Vissliktākā izvēle

Noslēdzoties vēlēšanām bija skaidrs: Liepājai ir tikai divi varianti- vissliktākais, un … vissliktākais. Teorētiski bija iespējams vēl trešais variants, kas būtu izpaudies kā jau ierasta lietu sabīdīšana Rīgas līmenī starp Saskaņu un provinciālo kampēju interešu partiju ZZS (kuras piedēklis ir Liepājas partija). Bet, vispirms par priekšvēsturi.

Pilsētu 20 gadu garumā nemainīgi vada tagadējās Liepājas partijas līderis Uldis Sesks. Par partiju klasiskā izpratnē šo veidojumu nosaukt gan ir grūti. Precīzāk būtu to saukt par jumtu, zem kura politiski legalizējies šo gadu laikā izaugušais un nostabilizējies pilsētas birokrātiski administratīvais aparāts, ar to saistīti uzņēmēji, pašvaldības iestāžu un kapitālsabiedrību darboņi, un šim masīvajam aparātam pietuvinātie indivīdi (radošo profesiju pārstāvji, sportisti, profesionālie NVO slaucēji utml.)- šādi vai citādi materiāli atkarīgi un ieinteresēti esošās pilsētas varas labvēlībā. Jautāsiet- kāda ir Liepājas partijas ideoloģija? Atbilde ir vienkārša- saglabāt varu, ietekmi, amatus, - visu to, ko nodrošina varas vertikāles nemainīgums, un ko simbolizē Uldis Sesks.

Ko es pieminēšu 16.martā

Vakar „Kurzemes Vārdā” izlasīju sēru vēsti, ka mūžībā aizsaukts leģionārs Arvīds Rozenbergs.  Viņam ritēja 90-tais mūža gads. Bagāts mūžs krietnam latvietim, kuru bija tas gods pazīt, un kopā darboties Nacionālā Spēka Savienībā.  Atcerējos bērnību. Ģimenē, tuvākos un tālākos rados bija vairāki kādreizējie Latviešu leģiona cīnītāji, arī opis. Atceros viņus vēl kā sparīgus, spēka pilnus sirmgalvjus dažādās dzimumdienās un citās ģimeniskās pasēdēšanās. Nav vairs neviena, visi aizgājuši. Citus leģionārus iepazinu vēlāk, kopīgi darbojoties Latviskas Latvijas labā. Sevišķi gribas izcelt Liepājas Nacionālo Daugavas Vanagu enerģisko organizatoru Arvedu Vītolu, vīru, kam ļoti patika būt jauniešu vidū, nododot tiem savu pieredzi un patriotisko pasaules uzskatu. Tāpat vēstures pētnieku Vili Ustubu, Viktoru Rozentālu un citus. Viņu vairs nav. Līdz ar Arvīda Rozenberga aiziešanu, nav vairs neviena paša no tiem, ko pazinu.

Novebra otrās nedēļas nogale

Lāčplēša diena- man nozīmīgi svētki, jo vecvectēvi bijuši strēlnieki un piedalījušies Brīvības cīņās. Vienu no viņiem, no kura cīņu gaitām saglabājušās fotogrāfijas, varēs apskatīt arī Liepājas Muzeja ekspozīcijas "Liepāja okupāciju režīmos" rīkotajā tematiskajā izstādē.  Uzzināju arī, ka no manas sievas dzimtas nākušais virsletnants Roberts Radziņš 1919.gadā bijis Liepājas Karostas komendants, 14.novembrī kritis kaujā pret bermontiešiem, un apbedīts Liepājas Ziemeļu kapos.

Liepājas pēdas Latvijas valstiskuma tapšanā

Ir grūti tvert mirkli, kurā latvieši apzinājās sevi ne vien kā tautu ar kopīgu izcelsmi, valodu, kultūru, vēsturisko likteni, bet kā savas zemes saimniekus, kam pienākas tiesības uz savu valsti.Tomēr, vēsturnieki ir nonākuši pie viedokļa, ka latviešu tautas piederība Eiropas civilizācijai noteica loģisko ceļu uz Latvijas Republikas proklamēšanu 1918.gada 18.novembrī.

Modernā nacionālisma, etniskās, kulturālās un politiskās kopības apzināšanās pirmsākumi rodami 18.gadsimta Eiropā, bet jau 19.gadsimtā šīs idejas attīstās un izplatās tik lielā mērā, ka pilnībā maina Eiropas politisko karti un nosaka Rietumu civilizācijas tālāko virzību.

Ja līdz tam valstis veidojas ap monarhu dinastijām, tad 19.gadsimtā tautas sāk apzināties savu asiņu, valodas, kultūras kopību, un loģisks ir tālākais solis- organizēties un apvienoties savās valstīs. Eiropā sākas procesi, ko tagad apzīmē ar jēdzienu „tautiskā atmoda”, mazās tautas, kas iekļautas lielu impēriju sastāvā, ceļ prasības pēc brīvības, šur tur izceļas revolūcijas ar nacionālu raksturu, sāk šūpoties impērijas, bet galvenais- norisinās intensīvs kultūrnacionāls darbs. Tautas rada savu nacionālo ideoloģiju, formulē savu identitāti.

Šie procesi nevar neskart arī latviešus. Tie plašāku atbalsi rod 19.gadsimta otrajā pusē notiekošajā Pirmajā Atmodā jeb jaunlatviešu kustībā. Tautiskums, latviešu kultūras izkopšana, latviešu literārā valoda, rakstniecības aizsākumi, folkloras apkopošana un sistematizēšana, sava skola, pulcēšanās nacionālās biedrībās, apziņa, ka latviešiem ir savas ekonomiskās intereses, ka tautas labklājība jāceļ izglītojoties un kļūstot saimnieciski aktīvai. Šis bija laiks, kad formējās nacionālā ideoloģija.

Historia.lv intervija: "Liepājas arhitekts Makss Pauls Berči (1840–1...

Pirms kāda laika bija tas prieks sarunāties ar vienu īstu latviešu inteliģentu, spilgtu personību un vienkārši jauku cilvēku- Rundāles pilskungu Imantu Lancmani. Runājāmies par #Liepājas pilsētvidei nozīmīgo arhitektu Maksu Paulu Berči. Intervija tagad klausāma lielākajā Latvijas vēstures portālā historia.lv 

Attieksmes maiņa, kurai bija vajadzīgi septiņi gadi

Šo rindu autors dažādos leģionāru atceres pasākumos piedalījies vēl kopš deviņdesmitajiem gadiem, gan Liepājā, gan Rīgā, gan arī Lestenes brāļu kapos, kur iegravēti arī leģiona rindās kritušo manas dzimtas piederīgo vārdi. Tādēļ uzjautrinoši lasīt komentārus, kuros šā gada 16.marta pasākuma rīkošana tiek saistīta ar gaidāmajām vēlēšanām. Pirmo reizi 16.marta gājienu nacionāli noskaņoti Liepājas jaunieši pieteica 2004.gadā, un man tika uzticēts gods nest karogu. Gājiens bija simbolisks, tas notika no tirdzniecības centra “XL Sala”, līdz Centrālkapos novietotajam piemineklim. Togad viss notika relatīvi mierīgi. Vienīgi atceros ārkārtīgi birokrātisko un formālo domes ierēdņu attieksmi, kas bija jāpārvar, lai šāds gājiens notiktu. Redzot to, ka Liepājā ir pietiekami daudz latviešu, kuri vēlas godināt leģionārus, arī nākamajā, 2005 gadā, tika pieteikts gājiens. Atšķirībā no mierīgā garā pavadītā 2004.gada 16.marta, šajā reizē sasparojās puskriminālais Jevgēņija Osipova vadītais grupējums, kurš pieprasīja pašvaldībai gājienu aizliegt. Turklāt Osipovs kopā ar savu ilggadīgo sabiedroto Valēriju Kravcovu piedraudēja tā dalībniekiem ar „asinspirti”. Tā gan izpalika, savukārt leģionāru atceres gājiens bija vēl kuplāk apmeklēts nekā gadu iepriekš. „Asinspirts” solītājiem atlika vien vieglajā automašīnā riņķot gar kapsētu un skaļi lamāties krievu mēlē.

1945.gada maijs Kurzemē. Kam svētki, kam traģēdija.

Kā ik gadu, arī šogad Liepājas ielās taurēs Georga lentītēm greznoti automobiļi, šaus raķetes, bet vēlāk mikrorajonos kompānijas auros „Ģeņ pobedi”. 9.maijs… Uzdrošinos apgalvot, ka latviešiem 9.maijs nav un nekad nav bijuši svētki. Nezinu, ko svin tie, kas šajā datumā rīko skaļas un bravūrīgas orģijas, bet, jādomā, ka lielākā daļa svinētāju arī paši to nezina. Var saprast prieku par drausmīga kara beigām, kas kopīgs visām tautām. Var saprast arī atsevišķu tautu prieku par savu uzvaru šajā karā un vēlmi pieminēt savus karavīrus, taču, dzīvojot šeit, starp latviešiem, kuru kolektīvajā vēsturiskajā atmiņā šis datums saistās ar jaunu represiju sākumu, demonstratīva un izaicinoša 9.maija atzīmēšana līdzinās politiskai provokācijai un necieņas izrādīšanai. Vilis Siksna, kurš Otrā pasaules kara gados strādāja Liepājas vagonu depo atstājis savas atmiņas par 68 gadus seniem notikumiem: „8.maijā biju mājās, dzīvoju Lāčplēša ielā. Pilsētā brauca iekšā vācieši, no sākuma vēl apbruņoti, ar visām šautenēm. Tad bez ieročiem, mašīnas pārpildītas. Prasīja, kur ir osta, vai angļu kuģi tajā ir. Vēl tagad atmiņā tās satriektās sejas, kad viņi dabūja zināt, ka angļu te nav. Tad sākās dienas, kad nekādas varas nebija. Sākās laupīšana. Cilvēki skrēja, ņēma, ko katrs varēja dabūt, jo zināja, pēc tam būs grūti. Satrieca tas skats, kad redzēju pirmos krievu karavīrus. Netīri, noplīsuši. Stāvēju ielas malā, man tūlīt klāt, lai aujot kājas nost. Man bija vāciešu izdoti tanki kājās. Labi, ka krievam bija par mazu. Otrreiz atkal, eju 9. maijā uz darbu, mani aptur patruļa: lai ņemu pulksteni nost. Stāstu viņiem: tas dienesta pulkstenis, načaļņiks iedeva. Tas vārds "načaļņik", ko es zināju krieviski, laikam iedvesa bijību. Atstāja to pulksteni. Naktis pēc 9. maija bija briesmīgas. Šāvieni, sieviešu kliedzieni. Visi, kas varēja, durvis nospundēja un nevienu nelaida iekšā. Vēlāk briesmīgus skatus redzēju arī Liepājas stacijā. Tur bija atvesti gūstekņi – kāda ukraiņu saimniecības aizmugures vienība, kas bija dienējusi pie vāciešiem. Kā viņus sargi sita! Gulēja stenēdami un vaidēdami. Vēl briesmīgāki skati bija jāredz, kad uz staciju atveda tās vācu sievietes, kas bija dienējušas par sakarniecēm un medmāsām. Krievu zaldāti, kas viņas sargāja, tās par rubli pavisam atklāti piedāvāja turpat citiem garāmejošiem kareivjiem. Turpat aiz vagona viņas tika arī izvarotas... publiski. Tās izmisušās acis, saplēstās drēbes, sitienu pēdas sejā, to nevar aizmirst. Tad nāca atmīnētāji. Staigāja pa mājām, lai meklētu mīnas. Bet negāja ne šķūņos, ne arī pārmeklēja pagalmus, bet meklēja tās pa istabām, pa skapjiem. Mums paņēma kamīna pulksteni, kaimiņiem drēbes, visu iedzīvi. Pirmie vārdi, ko daudzi liepājnieki iemācījās, bija "otdai časi!".” Nu jau 92 gadus vecā liepājniece, mana vecāmāte Anna Šalme joprojām nespēj saprast, kādēļ 1945.gada 8.maijā, kad Vācija jau bija parakstījusi kapitulāciju, padomju aviācija tik nežēlīgi bombardēja Liepāju: „Atceros kā Jaunliepājā krita bumbas un mēs nezinājām, kur no tām patverties. Un, nesapratām kāpēc krievi mūs bumbo. Pilsēta taču viņiem vairs nepretojās. Varbūt viņi gribēja nogalināt pēc iespējas vairāk latviešu?” Līdzīgus atmiņu stāstus esmu dzirdējis daudz. To dienu šaušalīgie notikumi neizdzēšami iegūluši visvecākās paaudzes liepājnieku atmiņā, kuriem nācās būt to lieciniekiem. Vēsturnieks Ritvars Jansons skaidro, kā notikumi attīstījās pēc 1945.gada 8.maija, kad Latvijas Rietumu daļā kapitulēja Vācijas armijas grupa „Kurland". „Komunistiskais režīms 1945.gada vasarā lielu uzmanību pievērsa arī to Kurzemes civiliedzīvotāju, kuri ilgāku laiku bija atradušies nacistu okupētajā teritorijā, represēšanai, veicot tā saukto teritorijas „tīrīšanu". Atbilstoši PSRS pavēlēm komunistiskajām represīvajām iestādēm vajadzēja veikt pasākumus, lai arestētu t. s. vācu spiegus, teroristus un diversantus, Vācijas armijas militārpersonas, "dažādu pretinieka organizāciju dalībniekus" (kategorija, kurai varēja pieskaitīt arī Kurzemes civiliedzīvotājus), kā arī "citus aizdomīgus elementus". Izplūdušie formulējumi pavēra iespējas visplašākajām represijām. Karaspēka vienības ķēdēs sistemātiski pārstaigāja Kurzemes teritoriju, aizturot un filtrēšanas punktos nogādājot visus 16 līdz 60 gadus vecus vīriešus: Kurzemes iedzīvotājus, bēgļus, bijušās Vācijas armijas militārpersonas, vācu gūstā nonākušos sarkanarmiešus u.c. Bēgšanas gadījumā viņi tika nogalināti. Tā sauktā teritorijas „tīrīšana" Sarkanās armijas tikko iekarotajā teritorijā nebija nekas īpašs arī fronšu aizmugurē PSRS teritorijā. Taču Latvijā 1945.gadā teritorijas „tīrīšanai" bija spēka tās pašas pavēles un paņēmieni, kādi PSRS okupētajā Vācijā. Līdz ar to PSRS Iekšlietu karaspēks vērsās pret Latvijas iedzīvotājiem kā pret ienaidnieka teritorijas iedzīvotājiem. Pret Latvijas civiliedzīvotājiem 1944.–1945.gadā daudz noziegumu veica arī Sarkanā armija – līdzīgi kā notika okupētajās Vācijas un Austrijas teritorijās. 1944.–1945.gadā politisku iemeslu dēļ arestēja 18 410 cilvēkus. Arestēto vairums bija 19 – 45 gadus veci vīrieši. Minētais vecuma posms atbilst militārā iesaukuma gadiem un vislielākajai sabiedriski politiskajai aktivitātei. Šī vecuma cilvēki potenciāli varēja izrādīt visefektīvāko pretošanos komunistiskajam režīmam, un līdz ar to traucēt okupācijas varas nostiprināšanos. 1945.gadā no Latvijas uz PSRS filtrācijas nometnēm nosūtīja 58 410 cilvēkus, 1945.gada 5. un 6.februārī uz Krieviju izsūtīja 521 Latvijas vāciešu kategorijā ieskaitīto un 145 bezpavalstniekus, 1945.gadā no Latvijas uz Krieviju izsūtīja 67 tā sauktos notiesātos "dzimtenes nodevēju" ģimenes locekļus. Neapmierinātība ar PSRS politiku un represijām jau kopš 1944.gada vasaras Latvijas Austrumu daļā radīja aktīvu bruņotu pretošanos. 1945.gada janvārī Latvijas Nacionālo partizānu apvienības cīnītājus skaits sasniedza vairāk nekā 300 vīru. Pēc 1945.gada 8.maija ap 4000 bijušo leģionāru sāka mežabrāļu gaitas Kurzemē. 1945.gadā cīņā pret režīmu visā Latvijā krita 715 nacionālie partizāni”. To, ka 9.maijs Latvijai nenozīmē vis svētkus vai „uzvaras dienu”, apliecina arī 1996.gadā Saeimā pieņemtā deklarācija par Latvijas okupāciju: „...Otrā pasaules kara beigu posmā PSRS atjaunoja savu okupācijas režīmu Latvijā.." un „..Visā okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu, tā pārkāpjot 1948.gada 9.decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Okupācijas režīms iznīcināja nevainīgus cilvēkus, vairākkārt veica iedzīvotāju masveida deportācijas un citas represijas, nežēlīgi sodīja tos, kuri bruņotā vai citādā veidā iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, prettiesiski un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus un apspieda brīvas domas izpausmes..."

Metalurgs, Sesks un kāpēc latvieši nav saimnieki savā zemē

Publikāciju sērija, kas portālā pietiek.com veltīta notikumiem „Liepājas metalurgā” un tā īpašniekiem, liek aizdomāties, kāpēc latvieši nav saimnieki savā valstī. Arī par to, ka grīdas lupatas ir domātas, lai tajās slaucītu netīras kājas. „Otrdienas valdības sēdē, kurā tā arī netika pieņemts nekāds lēmums par atbalstu kraha priekšā esošajam metalurģijas uzņēmumam „Liepājas metalurgs”, kļuva skaidrākas uzņēmuma padomes priekšsēdētāja Sergeja Zaharjina un Liepājas mēra Ulda Seska attiecības: tā kā Zaharjins gan ticis pie Latvijas pilsonības, bet latviski runāt nemāk, Sesks, paklausot uzņēmuma saimnieka rokas mājienam, pakalpoja viņam kā tulks. Savukārt visi pārējie ministri rātni uzklausīja miljonāra uzstāšanos krievu valodā, – tulkojumu nepieprasīja neviens”. Tā raksta pietiek.com. Daži lakoniski teikumi, un viss nostājas savās vietās. Zaharjins pasvilpj, un Liepājas mērs Uldis Sesks asti kājstarpē iežmiedzis, pakalpīgi metas tam par tulku un viss Ministru kabinets, ausis nolaidis, bez iebildumiem uzklausa bravurīgā „Liepājas metalurga” šefa krieviski diktētās prasības valdībai. Vai kāds ir sašutis? Protams, nē! Uzdrošinos apgalvot, ka lielākā mūsu tautas daļa jau sen samierinājusies ar situāciju, ka latviešu valodu šajā valstī zināt nav obligāti, bet mums, latviešiem, gan jāprot krieviski, un arī bērniem jāmāca šī valoda, jo citādi viņiem būs grūti atrast darbu Latvijas uzņēmumos, kas pa lielākai daļai pieder nelatviešiem. Pēdējā laikā aizvien neslēptāk mediji, komentējot jezgu ap „Liepājas metalurgu”, piesauc „Parex” bankas krahu un pat Laventu klana kūrēto banku „Baltija”, kas desmitiem tūkstošu pensionāru atstāja bez zārka naudas. Kas vieno „Liepājas metalurgu”, „Parex” un „Baltijas” bankas? Visu šo uzņēmumu saimnieki ir padomju gados ieceļojuši ebreji, visi runā tikai krieviski un, latviešu valodu neprotot, pamanījušies iegūt Latvijas pilsonību. Bet galvenais, visiem ir vai ir bijuši tuvi „draugi” latviešu politiskajā elitē… Taču, šo miljonāru „draudzība” ar politiķiem vienmēr bijusi tāda nelīdztiesīga. Ja Zaharjins var pamest ar pirkstu Seskam, un tas gatavs pakalpot, tad jāšaubās, vai Uldis Sesks, kurš slapju muguru raujas, gādādams valsts naudu Metalurgam, uzdrīkstētos savam „draugam” Sergejam Zaharjinam pateikt, ka nav ko nodarboties ar demagoģiju, bet trūkstošā nauda uzņēmumā jāiegulda no savas personiskās kabatas, kura, ja var ticēt publiski pieejamai informācijai, ir gana pilna. Un, atkal gribas pafilozofēt par latviešu mentalitāti. Nav ko sašust, un internetā rakstīt anonīmus komentārus par krieviem, kas neciena latviešu valodu, ja mēs paši, sākot ar valdošās elites pārstāvjiem, divdesmit gadus nelatviešiem esam ierādījuši, ka latvieši paši savu valodu neciena. Un, ja tādas personas, kā latviski nerunājošie Kargins, Zaharjins vai Kravcovs, var naturalizācijas kārtībā iegūt Latvijas pilsonību, tad tā atkal būs tikai un vienīgi pašu latviešu vaina. Nezinu citas valstis, kurās kas tamlīdzīgs būtu iespējams. Tāpat, ir bezjēdzīgi gausties, ka ekonomiku kontrolē cittautieši, un beigās „piečakarē” valsti miljardu apmēros, ja paši latvieši viņiem to palīdz izdarīt.

Imigrantus grib importēt arī uz Liepāju

Kurzemes biznesa inkubatorā (KBI) darbību uzsācis jauns uzņēmums, kurš ambiciozi paziņo, ka vēlas kļūt par vienu no tirgus līderiem legālās imigrācijas biznesā. Firma SIA „Asia Students” biznesa inkubatorā darbojas kopš februāra nogales un savu darbību plāno izvērst sekojoši: studentu piesaiste Latvijas augstskolām, tai skaitā palīdzību ārvalstu studentiem vīzu noformēšanā, juridiskie pakalpojumi ārvalstu klientiem un juridiskā palīdzība termiņuzturēšanas atļauju noformēšanā trešo valstu pamatkapitālā vai nekustamā īpašumā pilsoņiem, kuri vēlas investēt savus līdzekļus Latvijas kapitālsabiedrības. Visos laikos Latvijā bijuši apsviedīgi darboņi, kas no jebkuras, valstij visnelabvēlīgākās situācijas vai uz likumdošanā esošo robu rēķina pratuši raust personisku labumu. To gribētos teikt arī par firmām, kas ļoti pretrunīgi vērtēto Imigrācijas likumu izmanto peļņas gūšanai, neiegrimstot sirdsapziņas pārmetumos, kādas sekas šāda darbība ilgtermiņā atstās uz Latvijas valsti kopumā. No sākta gala Imigrācijas likums, kuru lobēja Saeimas bezprincipiālāko politiķu daļa, un, ko neveiksmīgi mēģināja bloķēt nacionāli noskaņotie deputāti, bija orientēts uz Krievijas ietekmes nostiprināšanu Latvijā. Kā liecina Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) publiskotā informācija, līdz šim vislielāko interesi par nekustamo īpašumu iegādi Latvijā izrādījuši Krievijas pilsoņi, kuru iesniegumu īpatsvars veido apmēram 90% no visiem saņemtajiem. Aktivizējušies arī iesniegumu rakstītāji no Ukrainas, Baltkrievijas, Uzbekistānas, Kirgizstānas u.c. valstīm. Lielākoties interese bijusi no NVS valstu pilsoņiem, taču pēdējās laika tendences rāda, ka interese strauji pieaug arī ārpus kontinentālās Eiropas atrodošajās zemēs, jo īpaši Ķīnā. Pagaidām lielākās bažas raisījušas Krievijas biznesmeņu centieni iespiesties Latvijā, jo sevišķi zinot ka šajā valstī bizness saaudzis ar politiku faktiski vienā veselumā, un pastāv ļoti liela ticamība, ka ar biznesa un personiskās klātbūtnes starpniecību, Krievijas interesēs var tikt ietekmēta Latvijas politiskā vide. Tātad nacionālās drošības jautājums. Taču, pagājušā gada nogalē teju vai galvenā ziņa publiskajā telpā bija ķīniešu invāzija Latvijā, izmantojot nesamērīgi liberālo Imigrācijas likumu. Ja īpašumu nonākšana krievu rokās varētu zināmā mērā radīt draudus politisku apsvērumu dēļ, tad ķīniešu imigrācijas faktors var kļūt tīri fizisks apdraudējums jau tā novājinātajam Latvijas latviskumam. Ķīnieši nepērk ekskluzīvus īpašumus, bet iegulda minimālus līdzekļus, lai iegādātos šeit dzīvojamo platību, un apmestos uz pastāvīgu dzīvi. Rietumvalstu pieredze liecina, ka „pirmās ķīniešu bezdelīgas”, nokārtojot savu juridisko statusu parasti cenšas atvilkt uz jauno mītnes zemi arī visus radus piecās pakāpēs. Un pateicoties Eiropas Savienībā eksistējošai liberālajai praksei tādos jautājumos kā cilvēktiesības, kuru viens no stūrakmeņiem ir arī tiesības uz ģimeņu apvienošanos, tas arī izdodas. Tālāk jau viss notiks pa ierastu ķēdi. Iesākumā uzturēšanās atļaujas, tad ģimenes locekļu uzaicināšana, pēc tam naturalizācija, un mēs iegūsim jaunu etnisku kopienu, kura var izveidoties visnotaļ apjomīga, ņemot vērā milzīgos šīs tautas cilvēkresursus. Situāciju vēl nepatīkamāku padara arī jaunākās uzturēšanās atļauju pircēju tendences skatoties uz ģeogrāfisko izvietojumu. Ja sākumā, kad pret latviešu interesēm vērstie grozījumi Imigrācijas likumā stājās spēkā, uzturēšanās atļaujas tika iegūtas apmaiņā pret nekustamā īpašuma iegādi gandrīz visos gadījumos vienīgi Rīgā, tās piepilsētās , jo sevišķi Jūrmalā, tad tagad imigranti izvietojas arī no galvaspilsētas attālinātās Latvijas vietās. Ķīnieši, piemēram, aktīvi uzpērk krietni vien lētākos īpašumus Cēsīs un to tuvākajā apkārtnē. Tas, ka arī Liepājā uzrodas šādi imigrantus vervējoši kantori, liek nopietni satraukties arī par mūsu pilsētas nākotni. Ja šādas firmas aktīvi izvērsīs savu darbību mūsu reģionā, pastāv iespēja, ka arī šeit īpašumus aktīvi sāks uzpirkt austrumnieki. Krievi, iespējams arī tie paši ķīnieši. Es negribu biedēt cilvēkus, ka Liepāju imigranti lielā masā apsēdīs tuvāko gadu vai pat desmit gadu laikā. Taču pārmaiņas būs, un ja būs, tās būs neatgriezeniskas. Pilnīgi iespējams, ka pēc pārdesmit gadiem lielu, mums etniski un mentāli svešu imigrantu kopienu radītās problēmas izjutīs mūsu bērni. Protams, pirmkārt pie vainas būs politiķi, kuriem rūpes par latviešu tautas izdzīvošanu un identitātes saglabāšanu, kas ir iespējams vien nacionāli pēc iespējas viendabīgākā valstī, šķiet nesvarīgas. Taču sava daļa vainas būs jāuzņemas arī alkatīgiem naudas rausējiem, kuri vēlas iedzīvoties amorālā veidā – iztirgojot mūsu valsti un pilsētu svešiniekiem. Viņus savā veidā var pielīdzināt narkotiku tirgoņiem. Paliek vien cerība uz nacionāli noskaņotiem politiķiem, kas varētu uzstāt uz stingru, latviešu intereses un nacionāli valsti sargājošu Imigrācijas likumu.

Viktors Birze: Neuzķersimies uz Saskaņas centra vilkiem avju ādās

Apvienības „Saskaņas centrs” (SC) ambīcijas pašvaldību vēlēšanās neaprobežojas ar Rīgu un nelatviskāko Latvijas daļu – Latgali. SC cer valdīt arī Liepājā. Kā kandidāts pilsētas mēra amatam tiek virzīts Latvijas Veļas ražotāju asociācijas (LATVERA) valdes priekšsēdētājs Jurijs Hadarovičs. Jāpiebilst, ka veļas ražotnēs pārsvarā nodarbināti krievvalodīgie „Laumas” mikrorajona iedzīvotāji, un tās ieguvušas sliktu slavu ar tā sauktajām „aplokšņu algām” un citiem pārkāpumiem. Politikā Hadarovičs ir jaunpienācējs, taču pamatā „Laumas” mikrorajona robežās koncentrēto veļas šuvēju aprindās, kas ir tradicionāls Saskaņas centra un Osipova partijas elektorāts, gana populārs. Preses konferencē Hadarovičs uzsvēra, ka runās tikai par saimnieciskiem jautājumiem, un izvairījās sniegt komentāru par savas partijas vēlmi ieviest valstī divvalodību, piešķirt nepilsoņiem balsstiesības pašvaldību vēlēšanās, kā arī savu partijas biedru, tādu kā Kravcovs, Kabanovs un viņiem līdzīgie, pretvalstiskajiem izlēcieniem.

Kā latvieši 1919. gada novembrī sargāja Liepāju

Lāčplēša diena 11.novembrī iedibināta par godu izšķirošajai, pie Rīgas notikušajai Latvijas armijas uzvarai pār avantūrista Bermonta (Pinkusa Bermana) krievu-vācu monarhistu spēkiem, kas līdz ar boļševikiem bija drauds Latvijas neatkarībai. Vienlaicīgi niknas kaujas pret bermontiešiem tika izcīnītas arī Liepājā. 1919.gadā Liepājā dzīvoja tikai 51.tūkstotis cilvēku. No tiem, gandrīz kā tagad, 52% latviešu. Uz viņu pleciem nācās cīņu smagums, aizstāvot Liepāju no krievu-vācu iebrucējiem. Trūka bruņojums, pilsētas sardzē bija jāstājas strādniekiem un studentiem, jo arī karavīru bija par maz.

Liepājnieki par dzīvību

Latvijai aizvien dziļāk slīgstot demogrāfiskajā bedrē, politiķi beidzot vairāk sākuši runāt par tautas izdzīvošanas jautājumiem dažādos griezumos, un beidzot sākusies arī diskusija par tādu samilzušu, bet līdz šim publiskajā telpā nepiedodami noklusētu jautājumu kā milzīgais izdarīto abortu skaits valstī. Tā kā dzimstības rādītāji patiesi ir katastrofāli, un mākslīgi izdarīto abortu skaits ir nesamērīgi liels, tie, kurus satrauc latviešu tautas pastāvēšana nākotnē, aizvien aktīvāk cenšas panākt izmaiņas likumdošanā, lai samazinātu mākslīgi veikto abortu skaitu, kā arī dažādos veidos uzrunāt sabiedrību, runājot par izdarītā aborta nevēlamajām sekām gan uz katras sievietes veselību, gan arī sabiedrību kopumā. Viens no veidiem ir arī sociālā kampaņa „Par dzīvību”, kā ietvaros dažādās vietās tiek izvietoti plakāti, kuros redzami sabiedrībā atpazīstami cilvēki, kas aicina topošās māmiņas izšķirties saglabāt bērniņu. Nu jau kādu laiku šos plakātus var apskatīt arī liepājnieki. Arī Liepāja izmirst, arī mūsu pilsētā mātes miesās ik gadu tiek nonāvētas simtiem jauno dzīvību. Un, arī pie mums ir institūcijas un godprātīgi cilvēki, kurus situācija šajā jomā satrauc, un, kas savu iespēju robežās cenšas ko darīt mūsu visu nākotnes labā. Ar viņiem arī runājām un lūdzām padalīties viedoklī. Statistikas avoti vēsta, ka 2011.gadā visā valstī kopumā reģistrēti 18 331 jaundzimušie, kas ir rekordzems rādītājs. Zemākais visā neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas vēsturē. Savukārt kopējais mākslīgi pārtraukto grūtniecību jeb izdarīto abortu skaits ir 7089.

Liepājas jūrniecības koledža, kurā diskriminē latviešus

Kādu dienu pavisam nejauši sanāca saruna ar kādu Liepājā praktizējošu ārsti. Vārds pa vārdam, un saruna nonāk līdz viņas dēlam, kurš bija mācījies Liepājas jūrniecības koledžā, bet pēc laika no skolas izstājies, un devies strādāt uz Lielbritāniju. Jautāta, kādēļ dēls nav turpinājis mācības, saņemu atbildi: nemācējis pietiekami labi krieviski, bet skolā mācību procesā ļoti daudz tiekot izmantota krievu valoda. Uzzinu, ka ne jau viņas dēlam vienīgajam bijusi problēma ar nespēju normāli mācīties dēļ krievu valodas nezināšanas, kopā ar viņu aizgājuši arī citi latviešu puiši no lauku novadiem, kas krievu valodu nav pratuši. Sāku interesēties, kā tas ir iespējams valsts finansētā koledžā, kas ir akreditēta kā mācību iestāde, kurā visa mācību viela tiek mācīta valsts valodā. Vispirms griezos pie Jūrniecības koledžas bijušajiem audzēkņiem, kuri atzīst, ka krievu valodas dominante mācību procesā patiešām eksistē. Kāds puisis, kurš vēlējās palikt anonīms, cita starpā, man raksta: „Sveiks. Es patiešām aizgāju no Jūrasskolas dēļ krievu valodas nelikumīgā pielietojuma stundu laikā. Daudzi skolotāji runāja krieviski un pat teica mājasdarbus krieviski, līdz ar to nesapratu ko stundu laikā apspriež un protams, reizēm pat nezināju kāds mājasdarbs. Tas ietekmēja manas atzīmes. Es no krievu valodas maz saprotu jo mācos tikai angļu un vācu valodu. Visi skolotāji nerunāja krieviski, piemēram : -Latv.val un literatūrā -Jūras ceļu ģeogrāijā (bet ja krievi kko nesprata, tad viņiem paskaidroja krieviski) -Sportā Vairāk arī neatceros, kur runātu ar mēru krievu valodā, pārējās daudz runāja krievu valodā” Cits bijušais skolas audzēknis no latviska Kurzemes piejūras pagasta saka: „Es jūtos apmānīts, jo stājoties jūras skolā man neienāca prātā, ka būs jāmācās krieviski. Līdz tam vispār nepratu krievu valodu. Būtu zinājis uz ko eju, būtu jau savlaicīgi sācis to apgūt” Viņš esošajā situācijā vaino Jūrniecības koledžas administrāciju, kas neinformējot topošos audzēkņus par to, kas viņus sagaida un uzskata, ka koledžas mājaslapā būtu jāievieto informācija, kas topošajiem audzēkņiem liktu savlaicīgi gatavoties tam, ka būs jāmācās daļēji krievu valodā.

Liepājnieks bez kompromisiem

Piketējam pret cionistu lobiju bezkaunīgajām izdarībām

Domes kuslā cīņa ar divvalodību Liepājā

Nu pat pēc promaskaviskā „Saskaņas centra” Liepājas domes deputāta Romāna Miloslavska ierosmes, Liepājas domes deputāti no pilsētas budžeta līdzekļiem 1296. latus piešķīruši, lai pilngadīgajiem, Liepājā dzīvojošajiem latviešu valodas nepratējiem mācītu latviešu valodas pamatus. Pilsētas mēra vietniece Silva Golde (Liepājas partija) sola, ka tas būs tikai sākums, un, ja mācības izdošoties, pašvaldība arī turpmāk finansiāli atbalstīšot līdzīgus projektus. Ko lai saka par šādu lēmumu? Nevienam, protams, nav nekāds noslēpums, ka divdesmit vienu gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, valsts lielākajās pilsētās, tajā skaitā Liepājā, joprojām ir aktuālas okupācijas gados īstenotās kolonizācijas un pārkrievošanas sekas un latviešiem nelabvēlīga etniskā situācija. Neskatoties, ka Satversmē latviešu valoda nostiprināta kā vienīgā valsts valoda, un pastāv Valsts valodas likums, neoficiāli praksē eksistē divvalodība. Liepājas mikrorajonos krievu valoda dzirdama biežāk nekā latviešu, pilsētā joprojām dzīvo cilvēki, kuri turklāt nereti šeit ir dzimuši, bet latviski nerunā, jo neprot, vai, vēl sliktāk, prot, bet nerunā principiāli aiz nicinājuma pret zemi, kurā dzīvo. Nav nekādu šaubu, ka mūsu visu interesēs ir latviska pilsētvide un iespējami liels latviski protošo un runājošo liepājnieku īpatsvars, taču tas ir panākams konsekventi rūpējoties, lai pašvaldības un arī privātajā sektorā konsekventi tiktu ievērota pastāvošā likumdošana valsts valodas jomā. Pastāv arī tāda institūcija kā „Valsts Valodas centrs”, kura funkcijās ietilpst kontrole pār Valsts Valodas likuma izpildi, un vainīgo sodīšana pārkāpumu gadījumos. Liepājas domei ir visas iespējas aktīvi sadarboties ar šo institūciju, lai garantētu, ka ikviens liepājnieks privātajā sektorā tiks apkalpots latviešu valodā un uzņēmumos darba valoda būs latviešu. Tāpat ir pašvaldības uzņēmumu tīkls, kurā ir iespējas noteikt stingras valsts valodas zināšanu prasības visiem darbiniekiem sākot ar sētnieku vai apkopēju. Tāpat pašvaldības iestādēs būtu iespējams ieviest saskarsmes ētiku, kas prasītu, lai ierēdnis ar krievvalodīgo apmeklētāju konsekventi sazinātos valsts valodā, nevis pakalpīgi pārietu uz krievu valodu kā „ērtāk”. Tiesa, lai šādu pieeju īstenotu, mums būtu nepieciešams patriotiskāku un latviski domājošu deputātu sastāvs domē. Nav runa par agresīvu vēršanos pret cittautiešiem, taču neapšaubāmi ir nepieciešams stimuls, kas latviski neprotošajiem liktu valodu apgūt, bet tiem, kas to nevēlas darīt principiāli- piespiestu lietot. Un, vislabākais stimuls ir radīt apstākļus, kas cilvēkam liek apzināties, ka bez latviešu valodas zināšanām Liepājā nekādi neiztikt. Bet, nekādi nevar būt pieņemama situācija, ka pašvaldībai būtu jātērē nodokļu maksātāju līdzekļi, atraujot tos trūkumcietējiem, invalīdiem un bāreņiem, lai finansētu latviešu valodas mācīšanu tiem, kas ir pārāk slinki vai aprobežoti, lai paši aptvertu, ka dzīvojot Latvijā, latviešu valodu zināt ir pienākums, un to iemācīties ir pašu interesēs, lai varētu pilnvērtīgi šeit dzīvot un strādāt.

Alkatība un nekaunība

Jau kārtējo reizi mākslīgi aktualizēts t.s. ebreju īpašumu jautājums, kad kāda mistiska, tikai 2003.gadā dibināta sabiedriska organizācija, kas sevi nosaukusi par „Latvijas Ebreju kopienu” pieprasa no valsts desmitiem miljonu vērtus nekustamos īpašumus, kas pirms Otrā pasaules kara piederējuši dažādām Latvijas ebreju organizācijām, vai, ja nav iespējams nodot šīs organizācijas rīcībā konkrētus īpašumus, tad naudas kompensāciju, atbilstoši šā laika nekustamo īpašumu tirgus cenām. Pazīstamais advokāts Andris Grūtups šīs aktivitātes vērtē ar diviem visnotaļ trāpīgiem vārdiem: „alkatība un nekaunība”. Kādēļ tā? Neliels ieskats šīs, dažu veiklu ebreju darboņu iecerētās afēras būtībā. Pirmkārt, uzreiz pēc mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas, 90-tajos gados sākās tā sauktais denacionalizācijas process, un līdz 1940-tajam gadam kādam piederējušo īpašumu mantinieki, nešķirojot tos pēc tautības, varēja atgūt senčiem piederējušos īpašumus. To varēja arī reliģiskās draudzes, tajā skaitā arī jūdaisti. Un, tas tika darīts. Tagad, kad īpašumu denacionalizācijai paredzētais termiņš ir beidzies jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, nevienam pat prātā neienāk kaut ko prasīt no valsts. Izņēmums ir vienīgi ebreji, kuru pašreizējo aktivitāšu absurdumu advokāts Grūtups komentē šādi: „Lai atdotu ebrejiem t.s. viņu īpašumus, vajag pieņemt jaunu likumu, kas paredz, ka ebreji ir izredzētā tauta un ka viņiem ir lielākas tiesības nekā latviešiem, krieviem vai jebkurai citai tautai, kas te dzīvo.” Turklāt, ja papētām notikušos procesus, mūsu valsts jau tā pret ebrejiem ir izturējusies kā pret „izredzētajiem”, izrādot tādu iztapību, kādu nav baudījusi neviena cita etniska grupa, ieskaitot zemes saimniekus latviešus. Piemēra pēc, denacionalizācijas procesa laikā tika ievērots princips, ka netiek atgriezti pirms okupācijas laika pastāvējušo laicīgo sabiedrisko organizāciju īpašumi. Un, gluži pamatoti, jo pastāvēja risks, ka dažādas afēristu grupas masveidā dibinās biedrības ar pirmsokupācijas laiku nosaukumiem, pievāks īpašumus, un pēc tam tos vienkārši pārdos vai citādi izsaimniekos. Ebreju interešu lobiji tomēr sev panāca īpašu izņēmumu, un kopumā, pēc Grūtupa aplēsēm, viņi no valsts ieguvuši jau kādus 30 īpašumus. 90. gadu sākumā Ebreju kultūras biedrībai tika piešķirta ēka Rīgā, Skolas ielā 6. Daugavpilī ar domes atbalstu ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas. Liepājā ebreji atguva pirmskara ēku Kungu ielā. 1992. gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība Bikur Holim, kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu. Tās filiālei Žēlsirdīgās māsas tika atdota bijušās sieviešu slimnīcas ēka. Taču ar to nepietika. Latvijas valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Lubavič pamatskolu, ko finansē valsts. 1998. gadā Latvijas Universitātē tika nodibināts Jūdaistikas studiju centrs.2001. gadā akreditēja muzeju Ebreji Latvijā, kas sāka saņemt valsts finansējumu. Jautāsim, par kuru citu mazākumtautību valsts vēl izrāda tādas rūpes? Ir sakāmvārds, ka apetīte augot līdz ar ēšanu. Tieši to var attiecināt uz „Latvijas Ebreju kopienas”, ārpus valsts likumdošanas, tiesiskuma un ētikas normām izvirzīto prasību, nodot šīs sabiedriskās organizācijas rīcībā nu jau veselus 270 nekustāmos īpašumus. Pēc būtības šī prasība ir aicinājums vienu etnisku grupu stādīt pāri likumam, un pārējos Latvijas iedzīvotājus diskriminēt pēc rases vai etniskām pazīmēm, un, nudien politiski nekorekta šķiet valsts augstāko amatpersonu ielaišanās diskusijā par šo absurdu, neskatoties, ka ministru kabinetu rotā viedi vārdi, kuriem būtu jāizsaka valsts likumdošanas pamatprincipi: „Viens likums, viena taisnība visiem”. Un, vēl dažas replikas un retoriski jautājumi? Vai nešķiet dīvaini, ka labu laiku pēc denacionalizācijas procesa pabeigšanas, 2003.gadā pēkšņi paceļas šī prasība pēc ebreju īpašumiem, un tā brīnumainā kārtā sakrīt ar to, ko saucām par nekustāmā īpašuma burbuli, jeb ļoti strauju nekustāmā īpašuma tirgus cenu pieaugumu? Turklāt, būsim atklāti, pēc Padomju Savienības sabrukuma ļoti daudzi no šiem īpašumiem bija ļoti bēdīgā tehniskā stāvoklī, un šajos gados valsts un pašvaldības tajos paspēja ieguldīt visai ievērojamus līdzekļus, ievērojami paceļot īpašumu vērtību, un padarot tos par visai iekārojamiem kumosiem. Interesanti šķiet arī kāda ir šīs „Latvijas ebreju kopienas”, kuru pa saviem 90%, ja ne vēl vairāk, veido okupācijas laikā no Mogiļevas, Taškentas, Birobidžanas un tamlīdzīgiem PSRS nostūriem iebraukušie krievvalodīgie padomju ebreji, tiesiskā, jā arī garīgā, kulturālā un morālā saikne ar pirmskara Latvijas ebrejiem? Tīri cilvēciski, nu kā galvenais īpašumu prasītājs, Baltkrievijas ebrejs, „Rietumu bankas” īpašnieks Arkādijs Suharenko, kurš nav spējis apgūt pat latviešu valodu, var pretendēt uz šo mantojumu, kuram ir ne vien mantiska, bet arī nozīmīga kultūrvēsturiska vērtība? Nesen nācās iet garām vēsturiskajai Liepājas ebreju kapsētai, kas atrodas blakus Līvas kapiem. Paveras pabriesmīgs skats. Kapsēta aizaugusi, nekopta, greznie jūdu kultūru simbolizējošie kapu pieminekļi un obeliski vietām apgāzušies, un visur pretī dveš pamestības elpa. Nevienu tie neinteresē, kopēju nav. Bet, kā? Kur tad ir tie ebreji, kas tik pašaizliedzīgi rūpējas par savu kopienu un Latvijas ebreju mantojumu, un savos kompensāciju sarakstos iekļāvuši arī vairākus greznus Liepājas vēsturiskā centra namus? Te nu gluži negribot rodas arī atbilde: kapsēta nav īpašums, ko var pārdot, izīrēt vai veikt citas saimnieciskās darbības… Alkatība un nekaunība, citus vārdus grūti atrast, lai raksturotu to, ko daži afēristi, reketieru centīgām metodēm cenšas izdarīt ar mūsu valsti.