Es runāšu par vērtību krīzi, kas, manuprāt, ir jāskata ne tikai šaurā Latvijas kontekstā, bet globālā skatījumā un, uzdrošinos apgalvot, strauji ved eiropiešu civilizāciju pretī bezdibenim.
Gribētu sākt ar kāda Amerikas latviešu mācītāja, pirms septiņpadsmit gadiem teiktā sprediķī, kas sakrita ar mūsu tautas Atmodas un lielo cerību laiku, paustām atziņām, kuras atļaušos citēt: „
Brīvības cīņas vēl apspiestās tautās turpināsies ar uzupurēšanos un neatlaidību un radīs jauna laika varoņus. Bet tā kā komunisms tagad apvelk tikai citāda izskata mēteli, bezdievība šo brīvību kavēs un šīs cīņas izmantos savā labā, lai haoss pasaulē turpinātos. Kad tas sasniegs kulmināciju, tad nāks priekšlikums pēc vienas pasaules valdības, pēc vienas globālas ekonomijas un pēc vienas globālas reliģijas... Tās tautas, kas tagad cīnās par neatkarību, mūsu mīļo tēvzemi ieskaitot, pie tādas brīvības, kādu mēs un tauta vēlamies, tādu nedabūs, bet būs tikai daļa šajā lielajā globālajā haosā, kas tagad ir tikai savas attīstības sākuma stadijā. Komunismu ienīdīs un no tā bēgs, bet to pašu ļauno garu apkamps un meklēs, kas tagad tikai ģērbies citās drēbēs un izdalīs visādus apsolījumus viltus brīvībai”
Šis sprediķis, ko mācītājs Jānis Mednis tālajā 1990. gadā teica Mičiganas pavalsts latviešiem Amerikā, visā savā būtībā sastāvēja no brīdinājumiem un pareģojumiem, kas ar apbrīnojamu precizitāti ir piepildījušies, un asas kritikas destruktīvu spēku raisītajam morāles, mūžseno vērtību un tradīciju sabrukumam Rietumu civilizācijās, par kuru daļu jākļūst Latvijai pēc komunistiskās sistēmas sabrukuma. Tagad , pēc daudziem gadiem, kad esam kļuvuši par modernās Rietumu civilizācijas sastāvdaļu, visas šīs nelaimes skārušas arī mūsu zemi. Neliels ieskats vēsturē.
Aukstā kara gados, kad norisinājās cīņa starp divām sistēmām, divām pasaulēm- komunistisko un nekomunistisko, cīņa norisinājās ne tikai ekonomiskajā vai militārajā jomā, daudz lielākā mērā to varētu dēvēt par psiholoģisko karu, jeb karu par cilvēku apziņu un dvēselēm. Komunisti, jau no sākta gala apzinājās, ka ne jau ar militāriem līdzekļiem tie sakaus savus ienaidniekus, bet tikai iefiltrējot savu ietekmes aģentūru ikvienā Rietumu pasaules dzīves sfērā, jo sevišķi nozarēs, kas spēj radikāli mainīt cilvēku domāšanu, vērtību sistēmu un sadzīves paradumus- proti- politikā, izglītības sistēmā un, jo īpaši masu medijos un masu kultūras industrijā. Psiholoģiskais karš pret pārējo nekomunistisko pasauli sākās pašos pirmajos gados pēc komunistiskā apvērsuma Krievijā, un tika vadīts ar komunistu slepenpolicijas filiāles Komunistiskās internacionāles starpniecību. Īpašu uzmanību jāpievērš apstāklim, ka komunisti kā savus ietekmes aģentus izmantoja cilvēkus, kuriem nevarētu pārmest tiešu piederību Komunistiskajai partijai. Komunisti ar savu slepeno dienestu aģentu starpniecību iespiedās respektablās kreisajās un liberāli noskaņotajās intelektuāļu aprindās, padarot šos cilvēkus par akliem ieročiem savās rokās, jo viņu tuvākais mērķis bija ne jau savas sistēmas iedibināšana, bet pretējās sagraušana no iekšienes, lai tikai pēc tās pilnīgas sagraušanas no iekšienes, iedzīvinātu savējo.
Ar nelielu atkāpi, gribu paskaidrot, kāpēc tika īstenots šis psiholoģiskais karš, kādi bija tā galvenie uzdevumi- radīt sabiedrībā neskaidrību, apjukumu un psihisku nestabilitāti, jo ietekmēt un vadīt var tikai tādu sabiedrību, kas ir vadāma, bet vieglāk par vadāmu ir padarīt sašķeltu, nestabilu, nemotivētu, rīcībnespējīgu, kā indivīdu tā sabiedrību.
Sabiedrība, kurā ir spēcīgas patriotiskās jūtas, vēsturiskā apziņa, reliģiskās tradīcijas, stabila vērtību sistēma un augsta vispārējā morāle, ir praktiski neietekmējama, tādēļ, lai to spētu ietekmēt ir nepieciešamas iedragāt šos pamatus, uz ko tā balstās- sagraut vēsturisko un nacionālās piederības apziņu, noārdīt tradīcijas, veicināt morāles un tikumības lejupslīdi.Piemēram, Amerikāņu parlamentārās izmeklēšanas komitejas, kuras mērķis bija izmeklēt pretvalstiskās darbības aukstā kara gados (House Committee on Un-American Activities) vadītās izmeklēšanas rezultāti ir pieejami publiski un te ir noderīgi citēt ilggadēja Federālā Izmeklēšanas Biroja (FIB) direktora Edgara Hūvera liecināto: „Komunistu iefiltrēšanās ir neiedomājami plaša, īpaši jauniešu grupās, radio, televīzijas, filmu industrijā, baznīcu, skolu, audzināšanas un kultūras rosmju grupās, presē, nacionālo minoritāšu un civilās pārvaldes un politiskajos grupējumos... Karš starp komunistiem un brīvo pasauli netiek izcīnīts ar uguns ieročiem, bet ideoloģiski. Tā nav nejaušība, ka vislielākā komunistu aģentu aktivitāte atklāta trīs laukos- skolās, arodbiedrībās un dažādo izpriecu industrijā”. Iepriekšminētās amerikāņu parlamentārās izmeklēšanas komitejas materiālos ir atrodamas daudzas liecības par komunistu graujošās darbības visaptverošo raksturu, ka tieši ar viņiem saistīti, viņu radīti spēki un inspirētas kustības mērķtiecīgi sagatavojušas augsni visiem lielajiem sociālajiem satricinājumiem ar smagām sekām uz Rietumu civilizāciju kopumā, un tas ir- liekulīga internacionālisma vārdā, mērķtiecīgi kūdot visu veidu rasiskās un etniskās minoritātes pret baltās rases vairākumu tika izraisīti postoši rasu konflikti un vardarbība. Tāpat, maskējoties ar jēdzieniem ”progress”, „fundamentālas cilvēktiesības”, „vienlīdzība” un citiem jaukiem terminiem, kurus var piemērot pēc vajadzības, sievietes tiek sarīdītas pret vīriešiem, bērni pret vecākiem, nabagie pret bagātajiem. Patriotisko jūtu iznīcināšana akla pacifisma un viltus humānisma vārdā, intelektuālu teoriju kultivēšana studējošās jaunatnes vidū, kas sludina Dieva neesamību, morālo relatīvismu, nihilismu. Absolūtas brīvības un visatļautības pievilcīgas ilūzijas radīšana, kas cilvēku padara par savu iegribu, baudu un seksualitātes vergu, tas viss kopumā uz visiem laikiem mentāli ir izkropļojis Rietumu cilvēku, degradējis to līdz puslopiskai eksistencei, atņēmis tam dzīvības un radīšanas spēku, un ievērojami saīsinājis pašas civilizācijas pastāvēšanas laiku.
Ironiski, bet visa šī haosa sējēji- komunisti izrādījās tik nespēcīgi, un viņu ekonomiskā sistēma tik dzīvot nespējīga, ka atmira dabiskā nāvē, tā arī nesagaidot, kad viņu izstrādātā inde saēdīs pretinieka organisma pretošanās spējas. Un, vēl viena likteņa ironija ir tā, ka viņu sētais ļaunums ar bumeranga efektu atgriežas pašu mājās.
Jā, komunistiskā ideoloģija un sistēma ir cietusi pilnīgu fiasko un pelnīti atradusi savu vietu vēstures mēslainē, bet ļaunuma baciļi, kurus tā radīja, lai sagrautu pasauli ir pārdzīvojuši savus radītājus un pārvērtušies par nekontrolējamu mutāciju globālā izplatījumā. Sākotnēji komunistu inspirētā pašiznīcināšanās
nāves kultūra ir kļuvusi pašpietiekama un pārvērtusies par pilnīgi patstāvīgu globālu varu- ideoloģisku, politisku un komerciālu. Pirmkārt, ir izaugušas jau vairākas jaunas paaudzes, kas dzimušas pēc tā saucamās seksuālās revolūcijas, kas ir uzaugušas morāli neveselīgā klimatā, caur televīziju un izklaides industriju uzņēmušas tikai baudas un neveselīgas seksualitātes kulta cildinājumu (pornogrāfija, brīvo attiecību popularizācija), ar preses starpniecību sapratuši, ka patriotisms ir nosodāms, jo aizvaino citas tautības un vispār ne pie kā laba nenoved, ka stipras nacionālās jūtas un savas nācijas tiesību aizstāvība ir tikai solis līdz terorismam, bet tradicionālas laulības ir vecmodīgas, neatbilst laikmeta prasībām, diskriminē sievietes, un vispār, svarīgāk ir veidot strauju profesionālo karjeru, apmeklēt skaistumkopšanas procedūras, seksuāli atbrīvoties un nesteigties ar pēcnācēju radīšanu, jo darbaspēku vieglāk ir importēt no nabadzīgajām trešās pasaules valstīm, un bez visa tā , augstskolā mums vēl cilvēki ar akadēmiski skanīgiem tituliem nolasa lekciju kursus par to, ka nav absolūtu vērtību, viss ir relatīvs, pat Dieva vārds ir apšaubāms, un šīs lekcijas parasti ir piebārstītas ar vārdiem „tolerance, „iecietība”, „cilvēktiesības”... Šie cilvēki neko citu nav redzējuši un dzirdējuši un citu, labāku pasaules modeli nepazīst, viņi ir uzauguši deformētajā greizo spoguļu valstībā, citu dzīvi nepazīst un pat nespēj iedomāties, ka pastāv alternatīva esošajai. Ja tu mēģināsi pārliecināt viņus par pretējo, labākajā gadījumā tevi vienkārši neņems par pilnu, sliktākajā- nosauks par tumsonīgu fašistu un pasludinās par politisku ekstrēmistu, kas apdraud valsts drošību. Šie cilvēki no bērnības ir indēti ar šo amoralitātes, visatļautības un ārdošā liberālisma indi, viņi pie tās ir pieraduši un kļuvuši no tās atkarīgi.
Nāves kultūra ir viņu dzīvesveids un no tās idejām viņi ir kļuvuši atkarīgi, paši pieprasot vairāk seksa un vardarbības televīzijā, aizvien rafinētākas izvirtības seksuālajā dzīvē, pamatīgākas orģijas izklaides industrijā, un protams, lielāku viltus brīvību politiskajā dzīvē, lai nekādas normas ne reliģiskas, ne morālas, ne arī nacionālas, neierobežo viņu „fundamentālās cilvēktiesības” darīt pilnīgi visu, kas vien ienāk prātā ar savu dzīvi, ķermeni un garu, nospļaujoties par pārējo sabiedrību un nokaujot sevī jebkādu pienākuma apziņu. Tādā veidā, tas, ko komunisti radīja politiskiem mērķiem, kā ieroci pret pasauli- viņu ietekmēti masu mediji, izdevniecības, kinoindustrija, izklaides bizness un pats galvenais- destruktīvais saturs, ir pārvērties milzīgās biznesa korporācijās, kas amoralitāti un netiklību ražo pēc fabrikas principa un iegūst milzu peļņu. Šajā biznesā tiek apgrozītas neiedomājamas naudas summas un aiz tā stāv milzīgas intereses. Šis pats bizness ir radījis sev spēcīgu politisko lobiju un kontrolē Rietumu politisko mašinēriju ar konkrētu mērķi- uzturēt šo melu, ļaunuma un visatļautības sistēmu, kas tiek dēvēta par demokrātisku, liberālu, atvērtu, multikulturālu un pilsonisku, kas grēku, amoralitāti un nāvi pērk kā preci un patērē neiedomājamos daudzumos. Nav nozīmes tam, ka komunisms ir miris, Rietumu civilizācija šodien iznīcina pati sevi un strādā pret sevi ar viņu izgudrotajiem ieročiem. Tā patiesi ir izrādījusies bumba ar laika degli.
Un tagad nedaudz par sekām. Sekas ir vispārēja vērtību krīze un vesela virkne sociālu satricinājumu visās mūsu dzīves sfērās. Tā ir sašķelta, psihiski nelīdzsvarota sabiedrība, dramatisks kriminalitātes pieaugums, strauji izmirstoša eiropiešu sabiedrība, tā ir liela nāciju un rasu sajaukšanās, un šī pretdabiskā procesa sekas ir morāla un fiziska degradācija, terorisms, rasu un reliģiju konflikti. Mums neatliek laika detalizēti analizēt visus šīs sociālās katastrofas aspektus, tādēļ apskatīsim tikai vienu, to, kas skar tradicionālo laulību, ģimenes institūciju un mūsu sabiedrības izdzīvošanas problēmu. Ir skaidrs, ka pašreizējais politiskais klimats, informatīvā telpa un tipiskais dzīves modelis, deformētā vērtību skala ir klaji nelabvēlīga tradicionālajai ģimenei. Bet, es uzdrīkstos apgalvot, ka tradicionālā ģimene, sākot no paša pasaules radīšanas brīža ir bijis cilvēces un jebkuras sabiedrības izdzīvošanas un pastāvēšanas drošais garants. Jo sevišķi augsta vērtība tradicionālā ģimene ir skaitliski nelielām tautām, kuras ir pakļautas izmiršanas un asimilācijas draudiem. Teoloģija un dažādas reliģijas māca, ka dzīvības un attīstības pamatā ir sievišķā un vīrišķā elementu harmonija un tam mēs apstiprinājumu atrodam arī dabaszinātnēs un pat psiholoģijā. Nepilnīgās ģimenēs, kur iztrūkst mātes vai tēva, bērns ir daudz vairāk pakļauts dažādām novirzēm, kompleksiem, apkārtējās vides iespaidiem. Ir daudz vairāk iespēju, ka viņš izaugs kā nelīdzsvarota, sašķelta, neirozēm pakļauta, iekompleksēta persona, nekā bērnam, kurš aug tradicionālā ģimenē ar abiem vecākiem. Māte, lai cik arī laba un gādīga, nevar kompensēt tēva iztrūkumu, un otrādi. Turklāt,
ģimene ir vide, kur bērns gūst pirmo pieredzi par sabiedrību un visai bieži to pārņem arī savā pieaugušajā dzīvē. Nepilnīgu ģimeņu skaits līdz ar to masveidīgi pieaug, ar visām negatīvajām sekām uz sabiedrību kopumā. Tāpat modernais liberālisms kultivē un masveidā tiražē dažādas emancipācijas teorijas, piemēram, feminismu, kas apgriež kājām gaisā mūžsenis pastāvējušo vīriešu un sieviešu lomu sadalījumu. Bērniem svētīta laulības dzīve tiek pasludināta par cietumu sievietei, kurai primārais esot pārspēt vīrieti visās dzīves jomās, gūt sasniegumus karjerā. Bērni, protams, šajā modelī neiederas, bet, ja tie tomēr uzrodas, tad ir atstāti bez pilnvērtīgas vecāku, jo sevišķi mātes audzināšanas un atstāti ielas vai televizora ietekmei. Un, ko gan atliek teikt par informatīvo telpu, kurā bērns spiests augt un dienu dienā saskarties ar vardarbību, izvirtību, banālu un lētu ārišķību, baudas un egoisma kultivāciju masu medijos, ieskaitot pat pusaudžiem un jaunatnei speciāli domātos, ar intensīvu homoseksuālisma propagandu presē un transvestītu šoviem televīzijā, brīvi pieejamu netiklību un pornogrāfiju internetā.... Valdošā elite mierīgi noraugās kā šai apziņas indēšanai tiek pakļauti mūsu bērni un jaunatne un pēc tam liekulīgi tiek uzdoti retoriski jautājumi: kāpēc jaunatne ir tik samaitāta, kāpēc noziedzības līmenis ir tik augsts, no kurienes rodas visa veida maniakāli slepkavas, kāpēc tauta izmirst?
Pie šīs katastrofas ir noveduši pašu politiķu piekoptās liberālisma dogmas un no tām iedzīvinātā visatļautība, pie šīs katastrofas ir novedusi pašas sabiedrības akceptētā un kultivēta amoralitāte.
Vai jūs zināt, ka Latvijā ik dienu tiek veikti vidēji trīsdesmit astoņi aborti, tiek nogalināti trīsdesmit astoņi vēl nedzimuši bērniņi! Un gada laikā mātes miesās tiek nogalināti daudz vairāk bērnu nekā piedzimst. Es gribētu citēt mūsu godājamo arhibīskapu Jāni Vanagu, kurš rakstīja: „
Man liekas, ka leģitimējot abortus, mēs esam daudz zaudējuši no morālām tiesībām iebilst pret korupciju vai valsts līdzekļu izzagšanu. Kā lai sakām „tev nebūs zagt”, kad esam pateikuši „tu drīksti nokaut”. Nauda nav svarīgāka par bērnu asinīm” Tik tiešām, šī masu slepkavošana notiek likuma aizsardzībā! Ik gadu nedzimuši tiek noslepkavoti desmitiem tūkstošu latviešu!
Jā, un tas notiek, jo liberāļi, kas kaismīgi runā par cilvēktiesībām dažādiem noziedzniekiem, seksuāli dezorientētiem izvirtuļiem, izdod likumus, kas šīs masu slepkavības legalizē. Un tas, ka abortus gadā veic līdz pat tūkstotim nepilngadīgu meiteņu, ir tikai sekas tam, ka pusaudžiem domātie žurnāli var likuma varas netraucēti brīvi izvērst masīvu agrīnu dzimumattiecību propagandu, kā rezultātā šie bērni arī uzrodas meitenēm, kurām vēl laiks ir spēlēties ar lellēm.
Mēs pārdzīvojam par pazudušiem bērniem, maniakālu slepkavu un seksuālu varmāku upuriem, taču neaizdomājamies par to, ka par viņu ciešanām un pāragro nāvi, liela daļa atbildības jāuzņemas mums pašiem, un, vēl vairāk, atbildība jāprasa mūsu likumdevējiem un politiskajiem vadītājiem. Tiem pašiem, kas iedibinājuši sistēmu, kas mūs māca, ka izvirtība nav grēks, ka izvirtība nav ļaunums, bet citāda seksualitāte, kurai ir tiesības uz pastāvēšanu. Bet maniakāli izvirtuļi nav bīstami un izolējami , bet piederot citai seksuālajai orientācijai un, vispār, dažādība tak ir skaista un visādi veicināma, bet cilvēki, kas protestē pret šo neliešu tiesībām iekļūt izglītības sistēmā un citādi izpausties un demonstrēt savu slimīgo pataloģiju, tiek sodīti, marginalizēti, pret viņiem tiek veikta kūdīšanas kampaņa presē un beigu beigās vēl tiek paziņots, ka bērnu aizsardzība pret seksuālajiem noziedzniekiem ir diskriminācijas forma. Mēs liekulīgi aizbildināmies ar demokrātiju un cilvēktiesībām, sakot, ka cilvēku var sodīt tikai tad, kad noziegums jau ir pastrādāts, un, ar šādu aizbildinājumu maskējoties ļaujam savā vidū dzīvot un attīstīties dažādām seksuālām novirzēm, pataloģijām un prāta saslimšanām, līdz tās attīstās līdz maniakālam prāta aptumsumam , kam par upuri krīt nevainīgi bērni. Tad, kad nenovēršamais jau ir noticis, mēs izmisumā lauzām rokas un apkraujam lāstiem slepkavas... Šādā visatļautības, viltus brīvības, pārprastu cilvēktiesību un pārprastas iecietības gaisotnē, ko vēl papildina vardarbības un perversiju kults masu medijos, izaug seksuālie maniaki un potenciāli bērnu izmantotāji un slepkavas.
Mēs daudz esam runājuši par ļaunuma būtību, nobeigumā es gribētu pievērsties tam, ko mēs varam darīt, lai šo ļaunumu, ja ne pilnībā izskaustu, tad vismaz samazinātu un ierobežotu, lai pasargātu sevi un savas ģimenes.
Smagām problēmām un krīzes situācijām nav vieglu atrisinājumu, tikai smagi un atbildīgi izejas meklējumi, kompleksi, drosmīgi un radikāli risinājumi, kas prasa laiku, darbu un upurus.
Man nav gatavas receptes un tās nav arī visgodājamākajiem un gudrākajiem sabiedrības locekļiem ne Latvijā, ne arī, kur citur, jo, ja tādas būtu, šī krīzes situācija nebūtu tik tālu aizlaista. Bet, es negribu arī piekrist mazdūšīgajiem spriedelējumiem par civilizācijas „likumsakarīgu bojāeju”, par „nenovēršamo likteni”. Nav neiespējamu uzdevumu un nepaveicamu lietu, viss ir atkarīgs no mums pašiem, jo sevišķi, ja Dievs ir mūsu pusē un pārbauda mūsu ticību un spēkus, vai spējam ieviest viņa gribu un vārdu šai pasaulē.
Ko varu ieteikt, vispirms jau ikvienam no mums būtu jāapzinās pašas problēmas pastāvēšana un tās dziļums. Un, kad mēs esam to apzinājušies, tad mums ir jāstājas ierindā ar augsti paceltu misijas apziņu, ikvienam no mums ir jākļūst par Visaugstākā gribas izpildītāju, par viņa uzticamiem kareivjiem, kuru uzdevums ir vairot labo, iznīcinot apkārt valdošo ļaunumu un tumsu visās frontēs, kurās mums nākas darboties.
Mēs varam sargāt savus tuvākos, savas ģimenes un bērnus, audzinot tos par krietniem cilvēkiem, tādējādi veicinot labā pārsvaru pār ļauno. Mēs varam apkarot ļaunumu sadzīvē, kultūrā, politikā, ikvienā sfērā nesot patiesības vārdu, kuru esam apzinājušies. Es zinu, godājamie baznīctēvi teiks, ka glābiņš meklējams Kristus evaņģēlijā, ir nepieciešama garīgā atdzimšana. Un viņiem, neapšaubāmi, būs liela daļa taisnības. Tikai baidos, ka viss ir mainījies un ar to būs par maz, jo ir izdarīts viss, lai dievatziņas, un ticības nozīme sabiedrības dzīvē tiktu iespējami pazemināta.
Nevar jau teikt, ka baznīca un ticība šodien tiktu kaut kādi vajāta vai apspiesta, ka kristieši kā pirmsākumos tiktu atdoti saplosīšanai plēsīgiem dzīvniekiem. Nē, bet nav vairs kā agrāk, kad jēdziens Dievs bija, kas sakrāls un neapšaubāms, kad ticība un dzīvošana pēc Dieva iedibinātajiem likumiem bija pašsaprotama. Šodien Dieva eksistenci var noliegt un apšaubīt, viņa likumus var patvaļīgi traktēt un baznīcu, katrs amorāls un pērkams žurnālists var gānīt netīrās avīžu slejās. Kristīga dzīve ir padarīta par vienu no daudzajām izvēlēm, pēc būtības novienādota ar šarlatānisku okultismu, ezotēriku vai vienkārši ateismu. Dievs un baznīca ir padarīti par tirgus preci, un pēdējai gandrīz vai komerciālām metodēm jācīnās par katru dvēseli, jo cilvēks nevis dabiski nonāk pie ticības, bet pie tās ir jāpiedabū gluži vai ar pierunāšanu un pierādījumiem, ka ticība Dievam ir labāka izvēle par daudzām citām. Un, lai slavēti ir latviešu reliģiskās dzīves augstākie vadītāji par stingro bezkompromisa nostāju, sargājot savas baznīcas no ļaunuma mācībām, no viltus praviešiem, kas mēģina apkārt valdošo garīgo panīkumu un haosu ienest arī Kristus tempļos, saārdīt un izkropļot Kristus mācības skaidros pamatus. Tas, ko viņiem ir izdevies panākt daudzās citās zemēs, nav panākts Latvijā. Bet, daudz par maz ir ieņemt aizsardzības pozīciju
Es ticu, ka kaut ko mainīt ir iespējams vienīgi politiskā līmenī un uzskatu, ka tai sabiedrības daļai, kas apzinās vērtību krīzi un tās postošās sekas ir jābūt pietiekami aktīvai, lai savus stingros principus un apņemšanos iedzīvinātu valsts politikā.
Ir lietas, kuras ir iespējams risināt ar likumdošanas palīdzību un mums ir nepieciešama griba tās risināt.
Ir iespējams ieviest morālu cenzūru, kas ierobežotu perversiju un vardarbības nonākšanu publiskajā telpā, ir iespējama amorāla dzīvesveida, piemēram, homoseksuālisma ,un citu izvirtības formu publiskas popularizācijas aizliegšana, ir iespējama seksuālu varmāku kastrācija, nāvessoda atjaunošana maniakāliem slepkavām un narkotiku tirgoņiem, ir iespējams daudz stingrāks abortu likums un daudzas citas lietas, kas padarītu vidi drošāku gan lieliem, gan maziem.
Es atkal gribētu atsaukties uz arhibīskapu Vanagu, kurš runājot par abortu problēmu uzdeva retorisku jautājumu: Ar aizliegumiem neko nevar atrisināt?- un pats uz šo jautājumu atbildēja: Nu tad iedomāsimies Latviju, kas atteikusies no aizliegumiem nogalināt, piekaut, apzagt vai pārdot verdzībā!Un, atliek piekrist, jo no lietām, kas ir aizliegtas, mēs esam kaut necik pasargāti, bet no tā, kas nav aizliegts, mūs nesargā neviens. Un aizliegums dažreiz ir vienīgais iespējamais risinājums, jo liekas, ka daudz lielākas problēmas mums sagādā visatļautība un tas, ka aizliegumu ir par maz, nevis otrādi.
Stingra, pret grēku neiecietīga un noziedzniekiem nesaudzīga likumdošana, savienojumā ar cilvēkam un ģimenei draudzīgu politiku varētu būt vismaz daļējs risinājums esošajai situācijai, mums uz to ir stingri jāvirzās, jo tas ir mūsu izdzīvošanas jautājums. Es iestājos tieši par šādu politiku!
Runa 2007.gada vasarā notikušajā konferencē "Par 'mūsu vērtībām"
