Gunāra Janovska pravietiskie domugraudi

Ir divi latviešu rakstnieki, kurus varu lasīt, lasīt un pārlasīt. Anšlavs Eglītis un Gunārs Janovskis. Laikam tādēļ, ka viņu darbos varu atrast atziņas, kas man tuvas. Janovskis daudz raksta par latviešiem trimdā. Es gan neesmu bijis trimdinieks tiešā nozīmē, bet dažus gadus esmu pavadījis brīvprātīgā-piespiedu emigrācijā. Tur dzīvojot nekad neesmu centies aptaukoties, apaugt ar mantām, pienākumiem, saistībām, kļūt par savējo. No tā apzināti izvairījos, jo dzīve ārpus savas zemes man likās pilnīgi nedabisks un nenormāls stāvoklis, un šo sajūtu es apzināti uzturēju. Kautkā līdzīgi svešumā dzīvo tēli "Sōlā" un "Pār Trentu kāpj migla". Un tagad, agros brīvdienu rītos, kad normāli cilvēki guļ, atkal pārlasu šos darbus. Janovskis svu varoņu dialogos ielicis tik daudz domu, kuras būtu vērts citēt, bet es izvēlējos vienu. To, kurā viņš jau pirms 50 gadiem, Rietumeiropā dzīvodams, lieliski noraksturojis Austrumus un Rietumus, pateikdams to, kam arī es ticu: ja no Eiropas kultūras kas ir palicis, un tā vēl celsies, tad zemēs starp barbariskajiem Austrumiem, kuru robeža ir pie Zilupes, un garīgi un kulturāli izsīkušajiem Rietumiem. Tas ir #Intermarium

Intermarium jeb Baltijas-Melnās jūras valstu savienība-nākotnes ģeopolitiskā perspektīva

Retrospektīvi aplūkojot 20. un nu jau arī 21. gadsimta Baltijas un Melnās jūras telpas (turpmāk – Intermarium) vēsturi, redzam, ka šo Austrumu un Vidus-centrālās Eiropas reģionu apvienojis kopīgs ģeopolitiskais liktenis.

Kaut arī jau senākā vēsturē mūsu dzīves telpā bija radušies valstiski veidojumi ar impērisku potenciālu (Kijevas Krievzeme, Lietuvas Lielkņaziste, Polijas-Lietuvas valsts), 19.gadsimtā gandrīz visas Intermarium reģionu veidojošās tautas bija zaudējušas patstāvību, un atradās svešu impēriju – cariskās Krievijas, Vācijas un Austroungārijas pakļautībā. Vietām šī atkarība izpaudās kā vasaļa vai „mazākā brāļa” statuss (piemēram ungāriem Austroungārijas impērijas sastāvā), citur pakļautās tautas izjuta visus nebrīves spaidus – gan nacionālo, gan sociālo un saimniecisko apspiestību.  Pakļauto zemju denacionalizācija rusifikācijas vai ģermanizācijas veidolā katrā konkrētajā teritorijā varēja atšķirties savā brutalitātes pakāpē un līdzekļu izvēlē, bet visas ārējās impēriskās varas centās asimilēt Intermarium pamattautas (politiski, kulturāli, lingvistiski), iznīcinot to nacionālo lepnumu, neatkarības centienus un virknē gadījumu – pat etniskās iezīmes.