Brīvprātīgā Latviešu SS leģiona un citu vācu armijas pakļautībā esošo kaujas vienību vēstures varonīgajās lappusēs ierakstītas daudz slavenu kauju vietu: Ļeņingrada, Volhova, Veļikaja upe, Bardovo - Kudevera, More, Kurzemes cietoksnis un citas vietas Rietumprūsijā un Pomerānijā, kas nesušas nemirstīgu slavu latviešu ieročiem. Ir arī daudzas citas, kurās latviešu karavīrs aizstāvējis dzimteni un visu Eiropu no asinskārajiem, boļševistiskajiem austrumu barbariem, bet ļoti īpašu vietu Latviešu leģiona vēsturē ieņem cīņas pie Veļikajas un Sorotas upēm 1944. gadā.
1944. gada janvāra vidū boļševiki sāka savu lielo ziemas ofensīvu, lai salauztu Ļeņingradas ielenkumu un iznīcinātu vācu armijas ziemeļu grupējumu. Grūtajās cīņās pret milzu pārspēku novājinātie, Eiropas sardzē stāvošie vācu spēki, bija spiesti atkāpties. Starp tiem bija arī 2. latviešu brigāde, kas bija spiesta atstāt Volhovas pozīcijas, bet 15. divīzija Staraja Rusas fronti.
Vācu armijas ziemeļu grupa februāra beigās ieņēma agrāk sagatavotās “Panteras” pozīcijas, kas ziemeļos atradās pie Pleskavas ezera, tad stiepās uz austrumiem gar Ostrovu, Veļikajas un Sorotas upēm uz Kudeveras augstieni līdz ezeru rindai rietumos no Neveles. Karadarbība bija atvirzījusies uz rietumiem un kaujas norisinājās pavisam tuvu Baltijas valstu robežām. No Ostrovas līdz Latvijas robežai bija tikai 20 km, no Veļikajas ap 50 km un Sebežas – 70 km. Patiesībā cīņa jau uz senās latgaļu zemes, kas Veļikaju sauca par Mudi.
