Imigrācija- fakti un izaicinājumi. Nacionālistu skatījums un atbildes.

Par neeiropiešu masu imigrāciju un tās sekām vecajā Eiropā ir rakstīts un runāts jau gadiem ilgi. Šī problēma ir gadu desmitiem sena, un tai ir tendence ar laiku tikai pieaugt un plesties plašumā. 2015.gadā tā kļuva aktuāla arī mums, kad Laimdotas Straujumas vadītā Latvijas valdība pieņēma lēmumu „brīvprātīgi” uzņemt 776 bēgļus jeb nelegālos imigrantus – lielāko daļu no Grieķijas un Itālijas nelegālo imigrantu nometnēm, un arī tieši no to izcelsmes valstīm Āfrikā. Šķietami nedaudz, un, kā rādīja tālākie notikumi, ne Eiropas Savienības (ES) birokrāti, kas bija izdomājuši imigrantus uzspiest visām savienības dalībvalstīm, ne arī to rīkojumu vietējie izpildītāji, šo plānu nebija izdomājuši līdz galam. Proti, ja ir izvēle saņemt lielākus pabalstus un komfortablākus dzīves apstākļus kādā bagātākā ES dalībvalstī, „bēglis” pie pirmās izdevības pārbēgs uz turieni. Paradoksāli, bet relatīvi sliktie sociālie apstākļi, mūs šoreiz ir paglābuši, un tie, kurus bija paredzēts nometināt Latvijā, pie pirmās iespējas pārceļas uz Rietumeiropu. Tā ir šobrīd, taču nevajag dzīvot ilūzijās, ka tas tā turpināsies vienmēr. Rietumeiropa ir pilna, bet migrantu pieplūdums neatslābst. Tas ir vienmērīgi pastāvīgs, bet kā rādīja 2015.gada migrācijas krīze, tas var kļūt arī viļņveidīgs, un sasniegt katastrofālus apmērus.

Oligarhu sarunas. Jeb apmaksāta bumbulēšana kā rīcības aizstājēja.

Šodienas cepiens par Sudrabu parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājas amatu, patiesībā ir cepšanās par absolūti nesvarīgu detaļu absolūti nesvarīgā pasākumā. Atļaušos nocitēt Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 13.pantu, kas ir paša likuma esence:
" (1) Pabeidzot savu darbību, parlamentārās izmeklēšanas komisija sagatavo galaziņojumu, kurā atspoguļo:
1) komisijas sastāvu;
2) Saeimas doto uzdevumu, ja tāds ir bijis;
3) komisijas veikto darbu;
4) komisijas konstatētos faktus un to novērtējumu;
5) komisijas secinājumus;
6) komisijas priekšlikumus konstatēto trūkumu novēršanai, norādot institūcijas, kuru kompetencē ir attiecīgo trūkumu novēršana."


Tā arī ir lietas būtība: kaut kādi deputāti mēnešiem vai pat gadiem ilgi saņems naudu par komisiju sēdēm, zīmēsies TV kameru priekšā, mēģinās taisīt sev politisko kapitālu ar skaļiem paziņojumiem, bet juridisko seku nebūs nekādu. Būtībā politisko kapitālu jau ir sākuši taisīt ar lielo bļāvienu par Jūļa Krūmiņa sirdsdraudzeni, un krievu popsas cienītāju Sudrabu, lai gan pat ezītim ir skaidrs, ka ir pilnīgi vienalga vai komisiju vadītu Sudraba, Judins, Viņķele vai Kaimiņš. Nekur tālāk par bezjēdzīgu un tukšu muļļāšanos, sekas nenesošu tukšmuldēšanu, vienalga netiks.
 Vai kāds var uzskaitīt kādas tikai parlamentārās izmeklēšanas komisijas nav bijušas- Bankas Baltija afēra, elitāro pedofīlu noziegumi, Jūrmalgeita, nesmukumi ap Citadeles izsaimniekošanu, un kādas tik vēl ne! Un ar ko šī darbības imitācija ir beigusies? Ne ar ko! Nē, kur nu- bija taču galaziņojumi :)... 

Lietas būtība ir tāda, ka pati šī komisija ir darbības imitācija, lai neteiktu vēl skarbāk- masturbācija. Ja es pareizi saprotu, mums taču ir tiesiska valsts, mums ir SAB un KNAB, ģenerālprokuratūra un Drošības policija. Kur ir kriminālprocesi, kur aizdomās turēto statusa piemērošanas personām, kuru izteikumi liecina par noziedzīgu darījumu plānošanu un realizēšanu? Un mums taču ir "neoligarhu" partijas, kas kontrolē gan iekšlietu, gan tieslietu ministrijas. Interesanti gan, ka šo "neoligarhisko" spēku pārstāvjiem nav nekādu problēmu atrasties vienā valdībā ar nepārprotamiem oligarhu izsūtāmajiem, un pat pieņemt, ka premjera pienākumus, kaut arī uz laiku, pilda nelegālo "ļimončiku" kārotājs. Viss kārtībā, labāk taču ir nevis rīkoties, bet bumbulēt nejēdzīgā komisijā. Un oligarhi turpinās rullēt. #OIigarhuSarunas

Vissliktākā izvēle

Noslēdzoties vēlēšanām bija skaidrs: Liepājai ir tikai divi varianti- vissliktākais, un … vissliktākais. Teorētiski bija iespējams vēl trešais variants, kas būtu izpaudies kā jau ierasta lietu sabīdīšana Rīgas līmenī starp Saskaņu un provinciālo kampēju interešu partiju ZZS (kuras piedēklis ir Liepājas partija). Bet, vispirms par priekšvēsturi.

Pilsētu 20 gadu garumā nemainīgi vada tagadējās Liepājas partijas līderis Uldis Sesks. Par partiju klasiskā izpratnē šo veidojumu nosaukt gan ir grūti. Precīzāk būtu to saukt par jumtu, zem kura politiski legalizējies šo gadu laikā izaugušais un nostabilizējies pilsētas birokrātiski administratīvais aparāts, ar to saistīti uzņēmēji, pašvaldības iestāžu un kapitālsabiedrību darboņi, un šim masīvajam aparātam pietuvinātie indivīdi (radošo profesiju pārstāvji, sportisti, profesionālie NVO slaucēji utml.)- šādi vai citādi materiāli atkarīgi un ieinteresēti esošās pilsētas varas labvēlībā. Jautāsiet- kāda ir Liepājas partijas ideoloģija? Atbilde ir vienkārša- saglabāt varu, ietekmi, amatus, - visu to, ko nodrošina varas vertikāles nemainīgums, un ko simbolizē Uldis Sesks.

Islāmistu terors tuvojas mūsu robežām

Parīze, Brisele, Londona, Minhene, nu arī tepat kaimiņos, Zviedrijā... Imigrants, kam Zviedrija ir devusi pajumti, kas ir parazitējis uz zviedru maksāto nodokļu rēķina, sarīko asinspirti. Mazāka mēroga islāma fanātiķu rīkotu terora aktu pret vietējiem „kas neciena islāmu”, Eiropā notiek visnotaļ bieži. Visus neuzskaitīt. Ikviens, kurš seko līdzi ziņām, noteikti būs redzējis apokaliptiskus skatus no liesmojošās Parīzes, Londonas, Stokholmas vai kādas citas pilsētas, kur laiku pa laikam satrakojušies melnādaino un musulmaņu pūļi sarīko pa kādam iznīcinošam grautiņam, lai paustu savu neapmierinātību, ka vietējie viņus „pietiekami labi neuzņem”.
Mūs tas neskar, un es esmu darījis visu iespējamo, lai neskartu arī nākotnē. Tāda bija mana motivācija, kad kopā ar domubiedriem rīkoju trīs vērienīgas protesta akcijas pret uzspiestiem imigrantiem 2015.gadā. Un, es varu teikt, ka atšķirībā no liekulīgajiem liberāļiem, kas atvēruši robežas slepkavām un teroristiem, un kam ne prātā nenāk aizstāvēt Latvijas robežas, neraudāšu krokodīla asaras par pašu radīto darbību sekām, bet darīšu visu, lai šie slepkavas, teroristi un noziedznieki, neeatnāktu līdz manai valstij, manai pilsētai! Latvijā mošeju nebūs!

Ko es pieminēšu 16.martā

Vakar „Kurzemes Vārdā” izlasīju sēru vēsti, ka mūžībā aizsaukts leģionārs Arvīds Rozenbergs.  Viņam ritēja 90-tais mūža gads. Bagāts mūžs krietnam latvietim, kuru bija tas gods pazīt, un kopā darboties Nacionālā Spēka Savienībā.  Atcerējos bērnību. Ģimenē, tuvākos un tālākos rados bija vairāki kādreizējie Latviešu leģiona cīnītāji, arī opis. Atceros viņus vēl kā sparīgus, spēka pilnus sirmgalvjus dažādās dzimumdienās un citās ģimeniskās pasēdēšanās. Nav vairs neviena, visi aizgājuši. Citus leģionārus iepazinu vēlāk, kopīgi darbojoties Latviskas Latvijas labā. Sevišķi gribas izcelt Liepājas Nacionālo Daugavas Vanagu enerģisko organizatoru Arvedu Vītolu, vīru, kam ļoti patika būt jauniešu vidū, nododot tiem savu pieredzi un patriotisko pasaules uzskatu. Tāpat vēstures pētnieku Vili Ustubu, Viktoru Rozentālu un citus. Viņu vairs nav. Līdz ar Arvīda Rozenberga aiziešanu, nav vairs neviena paša no tiem, ko pazinu.

Medības nav slepkavošana. Un otrādi.

Neesmu ne liberasts, ne vegāns, ne arī medību pretinieks, bet tas tracis ap nošauto lūšu mammu un sekojošo plātību internetā, man izraisa sekojošas pārdomas: 
- Cilvēki dodas medībās, lai iegūtu pārtiku, lai regulētu procesus dabā (neproporcionāli nesavairotos sugas, kas var apdraudēt citu sugu pastāvēšanu), lai aizstāvētu savus laukus un ganāmpulkus no plēsējiem un postītājiem. Man tie liekas ļoti saprotami un noteiktās situācijās arī nepieciešami motīvi. 
Ko es nesaprotu un nesapratīšu, tas ir zvēru šaušana bez vajadzības, tikai dēļ izklaides.
Un, lai atvaino dāmas, bet es esmu visai konservatīvs savos uzskatos par tradicionālajām dzimumu lomām, un uzskatu, ka karošana un medības ir vīriešu nodarbe un aicinājums (vismaz cilvēku pasaulē), pie kā sievietēm būtu jāķeras vien ārkārtējās situācijās. Ja sieviete gūst baudu no šādām izklaidēm, man tas nešķiet normāli. Un skandalozo popularitāti ieguvušā foto ievietošanu publiskai apskatei, uzskatu labākajā gadījumā par lielu bezgaumību, lai neteiktu vairāk.

Pazīt savējos

Vakar biju Rīgā. Valsts svētki, 18.novembris. Laiks pelēcīgs, drūms, un tik pat drūma pati pilsēta. Varbūt Vecrīgā uzstrādītas kādas svētku dekorācijas, bet tur nebiju. Toties pilsētas centrā (Barona, Lāčplēša, Čaka ielās) no svētku sajūtas ne miņas. Tukšas dzertuves ar dārdošu krievu popsu, pakistāniešu kebabnīcas, un brīvdienā slēgtas rietumu humpalu bodes. Par svētkiem kaut cik atgādināja vien obligāti izkaramie karogi, un pat tie ne visur.
Bet visā šajā pilsētvides pelēcībā, sirdi sasildīja tie daudzie cilvēki, kas savu apģērbu bija rotājuši ar sarkanbaltsarkano lentīti. Viņi ienesa svētku sajūtu pelēcībā.

Novebra otrās nedēļas nogale

Lāčplēša diena- man nozīmīgi svētki, jo vecvectēvi bijuši strēlnieki un piedalījušies Brīvības cīņās. Vienu no viņiem, no kura cīņu gaitām saglabājušās fotogrāfijas, varēs apskatīt arī Liepājas Muzeja ekspozīcijas "Liepāja okupāciju režīmos" rīkotajā tematiskajā izstādē.  Uzzināju arī, ka no manas sievas dzimtas nākušais virsletnants Roberts Radziņš 1919.gadā bijis Liepājas Karostas komendants, 14.novembrī kritis kaujā pret bermontiešiem, un apbedīts Liepājas Ziemeļu kapos.

Kāpēc Donalds Tramps? Jeb mana personiskā trampisma anatomija.

Kāpēc esmu ieinteresēts ASV prezidenta vēlēšanās? Tāpēc, ka tā ir lielvara, kas neapšaubāmi kontrolē politiskos un ekonomiskos procesus lielākajā pasaules daļā. Arī Latvijā. Mēs esam brīvprātīgi ASV vasaļi apmaiņā pret militārās drošības garantijām, lai tiktu pasargāti no absolūti neprognozējama un bīstama kaimiņa austrumos. Par to mēs maksājam meslus- atbalstām ASV ģeopolitiskās,  ekonomiskās intereses, demonstrējam lojalitāti viņu vērtībām un integrējam tās savā kultūrtelpā.  Daudz par daudz, bet tā jau ir pašu lokanā mugurkaula vaina. Viņu intereses un vērtības bieži vien ir pretējas mūsējām, un mēs tās norijam kā rūgtas zāles, kas šķietami nepieciešamas, lai amerikāņu armija trauksmes gadījumā nāktu mūs sargāt. Teiksim tieši- mēs izvēlējāmies rāpot, lai nebūtu beigti, un laikam tā ir pareiza izvēle, jo no rāpus stāvokļa vienmēr pastāv iespēja piecelties, bet ja esi beigts, tad: āmen!

Komjauniešu un nomenklatūristu tipi mūsdienu Latvijā.

Alvi Hermani citēt kļuvis populāri:) Un ir vērts. Bet, pie šīs atziņas piebildīšu, ka komjaunieša mentalitāte varbūt raksturīga tā sauktajiem liberāļiem, bet ir arī nomenklatūrista mentalitāte, kas raksturīga ierēdņu-stabilizatoru tipam, kuri tik bieži sastopami valsts pārvaldē un pašvaldībās. Šie ierēdņi-stabilizatori paši neizdomā celt gaisa pilis, un kaismīgi nebļaustās par progresu un gaišo nākotni, bet stabili sēž savās vietās, neuzdodot liekus jautājumus. Ja pie varas ir progresīvo gaisa piļu cēlāji, stabilizatori palīdzēs tās celt, iekšēji pat saglabājot skepsi. Viņi nedomā kategorijās "labi", "slikti", "taisnīgi", "netaisnīgi", "pareizi" vai "nepareizi". Kas jādara, tas jādara. Robusti, apzinīgi, centīgi jāievieš dzīvē jebkuri politiskie lēmumi.Un, nesakiet, ka viņi vienmēr ir radoši apdalīti. Nē, reizēm viņi izrāda apbrīnojamu iniciatīvu, bet nevis, lai labāk kalpotu sabiedrībai, neitralizētu debīlus lēmumus un direktīvas, bet gan, lai efektīvāk ieviestu tos dzīvē. Un, viņiem ļoti patīk dažādu institūciju izsniegti godaraksti, diplomi, un ja vēl tiek pie kāda ordeņa... Lai arī dziļākajā būtībā robusti, konjunktūru viņi jūt labi. Ar muguras smadzenēm. Un piemērojas pārmaiņām. Viņi ir stabilitātes garants, un vienlaicīgi akmens pie kājām. Okupācijas gados, ja paspēja, šie tipāži kāpa pa karjeras kāpnēm, un sistēmai brūkot veidoja tā saukto "gaišo komunistu" mugurkaulu, kas vēlāk kļuva par Latvijas valdošo kastu. Neatkarīgi no vecuma, šis cilvēku tips ir nemainīgs, viņi arī šodien veido valsts iestāžu un pašvaldību struktūru nomenklatūru.

Liepājas pēdas Latvijas valstiskuma tapšanā

Ir grūti tvert mirkli, kurā latvieši apzinājās sevi ne vien kā tautu ar kopīgu izcelsmi, valodu, kultūru, vēsturisko likteni, bet kā savas zemes saimniekus, kam pienākas tiesības uz savu valsti.Tomēr, vēsturnieki ir nonākuši pie viedokļa, ka latviešu tautas piederība Eiropas civilizācijai noteica loģisko ceļu uz Latvijas Republikas proklamēšanu 1918.gada 18.novembrī.

Modernā nacionālisma, etniskās, kulturālās un politiskās kopības apzināšanās pirmsākumi rodami 18.gadsimta Eiropā, bet jau 19.gadsimtā šīs idejas attīstās un izplatās tik lielā mērā, ka pilnībā maina Eiropas politisko karti un nosaka Rietumu civilizācijas tālāko virzību.

Ja līdz tam valstis veidojas ap monarhu dinastijām, tad 19.gadsimtā tautas sāk apzināties savu asiņu, valodas, kultūras kopību, un loģisks ir tālākais solis- organizēties un apvienoties savās valstīs. Eiropā sākas procesi, ko tagad apzīmē ar jēdzienu „tautiskā atmoda”, mazās tautas, kas iekļautas lielu impēriju sastāvā, ceļ prasības pēc brīvības, šur tur izceļas revolūcijas ar nacionālu raksturu, sāk šūpoties impērijas, bet galvenais- norisinās intensīvs kultūrnacionāls darbs. Tautas rada savu nacionālo ideoloģiju, formulē savu identitāti.

Šie procesi nevar neskart arī latviešus. Tie plašāku atbalsi rod 19.gadsimta otrajā pusē notiekošajā Pirmajā Atmodā jeb jaunlatviešu kustībā. Tautiskums, latviešu kultūras izkopšana, latviešu literārā valoda, rakstniecības aizsākumi, folkloras apkopošana un sistematizēšana, sava skola, pulcēšanās nacionālās biedrībās, apziņa, ka latviešiem ir savas ekonomiskās intereses, ka tautas labklājība jāceļ izglītojoties un kļūstot saimnieciski aktīvai. Šis bija laiks, kad formējās nacionālā ideoloģija.

Historia.lv intervija: "Liepājas arhitekts Makss Pauls Berči (1840–1...

Pirms kāda laika bija tas prieks sarunāties ar vienu īstu latviešu inteliģentu, spilgtu personību un vienkārši jauku cilvēku- Rundāles pilskungu Imantu Lancmani. Runājāmies par #Liepājas pilsētvidei nozīmīgo arhitektu Maksu Paulu Berči. Intervija tagad klausāma lielākajā Latvijas vēstures portālā historia.lv 

Cilvēki svešumā iegūst pieredzi, bet ne vienmēr tā viņus padara par labākiem un vērtīgākiem cilvēkiem...

No Alvja Hermaņa "Dienasgrāmatas". Un, es arī par to esmu domājis. Starp simtiem tūkstošu aizbraukušo ir cilvēki, kuru pieredze un enerģijas lādiņš daudzas lietas vērstu labākas, ir arī tādi, kas nokāvuši sevī latvieti, un kļuvuši par neglābjami samaitātiem "pasaules pilsoņiem". Ir tie, kas vienmēr sevī glabās rūgtumu, tie, kuri par jaunu būs jāmāca runāt latviski, ir pat tādi, kuriem aizbraucot, par laimi ir atslogoti Latvijas cietumi, un noteikti būs vienaldzīgo masa, kam tikai pasē rakstīts "latvietis". Domāju, ka Hermanis ļoti idealizē aizbraukušo potenciālu. Tāpat kā 90-to sākumā tika idealizēts vecās trimdas iespējamais pienesums. Cilvēki svešumā iegūst pieredzi, bet ne vienmēr tā viņus padara par labākiem un vērtīgākiem cilvēkiem. No sevis reti izdodas aizbēgt. Bet, pavisam noteikti, šie cilvēki te dzīvotu, audzinātu bērnus, kas runātu latviešu valodā, un aizpildītu tos robus, uz kuriem sāpīgi skatīties. Jau tā būtu pārmaiņa

Gunāra Janovska pravietiskie domugraudi

Ir divi latviešu rakstnieki, kurus varu lasīt, lasīt un pārlasīt. Anšlavs Eglītis un Gunārs Janovskis. Laikam tādēļ, ka viņu darbos varu atrast atziņas, kas man tuvas. Janovskis daudz raksta par latviešiem trimdā. Es gan neesmu bijis trimdinieks tiešā nozīmē, bet dažus gadus esmu pavadījis brīvprātīgā-piespiedu emigrācijā. Tur dzīvojot nekad neesmu centies aptaukoties, apaugt ar mantām, pienākumiem, saistībām, kļūt par savējo. No tā apzināti izvairījos, jo dzīve ārpus savas zemes man likās pilnīgi nedabisks un nenormāls stāvoklis, un šo sajūtu es apzināti uzturēju. Kautkā līdzīgi svešumā dzīvo tēli "Sōlā" un "Pār Trentu kāpj migla". Un tagad, agros brīvdienu rītos, kad normāli cilvēki guļ, atkal pārlasu šos darbus. Janovskis svu varoņu dialogos ielicis tik daudz domu, kuras būtu vērts citēt, bet es izvēlējos vienu. To, kurā viņš jau pirms 50 gadiem, Rietumeiropā dzīvodams, lieliski noraksturojis Austrumus un Rietumus, pateikdams to, kam arī es ticu: ja no Eiropas kultūras kas ir palicis, un tā vēl celsies, tad zemēs starp barbariskajiem Austrumiem, kuru robeža ir pie Zilupes, un garīgi un kulturāli izsīkušajiem Rietumiem. Tas ir #Intermarium

Intermarium jeb Baltijas-Melnās jūras valstu savienība-nākotnes ģeopolitiskā perspektīva

Retrospektīvi aplūkojot 20. un nu jau arī 21. gadsimta Baltijas un Melnās jūras telpas (turpmāk – Intermarium) vēsturi, redzam, ka šo Austrumu un Vidus-centrālās Eiropas reģionu apvienojis kopīgs ģeopolitiskais liktenis.

Kaut arī jau senākā vēsturē mūsu dzīves telpā bija radušies valstiski veidojumi ar impērisku potenciālu (Kijevas Krievzeme, Lietuvas Lielkņaziste, Polijas-Lietuvas valsts), 19.gadsimtā gandrīz visas Intermarium reģionu veidojošās tautas bija zaudējušas patstāvību, un atradās svešu impēriju – cariskās Krievijas, Vācijas un Austroungārijas pakļautībā. Vietām šī atkarība izpaudās kā vasaļa vai „mazākā brāļa” statuss (piemēram ungāriem Austroungārijas impērijas sastāvā), citur pakļautās tautas izjuta visus nebrīves spaidus – gan nacionālo, gan sociālo un saimniecisko apspiestību.  Pakļauto zemju denacionalizācija rusifikācijas vai ģermanizācijas veidolā katrā konkrētajā teritorijā varēja atšķirties savā brutalitātes pakāpē un līdzekļu izvēlē, bet visas ārējās impēriskās varas centās asimilēt Intermarium pamattautas (politiski, kulturāli, lingvistiski), iznīcinot to nacionālo lepnumu, neatkarības centienus un virknē gadījumu – pat etniskās iezīmes.

Eiroeksits

Ar #Brexit balsojumu noiets kāds būtisks etaps pēdējo desmitgažu vēsturē, un lauzts kāds stindzinošs stereotips: Eiropas Savienība ir nesatricināma.
Nekā nebija- Bābeles tornis sākt brukt!
Paredzu, ka totalitārais liberālisms, nacionālo valstu suverenitātes sagraušana un neatkarīgo ekonomiku izcnīcināšana, un, protams, masu imigrācijas akceptēšana, un centralizēta imigrantu uztiepšana visiem, kas ilgtermiņā Eiropu pārvērstu par trešās pasaules zemi, ko līdzīgu Brazīlijai, liks par līdzīgu rīcību izšķirties arī citām eiroimpērijas pavalstīm. 
Vieta, dabiski, tukša nepaliks. Eiropas ietvaros jārodas jauniem ģeopolitiskiem veidojumiem, savienībām, aliansēm, kas apvienos valstis ar līdzīgām vērtību sistēmām un politiskajām interesēm. Latvijas vietu es redzu idejas līmenī sen izlolotajā Baltijas-Melnās jūras savienībā. Kopā ar Lietuvu, Poliju, Ukrainu, un citām Austrum/Centrāleiropas valstīm. Šis reģions varētu būt vieta, kurā tiks saglabāta Eiropas civilizācija klasiskajā izpratnē, un mūsu bastions pret izmirstošo, pašnāvniecisko Rietumeiropas dekadenci, kā arī pret neosovjetisko barbarismu tā sauktās "krievu pasaules" veidolā.

Leons Taivāns Liepājas Universitātē

Kaut kāds lūzuma punkts sabiedrības apziņā ir noticis. Kas par to liecina? Kaut vai tas, ka profesora Leona Taivāna lekcija "Kristietība, islāms un civilizāciju sadursme. Statistika, pētījumi un prognozes"

Liepājas Universitātē pulcēja vairākus simtus dažādu vecumu grupu klausītājus. Un, šo lekciju organizēja neviens cits kā Latvijas evanģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Liepājas bīskapa kanceleja. 

Profesors Taivāns ir viens no tiem mācībspēkiem, kas jau gadiem brīdina par Rietumu civilizācijas norietu, un iznīcinošajām sekām, ko rada nekontrolētā svešu kultūru masu masu migrācija. Tagad, kad migrantu invāzija, un tās blakusparādības iegūst apokaliptiskas iezīmes, un arī Latvijai draud "vecās"  Eiropas neapskaužamais liktenis, viņa domas raisa plašāku interesi un atsaucību arī ārzpus līd šim šaurā kultūrkonservatīvo entuziastu pulciņa. 

Un, kas mani personīgi iepriecina, ir tas, ka latviešu garīdznieki pozicionējas blakus Teivānam, atšķirībā no kultūrmarksisma skartajiem kolēģiem Rietumeiropā, kas nevis ir pirmajās rindās cīņā pret Eiropas islamizāciju, bet gan cīņā pret saviem cilvēkiem, kas pēdējiem pēkiem tai pretojas. Izskatās, ka Latvijā nenotiks kas tik apkaunojošs kā Ķelnē, kad katedrālē tiek izslēgtas gaismas protestējot pret... nevis migrantu veiktajām masveida izvarošanām, bet PEGIDA gājieniem pret Eiropas islamizāciju.

Uzspiestai imigrantu ievešanai Latvijā ir jāsaka pārliecinošs „NĒ”

Latvijas valdība pieņēmusi lēmumu „brīvprātīgi” uzņemt 250 bēgļus jeb nelegālos imigrantus – lielāko daļu no Grieķijas un Itālijas, un arī tieši no to izcelsmes valstīm Āfrikā. Lai saprastu ko nozīmē šis lēmums un kādas sekas tas radīs, tas jāvērtē daudzpusīgi, kliedējot mītus, un runājot par faktiem, kurus valdošā elite tiecas noklusēt. Vispirms par mītiem.

1) Bēgļi vai tikai nelegāli imigranti?

Jebkurš , kas bēg no kara briesmām, loģiski patvērumu meklē  kādā sev ģeogrāfiski tuvākajā kaimiņvalstī Āfrikā vai Tuvajos Austrumos. Tur šobrīd arī atrodas faktiski visi īstie bēgļi. Tie jaunie vīrieši, kas mēro tūkstošiem kilometru garu ceļu, maksājot tūkstošus eiro cilvēku kontrabandistiem, lai iekļūtu tieši Eiropas Savienībā, nav nekādi bēgļi. Tie ir nelegāli imigranti, kuru mērķis ir tīri ekonomisks. Vēlēšanās par katru cenu iekļūt Eiropas Savienībā, kur automātiski tiek nodrošinātas sociālās garantijas un ar izcelsmes valsti nesalīdzināmi augstāks dzīves līmenis.  Ne Latvijai, ne Eiropas Savienībai kopumā nav morāla pienākuma izmitināt un nodrošināt ar komfortablu eksistenci šos imigrantus!

Nekur neesmu pazudis...

Tie, kuri šad tad mani piemin ar labu vai ne tik labu vārdu, un paseko līdzi, kā man klājas, un ko daru, būs ievērojuši, ka krietns laiks pagājis, kopš neesmu neko jaunu uzrakstījis ne šajā vietnē, ne arī citur. Šeit klusums ieildzis, bet citādi varētu runāt par pauzi gada garumā. Kāpēc?

Jāsaka, personiski ļoti smags gads, ar ļoti sāpīgiem zaudējumiem. Citu pēc cita gada laikā pazaudēju trīs tuvākos ģimenes locekļus. Kāda rakstīšana, kādas aktivitātes...?

Bet, ja kāds/kādi aiziet, kādam ir jānāk vietā. Šogad sieviņa man dāvāja pirmdzimto. Meitiņu, ko nosaucām par Līvu Annu. Un, jāsaka, meitas gaidīšanas laikā sapratu, kāpēc grūtniecību sauc par grūtniecību. Tas ir tāpēc, ka tas lielais prieks grūti nāk:)

Tikai nevajag domāt, ka ģimenes rūpes mani pavisam notrulinājušas, tā gan nebūs patiesība. Idejas ģenerējas, jauni projekti rodas, bet paliek gan tikai ieceru līmenī, rokas niez, darboties gribas, tikai visu laiku kautko atlieku uz priekšdienām. Gribas pielikt punktu šai atlikšanai, un sākt darīt.

Un, ja tā labi padomā, kaut kas jau ir darīts. Varbūt ne tas, ko sirds saka, bet vismaz godprātīgi padarīts maizes darbs. Paziņas saka, ka šad tad šajā sakarā redz mani TV. Te neliels videoapkopojums. Iespēju robežā papildinu arī patriotisko pasākumu apmeklētāju rindas. Ne uz visiem paspēju, kur gribējās būt, piedodiet! Jā, vēl jau paliek twitter mikroblogs. Tur šad tad ierakstu un padiskutēju ar draugiem un pretiniekiem. Man patīk tā vietne, jo tai ir viens liels + - pamatīga laika ekonomija.

Lai kā arī nebūtu, ja Dievs dos uz priekšu izvairīties no visādiem šķēršļiem, solos laboties un cītīgi rakstīt gan šeit, gan citur, un sākt realizēt visas tās ieceres un projektus, kas izsapņoti un izloloti prātā. To solos vispirms sev.

2014.gada Lāčplēša dienas gājiens Liepājā

2014.gada Lāčplēša dienas gājiens Liepājā

Pieminot komunistiskā genocīda upurus 25.03.2015 Tores stacijā, Grobiņas novadā

Sieva un meita- man visvissvarīgākie cilvēki

Ar Līvu Annu

Lieciet mierā Herbertu Cukuru!

Herberts Cukurs

Neesmu vēl redzējis mūziklu, tādēļ arī neuzskatu, ka būtu kompetents to komentēt, taču iespēju paklusēt nav izmantojuši ne profesionālais holokausta biznesmenis Efraims Zurofs, ne Latvijas krievu kopiena un tās pārstāvis, partijas „Saskaņa” politiķis Romans Miloslavskis, un pat ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Viņu izteikumi liek vēlreiz atgriezties pie jautājuma: vai mēs esam gatavi atteikties no nevainības prezumpcijas?

Efraima Zurofa izteikumi par Cukuru kā „nežēlīgu ebreju slepkavu” nevajadzētu būt pārsteigumam nevienam, kas pēdējo desmitgadi ir sekojis līdzi šī odiozā darboņa pārstāvētā „Simona Vīzentāla centra” publiskajai darbībai. Holokausta vēstures falsifikācija, pārspīlējumi, faktu sagrozīšana, provokatīva retorika ir raksturīga šai organizācijai, kuras mērķis ir gūt materiālu labumu uz holokausta patieso upuru rēķina.

Skaļās un pilnīgi absurdās aktivitātes ik gadu pirms Latviešu leģiona cīnītāju atceres dienas 16.marta, pielīdzinot kādreizējos Latviešu leģiona karavīrus „noziedzīgas organizācijas” dalībniekiem, salīdzinājumi ar „ Osamas bin Ladena teroristiem” un „masu slepkavām” vislabāk raksturo Efraima Zurofa un „Simona Vīzentāla centra” darbības nopietnību, kas ir aptuveni tik pat liela kā Tatjanas Ždanokas pārstāvētajai „Latvijas krievu savienībai” vai Jevgēņija Osipova „Par dzimto valodu”. Ne velti Zurofs ir pastāvīgs Jakova Plinera, Josifa Korena un tamlīdzīgu zemas klases provokatoru 16.marta balagānveidīgo „antifašistisko” sarīkojumu dalībnieks. Pasaki, kas ir tavi draugi, es pateikšu, kas esi tu pats…