Intervija laikrakstam DDD

2014.gada sākumā Liepājā viesojās laikraksta "DDD" veidotājas Liene Apine un Līga Muzikante. Nebijām tikušies teju 10 gadus. Daudz atmiņu par kopīgi piedzīvoto, par pagātni, tagadni un nākotni... Un, cita starpā, tapa arī šī diezgan apjomīgā intervija, kuras laikā paudu savu skatījumu par politisko stāvokli, protams, no latviešu nacionālista pozīcijām.


DDD: Vai partija “Nacionālo spēku savienība” vēl darbojas? Kādas ir latviešu nacionālistu aktivitātes Liepājā?

Viktors Birze: Kā politiska partija “Nacionālo spēku savienība” (NSS) darbību pārtrauca jau 2008. gadā. Kādēļ? Atbildēšu vienkārši: cilvēciskais faktors spēlēja ne to pēdējo lomu. No politiskas partijas ir jēga, ja ir cilvēki, komanda, kas ir gatava pašaizliedzīgi darboties. Nerunāsim par darbības imitāciju, bezjēdzīgu vārīšanos savā sulā, protokolu rakstīšanu un tīksmināšanos par sevi, bet reālu darbību. Jāsaka, ka pārāk maz bija to vilcēju, bet daudz līdzskrējēju, pasīvu cilvēku, kas labākā gadījumā atnāca uz kādu sapulci, nereti „aiz matiem” tika aizvilkti uz kādu piketu vai mītiņu. Vārdos jau daudzi bija vareni nacionālisti, nereti vēl ar savu „es”, kas prata gan kritizēt, gan pamācīt, bet realitātē bija mazs, teju uz rokas pirkstiem skaitāms kodoliņš, kas piecus gadus vilka kopīgo lietu, lika uz spēles savu karjeru, privāto dzīvi, nervus. Kādu brīdi vienkārši izdegām. Toreiz šķita neiespējami sasniegt partijas izvirzītos mērķus, tādēļ nolēmām uz laiku apturēt darbību. Tie biedri, kuri vēlējās turpināt kaut ko darīt, nedaudz vēlāk izveidoja biedrību “Nacionālais spēks”, kas būtībā apvienoja aktīvākos organizācijas veterānus un jaunus cilvēkus, kuriem tuvas ir NSS savulaik popularizētās idejas, būtībā latviešu sociālnacionālisms.
Tagad, kad NSS kā partija darbību neveic, dzirdu nožēlas pilnus vārdus, ka latviešu nacionālistiem, kam neiet pie sirds tā sauktās „Nacionālās Apvienības” karjerisms, laipošana, konformisms, dalība mūsu valūtas iznīcināšanā, vairāk nav sava politiskā spēka, nav alternatīvas. Ja runa ir par politisku partiju, kā juridisku mehānismu, tad tāds ir, partija pastāv, tā ir reģistrēta, to var atdzīvināt kaut rīt, bet es to esmu gatavs darīt tikai gadījumā, ja būs komanda, kas ir gatava reāli darboties, nevis atkal visu smagumu, ikdienišķo darbu uzkraut uz dažiem vilcējiem. Ja būs cilvēki, kas to vēlēsies, un šī vēlēšanās būs kas vairāk par runāšanu, ja būs cīņu biedri, ne pasīvi atbalstītāji, esmu gatavs kopā ar viņiem atjaunot partijas darbību.

Attieksmes maiņa, kurai bija vajadzīgi septiņi gadi

Šo rindu autors dažādos leģionāru atceres pasākumos piedalījies vēl kopš deviņdesmitajiem gadiem, gan Liepājā, gan Rīgā, gan arī Lestenes brāļu kapos, kur iegravēti arī leģiona rindās kritušo manas dzimtas piederīgo vārdi. Tādēļ uzjautrinoši lasīt komentārus, kuros šā gada 16.marta pasākuma rīkošana tiek saistīta ar gaidāmajām vēlēšanām. Pirmo reizi 16.marta gājienu nacionāli noskaņoti Liepājas jaunieši pieteica 2004.gadā, un man tika uzticēts gods nest karogu. Gājiens bija simbolisks, tas notika no tirdzniecības centra “XL Sala”, līdz Centrālkapos novietotajam piemineklim. Togad viss notika relatīvi mierīgi. Vienīgi atceros ārkārtīgi birokrātisko un formālo domes ierēdņu attieksmi, kas bija jāpārvar, lai šāds gājiens notiktu. Redzot to, ka Liepājā ir pietiekami daudz latviešu, kuri vēlas godināt leģionārus, arī nākamajā, 2005 gadā, tika pieteikts gājiens. Atšķirībā no mierīgā garā pavadītā 2004.gada 16.marta, šajā reizē sasparojās puskriminālais Jevgēņija Osipova vadītais grupējums, kurš pieprasīja pašvaldībai gājienu aizliegt. Turklāt Osipovs kopā ar savu ilggadīgo sabiedroto Valēriju Kravcovu piedraudēja tā dalībniekiem ar „asinspirti”. Tā gan izpalika, savukārt leģionāru atceres gājiens bija vēl kuplāk apmeklēts nekā gadu iepriekš. „Asinspirts” solītājiem atlika vien vieglajā automašīnā riņķot gar kapsētu un skaļi lamāties krievu mēlē.