Pazīt savējos

Vakar biju Rīgā. Valsts svētki, 18.novembris. Laiks pelēcīgs, drūms, un tik pat drūma pati pilsēta. Varbūt Vecrīgā uzstrādītas kādas svētku dekorācijas, bet tur nebiju. Toties pilsētas centrā (Barona, Lāčplēša, Čaka ielās) no svētku sajūtas ne miņas. Tukšas dzertuves ar dārdošu krievu popsu, pakistāniešu kebabnīcas, un brīvdienā slēgtas rietumu humpalu bodes. Par svētkiem kaut cik atgādināja vien obligāti izkaramie karogi, un pat tie ne visur.
Bet visā šajā pilsētvides pelēcībā, sirdi sasildīja tie daudzie cilvēki, kas savu apģērbu bija rotājuši ar sarkanbaltsarkano lentīti. Viņi ienesa svētku sajūtu pelēcībā.

Liepājas pēdas Latvijas valstiskuma tapšanā

Ir grūti tvert mirkli, kurā latvieši apzinājās sevi ne vien kā tautu ar kopīgu izcelsmi, valodu, kultūru, vēsturisko likteni, bet kā savas zemes saimniekus, kam pienākas tiesības uz savu valsti.Tomēr, vēsturnieki ir nonākuši pie viedokļa, ka latviešu tautas piederība Eiropas civilizācijai noteica loģisko ceļu uz Latvijas Republikas proklamēšanu 1918.gada 18.novembrī.

Modernā nacionālisma, etniskās, kulturālās un politiskās kopības apzināšanās pirmsākumi rodami 18.gadsimta Eiropā, bet jau 19.gadsimtā šīs idejas attīstās un izplatās tik lielā mērā, ka pilnībā maina Eiropas politisko karti un nosaka Rietumu civilizācijas tālāko virzību.

Ja līdz tam valstis veidojas ap monarhu dinastijām, tad 19.gadsimtā tautas sāk apzināties savu asiņu, valodas, kultūras kopību, un loģisks ir tālākais solis- organizēties un apvienoties savās valstīs. Eiropā sākas procesi, ko tagad apzīmē ar jēdzienu „tautiskā atmoda”, mazās tautas, kas iekļautas lielu impēriju sastāvā, ceļ prasības pēc brīvības, šur tur izceļas revolūcijas ar nacionālu raksturu, sāk šūpoties impērijas, bet galvenais- norisinās intensīvs kultūrnacionāls darbs. Tautas rada savu nacionālo ideoloģiju, formulē savu identitāti.

Šie procesi nevar neskart arī latviešus. Tie plašāku atbalsi rod 19.gadsimta otrajā pusē notiekošajā Pirmajā Atmodā jeb jaunlatviešu kustībā. Tautiskums, latviešu kultūras izkopšana, latviešu literārā valoda, rakstniecības aizsākumi, folkloras apkopošana un sistematizēšana, sava skola, pulcēšanās nacionālās biedrībās, apziņa, ka latviešiem ir savas ekonomiskās intereses, ka tautas labklājība jāceļ izglītojoties un kļūstot saimnieciski aktīvai. Šis bija laiks, kad formējās nacionālā ideoloģija.

Intervija laikrakstam DDD

2014.gada sākumā Liepājā viesojās laikraksta "DDD" veidotājas Liene Apine un Līga Muzikante. Nebijām tikušies teju 10 gadus. Daudz atmiņu par kopīgi piedzīvoto, par pagātni, tagadni un nākotni... Un, cita starpā, tapa arī šī diezgan apjomīgā intervija, kuras laikā paudu savu skatījumu par politisko stāvokli, protams, no latviešu nacionālista pozīcijām.


DDD: Vai partija “Nacionālo spēku savienība” vēl darbojas? Kādas ir latviešu nacionālistu aktivitātes Liepājā?

Viktors Birze: Kā politiska partija “Nacionālo spēku savienība” (NSS) darbību pārtrauca jau 2008. gadā. Kādēļ? Atbildēšu vienkārši: cilvēciskais faktors spēlēja ne to pēdējo lomu. No politiskas partijas ir jēga, ja ir cilvēki, komanda, kas ir gatava pašaizliedzīgi darboties. Nerunāsim par darbības imitāciju, bezjēdzīgu vārīšanos savā sulā, protokolu rakstīšanu un tīksmināšanos par sevi, bet reālu darbību. Jāsaka, ka pārāk maz bija to vilcēju, bet daudz līdzskrējēju, pasīvu cilvēku, kas labākā gadījumā atnāca uz kādu sapulci, nereti „aiz matiem” tika aizvilkti uz kādu piketu vai mītiņu. Vārdos jau daudzi bija vareni nacionālisti, nereti vēl ar savu „es”, kas prata gan kritizēt, gan pamācīt, bet realitātē bija mazs, teju uz rokas pirkstiem skaitāms kodoliņš, kas piecus gadus vilka kopīgo lietu, lika uz spēles savu karjeru, privāto dzīvi, nervus. Kādu brīdi vienkārši izdegām. Toreiz šķita neiespējami sasniegt partijas izvirzītos mērķus, tādēļ nolēmām uz laiku apturēt darbību. Tie biedri, kuri vēlējās turpināt kaut ko darīt, nedaudz vēlāk izveidoja biedrību “Nacionālais spēks”, kas būtībā apvienoja aktīvākos organizācijas veterānus un jaunus cilvēkus, kuriem tuvas ir NSS savulaik popularizētās idejas, būtībā latviešu sociālnacionālisms.
Tagad, kad NSS kā partija darbību neveic, dzirdu nožēlas pilnus vārdus, ka latviešu nacionālistiem, kam neiet pie sirds tā sauktās „Nacionālās Apvienības” karjerisms, laipošana, konformisms, dalība mūsu valūtas iznīcināšanā, vairāk nav sava politiskā spēka, nav alternatīvas. Ja runa ir par politisku partiju, kā juridisku mehānismu, tad tāds ir, partija pastāv, tā ir reģistrēta, to var atdzīvināt kaut rīt, bet es to esmu gatavs darīt tikai gadījumā, ja būs komanda, kas ir gatava reāli darboties, nevis atkal visu smagumu, ikdienišķo darbu uzkraut uz dažiem vilcējiem. Ja būs cilvēki, kas to vēlēsies, un šī vēlēšanās būs kas vairāk par runāšanu, ja būs cīņu biedri, ne pasīvi atbalstītāji, esmu gatavs kopā ar viņiem atjaunot partijas darbību.

Metalurgs, Sesks un kāpēc latvieši nav saimnieki savā zemē

Publikāciju sērija, kas portālā pietiek.com veltīta notikumiem „Liepājas metalurgā” un tā īpašniekiem, liek aizdomāties, kāpēc latvieši nav saimnieki savā valstī. Arī par to, ka grīdas lupatas ir domātas, lai tajās slaucītu netīras kājas. „Otrdienas valdības sēdē, kurā tā arī netika pieņemts nekāds lēmums par atbalstu kraha priekšā esošajam metalurģijas uzņēmumam „Liepājas metalurgs”, kļuva skaidrākas uzņēmuma padomes priekšsēdētāja Sergeja Zaharjina un Liepājas mēra Ulda Seska attiecības: tā kā Zaharjins gan ticis pie Latvijas pilsonības, bet latviski runāt nemāk, Sesks, paklausot uzņēmuma saimnieka rokas mājienam, pakalpoja viņam kā tulks. Savukārt visi pārējie ministri rātni uzklausīja miljonāra uzstāšanos krievu valodā, – tulkojumu nepieprasīja neviens”. Tā raksta pietiek.com. Daži lakoniski teikumi, un viss nostājas savās vietās. Zaharjins pasvilpj, un Liepājas mērs Uldis Sesks asti kājstarpē iežmiedzis, pakalpīgi metas tam par tulku un viss Ministru kabinets, ausis nolaidis, bez iebildumiem uzklausa bravurīgā „Liepājas metalurga” šefa krieviski diktētās prasības valdībai. Vai kāds ir sašutis? Protams, nē! Uzdrošinos apgalvot, ka lielākā mūsu tautas daļa jau sen samierinājusies ar situāciju, ka latviešu valodu šajā valstī zināt nav obligāti, bet mums, latviešiem, gan jāprot krieviski, un arī bērniem jāmāca šī valoda, jo citādi viņiem būs grūti atrast darbu Latvijas uzņēmumos, kas pa lielākai daļai pieder nelatviešiem. Pēdējā laikā aizvien neslēptāk mediji, komentējot jezgu ap „Liepājas metalurgu”, piesauc „Parex” bankas krahu un pat Laventu klana kūrēto banku „Baltija”, kas desmitiem tūkstošu pensionāru atstāja bez zārka naudas. Kas vieno „Liepājas metalurgu”, „Parex” un „Baltijas” bankas? Visu šo uzņēmumu saimnieki ir padomju gados ieceļojuši ebreji, visi runā tikai krieviski un, latviešu valodu neprotot, pamanījušies iegūt Latvijas pilsonību. Bet galvenais, visiem ir vai ir bijuši tuvi „draugi” latviešu politiskajā elitē… Taču, šo miljonāru „draudzība” ar politiķiem vienmēr bijusi tāda nelīdztiesīga. Ja Zaharjins var pamest ar pirkstu Seskam, un tas gatavs pakalpot, tad jāšaubās, vai Uldis Sesks, kurš slapju muguru raujas, gādādams valsts naudu Metalurgam, uzdrīkstētos savam „draugam” Sergejam Zaharjinam pateikt, ka nav ko nodarboties ar demagoģiju, bet trūkstošā nauda uzņēmumā jāiegulda no savas personiskās kabatas, kura, ja var ticēt publiski pieejamai informācijai, ir gana pilna. Un, atkal gribas pafilozofēt par latviešu mentalitāti. Nav ko sašust, un internetā rakstīt anonīmus komentārus par krieviem, kas neciena latviešu valodu, ja mēs paši, sākot ar valdošās elites pārstāvjiem, divdesmit gadus nelatviešiem esam ierādījuši, ka latvieši paši savu valodu neciena. Un, ja tādas personas, kā latviski nerunājošie Kargins, Zaharjins vai Kravcovs, var naturalizācijas kārtībā iegūt Latvijas pilsonību, tad tā atkal būs tikai un vienīgi pašu latviešu vaina. Nezinu citas valstis, kurās kas tamlīdzīgs būtu iespējams. Tāpat, ir bezjēdzīgi gausties, ka ekonomiku kontrolē cittautieši, un beigās „piečakarē” valsti miljardu apmēros, ja paši latvieši viņiem to palīdz izdarīt.

Latvieši- izmirstoša tauta! Ko darīt?

Valsts pirmās amatpersonas demogrāfiju pasludinājušas par prioritāti, taču, manuprāt nedara neko praktisku lietas labā. Kādēļ par to jāsatraucas, kas notiek ar latviešiem, kādā demogrāfiskajā situācijā esam, par to visu turpmāk.

Reti kura tauta divdesmitajā gadsimtā ir tik smagi cietusi, un zaudējusi tik daudz dzīvā spēka, kā latvieši. Pirmā Pasaules kara upuri, un tam sekojošās bēgļu gaitas, kas uz Krieviju aizved teju miljonu toreizējās Latvijas iedzīvotāju (tikai no Kurzemes-404 000!), no kuriem liela daļa gan atgriežas, bet vēl 1926.gadā toreizējā Padomju Savienībā mīt 151 410 latvieši. Desmit gadus vēlāk, staļinisma valsts terora kulminācijā, tautība „latvietis” nozīmē gandrīz drošu nāvi, jo pret turienes latviešiem tiek īstenots genocīds dēļ etniskās piederības, un gandrīz visi latvieši tiek iznīcināti. Tiem, kam laimējas izdzīvot, pārkrievojas, vai nu aiz bailēm, vai dabiskās asimilācijas ceļā. Nākamā demogrāfiskā katastrofa skar Latvijas latviešus līdz ar 1940.gadā notikušo komunistisko okupāciju, kad viena gada laikā tiek noslepkavoti vairāki tūkstoši mūsu tautai piederīgo, un vairāki desmiti tūkstoši- izsūtīti uz staļinistu nāves nometnēm Iekškrievijā. Nogalināto, izsūtīto, bez vēsts pazudušo bilance ir 34 250. Pēc tam, 1949.gadā padomju okupanti lopu vagonos uz Sibīriju deportē vēl 42 133 cilvēku. Daudzi, jo sevišķi bērni, iet bojā grūtajos ceļa apstākļos un verdzībai līdzīgajos piespiedu darbos, daudzas ģimenes neatgriežas. Otrajā Pasaules karā, latvieši karo abās pusēs, dzīvā spēka zaudējumi milzīgi, kopā vairāk par 100 000 jaunu vīriešu, daudz arī civilo upuru. Kara beigās, kad komunistu uzvara ir nenovēršama, lai glābtu dzīvību un paglābtos no represijām, bēgļu gaitās uz Rietumiem dodas aptuveni 200 000 latviešu. Viņus un viņu pēcnācējus mēs saucam par klaida jeb trimdas latviešiem. Lielākā daļa otrās un trešās paaudzes trimdas latviešu Latvijai ir neatgriezeniski zuduši- pārtautojušies, zaudējuši latviešu valodu un visas saiknes ar Latviju. Nepilnus divus miljonus lielai tautai, divdesmitā gadsimta zaudējumi bijuši vienkārši katastrofāli. Tā ir vēsture, kura jāzina, lai spētu vērtēt demogrāfiskos procesus šodien, un saprast, kāpēc mēs esam tik cik esam, un, kāpēc esam apdraudēti kā tauta. Taču, pievērsīsimies mūsdienām. Padomju okupācijas laiku pēdējā trīsdesmitgadē notika masveidīga Latvijas kolonizācija, un iedzīvotāju skaits pieauga uz krievvalodīgo migrantu rēķina. Okupācijas varas īstenoto Latvijas kolonizēšanu un pārkrievošanu, protams, jāuzskata par pret latviešiem vērstā genocīda vienu no paveidiem, kura sekas mēs izjūtam vēl šodien- sašķeltas sabiedrības, krieviskas pilsētvides, visādu lindermaņu, osipovu un kravcovu izskatā. Taču, šajā laikā valdījusī zināmā sociālās drošības sajūta nostabilizēja arī latviešu demogrāfisko situāciju, ļaujot vismaz nedaudz atkopties pēc gadsimta pirmās puses milzīgajiem zaudējumiem. Šajā laika posmā dzimstība pastāvīgi nedaudz pārsniedz mirstību, un notiek lēns, taču tomēr dabiskais pieaugums. 90-tajos gados, līdz ar valsts atjaunošanu, diemžēl situācija krasi mainās, izvirzot Latviju visstraujāk izmirstošo valstu pieciniekā! Ja 1986.-1988. gadā dzima vairāk nekā 40 tūkstoši, tad 1996.-1999.gadā, vairs tikai 19 tūkstoši. Šo kritumu, neņemot vērā citus faktorus, demogrāfi skaidro gan ar mežonīgajā kapitālismā valdošo nedrošības sajūtu par rītdienu, tik pat kā neeksistējošo valsts atbalstu un daudzu ģimeņu stigšanu nabadzībā. Tikai tā sauktajos „treknajos gados” situācija nedaudz uzlabojas. 2006.gadā piedzimst 22 tūkstoši, bet pēdējo dekāžu maksimums tiek sasniegts 2008.gadā, ar 24. tūkstošiem jaundzimušo. Ekonomiskā krīze aptur pat šo niecīgo progresu, 2009.gadā piedzimst vairs tikai 21,7 tūkstoši, bet 2011-tajā- 18,6 tūkstoši, sasniedzot zemāko dzimstības līmeņa slieksni neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā. Vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti samazinājās no vairāk nekā 2,0 bērniem 1980.gadu beigās līdz 1,3-1,4 bērniem „treknajos gados", bet 2011.gadā tas ir nokritis līdz kritiski zemajam līmenim - 1,1 bērnam. Lai valsts iedzīvotāju skaitu saglabātu nemainīgu, nepieciešams, lai sievietēm būtu vidēji 2,2-2,3 bērni, lai mēs kā tauta varētu pastāvēt, latviešu ģimenēs būtu jābūt vismaz trīs bērniem, vēlams pat vairāk, lai kompensētu dabisko atbirumu, ko rada cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ neizveido ģimenes vai nespēj laist pasaulē bērnus. Saglabājoties pašreizējām demogrāfiskajām tendencēm, zinātnieku prognozes par latviešu tautas nākotni ir šokējošas. Jau pēc dažām paaudzēm Latvijas iedzīvotāju skaits nokritīsies zem miljona, bet, pēc 100 gadiem, pēc demogrāfa Ilmāra meža aplēsēm, - 2110.gadā - Latvijā varētu būt vairs tikai 0,39 miljoni pašreizējo Latvijas iedzīvotāju pēcteču, kas savukārt jau 2150.gadā būs atkal samazinājies līdz 0,15 miljoniem. Un, ja no šī skaita atsevišķi izdalām tieši latviešus, tad var teikt, mums, kā tautai, atvēlēti vairs tikai divi gadsimti… Latviešu tautas straujo dilšanu apstiprina arī pēdējās tautas skaitīšanas dati, kas liecina, ka divās pēdējās dekādēs, mēs ik gadus vidēji zaudējam cilvēkus, kuru skaits līdzvērtīgs vienai vidējai Latvijas pilsētai, tādai, kā Valmiera. Turpmākajās desmitgadēs zaudējumi pieaugs aritmētiskā progresijā. Jau tuvākajās desmitgadēs, lai ekonomika un sociālā nodrošinājuma sistēma varētu elementāri funkcionēt, mums pēc loģikas būtu nepieciešami imigranti. Ko tas nozīmētu Latvijai? Tikai to, ka valsts kļūtu aizvien nelatviskāka, pie mums ieplūdīs svešām rasēm un kultūrām piederīgie, daudz piesauktie znoti-nēģeri, kļūs par realitāti daudzām latviešu ģimenēm, dzims bērni, kuri nekādi vairs nebūs saucami par latviešiem, strauji pieaugs etniskā spriedze, līdz mēs kauju zaudēsim un izdzisīsim. Līdz ar latviešu aiziešanu nebūtībā, zudīs jēga arī Latvijas valstij. Protams, var būt arī savādāk, vismaz teorētiski, vai, kā raksta demogrāfs Ilmārs Mežs: „Latvijas demogrāfiskais liktenis tiks izlemts XXI gadsimtā - vai tā gaitā latvieši spēs pierādīt, ka var nodrošināt šīs zemes minimālu aizpildīšanu ar saviem pēcnācējiem, radot pietiekami daudz savas kultūras nesējus un attīstītājus. Būtībā tas izšķirsies jau tuvākajā paaudzē - nākamos 25 gados”. Dzimstības līmenis ir atkarīgs no daudziem faktoriem, protams, ļoti svarīga ir ekonomiskā situācija un sociālais nodrošinājums, taču nebūt ne svarīgākie, jo izmirst arī citas daudz labklājīgākas Eiropas valstis, tiesa ne tik strauji, bet tomēr. Kā primārais faktors tomēr jāatzīmē tradicionālo vērtību sabrukums un morālais pagrimums. Modernā liberālisma nāves ideoloģija, kas aizstājusi Dieva vārdu, pārspīlētās „cilvēktiesības”, ar seksuālo visatļautību un vieglprātīgo attieksmi pret abortiem (vai zinājāt, ka pēc statistikas Latvijā, vidēji dienā mātes miesās tiek nonāvēti 38 bērniņi?!), egoisms, dzīvošana dēļ savām baudām, karjerisms, un tamlīdzīgi. Nebūšu naivs, un necerēšu, ka šeit uzrakstītais radikāli mainīs kopējo situāciju valstī, taču, ja kaut daži aizdomātos un kaut ko izvēlētos mainīt savā dzīvē, tas jau būtu solis uz priekšu izkļūšanā no nolemtības. Tādēļ būtu lietderīgi apskatīt šīs problēmas dažādos griezumos. Kāpēc sabrūk ģimeniskās vērtības, kāpēc aborti līdzinās milzīgai latviešu slepkavošanas mašīnai. Kāpēc latvieši pamet savu pilsētu un valsti, un vai ir iespējama viņu atgriešanās. Tāpat, protams, par valsts un pašvaldības atbalstu jaunajām ģimenēm, kas tām tiek dots, un, kas vajadzīgs.

Tukšā Latvija

Šā gada sākumā Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju vidū 59,5% bija latvieši, kas ir augstākais rādītājs vismaz pēdējo 20 gadu laikā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Salīdzinājumam, 1989.gadā latviešu īpatsvars pastāvīgo iedzīvotāju vidū veidoja vien 52% Citas lielākās Latvijas iedzīvotāju etniskās grupas veido okupācijas laikā, intensīvās kolonizācijas un rusifikācijas rezultātā iebraukušie austrumslāvi. Viņu skaits, lai arī nedaudz samazinājies, tomēr joprojām ir ļoti augsts. Piemēram, krievi veido 27,4% no iedzīvotāju kopskaita (1989.g.-35%), rusificētie, baltkrievi un ukraiņi, kurus absolūtā vairumā jāpieskaita krievvalodīgajiem, attiecīgi- 3,5% un 2,4% No citām Latvijā dzīvojošajām sveštautiešu grupām 2,3% sastāda poļi, 1,3% - lietuvieši, 0,4% - žīdi, 0,4% - čigāni, 0,2% - vācieši, 0,1% - igauņi, bet 2,5% - citu tautību pārstāvji. Tomēr par minimālo latviešu skaita procentuālo pieaugumu ir visai mazs iemesls priecāties, jo CSP dati rāda, ka šā gada sākumā Latvijas valsts piederīgo skaitam bija jāsastāda- 2 229 641, bet tautas skaitītājiem izdevies iegūt informāciju vien par 1,9 miljoniem, izejot no kā veikti iepriekš minētie statistiskie pētījumi. Un tas liecina, ka 330 tūkstoši Latvijas valsts piederīgo Latvijā vairs neuzturas, bet ir izdzīti ekonomiskā emigrācijā uz ārvalstīm. Turklāt, uzdrošināsimies apgalvot, ka vairums no tiem, kas sociālekonomisku problēmu dēļ bijuši spiesti pamest Latviju ir tieši latvieši, jo izbrauc jau pamatā no depresīvajiem lauku rajoniem, kuros ir vismazākās iespējas atrast darbu un dzīvot cilvēka cienīgos dzīves apstākļos. Un, diemžēl, pagaidām nav pamata optimismam, ka vismaz kaut cik vērā ņemama aizbraukušo latviešu daļa atgriezīsies dzimtenē (sociālajos tīklos jau tagad var redzēt lērumu latviešu zelteņu ar islāmiskas jeb afrikāniskas cilmes uzvārdiem, kuras fotogrāfijās pozē ar krāsainiem pēctečiem). Tieši pretēji- ārvalstu un vietējo laupītājkapitālistu intereses apkalpojošā valsts politiskā elite ar tās piekopto klaji antisociālo un antipatriotisko politiku, ir izdarījusi visu iespējamo, lai latviešus psiholoģiski sagrautu, radītu bezcerības sajūtu un sagatavotu emigrācijai. Par to liecina vairākkārt veikto aptauju rezultāti, pēc kuriem redzams, ka vairums cerības uz labāku dzīvi saista ar pārcelšanos uz ārzemēm. Ironiski, bet daudzus latviešus Latvijā notur tikai tik liela nabadzība, ka nav iespējams atrast dažus simtus latu, lai segtu pārcelšanās izdevumus… Bet mūsu valsts vadītāji tikmēr turpina gvelzt ciniski politkorektus pekstiņus par Āfrikas bēgļu uzņemšanu un nepieciešamību pēc viesstrādniekiem jau tuvākajos gados…