Oligarhu sarunas. Jeb apmaksāta bumbulēšana kā rīcības aizstājēja.

Šodienas cepiens par Sudrabu parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadītājas amatu, patiesībā ir cepšanās par absolūti nesvarīgu detaļu absolūti nesvarīgā pasākumā. Atļaušos nocitēt Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma 13.pantu, kas ir paša likuma esence:
" (1) Pabeidzot savu darbību, parlamentārās izmeklēšanas komisija sagatavo galaziņojumu, kurā atspoguļo:
1) komisijas sastāvu;
2) Saeimas doto uzdevumu, ja tāds ir bijis;
3) komisijas veikto darbu;
4) komisijas konstatētos faktus un to novērtējumu;
5) komisijas secinājumus;
6) komisijas priekšlikumus konstatēto trūkumu novēršanai, norādot institūcijas, kuru kompetencē ir attiecīgo trūkumu novēršana."


Tā arī ir lietas būtība: kaut kādi deputāti mēnešiem vai pat gadiem ilgi saņems naudu par komisiju sēdēm, zīmēsies TV kameru priekšā, mēģinās taisīt sev politisko kapitālu ar skaļiem paziņojumiem, bet juridisko seku nebūs nekādu. Būtībā politisko kapitālu jau ir sākuši taisīt ar lielo bļāvienu par Jūļa Krūmiņa sirdsdraudzeni, un krievu popsas cienītāju Sudrabu, lai gan pat ezītim ir skaidrs, ka ir pilnīgi vienalga vai komisiju vadītu Sudraba, Judins, Viņķele vai Kaimiņš. Nekur tālāk par bezjēdzīgu un tukšu muļļāšanos, sekas nenesošu tukšmuldēšanu, vienalga netiks.
 Vai kāds var uzskaitīt kādas tikai parlamentārās izmeklēšanas komisijas nav bijušas- Bankas Baltija afēra, elitāro pedofīlu noziegumi, Jūrmalgeita, nesmukumi ap Citadeles izsaimniekošanu, un kādas tik vēl ne! Un ar ko šī darbības imitācija ir beigusies? Ne ar ko! Nē, kur nu- bija taču galaziņojumi :)... 

Lietas būtība ir tāda, ka pati šī komisija ir darbības imitācija, lai neteiktu vēl skarbāk- masturbācija. Ja es pareizi saprotu, mums taču ir tiesiska valsts, mums ir SAB un KNAB, ģenerālprokuratūra un Drošības policija. Kur ir kriminālprocesi, kur aizdomās turēto statusa piemērošanas personām, kuru izteikumi liecina par noziedzīgu darījumu plānošanu un realizēšanu? Un mums taču ir "neoligarhu" partijas, kas kontrolē gan iekšlietu, gan tieslietu ministrijas. Interesanti gan, ka šo "neoligarhisko" spēku pārstāvjiem nav nekādu problēmu atrasties vienā valdībā ar nepārprotamiem oligarhu izsūtāmajiem, un pat pieņemt, ka premjera pienākumus, kaut arī uz laiku, pilda nelegālo "ļimončiku" kārotājs. Viss kārtībā, labāk taču ir nevis rīkoties, bet bumbulēt nejēdzīgā komisijā. Un oligarhi turpinās rullēt. #OIigarhuSarunas

Kāpēc Donalds Tramps? Jeb mana personiskā trampisma anatomija.

Kāpēc esmu ieinteresēts ASV prezidenta vēlēšanās? Tāpēc, ka tā ir lielvara, kas neapšaubāmi kontrolē politiskos un ekonomiskos procesus lielākajā pasaules daļā. Arī Latvijā. Mēs esam brīvprātīgi ASV vasaļi apmaiņā pret militārās drošības garantijām, lai tiktu pasargāti no absolūti neprognozējama un bīstama kaimiņa austrumos. Par to mēs maksājam meslus- atbalstām ASV ģeopolitiskās,  ekonomiskās intereses, demonstrējam lojalitāti viņu vērtībām un integrējam tās savā kultūrtelpā.  Daudz par daudz, bet tā jau ir pašu lokanā mugurkaula vaina. Viņu intereses un vērtības bieži vien ir pretējas mūsējām, un mēs tās norijam kā rūgtas zāles, kas šķietami nepieciešamas, lai amerikāņu armija trauksmes gadījumā nāktu mūs sargāt. Teiksim tieši- mēs izvēlējāmies rāpot, lai nebūtu beigti, un laikam tā ir pareiza izvēle, jo no rāpus stāvokļa vienmēr pastāv iespēja piecelties, bet ja esi beigts, tad: āmen!

Uzspiestai imigrantu ievešanai Latvijā ir jāsaka pārliecinošs „NĒ”

Latvijas valdība pieņēmusi lēmumu „brīvprātīgi” uzņemt 250 bēgļus jeb nelegālos imigrantus – lielāko daļu no Grieķijas un Itālijas, un arī tieši no to izcelsmes valstīm Āfrikā. Lai saprastu ko nozīmē šis lēmums un kādas sekas tas radīs, tas jāvērtē daudzpusīgi, kliedējot mītus, un runājot par faktiem, kurus valdošā elite tiecas noklusēt. Vispirms par mītiem.

1) Bēgļi vai tikai nelegāli imigranti?

Jebkurš , kas bēg no kara briesmām, loģiski patvērumu meklē  kādā sev ģeogrāfiski tuvākajā kaimiņvalstī Āfrikā vai Tuvajos Austrumos. Tur šobrīd arī atrodas faktiski visi īstie bēgļi. Tie jaunie vīrieši, kas mēro tūkstošiem kilometru garu ceļu, maksājot tūkstošus eiro cilvēku kontrabandistiem, lai iekļūtu tieši Eiropas Savienībā, nav nekādi bēgļi. Tie ir nelegāli imigranti, kuru mērķis ir tīri ekonomisks. Vēlēšanās par katru cenu iekļūt Eiropas Savienībā, kur automātiski tiek nodrošinātas sociālās garantijas un ar izcelsmes valsti nesalīdzināmi augstāks dzīves līmenis.  Ne Latvijai, ne Eiropas Savienībai kopumā nav morāla pienākuma izmitināt un nodrošināt ar komfortablu eksistenci šos imigrantus!

Intervija laikrakstam DDD

2014.gada sākumā Liepājā viesojās laikraksta "DDD" veidotājas Liene Apine un Līga Muzikante. Nebijām tikušies teju 10 gadus. Daudz atmiņu par kopīgi piedzīvoto, par pagātni, tagadni un nākotni... Un, cita starpā, tapa arī šī diezgan apjomīgā intervija, kuras laikā paudu savu skatījumu par politisko stāvokli, protams, no latviešu nacionālista pozīcijām.


DDD: Vai partija “Nacionālo spēku savienība” vēl darbojas? Kādas ir latviešu nacionālistu aktivitātes Liepājā?

Viktors Birze: Kā politiska partija “Nacionālo spēku savienība” (NSS) darbību pārtrauca jau 2008. gadā. Kādēļ? Atbildēšu vienkārši: cilvēciskais faktors spēlēja ne to pēdējo lomu. No politiskas partijas ir jēga, ja ir cilvēki, komanda, kas ir gatava pašaizliedzīgi darboties. Nerunāsim par darbības imitāciju, bezjēdzīgu vārīšanos savā sulā, protokolu rakstīšanu un tīksmināšanos par sevi, bet reālu darbību. Jāsaka, ka pārāk maz bija to vilcēju, bet daudz līdzskrējēju, pasīvu cilvēku, kas labākā gadījumā atnāca uz kādu sapulci, nereti „aiz matiem” tika aizvilkti uz kādu piketu vai mītiņu. Vārdos jau daudzi bija vareni nacionālisti, nereti vēl ar savu „es”, kas prata gan kritizēt, gan pamācīt, bet realitātē bija mazs, teju uz rokas pirkstiem skaitāms kodoliņš, kas piecus gadus vilka kopīgo lietu, lika uz spēles savu karjeru, privāto dzīvi, nervus. Kādu brīdi vienkārši izdegām. Toreiz šķita neiespējami sasniegt partijas izvirzītos mērķus, tādēļ nolēmām uz laiku apturēt darbību. Tie biedri, kuri vēlējās turpināt kaut ko darīt, nedaudz vēlāk izveidoja biedrību “Nacionālais spēks”, kas būtībā apvienoja aktīvākos organizācijas veterānus un jaunus cilvēkus, kuriem tuvas ir NSS savulaik popularizētās idejas, būtībā latviešu sociālnacionālisms.
Tagad, kad NSS kā partija darbību neveic, dzirdu nožēlas pilnus vārdus, ka latviešu nacionālistiem, kam neiet pie sirds tā sauktās „Nacionālās Apvienības” karjerisms, laipošana, konformisms, dalība mūsu valūtas iznīcināšanā, vairāk nav sava politiskā spēka, nav alternatīvas. Ja runa ir par politisku partiju, kā juridisku mehānismu, tad tāds ir, partija pastāv, tā ir reģistrēta, to var atdzīvināt kaut rīt, bet es to esmu gatavs darīt tikai gadījumā, ja būs komanda, kas ir gatava reāli darboties, nevis atkal visu smagumu, ikdienišķo darbu uzkraut uz dažiem vilcējiem. Ja būs cilvēki, kas to vēlēsies, un šī vēlēšanās būs kas vairāk par runāšanu, ja būs cīņu biedri, ne pasīvi atbalstītāji, esmu gatavs kopā ar viņiem atjaunot partijas darbību.

Mans viedoklis par tā sauktajiem bēgļiem

Izmantoju "Kursas Laika" žurnālista Jāņa Goldberga piedāvāto iespēju paust savu viedokli par Eiropas Savienības uzspiestajām tā saukto bēgļu kvotām. Dēļ ierobežotā teksta apjoma, rakstiņš sanācis tāds maziņš, un daudzus argumentus nemaz nesanāca pieminēt. Bet, pr tiem kādā citā publikācijā.
Eiropas liberālā imigrācijas politika ir pašnāvnieciska attiecībā pret pamatiedzīvotājiem. Rietumeiropa ir svešzemnieku pārpildīta, tikai musulmaņu skaits vien ir aptuveni 20 miljoni, kur nu vēl citi. Kas notiek Rietumeiropas lielpilsētās? Imigrantu apdzīvoti geto rajoni, kur baltajiem bīstami kāju spert. Noziedzības līmenis dramatiski pieaug, pastāvīgi terorisma draudi, bieži rasu nemieri, nemaz nerunājot par nodokļu slogu, kas gulstas uz eiropiešu pleciem, lai šos iebraucējus uzturētu. Turklāt, eiropiešu tautas strauji zaudē savu identitāti. Mums ir iespēja mācīties no rietumeiropiešu kļūdām, un kategoriski noraidīt jebkādas „bēgļu kvotas”. Tās ir absurdas un rada bīstamu precedentu. Mēs esam suverēna valsts, un mums pašiem jālemj, ko uzņemam, ko ne. Šogad mums ar kvotām uzspiež 300, kur garantija, ka pēc dažiem gadiem kvotu nepalielinās līdz 3000? Turklāt, skatāmies soli uz priekšu- ielaidīsim dažus simtus, tiem klāt nāks veseli radinieku klani, jo starptautiskā likumdošana nosaka arī „tiesības uz ģimeņu apvienošanos”. Un, gadu gaitā nemanot nonāksim tajā pašā bēdīgajā situācijā, kur Rietumeiropa. Turklāt, latvieši jau ir pietiekami cietuši padomju okupācijas laikā, kad mums tika uzspiesti migranti no visas PSRS, kuri rada problēmas vēl šodien. Rezultātā, mēs savā zemē esam vien 60%- kritiski maz, ja saucam Latviju par nacionālu valsti. Jebkādi jauni iebraucēji mūsu situācijā ir pilnīgi nepieļaujami!

  "Kursas Laiks" 25.05.2015

"Nepārstāvēto parlaments"- kārtējā Krievijas imperiālistu provokācija

Ekstrēmistiskākie elementi no Latvijas valstij nelojālo personu kopuma, sagatavojuši kārtējo provokāciju – „Nepārstāvēto parlamenta” vēlēšanu farsu. Latvijas nepilsoņus un citus radikālākos krieviski runājošo sabiedrību pārstāvošos elementus vienojošā organizācija „Nepilsoņu kongress” paziņojusi, ka 1.jūnijā sāksies tā sauktā „Nepārstāvēto parlamenta” vēlēšanas. Iecirkņi, kurā varēs balsot par šī pseidoparlamenta kandidātiem, tiks atvērti Latvijas pilsētās, kurās dzīvo liels skaits cittautiešu, tajā skaitā arī nepilsoņi. Iecirknis būs arī Liepājā. Mums ne pārāk draudzīgās Austrumu kaimiņvalsts mērķis, lai kā to arī noliegtu vietējie promaskaviskie politiķi, ir un paliek Latvijas iekļaušana Krievijas ģeopolitiskās ietekmes telpā. Tādēļ tika rīkots referendums par krievu valodas, kā otrās valsts valodas ieviešanu, tādēļ visiem iespējamiem līdzekļiem tiek veicināta „Saskaņas centra” iekļūšana valdībā, tādēļ arī starptautiskā līmenī mums ir pastāvīgi jāatspēko dažādi Krievijas izplatīti mīti, meli un puspatiesības, lai diskreditētu mūsu valsti starptautiskās sabiedrības acīs, un tā Krievijas interesēs izdarītu politisko spiedienu uz Latviju. „Saskaņas centrs” valdībā nav iekļuvis, un pagaidām tā galvenais uzdevums ir iegūt varas grožus lielākajās Latvijas pilsētās. Pēc tam pavērsies daudz plašākas iespējas Krievijas politbiznesam nostiprināt šeit savu ekonomisko ietekmi, sekos Krievijas kultūras imports un tamlīdzīgas shēmas, ko visnotaļ trāpīgi dēvē par „lienošo okupāciju”. Iedzīvotāju etnodemogrāfisko rādītāju ziņā Latvija paliek latviskāka, tomēr joprojām augsts ir padomju okupācijas laikā iebraukušo cittautiešu skaits, kuri nav bijuši gatavi pierādīt elementāras valsts valodas un vēstures zināšanas, vai arī nav vēlējušies to darīt, un naturalizācijas kārtībā iegūt Latvijas pilsonību. Tie ir tā sauktie nepilsoņi kuru 2012.gadā kopumā bija 312 189, kas ir ļoti augsts rādītājs. Tā kā vairums no tiem jeb 205 tūkstoši ir etniski krievi, un pārējie – krievvalodīgi citu etnisku grupu pārstāvji, tā ir monolīta masa, kas ļoti viegli manipulējama Krievijas politiskajās interesēs. Šiem cilvēkiem automātiski iegūstot Latvijas pilsonību, prokrievisko partiju elektorāts faktiski dubultotos, un tās ne vien spētu nokļūt pie varas visās lielākajās Latvijas pilsētās, bet arī valstī. Ne velti Krievijas diplomātija starptautiskā līmenī pastāvīgi cenšas aktualizēt jautājumu par automātisku pilsonības piešķiršanu padomju okupācijas gados nelikumīgā kārtā Latvijā iepludinātajiem imigrantiem. Jādomā, arī „Nepilsoņu kongress” un viņu iecerētā pseidoparlamenta vēlēšanas, ir kārtēja maza, bet indīga provokācija, kuras mērķis ir greizā skatījumā parādīt situāciju Latvijā un radīt vajadzīgo fonu Krievijas diplomātijas aktivitātēm. Patiesība ir gluži pretēja: reti kurā valstī ir tik liberāls un pamatnācijas intereses apdraudošs pilsonības likums kā Latvijā. Reti, kurā zemē valsti un pamatnāciju necienošs imigrants var, primitīvā līmenī apgūstot valsts valodu, iegūt pilsonību, un pēc tam triumfējoši paņirgāties presē, ka pazemojošo naturalizācijas procesu viņš izgājis, lai iegūtu vēlēšanu tiesības.

Viktors Birze: Neuzķersimies uz Saskaņas centra vilkiem avju ādās

Apvienības „Saskaņas centrs” (SC) ambīcijas pašvaldību vēlēšanās neaprobežojas ar Rīgu un nelatviskāko Latvijas daļu – Latgali. SC cer valdīt arī Liepājā. Kā kandidāts pilsētas mēra amatam tiek virzīts Latvijas Veļas ražotāju asociācijas (LATVERA) valdes priekšsēdētājs Jurijs Hadarovičs. Jāpiebilst, ka veļas ražotnēs pārsvarā nodarbināti krievvalodīgie „Laumas” mikrorajona iedzīvotāji, un tās ieguvušas sliktu slavu ar tā sauktajām „aplokšņu algām” un citiem pārkāpumiem. Politikā Hadarovičs ir jaunpienācējs, taču pamatā „Laumas” mikrorajona robežās koncentrēto veļas šuvēju aprindās, kas ir tradicionāls Saskaņas centra un Osipova partijas elektorāts, gana populārs. Preses konferencē Hadarovičs uzsvēra, ka runās tikai par saimnieciskiem jautājumiem, un izvairījās sniegt komentāru par savas partijas vēlmi ieviest valstī divvalodību, piešķirt nepilsoņiem balsstiesības pašvaldību vēlēšanās, kā arī savu partijas biedru, tādu kā Kravcovs, Kabanovs un viņiem līdzīgie, pretvalstiskajiem izlēcieniem.

Alkatība un nekaunība

Jau kārtējo reizi mākslīgi aktualizēts t.s. ebreju īpašumu jautājums, kad kāda mistiska, tikai 2003.gadā dibināta sabiedriska organizācija, kas sevi nosaukusi par „Latvijas Ebreju kopienu” pieprasa no valsts desmitiem miljonu vērtus nekustamos īpašumus, kas pirms Otrā pasaules kara piederējuši dažādām Latvijas ebreju organizācijām, vai, ja nav iespējams nodot šīs organizācijas rīcībā konkrētus īpašumus, tad naudas kompensāciju, atbilstoši šā laika nekustamo īpašumu tirgus cenām. Pazīstamais advokāts Andris Grūtups šīs aktivitātes vērtē ar diviem visnotaļ trāpīgiem vārdiem: „alkatība un nekaunība”. Kādēļ tā? Neliels ieskats šīs, dažu veiklu ebreju darboņu iecerētās afēras būtībā. Pirmkārt, uzreiz pēc mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas, 90-tajos gados sākās tā sauktais denacionalizācijas process, un līdz 1940-tajam gadam kādam piederējušo īpašumu mantinieki, nešķirojot tos pēc tautības, varēja atgūt senčiem piederējušos īpašumus. To varēja arī reliģiskās draudzes, tajā skaitā arī jūdaisti. Un, tas tika darīts. Tagad, kad īpašumu denacionalizācijai paredzētais termiņš ir beidzies jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, nevienam pat prātā neienāk kaut ko prasīt no valsts. Izņēmums ir vienīgi ebreji, kuru pašreizējo aktivitāšu absurdumu advokāts Grūtups komentē šādi: „Lai atdotu ebrejiem t.s. viņu īpašumus, vajag pieņemt jaunu likumu, kas paredz, ka ebreji ir izredzētā tauta un ka viņiem ir lielākas tiesības nekā latviešiem, krieviem vai jebkurai citai tautai, kas te dzīvo.” Turklāt, ja papētām notikušos procesus, mūsu valsts jau tā pret ebrejiem ir izturējusies kā pret „izredzētajiem”, izrādot tādu iztapību, kādu nav baudījusi neviena cita etniska grupa, ieskaitot zemes saimniekus latviešus. Piemēra pēc, denacionalizācijas procesa laikā tika ievērots princips, ka netiek atgriezti pirms okupācijas laika pastāvējušo laicīgo sabiedrisko organizāciju īpašumi. Un, gluži pamatoti, jo pastāvēja risks, ka dažādas afēristu grupas masveidā dibinās biedrības ar pirmsokupācijas laiku nosaukumiem, pievāks īpašumus, un pēc tam tos vienkārši pārdos vai citādi izsaimniekos. Ebreju interešu lobiji tomēr sev panāca īpašu izņēmumu, un kopumā, pēc Grūtupa aplēsēm, viņi no valsts ieguvuši jau kādus 30 īpašumus. 90. gadu sākumā Ebreju kultūras biedrībai tika piešķirta ēka Rīgā, Skolas ielā 6. Daugavpilī ar domes atbalstu ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas. Liepājā ebreji atguva pirmskara ēku Kungu ielā. 1992. gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība Bikur Holim, kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu. Tās filiālei Žēlsirdīgās māsas tika atdota bijušās sieviešu slimnīcas ēka. Taču ar to nepietika. Latvijas valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Lubavič pamatskolu, ko finansē valsts. 1998. gadā Latvijas Universitātē tika nodibināts Jūdaistikas studiju centrs.2001. gadā akreditēja muzeju Ebreji Latvijā, kas sāka saņemt valsts finansējumu. Jautāsim, par kuru citu mazākumtautību valsts vēl izrāda tādas rūpes? Ir sakāmvārds, ka apetīte augot līdz ar ēšanu. Tieši to var attiecināt uz „Latvijas Ebreju kopienas”, ārpus valsts likumdošanas, tiesiskuma un ētikas normām izvirzīto prasību, nodot šīs sabiedriskās organizācijas rīcībā nu jau veselus 270 nekustāmos īpašumus. Pēc būtības šī prasība ir aicinājums vienu etnisku grupu stādīt pāri likumam, un pārējos Latvijas iedzīvotājus diskriminēt pēc rases vai etniskām pazīmēm, un, nudien politiski nekorekta šķiet valsts augstāko amatpersonu ielaišanās diskusijā par šo absurdu, neskatoties, ka ministru kabinetu rotā viedi vārdi, kuriem būtu jāizsaka valsts likumdošanas pamatprincipi: „Viens likums, viena taisnība visiem”. Un, vēl dažas replikas un retoriski jautājumi? Vai nešķiet dīvaini, ka labu laiku pēc denacionalizācijas procesa pabeigšanas, 2003.gadā pēkšņi paceļas šī prasība pēc ebreju īpašumiem, un tā brīnumainā kārtā sakrīt ar to, ko saucām par nekustāmā īpašuma burbuli, jeb ļoti strauju nekustāmā īpašuma tirgus cenu pieaugumu? Turklāt, būsim atklāti, pēc Padomju Savienības sabrukuma ļoti daudzi no šiem īpašumiem bija ļoti bēdīgā tehniskā stāvoklī, un šajos gados valsts un pašvaldības tajos paspēja ieguldīt visai ievērojamus līdzekļus, ievērojami paceļot īpašumu vērtību, un padarot tos par visai iekārojamiem kumosiem. Interesanti šķiet arī kāda ir šīs „Latvijas ebreju kopienas”, kuru pa saviem 90%, ja ne vēl vairāk, veido okupācijas laikā no Mogiļevas, Taškentas, Birobidžanas un tamlīdzīgiem PSRS nostūriem iebraukušie krievvalodīgie padomju ebreji, tiesiskā, jā arī garīgā, kulturālā un morālā saikne ar pirmskara Latvijas ebrejiem? Tīri cilvēciski, nu kā galvenais īpašumu prasītājs, Baltkrievijas ebrejs, „Rietumu bankas” īpašnieks Arkādijs Suharenko, kurš nav spējis apgūt pat latviešu valodu, var pretendēt uz šo mantojumu, kuram ir ne vien mantiska, bet arī nozīmīga kultūrvēsturiska vērtība? Nesen nācās iet garām vēsturiskajai Liepājas ebreju kapsētai, kas atrodas blakus Līvas kapiem. Paveras pabriesmīgs skats. Kapsēta aizaugusi, nekopta, greznie jūdu kultūru simbolizējošie kapu pieminekļi un obeliski vietām apgāzušies, un visur pretī dveš pamestības elpa. Nevienu tie neinteresē, kopēju nav. Bet, kā? Kur tad ir tie ebreji, kas tik pašaizliedzīgi rūpējas par savu kopienu un Latvijas ebreju mantojumu, un savos kompensāciju sarakstos iekļāvuši arī vairākus greznus Liepājas vēsturiskā centra namus? Te nu gluži negribot rodas arī atbilde: kapsēta nav īpašums, ko var pārdot, izīrēt vai veikt citas saimnieciskās darbības… Alkatība un nekaunība, citus vārdus grūti atrast, lai raksturotu to, ko daži afēristi, reketieru centīgām metodēm cenšas izdarīt ar mūsu valsti.

Referendumi valstī un pašvaldībās

Demokrātija, tulkojot tieši no sengrieķu valodas, nozīmētu „tautas vara”. Var jau spriedelēt par šī valsts pārvaldes modeļa plusiem un mīnusiem, un atradīsim gan vienus, gan otrus. Bet, viens gan jāatzīst, ka pašreizējā realitātē, ja valsts pārvaldē vispār ir iespējams panākt to, ko saucam par taisnīgumu, tad tas īstenojams pēc principa- viens cilvēks-viena balss. Pie mums it kā valda demokrātija, jo reizi četros gados, mēs varam ievēlēt Saeimu un vietējo pašvaldību, un mūsu ievēlētie priekšstāvji pārvalda valsti mūsu vietā, bet… Un te rodas jautājums, vai viss, kas notiek „tur augšā” patiesi notiek saskaņā ar mūsu gribu un mūsu interesēm? Vai mēs ievēlot Saeimā vai pašvaldībā konkrētu cilvēku, varam prognozēt šī cilvēka rīcību turpmākajos gados? Varas augstumi pārbauda gan cilvēka raksturu, gan godaprātu un pārsvarā mēs varam tikai šausmināties par to cilvēku rīcību, kurus paši esam ievēlējuši. Nonākot augstā amatā paveras tik daudz kārdinājumu izmantot savu stāvokli personiskajās interesēs, jāsaskaras ar spiedienu no dažādām biznesa struktūrām, starptautiskā kapitāla lobētājiem un tamlīdzīgām interešu grupām. Tā dzimst korupcija, nesaimnieciskums un idiotiski lēmumi, kuri bieži vien ir pret tautas vairākuma interesēm. Un, pēc tam, mēs, vienkāršie cilvēki, lasām ziņas un lamājam valdību, turklāt bieži vien ļoti pamatoti, jo ir taču taisnība, mēs piedalāmies vēlēšanās tikai reizi četros gados, un vairāk neko nespējam ietekmēt. Tomēr, ja valdošā elite savā augstprātībā un nerēķināšanās ar vienkāršajiem cilvēkiem, to interesēm un viedokli, aiziet par tālu, mūsu rokās tomēr paliek svarīgs mehānisms, kā to apturēt- referendums. Un, tieši šo pēdējo ieroci mums gatavojas izsist no rokām tie, kuri sevi paši nosaukuši par „tiesiskuma koalīciju”. Demokrātijas iznīcināšana, rupja ņirgāšanās par pilsoņiem, un pēdējās iespējas atņemšana tautai, aizstāvēt savas tiesības pret valdošo patvaļu, citādi būtu grūti nodēvēt valdošās koalīcijas lēmumu no 2015.gada atteikties no divu posmu parakstu vākšanas sistēmas, liekot referenduma iniciatoriem pašiem savākt 150 000. parakstu, līdzšinējo 10 000. vietā. Praksē tas nozīmē likvidēt referenduma iespēju vispār. Jo, atcerēsimies, ka parakstiem jābūt notariāli apstiprinātiem, lai to izdarītu, jādodas uz kādu no zvērinātu notāru birojiem (kuru Latvijā nav daudz), bet tie pieejami tikai lielākajās pilsētās, turklāt, lai parakstu apstiprinātu, jāmaksā vairākus latus liela valsts nodeva. Lauku un mazpilsētu iedzīvotājiem iespēju parakstīties dzīvesvietā nav, tātad jādodas uz kādu pilsētu, jāmaksā par ceļu, un vēl notāram. Un, ko darīt trūkumcietējam, kuram to lieko latu nemaz nav? Demokrātija tikai bagātajiem, balstiesības par naudu? Pat līdzšinējais 10 000 parakstu slieksnis bija gana ierobežojošs, jo, lai šos parakstus savāktu, to iniciatoriem bija gan jāapmaksā informatīvā kampaņa, gan valsts nodeva trūcīgāko pilsoņu vietā. Tagad, tīri teorētiski skatoties, referendumus varēs iniciēt tikai tie, kuriem aiz muguras stāv milzu naudas maisi. Skaistie vārdi „viens likums, viena taisnība visiem”, ministru kabineta apspriežu zālē aizvien vairāk sāk atgādināt nekrietnu ņirgāšanos par tiesiskumu. Visnejēdzīgākais arguments, šiem ciniskajiem centieniem likvidēt demokrātiju, ir piesauktie Latvijas ienaidnieki- krievžīds Lindermans un Osipovs, un viņu nesenie bezkaunīgie centieni referenduma ceļā ieviest valstī divvalodību, padarot krievu valodu par otro valsts valodu. Ne jau referenduma ierosināšanas mehānisms radīja šo apkaunojošo situāciju, bet gan nekonsekventi realizētā nacionālā politika, kas ļauj mūsu valstī netraucēti darboties Maskavas finansētai un iedvesmotai piektajai kolonnai, un iegūt Latvijas pilsonību un vēlēšanu tiesības tādiem elementiem, kuri nav spējīgi apgūt ne Latviešu valodu, ne arī elementāri cienīt un mīlēt šo valsti. Problēmas rada ne jau pilsoņu tiesības uz referendumu, bet gan tas, ka pilsonība piešķirta simtiem tūkstošu okupantu, un viņu barvežiem dotas teju vai neierobežotas tiesības uzstāties pret mūsu valsti un tautu. Bet, tas jau ir cits stāsts. Šoreiz, šķiet, Krievijas piektās kolonnas pretvalstiskās izdarības tiek piesauktas, lai valdošie attaisnotu savu kārtējo cūcību. Neesmu ne „Zaļo un Zemnieku savienības” atbalstītājs, taču jāuzteic un jāatbalsta viņu pretdarbība valdošās koalīcijas centieniem uzurpēt tautas tiesības uz referendumiem. Un, ja parlamenta opozicionāri, kaut arī savu savtīgo interešu vadīti, uzsāks kampaņu, lai apturētu grozījumus referendumu ierosināšanas kārtībā, tad jāatceras, ka tā var būt mūsu pēdējā iespēja likumīgā kārtā aizstāvēt savas tiesības, jo viņi , lai kā arī mēs viņus nevērtētu, tagadējā situācijā, kad 10 000 parakstu slieksnis vairs neeksistē, spēs mobilizēt gan naudas, gan cilvēku resursus, lai apturētu to, kā apturēšana ir visu interesēs. Toties, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nākusi klajā ar ļoti sakarīgu ideju, proti, izstrādājusi likumprojektu par pašvaldību referendumiem. Pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu līdz 10 000 pašvaldības referendumu, izņemot referendumu par domes atlaišanu, varēs ierosināt ne mazāk kā 15% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita. Pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu no 10 001 līdz 50 000 referenduma ierosināšanai būs nepieciešami ne mazāk kā 10% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita, bet pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu virs 50 000 - ne mazāk kā 7% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita. Pašvaldību referendumu varēs rosināt arī pašvaldības deputātu vairākums. Var, protams, kritizēt dažas nianses šajā likumprojektā, kaut vai to, ka balsošana paredzēta vienīgi elektroniski, kas, savukārt, apgrūtina iespēju īstenot savas tiesības gados vecākiem cilvēkiem. Taču, nenoliedzami, pats likumprojekts ir liels solis uz priekšu, lai gan šobrīd grūti paredzēt ar ko šī labā iecere beigsies. Likumprojekta izstrādātājs Edmunds Sprūdžs pārstāv Reformu partiju, kas kā jauns politiskais veidojums, vēl nav nostiprinājusies pašvaldībās un paspējusi izveidot savas vietējās ilgsēdētāju kliķes, kā Seska komanda Liepājā vai Lembergs Ventspilī. Gluži loģiski, ka pašvaldību nomenklatūristiem šī ideja pie sirds nav gājusi. To paspējis nokritizēt gan Valdis Dombrovskis („Vienotība”), gan „zaļzemnieki”, proti tie politiskie spēlētāji, kuru pārstāvji, vai ar kuriem saistītās vietējās kliķes konkrētās pašvaldībās saimnieko jau desmitgades, un paspējušas jau pārkauloties par administratīva biznesa veidojumiem, kuros amati tiek sadalīti radiniekiem, un pārvaldi grūti atšķirt no uzņēmējdarbības. Šīs idejas attīstība gan dotu reālas iespējas gan nobremzēt daudzas vietējās varas plānotas cūcības, gan arī sasniegt zināmus mērķus, nesaistoties ar valdošo sistēmu. Mazs, bet tomēr solis uz priekšu.

Ceļš uz nekurieni jeb politiskās degradācijas anatomija

Ir mums valdība, kas sevi dēvē par „tiesiskuma koalīciju”. Ko pašpasludinātais tiesiskums nozīmē praksē, to var redzēt kaut vai centienos PRETTIESISKI apejot likumu piešķirt vienai etniskai grupai īpašas privilēģijas uz valsts, tās pamatnācijas un visu pārējo iedzīvotāju rēķina. Runa, protams, ir par skandalozo afēru, kuru cenšas īstenot sabiedriska organizācija ar nosaukumu „Latvijas Ebreju kopiena”, kuras priekšgalā stāv krievvalodīgi ebreju miljonāri. Tik pat kliedzošs piemērs ir nesenais gadījums ar „vistiesiskākās” partijas „Vienotība” Saeimas frakcijas vadītāju Dzintaru Zaķi, kurš vispārējas uzmanības lokā nonāca par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Par analoģisku rīcību, pazīstamais basketbolists Andris Biedriņš pakļauts kriminālvajāšanai. Šo gadījumu var uzskatīt par īpašu cinisma paraugu, jo tieši „Vienotība” neapšaubāmi ir valsts absurdās nodokļu politikas arhitekti. Un, dubultstandarti, kādi tiek pielietoti, vērtējot Zaķa un Biedriņa pārkāpumus, ir visaugstākās raudzes cūcība. Vēl viena „tiesiskuma koalīcijas” dalībniece, ko Kaspars Dimiters trāpīgi nodēvēja par „Vienotības” vistas sarkanbaltsarkani krāsoto spārnu, ir VL-TB/LNNK. Par šī divgalvainā veidojuma vecāko daļu, politikai līdzi sekojošajiem, protams, ilūzijas sen zudušas, jo pēdējos 15 gadus TB/LNNK savā darbībā klaji bezkaunīgi savienoja bezseguma urāpatriotisku retoriku ar negausīgu shēmošanu un mantrausību, kamēr lētticīgos nacionāli noskaņotos vēlētājus vairs nevarēja paņemt ar Jura Dobeļa ākstīšanos Saeimas tribīnē un pirms vēlēšanām skandētajiem „Krievi nāk!” un „Latvieti nepadodies!”. Glābšanas riņķi, vecā, nacionāli iekrāsotā kleptokrātu gvarde, atrada gados jaunākajos, šķietami sasmērēties nepaguvušajos līdziniekos no Raivja Dzintara un Imanta Parādnieka partijas. Un, sākās tas pats riņķa dancis pats, ko vēl labi atceros no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem. Nedaudz vēstures. 1993.gads, pirmoreiz atjaunotās Latvijas vēsturē notiek Saeimas vēlēšanas. Tajās piedalās apvienība „Tēvzemei un Brīvībai”, kas apvienojusi šķietami radikālākos un principiālākos nacionālās idejas nesējus politikā. Viņi atklāti lieto lozungu „Latviju latviešiem!”, pieprasa bezierunu Latvijas dekolonizāciju, un 700 000 padomju laikos iebraukušo migrantu izdabūšanu ārā no valsts jebkuriem līdzekļiem. Toreizējie „tēvzemieši” pat nediskutē par kaut kādu šo migrantu iespējamo naturalizāciju, pakāpenisku integrāciju, latviešu valodas mācīšanu šiem kolonistiem. Stingri un principiāli, viņiem Latvija jāatstāj. Toreizējā partijas aktīviste Palmīra Lāce pat nosaka gadu, kad 700 000 kolonistu būs aizbraukuši. Viņasprāt tas būšot 2002.gads!!! Tēvzemiešu lielākais ienaidnieks ir komunistiskās nomenklatūras un privatizācijas laiku valsts izlaupītāju partija „Latvijas ceļš”, kuru vada bijušais LKP ideoloģiskasis sekretārs Anatolijs Gorbunovs. Ieteiktu visiem interesentiem palasīt tā laika „tēvzemiešu” avīzes, un visus tos epitetus (starp citu, ļoti trāpīgos), kas veltīti „Latvijas ceļam”. Ar šiem pārkrāsotajiem komunistiem un valsts izlaupītājiem „tēvzemieši” nekad kopā neiešot, un, vispār, tos visus vajag tiesāt kā noziedzniekus… Protams, Saeimā ievēlētie seši „tēvzemiešu” deputāti ir opozīcijā, un viņu radikālā retorika gūst piekrišanu tautā. Nacionāli noskaņotie latvieši viņiem ļoti uzticas. 1995.gads. Atkal jaunas vēlēšanas. „Tēvzemei un Brīvībai” jau veseli 14 deputāti Saeimā, to skaitā tādi, par kuriem nacionāli domājošajiem līdz šim nekas nav bijis zināms. Bet tauta tiem dāvā uzticību. Ja jau šie iet zem „tēvzemiešu” karoga, tad pavisam noteikti godavīri, tikai tādi klusāki. Tiek veidota jauna koalīcijas valdība. Pēkšņi, „Tēvzemei un Brīvībai” vadoņi maina taktiku. Tiek paziņots, lai Latvija būtu nacionāla, lai notiktu dekolonizācija un visas citas labās lietas, ko esam solījuši, mums jābūt pie varas. Un, vienā mirklī tiek aizmirsta visa vairāku gadu garumā klaji paustā naidīgā retorika pret bijušajiem komunistiem un valsts izzadzējiem no „Latvijas ceļa” un tamlīdzīgiem grupējumiem, un agrāk dotie zvēresti, ka ar tiem tur nekad pie viena galda nesēdēšot. Ticīgie atbalstītāji tiek pārliecināti ar šķietami tik loģisko: ja mēs neiesim valdībā, tad varu pārņems promaskaviskie spēki, mums jābūt pie varas, lai pildītu solījumus utt. „Tēvzemieši” iegūst svarīgākos ministru amatus, tajā skaitā izglītības, labklājības, ekonomikas un tieslietu, kā arī ļoti treknas vietas privatizējamo valsts uzņēmumu padomēs un ierēdniecībā. Partijā uzrodas aizvien vairāk jaunu seju no biznesa struktūrām, kurām pēkšņi uznākusi nacionālā atklāsme, un uzradušās nacionālās jūtas… Atbalstītāji tiek pārliecināti, ka tagad tikai jādod laiks jaunajiem ministriem strādāt, un viss notiks. Cilvēki tam tic. Viņi ir pilni cerību un dāvā saviem vadoņiem neierobežotu uzticības kredītu. Radikālā retorika gan tiek pieklusināta, bet to jau kvēlajiem atbalstītājiem jāsaprot, kā nekā, mēs tagad esam valdības partija, mums jāizskatās solīdi. Partijas avīzes gan turpina lamāt okupantus un bijušos komunistus no „Latvijas ceļa”, bet nebūt ne ar tādu niknumu kā agrāk, tie vairāk ir tādi politiskajā dienaskārtībā izplatīti dzēlieni konkurentiem. Cilvēkiem, kam ir kvēlas nacionālās jūtas, ļoti patīk 16.marta gājieni, 18.novembra parādes, politiķi, kuri apmeklē politiski represēto pasākumus, daudz runā par Krievijas imperiālismu un tamlīdzīgām lietām. „Tēvzemieši” to turpina darīt un šīm lietām ierāda ļoti nozīmīgu vietu… Tomēr, kaut arī viņi ir ietekmīgākā valdības partija, šajā laikā ne vien nenotiek apsolītā dekolonizācija, bet faktiski vispār neviens krievs Latviju neatstāj. Latvija ir tik pat nelatviska, kāda tā bija. Sveštautiešu ietekme ekonomikā turpina strauji pieaugt. 1997.gads. TB/LNNK (šajā laikā „Tēvzemei un Brīvībai” sev jau pievienojusi mazāk ietekmīgo LNNK) pārstāvis Guntars Krasts kļūst par premjerministru koalīcijas valdībā ar agrāk tik daudz lamātajiem komunistiem un liberāļiem. Nacionāli noskaņotie gavilē, nu tikai būs, beidzot sāksies nacionālā atmoda! Tāds triumfs, nacionāls politiķis vada valdību. Bet… par premjerministra biedru kļūst Juris Kaksītis- padomju tiesnesis, kurš 1983.gadā ar cietumsodu notiesāja leģendāro nacionālās pretestības kustības dalībnieku Gunāru Astru… Daudziem uz āru tas palika nepamanīts, bet šis gadījums atstāja ļoti nopietnas sekas partijas iekšienē. Radikāli noskaņotajiem nacionālistiem, kas no pirmsākumiem bijuši „tēvzemiešu” rindās, tas ir pēdējais piliens pacietības kausā. Viņi sāk pamest partiju. Izstājas arī leģendārais Eduards Berklavs. Un, partija arī nebēdājas, jo vietā nāk jauni „progresīvi”, „eiropeiski domājoši” uzņēmēji un citi veikli zēni. Partija sāk atbrīvoties no nacionālradikāļu tēla. Tie, kas paši neprotas aiziet un maisās pa kājām, ar savu pārlieko nacionālismu, un tic, ka no iekšas vēl iespējams ko mainīt, tiek vienkārši izslēgti par „radikālismu”, „nacionālsociālisma propagandu” un tamlīdzīgiem pārkāpumiem. Šie mori savu ir padarījuši, un nu var iet. Partija sāk degradēties aizvien straujāk. Mainās cilvēki, mainās idejas, nacionāla vairs ir tikai izkārtne, un arī tā kļūst šķebinoši remdena. Partija, kas 1994.gadā atklāti sadarbojās ar Lepēna Francijas Nacionālo fronti, kļūst par galveno eirointegrācijas propagandētāju. Par aizmuguriskiem tumšajiem biznesa darījumiem vispār nerunājot. Kulminācija bija skandalozā „Jūrmalgeita”, kuras viens no galvenajiem varoņiem bija „tēvzemiešu” līderis Jānis Straume, kurš gan tur figurēja ar krimināli skanošo segvārdu „Baķka”. Par tālāko nemaz nav vērts runāt. Partija kļuva par neatņemamu valdošās sistēmas sastāvdaļu, ar nedaudz nacionāli iekrāsotu izkārtni un pretkrievisku retoriku. Tās programma gadu gaitā tika neskaitāmas reizes pārveidota, līdz no sākotnējā kaujinieciskuma nepalika ne smakas. Lai kaut nedaudz saglabātu nacionāli noskaņoto vēlētāju simpātijas, tribīnē tika palaisti politiskie klauni Pēteris Tabūns un Juris Dobelis (kuram pat tika atļauts piesolīt nāvi okupantiem), bez jebkādas ietekmes, bet īstie lietu bīdītāji, kā TB/LNNK valdes loceklis Jānis Birks, laikā, kad bija Rīgas mērs, aizliedza 16.marta gājienu 2006.gadā, kad ap to tika uzcelts bēdīgi slavenais žogs!), bet sankcionēja homoseksuālistu izvirtības parādi… Neviens TB/LNNK ziedu laikos pat nemēģināja ne ierobežot 9.maija svinēšanu, ne nojaukt okupantu pieminekli Pārdaugavā, ne citādi ierobežot pretlatviskās aktivitātes. Viss tika aizmirsts, un rezultātā TB/LNNK, piecpadsmit gadus pārbaudot sev uzticīgo vēlētāju pacietību, beidzot pietuvojās politiskās mēslaines robežai. Bet piecpadsmit gadi tika pazaudēti. Piecpadsmit gadi pagāja līdz cilvēkiem nokrita klapes no acīm. Tieši šajos laikos mūsu Dzimtene tika nežēlīgi postīta, denacionalizēta, izlaupīta un iztirgota, ar „tēvzemiešu” piekrišanu un līdzdalību. Bet, es atceros, cik lēni tā uzticība sabruka, kad notika acīmredzamas nodevības un cūcības, vienmēr bija uzticīgu fanu pulciņš, kurš gan ar katru gadu skaitliski dila,kas ticēja, ka „savādāk jau nevar”, ka vadoņi ir gudri, ka laipošana, vienaldzība un gļēvulība ir politiska tālredzība un „stratēģiski gājieni”. Un līdz pat galīgam politiskajam bankrotam atradās ļaudis, kas neredzēja vai suģestēja sevi neredzēt acīmredzamo, un mānija sevi ar „viltīgo stratēģiju” vai ticēja un centās iestāstīt citiem, ka visi TB/LNNK nesmukumi ir „Maskavas aģentu” provokācijas utt. Ko gribēju teikt: ceļš uz nodevību jau nav krass, tas sākas soli pa solim un sākumā nav pat pamanāms. Bet tam ir viena pazīme, kad vadoņi daudz un plaši savas darbības izskaidro ar „mazākajiem ļaunumiem”, „citādi jau nevar” un tamlīdzīgiem eifēmismiem. Runājot par „tēvzemiešu” jauno maiņu, tā sauktajiem „vislatviešiem” notiek viss tas pats, kas jau notika, turklāt vēl straujāk un neglītākā formā. Burtiski mats matā, tie paši attaisnojumi un retorika, tā pati laipošana, tā pati grūstīšanās pie siles, tās pašas jaunās, pragmatiskās sejas, kas uzrodas, kad partija kļūst ietekmīga. Un, tas pats uzticamais fanu pulciņš, kas tic, ka viss notiek cēlas idejas vārdā… Jaunieši mirdzošām acīm, kas der, lai nestu karogus, turētu plakātus un spiestu „ieteikt” partijas propagandu portālā draugiem.lv. Kad jādala amati, tad gan noteicošais faktors ir ne tik daudz mirdzošās acis, bet radniecība ar partijas vadoņiem. Var jau teikt, ka vadoņa Imanta Parādnieka mamma ir visgudrākā un piemērotākā, lai vadītu kultūras ministres biroju, grūtāk gan izskaidrot, kāpēc cita vadoņa, Jāņa Iesalnieka (kurš jau saņem ap 1000Ls mēnešalgu Saeimā) sieva ir viskompetentākā, lai ieņemtu labi apmaksātu un neko neizsakošu amatu „ministres palīdze” Interesanti, starp citu, ko šī palīdze dara? Bet tās jau ir vecumvecās politiskās virtuves tradīcijas-vispirms sev un saviem radiem- mammām, sievām mīļākajām, tad pārējiem. Jeb, kā deputāts Jānis Dombrava, kad bez autovadītāja apliecības saņēma degvielas kompensāciju dienesta mašīnai, taisnojās: ”tā jau citi arī darījuši…” (citāts gan iespējams neprecīzs, doma gan). Protams, šobrīd rēķinos, ka „uzticamais fanu pulciņš”, kas pagaidām vēl krietni liels, zākās mani par provokatoru, varbūt pat par „Maskavas aģentu” aizstāvēs savus vadoņus un partijas mundiera godu. Man būs interesanti, cik ilgi tas vilksies, kādā tempā notiks vilšanās un atbirums, un, kad iestāsies bankrots. Laikam jau daudzi gadi. Žēl, bet laiks tiek zaudēts neatgriezeniski…

Ūdensgalvas pumpēšana samērīgas valsts attīstības vietā

Tieši šāds salīdzinājums iešaujas prātā, uzzinot par jauno Labklājības ministrijas ieceri maksāt naudu ilgstošajiem bezdarbniekiem, lai tie darba meklējumos varētu pārcelties uz tā sauktajiem ekonomiski aktīvajiem reģioniem. Protams, ir prieks, ka griezēju un taupītāju valdība, kas radījusi iespaidu, ka tās rūpju lokā ir vien absurda kalpošana starptautiskajiem naudasmaisiem par lētu uzslavu, un nevienam nevajadzīgā eiro ieviešana, vispār ir aizdomājusies, ka liela iedzīvotāju daļa ir faktiskā bezizejā. Taču, šī ideja vairāk līdzinās kārtējam sociālajam eksperimentam ar valsti, jau tā nebeidzamo eksperimentu virknē. Turklāt, sola visai bēdīgas sekas nākotnē. Kāpēc? Latvija jau tā pasaules mērogā ir unikāls gadījums, kur valsts faktiski ir viena lielpilsēta un tai piekļaujošais reģions. Liela un rūgta patiesība ir par Latviju nereti dzirdētajam: ir Rīga un lauki. Nudien, Rīga ir izaugusi par milzīgu ūdensgalvu, kurā koncentrējas teju vai puse Latvijas iedzīvotāju, lauvas tiesa ekonomikas, un faktiski visa valsts pārvalde. Rīga ir kā milzu sūklis, kas iesūc sevī valstī vēl palikušos cilvēkus no visas Latvijas. Protams, tas rada pašpietiekamību un no pārējās valsts atrautu attīstības tempu. Jaunie ienācēji pamazām kļūst par rīdziniekiem, pēc tam Rīgas iedzīvotāju milzīgais īpatsvars rada arī atbilstošu pārstāvniecību valsts politikā un ierēdniecībā. Un valstī ietekmīgie rīdzinieki, protams, procesus valstī redz caur Rīgas prizmu, viņiem Rīga ir mājas, un loģiski, ka katrs vispirms rūpējas par savām mājām un savām interesēm. Rīga tiek nesamērīgi politiski lobēta, tajā ienāk investīcijas, notiek attīstība, ir lielākas algas un salīdzinoši neliels bezdarbs. Tāpēc jau cilvēki pamet laukus un nelielās pilsētas, lai meklētu iztiku metrapolē. Un, apburtais loks turpinās. Ūdensgalva turpina pampt, bet pārējā Latvija izžūst. Protams, liela vaina šajā nenormālībā ir nesamērīgajai, jau izveidojušajai rīdzinieku ietekmei, daļēji tas notiek pēc inerces. Bet, ja mēs nevēlamies redzēt pilnīgi iztukšotu Latviju, kuras teritoriju, ārpus galvaspilsētas, apdzīvo vien pensionāri un darba nespējīgie, būtu pēdējais laiks radīt jaunu un samērīgu Latvijas attīstības vīziju. Sākumā kaut reālu darbību, lai ienākošās ārvalstu investīcijas plānveidā tiktu sadalītas pa Latvijas reģioniem, tāpat modernās tehnoloģijas ļauj daļu valsts pārvaldes izvietot pa reģionālajiem centriem. Neviens taču neticēs, ka Rīgai piemīt īpaša ģeogrāfiska aura, un tur var ražot labāku produkciju nekā Liepājā, Cēsīs vai Dobelē. Virziet investīcijas uz reģioniem, un cilvēki strādās uz vietas, un atgriezīsies dzimtajā pusē. Valsts ekonomisko izaugsmi, attīstību nevar vērtēt vienā dimensijā, bet tā ir ļoti komplicēta un daudzpusīga. Latvieši izmirst, un vārdos demogrāfiju par prioritāti atzīst viss valsts augšgals. Un, diemžēl, izmiršana turpināsies, ja netiks mērķtiecīgi attīstīti lauki un nelielās pilsētas. Pasaules prakse rāda, ka metropolēs bērni nedzimst.

Kāds gan dzimstības pieaugums, un, kāda kuplu ģimeņu veidošanās ir iespējama Rīgā, straujajā lielpilsētas dzīves ritmā, dzīvojot saspiestībā, metropoles izklaižu, kārdinājumu un karjeras izaicinājumu pasaulē? Metropoles rada egoistus, bet tiem bērnus nevajag. Bērni dzimst laukos un mazpilsētās, kur tiem ir plašums un gaiss ko elpot. Kāds teiks, ka 21.gadsimtā dzīvojot, Latvija vairs nevar pastāvēt kā lauksaimnieciska sīksaimniecību valsts. Un, tam ir jāpiekrīt. Taču, Latvija var, un tai ir svarīgi pastāvēt kā valstij ar daudzām nelielām un vidējām, saimnieciski attīstītām pilsētām, kur darbs ir gan vietējiem, gan arī tuvējo lauku teritoriju iedzīvotājiem. Uz to jātiecas valsts politikas veidotājiem, to visiem spēkiem jālobē pašvaldībām, ja mēs vēlamies redzēt savu valsti kā latvisku un apdzīvotu, ne iztukšotu un stagnējošu. Nauda nav jātērē, lai cilvēki turpinātu pamest reģionus, bet, tieši pretēji, lai atgrieztos un paliktu.

Par prezidentālu valsts pārvaldes modeli. No nacionālista pozīcijas

Pēdējā laikā par jaunu ir pacēlusies gadu gaitā fragmentāri jau paceltā diskusija par valsts iespējamo pāriešanu uz prezidentālu pārvaldes modeli ar tiešās vēlēšanās vēlētu valsts prezidentu priekšgalā. Tik tiešām, socioloģiskās aptaujas uzrāda augstu sabiedrības atbalstu šādam modelim, un dažas politiskās partijas jau steidzās to izmantot, lai celtu savus reitingus uz sabiedriskā noskaņojuma rēķina, mēģinot šo iniciatīvu virzīt uz priekšu ar likumdošanas palīdzību.
Viss tā kā būtu skaisti: politiķi izdabā vēlētāju gribai, tikai šīm politiskajām spēlēm ir viens pamatīgs trūkums- tās ir priekšlaicīgas un līdz ar to arī bezatbildīgas. Pirms kāds ķerās klāt likumdošanai, virzot projektus, kas kardināli maina ārkārtīgi trauslo politiskās varas balansu valstī, vispirms būtu bijis jāsāk ar nopietnu diskusiju par viena vai otra pārvaldes modeļa plusiem un mīnusiem, kam būtu jāiekļauj gan politisko procesu analīze ārvalstīs un pašu mājās, gan arī dažādu iespējamo politisko scenāriju analīze, gadījumā, ja Latvija tik tiešām pārietu uz prezidentālu pārvaldes modeli. ...
Atzīšos, esmu skeptiski noskaņots pret šo iniciatīvu, tiesa ne pret prezidentālu valsti kā tādu, bet pašreizējā laika posmā un situācijā, kādā atrodas Latvija. Un, šajā sakarā minēšu argumentus, kuri nosaka manu pozīciju.
Pirmais un galvenais ir ilgstošās okupācijas, kolonizācijas un nekontrolētās imigrācijas rezultātā radusies nenormāli izkropļotā etniskā situācija valstī, kad pamatnācijas īpatsvars savā valstī ir tikai aptuveni 60% (kritiski tuvu bīstamajiem 50%!) . Nevienam nav noslēpums, ka dēļ konsekventi nerealizētas prolatviskas nacionālās politikas, kam būtu bijis jāiekļauj gan maksimāli iespējama civilokupantu repatriācijas programma, gan ļoti stingri naturalizācijas kritēriji, Latvija de facto ir divkopienu valsts ar divām kopienām, kas ir diametrāli pretējas savā ģeopolitiskajā orientācijā, vēstures interpretācijā un politiskajos uzskatos, kas ietver valodas, kultūras, integrācijas un imigrācijas politiku. Patiesībā, būsim atklāti, valstī, līdztekus latviešiem un salīdzinoši nelielam skaitam latviešu sabiedrībā labi integrējušos cittautiešu, dzīvo milzīgs skaits cilvēku, kuri dzīvo pēc Maskavas laika un savās vērtībās vadās pēc Kremļa informatīvās telpas un tās vietējiem satelītiem. Turklāt, šī nelatviskā sveštautiešu masa līdz šim ir apliecinājusi apbrīnojamu politisko vienotību, tas nozīmē, ka notiekot tiešām prezidenta vēlēšanām, visticamāk krievvalodīgo politiķi spēs vienoties par vienu spēcīgu kandidātu. Paredzu, ka man iebilstu, ka, lai arī daudz, bet latviešu vēlētāju tomēr ir vairāk. Tomēr neuzskatu, ka tas ir gana stiprs arguments, jo būsim atklāti, valstī dzīvo pietiekami daudz tādu, kurus ar latviešiem saista tikai tautības ieraksts pasē, un ir arī milzīgs skaits tādu, kuru nacionālā pašapziņa ir neattīstīta un politiskā domāšana saistās vien ar personiskā ledusskapja saturu. Pastāv risks, ka gadījumā, ja prokrieviskais bloks spētu izvirzīt spēcīgu, ar harismu un personisko pievilcību apveltītu kandidātu, tas spētu piesaistīt ne vien nelatviešu, bet arī zināmas daļas latviešu balsis. Un, nekādā gadījumā nevajag nenovērtēt promaskaviskos polittehnologus, visticamāk viņi par prezidenta kandidātu nevirzītu ne Plineru, Ždanoku, ne arī Urbanoviču, bet kādu, kas spētu piesaistīt arī zināmu daļu latviešu elektorāta (kosmopolīti, protesta balsojumi utt.) Kas notiktu šādā gadījumā?
Ņemot vērā, ka latviešu politiskais noskaņojums ir ļoti daudzveidīgs, un mums līdzās pastāv milzīga krievvalodīgo kopiena, visticamāk tiktu mēģināts meklēt kompromisa figūra, kas būtu , vienkāršā valodā runājot, „ne zivs, ne gaļa” un spētu piesaistīt gan daļas krievvalodīgo, gan latviešu balsis. Protams, šī persona nekādā gadījumā nebūtu latviski, un pavisam noteikti nacionālistiski domājoša. Un, turpinot nedaudz par kompromisa jēdzienu un tā konsekvencēm. Politiskie kompromisi būtu neizbēgami pat mēģinot apvienot latviešu vēlētājus pret prokrievisko spēku virzītu prezidenta kandidatūru. Un, kas notiek latviešu politiskajā virtuvē? Te atkal pastāv visdažādākie politiskie strāvojumi, dažādi ekonomiskie grupējumi, savstarpēji konfliktējošas vērtību sistēmas. Līdzās pastāv dažādi ietekmīgi oligarhi, katrs ar savām interesēm, pastāv liberālkosmopolīti (sorosīti un tamlīdzīgu globālistu ietekmes aģenti) ar gaužām nekritisku attieksmi pret ASV, Eiropas Savienību un citām pārnacionālām organizācijām, kas nereti ir arī dažādu ārzemju korporāciju ekonomisko interešu bīdītāji, un viņiem pietuvinātie multikulturālisti, ultaliberāļi (homoseksuālistu un citu „progresīvo vērtību” lobētāji). Ir arī tradicionāli konservatīvi orientētie, kristīgo vērtību paudēji, un zināms skaits pārliecinātu latviešu nacionālistu.
Protams, neviena no šīm grupām nevar iegūt pārliecinošu vairākumu un virzīt no sava vidus kandidātu, kas būtu spējīgs iegūt vairākuma atbalstu. Atliek atkal tikai kompromiss… Kandidāts, kas spēj izdabāt visām vai vismaz vairākumam dažādo politisko un ekonomisko interešu grupu. Atkal nonākam pie jau piesauktās „ne zivs ne gaļa”. Un visticamāk tas kandidāts varētu būt kāds diezgan viltīgs glumiķis, kas profesionāli prot izdabāt visiem, vai arī absolūta pelēcība, viduvējība bez saviem uzskatiem, ko dažādas interešu grupas raustīs kā ķiparu.
Kāds iebildīs: „bet tagad jau ir tā pat, kad par prezidentu tiek ievēlēts kāds bezmugurkaulnieks, par ko spēj vienoties visi”. Jā, piekrītu, bet ir viens liels pluss, ka šai personai nav nekādas reālas varas. Vai tiešām kāds vēlas, lai kompromisa figūrai tiktu piešķirta milzu vara un ietekme, un teju vai kulta statuss? Vai tiešām esat gatavi kādam gadījuma cilvēkam piešķirt šādu milzu lomu, kā to paredz šobrīd bīdītais projekts: "Valsts Prezidents ir valsts galva. Valsts Prezidents kalpo tautas labumam, ir nacionālās vienotības, valstiskās neatkarības, demokrātijas un tiesiskuma balsts." Ja es esmu pārliecināts latviešu nacionālists, tad man gribētos zināt, ko es iegūstu no ar milzu varu apveltīta prezidenta, kurš, ņemot vērā pašreizējo etnisko un politisko situāciju valstī un vēlētāju kopējo noskaņojumu, nebūs latviešu nacionālists?
Un neviens mani nepārliecinās, ka vēlētāji (pat iedomāti izslēdzot no spēles krievvalodīgo vēlētāju politisko ietekmi, kas realitātē, protams, nav iespējams) ir pietiekami atbildīgi, lai ievēlētu vislabāko no iespējamajām kandidatūrām. Iedomāsimies, kas būtu kļuvis par valsts prezidentu, ja vēlēšanas būtu notikušas pirms divdesmit gadiem. Neviens cits kā LKP CK ideoloģiskais sekretārs, biedrs Anatolijs Gorbunovs! Pirms desmit gadiem, varbūt populārais komponists Raimonds Pauls, iespējams tolaik populārais oligarhs Andris Šķēle, vai pat psihiski nelīdzsvarotais Einārs Repše, pirms gadiem pieciem- skandalozā eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Vai jūs būtu gatavi piešķirt kādam no šiem personāžiem absolūtu varu valstī? Es, piemēram, nebūtu. Bet vairākums?
Te būtu lietderīgi rūpīgi analizēt, kas ir tie faktori, kas nosaka cilvēku simpātijas un līdz ar to politisko izvēli. Protams, tie iekļauj gan personisko pievilcību (frizūra, stāja utt), daiļrunību, oratora dotības, jā arī to, ko sauc par harismu. Bet, vai šie faktori atsver citus trūkumus, vai harisma un pievilcība garantē godīgumu, gudrību un stingru nacionālo stāju? Turklāt mēs zinām, ka pastāv vesela zinātne (PR jeb sabiedriskās attiecības), kā no nekā uztaisīt šarmantu personību. Pastāvot tiešām prezidenta vēlēšanām sāksies šo leļļu meistaru jeb cilvēkzinību alķīmiķu ziedu laiki. Mēs arī labi zinām, ka pirms jebkurām vēlēšanām notiek pirmsvēlēšanu kampaņa, kura aprij miljonus. Pastāvot tiešām prezidenta vēlēšanām, labi veidota kampaņa lielā mērā noteiks vēlētāju izvēli. Bet labi veidota kampaņa prasa līdzekļus. Kur tos ņemt? Atgriežamies pie mūžvecās atkarības no ārzemju vai vietējiem oligarhiem, Maskavas vai cionistu finansējuma.
Jā, ar visu šo netīrību un piesauktajiem spēles noteikumiem mēs saskaramies jau šodien, dzīvojot parlamentārā valstī, kas ne tuvu nav ideāla, tieši pretēji. Un tomēr, ņemot vērā mūsu īpašo etnisko un politisko situāciju, tā jāuzlūko kā salīdzinoši mazākais ļaunums. Netīrajā poltiskajā vidē rijīgie šakāļi, indīgie skorpioni un uzpirktās lelles viena otru uzmana, lai tikai kāds neiegūst pārlieku varu un ietekmi, un līdz ar to neapdraud citus. Viņi cits citam sasien rokas. Tas ir tas varas balanss, kas nodrošina kaut kādu prognozējamību, bet, nedod Dievs, ka no šīs sagandētās un morāli izvirtušās vides nāks kāds, kuram tiks piešķirtas teju vai diktatoriskas pilnvaras, un kuru neviens vairs nebūs spējīgs piebremzēt.
Uzskatu, ka par tautas vēlētu prezidentu varēsim runāt tad, kad latviešu īpatsvars savā valstī būs vismaz 80%, kad pilnībā tiks izslēgta Maskavas, Briseles, Vašingtonas un pasaules cionistu lobija iespējamā ietekme. Kad valstī valdīs zināmas nacionālās vērtības, un tā būs spējīga nodrošināt pilnībā godīgu un caurspīdīgu vēlēšanu procesu.
Pašlaik, bez visa tā, uzskatu, ka iniciatīva ir priekšlaicīga un pat bīstama.

Latvija Sorosa tīklos

Pēdējos gados latvieši aizvien vairāk saskaras ar masīvu amoralitātes, bezdievības, bezdzimtenes kosmopolītisma un visa veida nācijas izdzīvošanu apdraudošu antivērtību masīvu propagandu, un tradicionālas sabiedrības tikumisko, ģimenisko un nacionālo pamatu agresīvu un mērķtiecīgu ārdīšanu. Papētot šos procesus dziļāk, atklājas, ka lielākā vai mazākā mērā, visus tos vada viena „spalvaina roka”. Vai tā būtu agresīva homoseksuālisma kultivēšana un popularizēšana, normāla ģimenes modeļa un kristīgās baznīcas autoritātes graušana, „iecietības” un „tolerances” pret sabiedrību apdraudošiem bīstamiem kriminālnoziedzniekiem un narkomāniem, sludināšana, vai, kas ir vēl ļaunāk- divvalodības, latviešu tautai nelabvēlīgas pilsonības piešķiršanas kārtības un svešu rasu (afrikāņu, musulmaņu u.c.) imigrācijas veicināšana. Viņu mērķis ir radīt jaunu pasaules kārtību, kas tiek apzīmēta ar neko neizsakošiem jēdzieniem, tādiem kā „atvērta” jeb „pilsoniska sabiedrība”, aiz kuriem tiek noslēpta patiesā, šausminošā nākotnes vīzija, ka Latvijā varētu izpausties šādi: anonīma starptautiskā kapitāla pārvaldīta teritorija, kurā būs legalizēta narkotiku lietošana, homoseksuālistu „laulības” un tiesības adoptēt bērnus (tie, kuri pret šo netiklību protestēs tiks tiesāti par naida noziegumiem). Latvieši savā zemē būs mazākumā un līdztekus milzīgajai krievvalodīgo migrantu kopienai, robežas būs atvērtas arī afrikāņiem, aziātiem un musulmaņiem, līdz ar ko radīsies labvēlīga augsne noziedzībai, terorismam un AIDS epidēmijai. Pilsonības likums latviešus vairs neaizsargās, līdz ar to pavērsies ceļš reālai divvalodībai, kas novedīs pie krievu valodas pilnīgas dominantes. Jebkādi sapņi par latvisku Latviju būs jāaizmirst, jo nacionāla valsts tiks neglābjami iznīcināta, lai pavērtu ceļu multirasiālai un multikulturālai sabiedrībai... Jā, tieši tādu pasauli vēlas radīt par filantropu godātais internacionālais afērists un kriminālnoziedznieks Džordžs Soross (un tie, kas aiz viņa stāv), kurš ar savām politiskās ietekmes struktūrām, kas ietekmē valstu politiku un masveidā nodarbojas ar sabiedrības „smadzeņu skalošanu”, kā zirnekļa tīklos savažojis visu Austrumeiropu.
Kas ir šī mītiskā persona, kas kā marionetes rausta mūsu valsts ietekmīgākos politiķus, ierēdņus, žurnālistus un intelektuāļus?
Džordžs Soross ir dzimis 1930.g. bagātā Ungārijas žīdu ģimenē. 1947.g. Soross bēg uz Londonu, jo Ungārijā pie varas nāk staļinisti, un, lai arī to vairums ir žīdi, Sorosu ģimene kā buržuji ir apdraudēti. 1956.g. viņš pārceļas uz dzīvi ASV, kur uzsāk aktīvas spekulācijas finanšu tirgū un 1969.g. nodibina pats savu uzņēmumu Quantum Fund un vēlāk saplūst ar Volstrītas fondiem, kļūstot par vienu no ietekmīgākajiem pasaules finanšu dūžiem. Tad, kreisu ultraliberālu ideju apsēstais Soross pievēršas politikai, maniakālā tieksmē pārveidot pasauli saskaņā ar savām bezdievīgajām dogmām, kas paredz sajaukt rases un tautas, nojaukt robežas starp valstīm un iedibināt anarhijai līdzīgu visatļautības režīmu, kurā būtu brīvi pieejamas narkotikas, visatļautība homoseksuālistiem un citiem izvirtuļiem.

Sorosa draugi- komunisti

Pirmie mēģinājumi iespiesties neatkarīgās valstīs, graut to suverenitāti un ietekmēt to politisko dzīvi sākas 1980.g., kad Soross izvērš aktivitātes Dienvidāfrikas republikā, kur komunistu aģentūra mērķtiecīgi cenšas izraisīt melnādaino dumpi pret pastāvošo iekārtu. Viņiem pieslēdzas arī Soross. Un jau 1984.g. ar valdošā komunistu režīma un ungāru tautas slepkavas Januša Kadāra atbalstu un ciešā sadarbībā ar tiem, Sorosa fonds sāk darboties Ungārijā. Sajūtot gaidāmās pārmaiņas, viņš Ungārijā sāk veidot savu ietekmes aģentūru no reformkomunistiem un liberāli domājošiem disidentiem, lai, nenovēršami krītot komunistiskajam režīmam, Ungārijā pie varas nenāktu nacionāli noskaņotie spēki. Bijušo komunistu un kreiso liberāļu aliansi viņš uzskata par saviem tumšajiem mērķiem vislabvēlīgāko un sekmē tās nākšanu pie varas. Līdzīgas komunistu un liberāļu alianses, kā pretspēku patriotiskajiem spēkiem, viņš cenšas radīt arī citās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, lai pēc komunistu diktatūru sabrukuma vara nenonāktu viņaprāt „nepareizajās” rokās. Interesantas ir arī šī tumšā darboņa domas par PSRS sabrukumu, ko viņš ļoti nožēlo un uzskata, ka šai ļaunuma impērijai vajadzēja saglabāties, tikai pārkārtoties uz tirgus ekonomiku un liberalizēt politiku, tas būtu labāk nekā daudzu nacionālu un neatkarīgu valstu izveidošanās...

Vai Soross tiecas pārvaldīt globālo narkotiku tirgu?
Sorosa izpratne par „demokrātiju” izpaužas arī viņa centienos legalizēt visa veida narkotiskās vielas. Vieglajām narkotikām viņaprāt jābūt visiem brīvi pieejamām un tā ir katra personiskā izvēle- lietot vai nelietot. Taču ar to vien viņa uzskati neaprobežojas, Soross vēlas legalizēt arī visbīstamākos narkotiku paveidus, tādus kā, piemēram, heroīns, izveidojot legālu narkotiku izplatīšanas tīklu, lai, pazeminot narkotisko vielu cenas, likvidētu to nelegālo apriti. Pavisam iespējam, ka vēlme izveidot legālu narkotiku aprites tīklu ir saistīta ar viņa paša biznesa interesēm, jo narkobiznesā, kā zināms, apgrozās miljardi. Cinisma kalngals ir šī internacionālā plutokrāta izteikums: „narkotiku pārvēršana par kriminālu noziegumu, rada noziedzniekus”.

Nekaunīga cilvēku pirkšana un tīklveida struktūras
Sorosa ietekmes aģentūras veidošanas stratēģijas pamatā ir vienkārša cilvēku pirkšana. Ir atstrādāts smalks mehānisms, kādā veidā tas tiek panākts. Tiek nodibināts Sorosa fonds (centrālā struktūra ar jebkādu nosaukumu) un pēc tam ar šo fondu saistīti cilvēki dibina vairākas šķietami neatkarīgas nevalstiskās organizācijas, kuras visas tiek finansētas no centra. Šo fondu un organizāciju funkcionāri dāsni tiek atalgoti un viņu galvenais uzdevums ir veidot sabiedrisko domu atbilstoši Sorosa pasaules redzējumam. Ar šo fondu starpniecību tiek finansēti jeb atklāti uzpirkti pazīstami intelektuāļi, zinātnieki, politiķi, kuri pēc tam uzstājas kā Sorosa vājprātīgo ideju aizstāvji. Patiesībā katrs sabiedrībā zināms, autoritīvs cilvēks atrodas sorosiešu redzeslokā un tiek pakļauts uzpirkšanas mēģinājumiem caur apmaksātiem ārzemju ceļojumiem, zinātniskām stipendijām, prēmijām un citiem labumiem, jo nekas viņiem nevar būt izdevīgāks, ja kāds sabiedrībā cienīts un populārs cilvēks kļūst par Sorosa ietekmes aģentu. Uzmanība tiek pievērsta arī talantīgiem, daudzsološiem jauniešiem, kuriem tiek piešķirtas stipendijas vai apmaksātas studijas (starp citu, Soross 1989.g. nodibinājis Centrāleiropas universitāti ar galveno centru Budapeštā, kurā jaunie censoņi par viņa naudu var studēt sabiedriskās zinātnes. Tikai tā nav filantropija. Analizējot mācību programmu izkristalizējas tās mērķi: vājināt nacionālismu, tam pretnostatot kosmopolītisku internacionālismu, vājināt nacionālisma izaugsmi, radot tam starptautiskus šķēršļus u.c. „gudrības”), kā pateicību sagaidot to, lai šie jaunie cilvēki, beidzot studijas un veidojot karjeru žurnālistikā, politikā, valsts pārvaldē, tiesībsargājošās institūcijās vai kur citur, kļūtu par Sorosa aģentiem un kalpotu viņa tumšo mērķu sasniegšanai. Īpašu uzmanību Sorosa algotņi pievērš masu medijiem- parasti sorosiešu kontrolē ir vismaz viens centrālais laikraksts (redakcija un vadošie žurnālisti nāk no Sorosa veidotajām organizācijām), vai arī vairāki, tāpat Sorosa uzpirktie žurnālisti cenšas iespiesties citos masu medijos, kas formāli ir neatkarīgi vai pat atrodas tiešā valsts kontrolē. Caur šiem viņu ietekmē esošajiem medijiem arī tiek īstenota sabiedrības zombēšana Sorosa ideju garā un ne tikai, bīstami tiek apdraudēts neatkarīgas valsts tiesiskums un politiskā stabilitāte, jo sorosiešu žurnālistiem ir arī dots uzdevums iznīcināt visus, kas varētu stāties ceļā vai citādi traucēt Sorosa politiskajiem centieniem. Tāpēc sorosiešu žurnālisti mākslīgi inscenē dažādus fiktīvus korupcijas skandālus, politiskos satricinājumus, mētājas ar apvainojumiem, publiski mazgā Sorosam nevēlamo cilvēku „netīro veļu”, tas viss ar vienu mērķi- lai diskreditētu politiskos pretiniekus un destabilizētu situāciju valstī, radot iespēju Sorosa adeptiem iegūt politisko varu.
Pašlaik, valdošas politiskās krīzes apstākļos, pie kuras vainojams pie varas esošo politiķu kliķes cinisms, augstais korumpētības līmenis, augstprātība, nemākulība un īsredzība, jāatzīst, ka sorosiešiem pat nav nepieciešams pielikt sevišķas pūlesSevišķi pateicīga ir imitētā „cīņa ar korupciju”, kas lētticīgos cilvēkos rada simpātijas pret „drosmīgajiem žurnālistiem”, nemaz nenojaušot, ka patiesībā tas viss ir tikai lēts teātris un spēle vienos vārtos, jo par korumpantiem tiek pasludināti tikai nevēlamie, tajā pat laikā tiek slēpta patiesā informācija par Sorosa aģentūras netīrajiem darbiem un viņu īstenoto politisko korupciju, kas pēc saviem apmēriem līdzinās sazvērestībai pret valsti.

Sorosa netīrie darbi LatvijāViss augstāk minētais vistiešākajā nozīmē attiecas arī uz šī bēdīgi slavenā darboņa rosīšanos Latvijā. Latvijā pastāv ļoti ietekmīga sorosiešu aģentūra, kas ir spējīga izraisīt nopietnus politiskos satricinājumus un ir iefiltrējusies visietekmīgākajās politiskajās aprindās, tiesībsargājošajās institūcijās, kontrolē vairākus ietekmīgus masu medijus, un pretendē uz pilnīgu varas pārņemšanu. Nosauksim redzamākās Sorosa atbalsta struktūras Latvijā:
„Sorosa Fonds Latvijā”(galvenā sorosiešu struktūra, direktore V. Tērauda);
Žurnāls Ir.LV (to veido, kādreiz par galveno Sorosa ideju ruporu kalpojošās avīzes „Diena” kādreizējie žurnālisti. Savukārt kādreizējā „Dienas”galvenā redaktore S.Ēlerte vienlaicīgi bij arī „Sorosa Fonda Latvijā” valdes priekšsēdētāja, bet pašlaik ieņem kultūras ministres posteni;
Latvijas radio Ziņu dienests;
Atsevišķi ietekmīgi žurnālisti citos masu saziņas līdzekļos;
Interneta portāli: www.politika.lv, www.dialogi.lv u.c.
Nevalstiskās organizācijas: Sabiedrība par atklātību”Delna”, „Providus”, „Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs”(vadītāji N. Muižnieks un I. Brands-Kehre- nāvīgi latviešu nacionālistu apkarotāji, krievu šovinistu, migrantu un homoseksuālistu aizstāvji), „Mozaīka” (agresīvo homoseksuālistu kustība) u.c.
Tā saucamā liberālā inteliģence, kas tādos vai citādos veidos saistīta ar Sorosu (caur projektu finansējumu, apmaksātām studijām utt) Politologi: Ivars Ījabs, Marija Golubeva, Viktors Makarovs, Juris Rozenfelds un citi, žurnālisti : Anda Rožkalne, Nellija Ločmele, Dita Arāja, Aivars Ozoliņš, Kārlis Streips. Kā arī vesels bars tā saucamo radošo personību un humanitāro zinātņu kosmopolitizētāju, kā Alvis Hermanis, Leo Dribins, Juris Cālītis, Roberts Ķīlis uc.
Partijās „Pilsoniskā Savienība”, „Sabiedrība Citai Politikai”, „Jaunais Laiks” , kas tagad pazīstamas zem vienotas preču zīmes „Vienotība” sorosisti ir pārstāvēti kuplā skaitā, kontrolējot šo partiju stratēģiskos darbības virzienus, un arī Saskaņas centrā atrodams kupls skaits ietekmīgā miljardiera algotņu. Sorosisti vai viņu ietekmē atrodošies cilvēki ir pārstāvēti faktiski visās Saeimā pārstāvētajās partijās (kā izņēmums varētu būt vien vietējo oligarhu kontrolētās ZZS un PLL, jo šo partiju īpašnieku biznesa intereses kaut kādu apsvērumu dēļ ir nonākušas konfliktā ar sorosistu interesēm). Viņi ir iespiedušies arī ierēdniecībā, tostarp pat Valsts prezidentu kancelejās (sevišķi daudz to bija laikā, kad Rīgas pilī saimniekoja bēdīgi slavenā V. Vīķe-Freiberga) un visas pazīmes rāda, ka Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), kā arī daudzi tiesneši varētu būt sorosiešu aģentūras ietekmē. Un tas nozīmē, ka tiesu varai Latvijā nevar uzticēties, jeb kā šī raksta autoram izteicās kāds ietekmīgs advokāts: „lietās, kur ir iejauktas politiskās intereses, juridiski argumenti nedarbojas”...
Vēl daži piemēri, kas ilustrē, kādu politiku ved Latvijā Sorosa sulaiņi, un cik bīstama tā ir priekš latviešiem:
Sorosa aģenti vienmēr un visur nostājas pret latviešu nacionālajām interesēm, bļaustās par sveštautiešu diskrimināciju, rasistisku vardarbību, neiecietību un tamlīdzīgām lietām. Vienmēr viņi būs svešo (neatviešu), tikai ne latviešu pusē. Nav par ko brīnīties, ja pats Soross, kurš, piemēram, Francijā ir krimināli sodīts par finanšu afērām, bet Latvijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, pavisam atklāti paziņoja, ka atbalsta oficiālas divvalodības ieviešanu mūsu valstī. Ne jau velti no Sorosa fondiem stipendijas saņem tādi antilatviski personāži kā Saeimas deputāts, kurš regulāri apsūdz Latviju visa veida minoritāšu diskriminācijā, Boriss Cilēvičs vai „Latvijas cilvēktiesību komitejas” vadītājs Leonīds Raihmans.
Tāpat Sorosa ietekmes aģentūra tiek veidota no homoseksuālistiem, varētu pat teikt, ka sorosietis savā ziņā ir sinonīms vārdam homoseksuālists, jo daudzi ietekmīgi sorosieši ir homoseksuāli, savukārt visi agresīvie, organizētie homoseksuālisti ir sorosieši. Kā nu ne, jo viņu saikne ir ļoti cieša, piemēram, Soross ir galvenais finansētājs agresīvo homoseksuālistu organizācijai Mozaīka, kas katru gadu cenšas sarīkot apkaunojošo un amorālo izvirtību parādi Rīgas centrā un ar visiem citiem līdzekļiem popularizēt šo izvirtību kā normu.
No visa šeit minētā varam secināt tikai vienu: latviešiem jābūt modriem, no viltus labdariem jāsargā sava zeme un pašiem sevi!