Historia.lv intervija: "Liepājas arhitekts Makss Pauls Berči (1840–1...

Pirms kāda laika bija tas prieks sarunāties ar vienu īstu latviešu inteliģentu, spilgtu personību un vienkārši jauku cilvēku- Rundāles pilskungu Imantu Lancmani. Runājāmies par #Liepājas pilsētvidei nozīmīgo arhitektu Maksu Paulu Berči. Intervija tagad klausāma lielākajā Latvijas vēstures portālā historia.lv 

Cilvēki svešumā iegūst pieredzi, bet ne vienmēr tā viņus padara par labākiem un vērtīgākiem cilvēkiem...

No Alvja Hermaņa "Dienasgrāmatas". Un, es arī par to esmu domājis. Starp simtiem tūkstošu aizbraukušo ir cilvēki, kuru pieredze un enerģijas lādiņš daudzas lietas vērstu labākas, ir arī tādi, kas nokāvuši sevī latvieti, un kļuvuši par neglābjami samaitātiem "pasaules pilsoņiem". Ir tie, kas vienmēr sevī glabās rūgtumu, tie, kuri par jaunu būs jāmāca runāt latviski, ir pat tādi, kuriem aizbraucot, par laimi ir atslogoti Latvijas cietumi, un noteikti būs vienaldzīgo masa, kam tikai pasē rakstīts "latvietis". Domāju, ka Hermanis ļoti idealizē aizbraukušo potenciālu. Tāpat kā 90-to sākumā tika idealizēts vecās trimdas iespējamais pienesums. Cilvēki svešumā iegūst pieredzi, bet ne vienmēr tā viņus padara par labākiem un vērtīgākiem cilvēkiem. No sevis reti izdodas aizbēgt. Bet, pavisam noteikti, šie cilvēki te dzīvotu, audzinātu bērnus, kas runātu latviešu valodā, un aizpildītu tos robus, uz kuriem sāpīgi skatīties. Jau tā būtu pārmaiņa

Gunāra Janovska pravietiskie domugraudi

Ir divi latviešu rakstnieki, kurus varu lasīt, lasīt un pārlasīt. Anšlavs Eglītis un Gunārs Janovskis. Laikam tādēļ, ka viņu darbos varu atrast atziņas, kas man tuvas. Janovskis daudz raksta par latviešiem trimdā. Es gan neesmu bijis trimdinieks tiešā nozīmē, bet dažus gadus esmu pavadījis brīvprātīgā-piespiedu emigrācijā. Tur dzīvojot nekad neesmu centies aptaukoties, apaugt ar mantām, pienākumiem, saistībām, kļūt par savējo. No tā apzināti izvairījos, jo dzīve ārpus savas zemes man likās pilnīgi nedabisks un nenormāls stāvoklis, un šo sajūtu es apzināti uzturēju. Kautkā līdzīgi svešumā dzīvo tēli "Sōlā" un "Pār Trentu kāpj migla". Un tagad, agros brīvdienu rītos, kad normāli cilvēki guļ, atkal pārlasu šos darbus. Janovskis svu varoņu dialogos ielicis tik daudz domu, kuras būtu vērts citēt, bet es izvēlējos vienu. To, kurā viņš jau pirms 50 gadiem, Rietumeiropā dzīvodams, lieliski noraksturojis Austrumus un Rietumus, pateikdams to, kam arī es ticu: ja no Eiropas kultūras kas ir palicis, un tā vēl celsies, tad zemēs starp barbariskajiem Austrumiem, kuru robeža ir pie Zilupes, un garīgi un kulturāli izsīkušajiem Rietumiem. Tas ir #Intermarium

Intermarium jeb Baltijas-Melnās jūras valstu savienība-nākotnes ģeopolitiskā perspektīva

Retrospektīvi aplūkojot 20. un nu jau arī 21. gadsimta Baltijas un Melnās jūras telpas (turpmāk – Intermarium) vēsturi, redzam, ka šo Austrumu un Vidus-centrālās Eiropas reģionu apvienojis kopīgs ģeopolitiskais liktenis.

Kaut arī jau senākā vēsturē mūsu dzīves telpā bija radušies valstiski veidojumi ar impērisku potenciālu (Kijevas Krievzeme, Lietuvas Lielkņaziste, Polijas-Lietuvas valsts), 19.gadsimtā gandrīz visas Intermarium reģionu veidojošās tautas bija zaudējušas patstāvību, un atradās svešu impēriju – cariskās Krievijas, Vācijas un Austroungārijas pakļautībā. Vietām šī atkarība izpaudās kā vasaļa vai „mazākā brāļa” statuss (piemēram ungāriem Austroungārijas impērijas sastāvā), citur pakļautās tautas izjuta visus nebrīves spaidus – gan nacionālo, gan sociālo un saimniecisko apspiestību.  Pakļauto zemju denacionalizācija rusifikācijas vai ģermanizācijas veidolā katrā konkrētajā teritorijā varēja atšķirties savā brutalitātes pakāpē un līdzekļu izvēlē, bet visas ārējās impēriskās varas centās asimilēt Intermarium pamattautas (politiski, kulturāli, lingvistiski), iznīcinot to nacionālo lepnumu, neatkarības centienus un virknē gadījumu – pat etniskās iezīmes.

Eiroeksits

Ar #Brexit balsojumu noiets kāds būtisks etaps pēdējo desmitgažu vēsturē, un lauzts kāds stindzinošs stereotips: Eiropas Savienība ir nesatricināma.
Nekā nebija- Bābeles tornis sākt brukt!
Paredzu, ka totalitārais liberālisms, nacionālo valstu suverenitātes sagraušana un neatkarīgo ekonomiku izcnīcināšana, un, protams, masu imigrācijas akceptēšana, un centralizēta imigrantu uztiepšana visiem, kas ilgtermiņā Eiropu pārvērstu par trešās pasaules zemi, ko līdzīgu Brazīlijai, liks par līdzīgu rīcību izšķirties arī citām eiroimpērijas pavalstīm. 
Vieta, dabiski, tukša nepaliks. Eiropas ietvaros jārodas jauniem ģeopolitiskiem veidojumiem, savienībām, aliansēm, kas apvienos valstis ar līdzīgām vērtību sistēmām un politiskajām interesēm. Latvijas vietu es redzu idejas līmenī sen izlolotajā Baltijas-Melnās jūras savienībā. Kopā ar Lietuvu, Poliju, Ukrainu, un citām Austrum/Centrāleiropas valstīm. Šis reģions varētu būt vieta, kurā tiks saglabāta Eiropas civilizācija klasiskajā izpratnē, un mūsu bastions pret izmirstošo, pašnāvniecisko Rietumeiropas dekadenci, kā arī pret neosovjetisko barbarismu tā sauktās "krievu pasaules" veidolā.

Leons Taivāns Liepājas Universitātē

Kaut kāds lūzuma punkts sabiedrības apziņā ir noticis. Kas par to liecina? Kaut vai tas, ka profesora Leona Taivāna lekcija "Kristietība, islāms un civilizāciju sadursme. Statistika, pētījumi un prognozes"

Liepājas Universitātē pulcēja vairākus simtus dažādu vecumu grupu klausītājus. Un, šo lekciju organizēja neviens cits kā Latvijas evanģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Liepājas bīskapa kanceleja. 

Profesors Taivāns ir viens no tiem mācībspēkiem, kas jau gadiem brīdina par Rietumu civilizācijas norietu, un iznīcinošajām sekām, ko rada nekontrolētā svešu kultūru masu masu migrācija. Tagad, kad migrantu invāzija, un tās blakusparādības iegūst apokaliptiskas iezīmes, un arī Latvijai draud "vecās"  Eiropas neapskaužamais liktenis, viņa domas raisa plašāku interesi un atsaucību arī ārzpus līd šim šaurā kultūrkonservatīvo entuziastu pulciņa. 

Un, kas mani personīgi iepriecina, ir tas, ka latviešu garīdznieki pozicionējas blakus Teivānam, atšķirībā no kultūrmarksisma skartajiem kolēģiem Rietumeiropā, kas nevis ir pirmajās rindās cīņā pret Eiropas islamizāciju, bet gan cīņā pret saviem cilvēkiem, kas pēdējiem pēkiem tai pretojas. Izskatās, ka Latvijā nenotiks kas tik apkaunojošs kā Ķelnē, kad katedrālē tiek izslēgtas gaismas protestējot pret... nevis migrantu veiktajām masveida izvarošanām, bet PEGIDA gājieniem pret Eiropas islamizāciju.

Uzspiestai imigrantu ievešanai Latvijā ir jāsaka pārliecinošs „NĒ”

Latvijas valdība pieņēmusi lēmumu „brīvprātīgi” uzņemt 250 bēgļus jeb nelegālos imigrantus – lielāko daļu no Grieķijas un Itālijas, un arī tieši no to izcelsmes valstīm Āfrikā. Lai saprastu ko nozīmē šis lēmums un kādas sekas tas radīs, tas jāvērtē daudzpusīgi, kliedējot mītus, un runājot par faktiem, kurus valdošā elite tiecas noklusēt. Vispirms par mītiem.

1) Bēgļi vai tikai nelegāli imigranti?

Jebkurš , kas bēg no kara briesmām, loģiski patvērumu meklē  kādā sev ģeogrāfiski tuvākajā kaimiņvalstī Āfrikā vai Tuvajos Austrumos. Tur šobrīd arī atrodas faktiski visi īstie bēgļi. Tie jaunie vīrieši, kas mēro tūkstošiem kilometru garu ceļu, maksājot tūkstošus eiro cilvēku kontrabandistiem, lai iekļūtu tieši Eiropas Savienībā, nav nekādi bēgļi. Tie ir nelegāli imigranti, kuru mērķis ir tīri ekonomisks. Vēlēšanās par katru cenu iekļūt Eiropas Savienībā, kur automātiski tiek nodrošinātas sociālās garantijas un ar izcelsmes valsti nesalīdzināmi augstāks dzīves līmenis.  Ne Latvijai, ne Eiropas Savienībai kopumā nav morāla pienākuma izmitināt un nodrošināt ar komfortablu eksistenci šos imigrantus!