu latviešu!
Jā, un tas notiek, jo liberāļi, kas kaismīgi runā par cilvēktiesībām dažādiem noziedzniekiem, seksuāli dezorientētiem izvirtuļiem, izdod likumus, kas šīs masu slepkavības legalizē. Un tas, ka abortus gadā veic līdz pat tūkstotim nepilngadīgu meiteņu, ir tikai sekas tam, ka pusaudžiem domātie žurnāli var likuma varas netraucēti brīvi izvērst masīvu agrīnu dzimumattiecību propagandu, kā rezultātā šie bērni arī uzrodas meitenēm, kurām vēl laiks ir spēlēties ar lellēm.
Mēs pārdzīvojam par pazudušiem bērniem, maniakālu slepkavu un seksuālu varmāku upuriem, taču neaizdomājamies par to, ka par viņu ciešanām un pāragro nāvi, liela daļa atbildības jāuzņemas mums pašiem, un, vēl vairāk, atbildība jāprasa mūsu likumdevējiem un politiskajiem vadītājiem. Tiem pašiem, kas iedibinājuši sistēmu, kas mūs māca, ka izvirtība nav grēks, ka izvirtība nav ļaunums, bet citāda seksualitāte, kurai ir tiesības uz pastāvēšanu. Bet maniakāli izvirtuļi nav bīstami un izolējami , bet piederot citai seksuālajai orientācijai un, vispār, dažādība tak ir skaista un visādi veicināma, bet cilvēki, kas protestē pret šo neliešu tiesībām iekļūt izglītības sistēmā un citādi izpausties un demonstrēt savu slimīgo pataloģiju, tiek sodīti, marginalizēti, pret viņiem tiek veikta kūdīšanas kampaņa presē un beigu beigās vēl tiek paziņots, ka bērnu aizsardzība pret seksuālajiem noziedzniekiem ir diskriminācijas forma. Mēs liekulīgi aizbildināmies ar demokrātiju un cilvēktiesībām, sakot, ka cilvēku var sodīt tikai tad, kad noziegums jau ir pastrādāts, un, ar šādu aizbildinājumu maskējoties ļaujam savā vidū dzīvot un attīstīties dažādām seksuālām novirzēm, pataloģijām un prāta saslimšanām, līdz tās attīstās līdz maniakālam prāta aptumsumam , kam par upuri krīt nevainīgi bērni. Tad, kad nenovēršamais jau ir noticis, mēs izmisumā lauzām rokas un apkraujam lāstiem slepkavas... Šādā visatļautības, viltus brīvības, pārprastu cilvēktiesību un pārprastas iecietības gaisotnē, ko vēl papildina vardarbības un perversiju kults masu medijos, izaug seksuālie maniaki un potenciāli bērnu izmantotāji un slepkavas.
Mēs daudz esam runājuši par ļaunuma būtību, nobeigumā es gribētu pievērsties tam, ko mēs varam darīt, lai šo ļaunumu, ja ne pilnībā izskaustu, tad vismaz samazinātu un ierobežotu, lai pasargātu sevi un savas ģimenes.
Smagām problēmām un krīzes situācijām nav vieglu atrisinājumu, tikai smagi un atbildīgi izejas meklējumi, kompleksi, drosmīgi un radikāli risinājumi, kas prasa laiku, darbu un upurus.
Man nav gatavas receptes un tās nav arī visgodājamākajiem un gudrākajiem sabiedrības locekļiem ne Latvijā, ne arī, kur citur, jo, ja tādas būtu, šī krīzes situācija nebūtu tik tālu aizlaista. Bet, es negribu arī piekrist mazdūšīgajiem spriedelējumiem par civilizācijas „likumsakarīgu bojāeju”, par „nenovēršamo likteni”. Nav neiespējamu uzdevumu un nepaveicamu lietu, viss ir atkarīgs no mums pašiem, jo sevišķi, ja Dievs ir mūsu pusē un pārbauda mūsu ticību un spēkus, vai spējam ieviest viņa gribu un vārdu šai pasaulē.
Ko varu ieteikt, vispirms jau ikvienam no mums būtu jāapzinās pašas problēmas pastāvēšana un tās dziļums. Un, kad mēs esam to apzinājušies, tad mums ir jāstājas ierindā ar augsti paceltu misijas apziņu, ikvienam no mums ir jākļūst par Visaugstākā gribas izpildītāju, par viņa uzticamiem kareivjiem, kuru uzdevums ir vairot labo, iznīcinot apkārt valdošo ļaunumu un tumsu visās frontēs, kurās mums nākas darboties. Mēs varam sargāt savus tuvākos, savas ģimenes un bērnus, audzinot tos par krietniem cilvēkiem, tādējādi veicinot labā pārsvaru pār ļauno. Mēs varam apkarot ļaunumu sadzīvē, kultūrā, politikā, ikvienā sfērā nesot patiesības vārdu, kuru esam apzinājušies.
Es zinu, godājamie baznīctēvi teiks, ka glābiņš meklējams Kristus evaņģēlijā, ir nepieciešama garīgā atdzimšana. Un viņiem, neapšaubāmi, būs liela daļa taisnības. Tikai baidos, ka viss ir mainījies un ar to būs par maz, jo ir izdarīts viss, lai dievatziņas, un ticības nozīme sabiedrības dzīvē tiktu iespējami pazemināta. Nevar jau teikt, ka baznīca un ticība šodien tiktu kaut kādi vajāta vai apspiesta, ka kristieši kā pirmsākumos tiktu atdoti saplosīšanai plēsīgiem dzīvniekiem. Nē, bet nav vairs kā agrāk, kad jēdziens Dievs bija, kas sakrāls un neapšaubāms, kad ticība un dzīvošana pēc Dieva iedibinātajiem likumiem bija pašsaprotama. Šodien Dieva eksistenci var noliegt un apšaubīt, viņa likumus var patvaļīgi traktēt un baznīcu, katrs amorāls un pērkams žurnālists var gānīt netīrās avīžu slejās. Kristīga dzīve ir padarīta par vienu no daudzajām izvēlēm, pēc būtības novienādota ar šarlatānisku okultismu, ezotēriku vai vienkārši ateismu. Dievs un baznīca ir padarīti par tirgus preci, un pēdējai gandrīz vai komerciālām metodēm jācīnās par katru dvēseli, jo cilvēks nevis dabiski nonāk pie ticības, bet pie tās ir jāpiedabū gluži vai ar pierunāšanu un pierādījumiem, ka ticība Dievam ir labāka izvēle par daudzām citām. Un, lai slavēti ir latviešu reliģiskās dzīves augstākie vadītāji par stingro bezkompromisa nostāju, sargājot savas baznīcas no ļaunuma mācībām, no viltus praviešiem, kas mēģina apkārt valdošo garīgo panīkumu un haosu ienest arī Kristus tempļos, saārdīt un izkropļot Kristus mācības skaidros pamatus. Tas, ko viņiem ir izdevies panākt daudzās citās zemēs, nav panākts Latvijā. Bet, daudz par maz ir ieņemt aizsardzības pozīciju
Es ticu, ka kaut ko mainīt ir iespējams vienīgi politiskā līmenī un uzskatu, ka tai sabiedrības daļai, kas apzinās vērtību krīzi un tās postošās sekas ir jābūt pietiekami aktīvai, lai savus stingros principus un apņemšanos iedzīvinātu valsts politikā.
Ir lietas, kuras ir iespējams risināt ar likumdošanas palīdzību un mums ir nepieciešama griba tās risināt.
Ir iespējams ieviest morālu cenzūru, kas ierobežotu perversiju un vardarbības nonākšanu publiskajā telpā, ir iespējama amorāla dzīvesveida, piemēram, homoseksuālisma ,un citu izvirtības formu publiskas popularizācijas aizliegšana, ir iespējama seksuālu varmāku kastrācija, nāvessoda atjaunošana maniakāliem slepkavām un narkotiku tirgoņiem, ir iespējams daudz stingrāks abortu likums un daudzas citas lietas, kas padarītu vidi drošāku gan lieliem, gan maziem. Es atkal gribētu atsaukties uz arhibīskapu Vanagu, kurš runājot par abortu problēmu uzdeva retorisku jautājumu: Ar aizliegumiem neko nevar atrisināt?- un pats uz šo jautājumu atbildēja: Nu tad iedomāsimies Latviju, kas atteikusies no aizliegumiem nogalināt, piekaut, apzagt vai pārdot verdzībā!Un, atliek piekrist, jo no lietām, kas ir aizliegtas, mēs esam kaut necik pasargāti, bet no tā, kas nav aizliegts, mūs nesargā neviens. Un aizliegums dažreiz ir vienīgais iespējamais risinājums, jo liekas, ka daudz lielākas problēmas mums sagādā visatļautība un tas, ka aizliegumu ir par maz, nevis otrādi.
Stingra, pret grēku neiecietīga un noziedzniekiem nesaudzīga likumdošana, savienojumā ar cilvēkam un ģimenei draudzīgu politiku varētu būt vismaz daļējs risinājums esošajai situācijai, mums uz to ir stingri jāvirzās, jo tas ir mūsu izdzīvošanas jautājums. Es iestājos tieši par šādu politiku!
Runa 2007.gada vasarā notikušajā konferencē "Par 'mūsu vērtībām"

Katram latviešu bērnam ir tiesības dzimt un dzīvot

Vai tiešām drīkst pastāvēt tāda visatļautība, ka cilvēks var pēc savas patikas izvēlēties saglabāt vai nogalināt mazu dzīvībiņu, no kuras jāizaug pilnvērtīgam cilvēkam? Vai var slepkavot un palikt nesodīts? Un vai strauji izmirstoša tauta, kāda esam mēs- latvieši, varam pieļaut savā zemē tādu visādā ziņā grēcīgu, bezdievīgu un amorālu noziegumu, kā aborti, praktizēšanu? Laikrakstā “Latvijas Luterānis”(05.10.2002.), zem nosaukuma “Arguments pret abortiem”, bija ievietots šokējošs materiāls, kura būtību izteica klāt pievienotā fotogrāfija, kurā redzama aina no aborta izdarīšanas brīža. Fotoattēlā redzama mazuļa rociņa, kas ir izstiepta ārā no sievietes dzemdes 21 grūtniecības nedēļā , aborta ķirurģiskās operācijas laikā. Fotogrāfs Maikls Klensijs bija iemūžinājis mirkli, kad mazuļa roka izstiepās no ķirurga atvērtās vietas dzemdē un satvēra operācijas veicēja pirkstu, fotogrāfs liecina, ka viņa tvēriens bijis stingrs. Jāuzskata, ka minētais attēls visspilgtāk raksturo aborta būtību: aborts ir slepkavība, tāda pat slepkavība, kā jebkuras citas nevainīgas dzīvības nemotivēta izdzēšana!

Statistika liecina, ka 1999.gadā Latvijā piedzimuši 19 500 bērnu, bet veikto abortu skaits (runa ir tikai par legālajiem abortiem, bet cik vēl tiek veikti tā saucamie kaktu aborti, mēs pat iedomāties nevaram!) bija 22 974. Sanāk, ka uz katrām 1000 dzemdībām tikušas izdarītas 1178 vēl nedzimušo bērnu slepkavības! 2002.gadā piedzimuši 20 044 bērni, bet legālo abortu skaits samazinājies un bijis- 14 685. Protams, iepriecina, ka izdarīto abortu skaits ir samazinājies, bet lietas būtību jau tas nemaina, grozies kā gribi, bet 14 685 Latvijas mazuļi tomēr ir noslepkavoti un tas ir ļoti daudz. Pie reizes vēl jāatzīmē, ka 2002. gadā Latvijā bijis zemākais iedzīvotāju skaita pieaugums Eiropā- patiesībā gan lietot vārdu “pieaugums” būtu nevietā, jo togad iedzīvotāju skaits sarucis par 17 000! Tātad, ja skatāmies uz abortiem no latviešu tautas izdzīvošanas jautājuma prizmas, tad tas ir trīskārtējs noziegums- katra latviešu sieviete, kura veic abortu noziedzas ne tikai pret Dievu, rupji pārkāpjot bausli “tev nebūs nokaut!”, viņa neaprobežojas ar bērna slepkavību vispārpieņemtajā nozīmē, bet izdara noziegumu arī pret savu tautu, nogalinot latvieti, tuvina latviešu tautu nenovēršamai zudībai. Par kuriozu jau jānosauc pats fakts, ka jau tagad Latvijā liela latviešu ģimene ir tad, ja ir viens bērns, jo tiek darīts viss, lai bērnu radīšanu padarītu par kauna un apgrūtinājuma lietu. Bez tam, aborts ir noziegums arī pret tautas veselību, jo tas bieži vien atstāj ļoti nopietnas un nelabojamas sekas uz sievietes veselību un sagandē tās dzīvi mūža garumā, jo veicot abortu, nopietni tiek traumēti dzemdes audi, kam seko iekaisumi, kuri daudzos gadījumos draud ar neauglību. Ir nācies dzirdēt dziļi personiskus dzīvesstāstus, kā veiktais aborts izposta konkrēta cilvēka, vēlāk veselas ģimenes dzīvi. Piemēram, jauna sieviete, kurai iestājusies pašas nevēlētā grūtniecība, domā tikai par to, ka vēl negrib būt māte, jo viņai ir jāpabeidz izglītoties un arī bērns, ja to laistu pasaulē, būtu jāaudzina vienai, tiek atrasti vēl daudzi citi iemesli, ar kuriem tiek pamatots aborts, ko viņa veic. Pēc pāris gadiem viņa satiek piemērotu cilvēku un apprecas, viss būtu labi, bet laimīgo laulību aptumšo ziņa, ka sievietei nevar un nekad arī nevarēs būt bērni, ko viņa tagad tik ļoti vēlas. Aborta šausmīgās sekas, ko var uzskatīt par Dieva sodu, sodu par sava bērna slepkavību. Grūti iedomāties lielāku nelaimi, kā ģimenes dzīvi, kuru nepavada bērnu smiekli, nezinu vai precēts pāris var būt laimīgs, neredzot izaugam savus bērnus un novecojot bez mazbērniem. Šis bija pavisam reāls stāsts no reālas dzīves. Nezinu vai katra jaunā sieviete, kura izšķiras nogalināt savu vēl nedzimušo bērniņu, apzinās, ka riskē mūža nogali pavadīt pilnīgā vientulībā. Protams, ir gadījumi, kad aborts varētu būt pieņemams risinājums, proti, ja sieviete tikusi izvarota. Nevar taču prasīt, lai viņa pieņem, iznēsā un iemīl bērnu, kurš ieņemts šādos apstākļos. Tā pat mākslīga grūtniecības pārtraukšana būtu pieņemama un pat vajadzīga gadījumos, kuros pastāv risks, ka vēl nedzimušais bērns varētu nākt pasaulē ar smagiem garīgās vai fiziskās attīstības traucējumiem, kas nav dziedināmi vai ir ģenētiski pārmantojami. Šādos gadījumos mākslīga grūtniecības pārtraukšana jeb aborts ir pat humāna rīcība, gan attieksmē pret pašu bērnu, gan nāciju kopumā. Taču, tie ir tikai atsevišķi un nedaudzi izņēmuma gadījumi, runa var būt tikai par atsevišķiem gadījumiem, kuriem nav alternatīvas, nevis problēmu kopumā. Jādomā, ka esam izmirstoša tauta savu pašu grēku dēļ, un arī turpināsim izmirt tik pat straujos tempos, ja neaizdomāsimies par to un neizdarīsim secinājumus. Galu galā, mūsdienās pastāv pietiekami daudz dažādu veidu, kā izsargāties no grūtniecības, ja tā tik tiešām ir nevēlama, nav tādēļ jāizdara tāds nāves grēks, kā bērniņa slepkavība. Aborti ir jāaizliedz! Bet tiem, kuri tūlīt demagoģiski steigs iebilst, ka abortu aizliegums problēmu neatrisinās, jo, redziet, sāksies nelegālu abortu izdarīšana, kas atstāšot vēl smagākas sekas, jāsaka, ka tā ir tikai primitīva demagoģija, kuru var atļauties teikt tikai humānisma noliedzējs un mazizglītots nejēga. Valsts varētu pielikt punktu nedzimušu bērnu legalizētām slepkavībām, ja vien kāds patiesi būtu ieinteresēts to darīt. Pietiktu jau ar to sieviešu, kuras izdara nelegālus abortus, un vēl jo vairāk to personu, kas veic konkrētās slepkavības, saukšanu pie reālas kriminālatbildības. Ja vēl nedzimuša bērna slepkavība, jeb aborta veikšana tiktu pielīdzināta jebkurai citai slepkavībai, ar visām no tā izrietošajām krimināltiesiskajām sekām, domājams, ka tādas nožēlojami noziedzīgas parādības, kā aborti, pastāvēšanas laiks nebūtu ilgs un dzīvība triumfētu pār nāvi. Un vēl būtu svarīgi katram no mums apzināties savu nostāju pret abortiem, kā nepieļaujamām slepkavībām un darīt ko lietas labā, lai Latvijā tie tiktu aizliegti uz mūžīgiem laikiem, nešķirojot tos, kam tad ir tiesības dzīvot un kam nē!

Par prezidentālu valsts pārvaldes modeli. No nacionālista pozīcijas

Pēdējā laikā par jaunu ir pacēlusies gadu gaitā fragmentāri jau paceltā diskusija par valsts iespējamo pāriešanu uz prezidentālu pārvaldes modeli ar tiešās vēlēšanās vēlētu valsts prezidentu priekšgalā. Tik tiešām, socioloģiskās aptaujas uzrāda augstu sabiedrības atbalstu šādam modelim, un dažas politiskās partijas jau steidzās to izmantot, lai celtu savus reitingus uz sabiedriskā noskaņojuma rēķina, mēģinot šo iniciatīvu virzīt uz priekšu ar likumdošanas palīdzību.
Viss tā kā būtu skaisti: politiķi izdabā vēlētāju gribai, tikai šīm politiskajām spēlēm ir viens pamatīgs trūkums- tās ir priekšlaicīgas un līdz ar to arī bezatbildīgas. Pirms kāds ķerās klāt likumdošanai, virzot projektus, kas kardināli maina ārkārtīgi trauslo politiskās varas balansu valstī, vispirms būtu bijis jāsāk ar nopietnu diskusiju par viena vai otra pārvaldes modeļa plusiem un mīnusiem, kam būtu jāiekļauj gan politisko procesu analīze ārvalstīs un pašu mājās, gan arī dažādu iespējamo politisko scenāriju analīze, gadījumā, ja Latvija tik tiešām pārietu uz prezidentālu pārvaldes modeli. ...
Atzīšos, esmu skeptiski noskaņots pret šo iniciatīvu, tiesa ne pret prezidentālu valsti kā tādu, bet pašreizējā laika posmā un situācijā, kādā atrodas Latvija. Un, šajā sakarā minēšu argumentus, kuri nosaka manu pozīciju.
Pirmais un galvenais ir ilgstošās okupācijas, kolonizācijas un nekontrolētās imigrācijas rezultātā radusies nenormāli izkropļotā etniskā situācija valstī, kad pamatnācijas īpatsvars savā valstī ir tikai aptuveni 60% (kritiski tuvu bīstamajiem 50%!) . Nevienam nav noslēpums, ka dēļ konsekventi nerealizētas prolatviskas nacionālās politikas, kam būtu bijis jāiekļauj gan maksimāli iespējama civilokupantu repatriācijas programma, gan ļoti stingri naturalizācijas kritēriji, Latvija de facto ir divkopienu valsts ar divām kopienām, kas ir diametrāli pretējas savā ģeopolitiskajā orientācijā, vēstures interpretācijā un politiskajos uzskatos, kas ietver valodas, kultūras, integrācijas un imigrācijas politiku. Patiesībā, būsim atklāti, valstī, līdztekus latviešiem un salīdzinoši nelielam skaitam latviešu sabiedrībā labi integrējušos cittautiešu, dzīvo milzīgs skaits cilvēku, kuri dzīvo pēc Maskavas laika un savās vērtībās vadās pēc Kremļa informatīvās telpas un tās vietējiem satelītiem. Turklāt, šī nelatviskā sveštautiešu masa līdz šim ir apliecinājusi apbrīnojamu politisko vienotību, tas nozīmē, ka notiekot tiešām prezidenta vēlēšanām, visticamāk krievvalodīgo politiķi spēs vienoties par vienu spēcīgu kandidātu. Paredzu, ka man iebilstu, ka, lai arī daudz, bet latviešu vēlētāju tomēr ir vairāk. Tomēr neuzskatu, ka tas ir gana stiprs arguments, jo būsim atklāti, valstī dzīvo pietiekami daudz tādu, kurus ar latviešiem saista tikai tautības ieraksts pasē, un ir arī milzīgs skaits tādu, kuru nacionālā pašapziņa ir neattīstīta un politiskā domāšana saistās vien ar personiskā ledusskapja saturu. Pastāv risks, ka gadījumā, ja prokrieviskais bloks spētu izvirzīt spēcīgu, ar harismu un personisko pievilcību apveltītu kandidātu, tas spētu piesaistīt ne vien nelatviešu, bet arī zināmas daļas latviešu balsis. Un, nekādā gadījumā nevajag nenovērtēt promaskaviskos polittehnologus, visticamāk viņi par prezidenta kandidātu nevirzītu ne Plineru, Ždanoku, ne arī Urbanoviču, bet kādu, kas spētu piesaistīt arī zināmu daļu latviešu elektorāta (kosmopolīti, protesta balsojumi utt.) Kas notiktu šādā gadījumā?
Ņemot vērā, ka latviešu politiskais noskaņojums ir ļoti daudzveidīgs, un mums līdzās pastāv milzīga krievvalodīgo kopiena, visticamāk tiktu mēģināts meklēt kompromisa figūra, kas būtu , vienkāršā valodā runājot, „ne zivs, ne gaļa” un spētu piesaistīt gan daļas krievvalodīgo, gan latviešu balsis. Protams, šī persona nekādā gadījumā nebūtu latviski, un pavisam noteikti nacionālistiski domājoša. Un, turpinot nedaudz par kompromisa jēdzienu un tā konsekvencēm. Politiskie kompromisi būtu neizbēgami pat mēģinot apvienot latviešu vēlētājus pret prokrievisko spēku virzītu prezidenta kandidatūru. Un, kas notiek latviešu politiskajā virtuvē? Te atkal pastāv visdažādākie politiskie strāvojumi, dažādi ekonomiskie grupējumi, savstarpēji konfliktējošas vērtību sistēmas. Līdzās pastāv dažādi ietekmīgi oligarhi, katrs ar savām interesēm, pastāv liberālkosmopolīti (sorosīti un tamlīdzīgu globālistu ietekmes aģenti) ar gaužām nekritisku attieksmi pret ASV, Eiropas Savienību un citām pārnacionālām organizācijām, kas nereti ir arī dažādu ārzemju korporāciju ekonomisko interešu bīdītāji, un viņiem pietuvinātie multikulturālisti, ultaliberāļi (homoseksuālistu un citu „progresīvo vērtību” lobētāji). Ir arī tradicionāli konservatīvi orientētie, kristīgo vērtību paudēji, un zināms skaits pārliecinātu latviešu nacionālistu.
Protams, neviena no šīm grupām nevar iegūt pārliecinošu vairākumu un virzīt no sava vidus kandidātu, kas būtu spējīgs iegūt vairākuma atbalstu. Atliek atkal tikai kompromiss… Kandidāts, kas spēj izdabāt visām vai vismaz vairākumam dažādo politisko un ekonomisko interešu grupu. Atkal nonākam pie jau piesauktās „ne zivs ne gaļa”. Un visticamāk tas kandidāts varētu būt kāds diezgan viltīgs glumiķis, kas profesionāli prot izdabāt visiem, vai arī absolūta pelēcība, viduvējība bez saviem uzskatiem, ko dažādas interešu grupas raustīs kā ķiparu.
Kāds iebildīs: „bet tagad jau ir tā pat, kad par prezidentu tiek ievēlēts kāds bezmugurkaulnieks, par ko spēj vienoties visi”. Jā, piekrītu, bet ir viens liels pluss, ka šai personai nav nekādas reālas varas. Vai tiešām kāds vēlas, lai kompromisa figūrai tiktu piešķirta milzu vara un ietekme, un teju vai kulta statuss? Vai tiešām esat gatavi kādam gadījuma cilvēkam piešķirt šādu milzu lomu, kā to paredz šobrīd bīdītais projekts: "Valsts Prezidents ir valsts galva. Valsts Prezidents kalpo tautas labumam, ir nacionālās vienotības, valstiskās neatkarības, demokrātijas un tiesiskuma balsts." Ja es esmu pārliecināts latviešu nacionālists, tad man gribētos zināt, ko es iegūstu no ar milzu varu apveltīta prezidenta, kurš, ņemot vērā pašreizējo etnisko un politisko situāciju valstī un vēlētāju kopējo noskaņojumu, nebūs latviešu nacionālists?
Un neviens mani nepārliecinās, ka vēlētāji (pat iedomāti izslēdzot no spēles krievvalodīgo vēlētāju politisko ietekmi, kas realitātē, protams, nav iespējams) ir pietiekami atbildīgi, lai ievēlētu vislabāko no iespējamajām kandidatūrām. Iedomāsimies, kas būtu kļuvis par valsts prezidentu, ja vēlēšanas būtu notikušas pirms divdesmit gadiem. Neviens cits kā LKP CK ideoloģiskais sekretārs, biedrs Anatolijs Gorbunovs! Pirms desmit gadiem, varbūt populārais komponists Raimonds Pauls, iespējams tolaik populārais oligarhs Andris Šķēle, vai pat psihiski nelīdzsvarotais Einārs Repše, pirms gadiem pieciem- skandalozā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Vai jūs būtu gatavi piešķirt kādam no šiem personāžiem absolūtu varu valstī? Es, piemēram, nebūtu. Bet vairākums?
Te būtu lietderīgi rūpīgi analizēt, kas ir tie faktori, kas nosaka cilvēku simpātijas un līdz ar to politisko izvēli. Protams, tie iekļauj gan personisko pievilcību (frizūra, stāja utt), daiļrunību, oratora dotības, jā arī to, ko sauc par harismu. Bet, vai šie faktori atsver citus trūkumus, vai harisma un pievilcība garantē godīgumu, gudrību un stingru nacionālo stāju? Turklāt mēs zinām, ka pastāv vesela zinātne (PR jeb sabiedriskās attiecības), kā no nekā uztaisīt šarmantu personību. Pastāvot tiešām prezidenta vēlēšanām sāksies šo leļļu meistaru jeb cilvēkzinību alķīmiķu ziedu laiki. Mēs arī labi zinām, ka pirms jebkurām vēlēšanām notiek pirmsvēlēšanu kampaņa, kura aprij miljonus. Pastāvot tiešām prezidenta vēlēšanām, labi veidota kampaņa lielā mērā noteiks vēlētāju izvēli. Bet labi veidota kampaņa prasa līdzekļus. Kur tos ņemt? Atgriežamies pie mūžvecās atkarības no ārzemju vai vietējiem oligarhiem, Maskavas vai cionistu finansējuma.
Jā, ar visu šo netīrību un piesauktajiem spēles noteikumiem mēs saskaramies jau šodien, dzīvojot parlamentārā valstī, kas ne tuvu nav ideāla, tieši pretēji. Un tomēr, ņemot vērā mūsu īpašo etnisko un politisko situāciju, tā jāuzlūko kā salīdzinoši mazākais ļaunums. Netīrajā poltiskajā vidē rijīgie šakāļi, indīgie skorpioni un uzpirktās lelles viena otru uzmana, lai tikai kāds neiegūst pārlieku varu un ietekmi, un līdz ar to neapdraud citus. Viņi cits citam sasien rokas. Tas ir tas varas balanss, kas nodrošina kaut kādu prognozējamību, bet, nedod Dievs, ka no šīs sagandētās un morāli izvirtušās vides nāks kāds, kuram tiks piešķirtas teju vai diktatoriskas pilnvaras, un kuru neviens vairs nebūs spējīgs piebremzēt.
Uzskatu, ka par tautas vēlētu prezidentu varēsim runāt tad, kad latviešu īpatsvars savā valstī būs vismaz 80%, kad pilnībā tiks izslēgta Maskavas, Briseles, Vašingtonas un pasaules cionistu lobija iespējamā ietekme. Kad valstī valdīs zināmas nacionālās vērtības, un tā būs spējīga nodrošināt pilnībā godīgu un caurspīdīgu vēlēšanu procesu.
Pašlaik, bez visa tā, uzskatu, ka iniciatīva ir priekšlaicīga un pat bīstama.