Referendumi valstī un pašvaldībās

Demokrātija, tulkojot tieši no sengrieķu valodas, nozīmētu „tautas vara”. Var jau spriedelēt par šī valsts pārvaldes modeļa plusiem un mīnusiem, un atradīsim gan vienus, gan otrus. Bet, viens gan jāatzīst, ka pašreizējā realitātē, ja valsts pārvaldē vispār ir iespējams panākt to, ko saucam par taisnīgumu, tad tas īstenojams pēc principa- viens cilvēks-viena balss. Pie mums it kā valda demokrātija, jo reizi četros gados, mēs varam ievēlēt Saeimu un vietējo pašvaldību, un mūsu ievēlētie priekšstāvji pārvalda valsti mūsu vietā, bet… Un te rodas jautājums, vai viss, kas notiek „tur augšā” patiesi notiek saskaņā ar mūsu gribu un mūsu interesēm? Vai mēs ievēlot Saeimā vai pašvaldībā konkrētu cilvēku, varam prognozēt šī cilvēka rīcību turpmākajos gados? Varas augstumi pārbauda gan cilvēka raksturu, gan godaprātu un pārsvarā mēs varam tikai šausmināties par to cilvēku rīcību, kurus paši esam ievēlējuši. Nonākot augstā amatā paveras tik daudz kārdinājumu izmantot savu stāvokli personiskajās interesēs, jāsaskaras ar spiedienu no dažādām biznesa struktūrām, starptautiskā kapitāla lobētājiem un tamlīdzīgām interešu grupām. Tā dzimst korupcija, nesaimnieciskums un idiotiski lēmumi, kuri bieži vien ir pret tautas vairākuma interesēm. Un, pēc tam, mēs, vienkāršie cilvēki, lasām ziņas un lamājam valdību, turklāt bieži vien ļoti pamatoti, jo ir taču taisnība, mēs piedalāmies vēlēšanās tikai reizi četros gados, un vairāk neko nespējam ietekmēt. Tomēr, ja valdošā elite savā augstprātībā un nerēķināšanās ar vienkāršajiem cilvēkiem, to interesēm un viedokli, aiziet par tālu, mūsu rokās tomēr paliek svarīgs mehānisms, kā to apturēt- referendums. Un, tieši šo pēdējo ieroci mums gatavojas izsist no rokām tie, kuri sevi paši nosaukuši par „tiesiskuma koalīciju”. Demokrātijas iznīcināšana, rupja ņirgāšanās par pilsoņiem, un pēdējās iespējas atņemšana tautai, aizstāvēt savas tiesības pret valdošo patvaļu, citādi būtu grūti nodēvēt valdošās koalīcijas lēmumu no 2015.gada atteikties no divu posmu parakstu vākšanas sistēmas, liekot referenduma iniciatoriem pašiem savākt 150 000. parakstu, līdzšinējo 10 000. vietā. Praksē tas nozīmē likvidēt referenduma iespēju vispār. Jo, atcerēsimies, ka parakstiem jābūt notariāli apstiprinātiem, lai to izdarītu, jādodas uz kādu no zvērinātu notāru birojiem (kuru Latvijā nav daudz), bet tie pieejami tikai lielākajās pilsētās, turklāt, lai parakstu apstiprinātu, jāmaksā vairākus latus liela valsts nodeva. Lauku un mazpilsētu iedzīvotājiem iespēju parakstīties dzīvesvietā nav, tātad jādodas uz kādu pilsētu, jāmaksā par ceļu, un vēl notāram. Un, ko darīt trūkumcietējam, kuram to lieko latu nemaz nav? Demokrātija tikai bagātajiem, balstiesības par naudu? Pat līdzšinējais 10 000 parakstu slieksnis bija gana ierobežojošs, jo, lai šos parakstus savāktu, to iniciatoriem bija gan jāapmaksā informatīvā kampaņa, gan valsts nodeva trūcīgāko pilsoņu vietā. Tagad, tīri teorētiski skatoties, referendumus varēs iniciēt tikai tie, kuriem aiz muguras stāv milzu naudas maisi. Skaistie vārdi „viens likums, viena taisnība visiem”, ministru kabineta apspriežu zālē aizvien vairāk sāk atgādināt nekrietnu ņirgāšanos par tiesiskumu. Visnejēdzīgākais arguments, šiem ciniskajiem centieniem likvidēt demokrātiju, ir piesauktie Latvijas ienaidnieki- krievžīds Lindermans un Osipovs, un viņu nesenie bezkaunīgie centieni referenduma ceļā ieviest valstī divvalodību, padarot krievu valodu par otro valsts valodu. Ne jau referenduma ierosināšanas mehānisms radīja šo apkaunojošo situāciju, bet gan nekonsekventi realizētā nacionālā politika, kas ļauj mūsu valstī netraucēti darboties Maskavas finansētai un iedvesmotai piektajai kolonnai, un iegūt Latvijas pilsonību un vēlēšanu tiesības tādiem elementiem, kuri nav spējīgi apgūt ne Latviešu valodu, ne arī elementāri cienīt un mīlēt šo valsti. Problēmas rada ne jau pilsoņu tiesības uz referendumu, bet gan tas, ka pilsonība piešķirta simtiem tūkstošu okupantu, un viņu barvežiem dotas teju vai neierobežotas tiesības uzstāties pret mūsu valsti un tautu. Bet, tas jau ir cits stāsts. Šoreiz, šķiet, Krievijas piektās kolonnas pretvalstiskās izdarības tiek piesauktas, lai valdošie attaisnotu savu kārtējo cūcību. Neesmu ne „Zaļo un Zemnieku savienības” atbalstītājs, taču jāuzteic un jāatbalsta viņu pretdarbība valdošās koalīcijas centieniem uzurpēt tautas tiesības uz referendumiem. Un, ja parlamenta opozicionāri, kaut arī savu savtīgo interešu vadīti, uzsāks kampaņu, lai apturētu grozījumus referendumu ierosināšanas kārtībā, tad jāatceras, ka tā var būt mūsu pēdējā iespēja likumīgā kārtā aizstāvēt savas tiesības, jo viņi , lai kā arī mēs viņus nevērtētu, tagadējā situācijā, kad 10 000 parakstu slieksnis vairs neeksistē, spēs mobilizēt gan naudas, gan cilvēku resursus, lai apturētu to, kā apturēšana ir visu interesēs. Toties, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nākusi klajā ar ļoti sakarīgu ideju, proti, izstrādājusi likumprojektu par pašvaldību referendumiem. Pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu līdz 10 000 pašvaldības referendumu, izņemot referendumu par domes atlaišanu, varēs ierosināt ne mazāk kā 15% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita. Pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu no 10 001 līdz 50 000 referenduma ierosināšanai būs nepieciešami ne mazāk kā 10% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita, bet pašvaldībās ar balsstiesīgo vēlētāju skaitu virs 50 000 - ne mazāk kā 7% no pēdējo domes vēlēšanu balsstiesīgo vēlētāju skaita. Pašvaldību referendumu varēs rosināt arī pašvaldības deputātu vairākums. Var, protams, kritizēt dažas nianses šajā likumprojektā, kaut vai to, ka balsošana paredzēta vienīgi elektroniski, kas, savukārt, apgrūtina iespēju īstenot savas tiesības gados vecākiem cilvēkiem. Taču, nenoliedzami, pats likumprojekts ir liels solis uz priekšu, lai gan šobrīd grūti paredzēt ar ko šī labā iecere beigsies. Likumprojekta izstrādātājs Edmunds Sprūdžs pārstāv Reformu partiju, kas kā jauns politiskais veidojums, vēl nav nostiprinājusies pašvaldībās un paspējusi izveidot savas vietējās ilgsēdētāju kliķes, kā Seska komanda Liepājā vai Lembergs Ventspilī. Gluži loģiski, ka pašvaldību nomenklatūristiem šī ideja pie sirds nav gājusi. To paspējis nokritizēt gan Valdis Dombrovskis („Vienotība”), gan „zaļzemnieki”, proti tie politiskie spēlētāji, kuru pārstāvji, vai ar kuriem saistītās vietējās kliķes konkrētās pašvaldībās saimnieko jau desmitgades, un paspējušas jau pārkauloties par administratīva biznesa veidojumiem, kuros amati tiek sadalīti radiniekiem, un pārvaldi grūti atšķirt no uzņēmējdarbības. Šīs idejas attīstība gan dotu reālas iespējas gan nobremzēt daudzas vietējās varas plānotas cūcības, gan arī sasniegt zināmus mērķus, nesaistoties ar valdošo sistēmu. Mazs, bet tomēr solis uz priekšu.

Ūdensgalvas pumpēšana samērīgas valsts attīstības vietā

Tieši šāds salīdzinājums iešaujas prātā, uzzinot par jauno Labklājības ministrijas ieceri maksāt naudu ilgstošajiem bezdarbniekiem, lai tie darba meklējumos varētu pārcelties uz tā sauktajiem ekonomiski aktīvajiem reģioniem. Protams, ir prieks, ka griezēju un taupītāju valdība, kas radījusi iespaidu, ka tās rūpju lokā ir vien absurda kalpošana starptautiskajiem naudasmaisiem par lētu uzslavu, un nevienam nevajadzīgā eiro ieviešana, vispār ir aizdomājusies, ka liela iedzīvotāju daļa ir faktiskā bezizejā. Taču, šī ideja vairāk līdzinās kārtējam sociālajam eksperimentam ar valsti, jau tā nebeidzamo eksperimentu virknē. Turklāt, sola visai bēdīgas sekas nākotnē. Kāpēc? Latvija jau tā pasaules mērogā ir unikāls gadījums, kur valsts faktiski ir viena lielpilsēta un tai piekļaujošais reģions. Liela un rūgta patiesība ir par Latviju nereti dzirdētajam: ir Rīga un lauki. Nudien, Rīga ir izaugusi par milzīgu ūdensgalvu, kurā koncentrējas teju vai puse Latvijas iedzīvotāju, lauvas tiesa ekonomikas, un faktiski visa valsts pārvalde. Rīga ir kā milzu sūklis, kas iesūc sevī valstī vēl palikušos cilvēkus no visas Latvijas. Protams, tas rada pašpietiekamību un no pārējās valsts atrautu attīstības tempu. Jaunie ienācēji pamazām kļūst par rīdziniekiem, pēc tam Rīgas iedzīvotāju milzīgais īpatsvars rada arī atbilstošu pārstāvniecību valsts politikā un ierēdniecībā. Un valstī ietekmīgie rīdzinieki, protams, procesus valstī redz caur Rīgas prizmu, viņiem Rīga ir mājas, un loģiski, ka katrs vispirms rūpējas par savām mājām un savām interesēm. Rīga tiek nesamērīgi politiski lobēta, tajā ienāk investīcijas, notiek attīstība, ir lielākas algas un salīdzinoši neliels bezdarbs. Tāpēc jau cilvēki pamet laukus un nelielās pilsētas, lai meklētu iztiku metrapolē. Un, apburtais loks turpinās. Ūdensgalva turpina pampt, bet pārējā Latvija izžūst. Protams, liela vaina šajā nenormālībā ir nesamērīgajai, jau izveidojušajai rīdzinieku ietekmei, daļēji tas notiek pēc inerces. Bet, ja mēs nevēlamies redzēt pilnīgi iztukšotu Latviju, kuras teritoriju, ārpus galvaspilsētas, apdzīvo vien pensionāri un darba nespējīgie, būtu pēdējais laiks radīt jaunu un samērīgu Latvijas attīstības vīziju. Sākumā kaut reālu darbību, lai ienākošās ārvalstu investīcijas plānveidā tiktu sadalītas pa Latvijas reģioniem, tāpat modernās tehnoloģijas ļauj daļu valsts pārvaldes izvietot pa reģionālajiem centriem. Neviens taču neticēs, ka Rīgai piemīt īpaša ģeogrāfiska aura, un tur var ražot labāku produkciju nekā Liepājā, Cēsīs vai Dobelē. Virziet investīcijas uz reģioniem, un cilvēki strādās uz vietas, un atgriezīsies dzimtajā pusē. Valsts ekonomisko izaugsmi, attīstību nevar vērtēt vienā dimensijā, bet tā ir ļoti komplicēta un daudzpusīga. Latvieši izmirst, un vārdos demogrāfiju par prioritāti atzīst viss valsts augšgals. Un, diemžēl, izmiršana turpināsies, ja netiks mērķtiecīgi attīstīti lauki un nelielās pilsētas. Pasaules prakse rāda, ka metropolēs bērni nedzimst.

Kāds gan dzimstības pieaugums, un, kāda kuplu ģimeņu veidošanās ir iespējama Rīgā, straujajā lielpilsētas dzīves ritmā, dzīvojot saspiestībā, metropoles izklaižu, kārdinājumu un karjeras izaicinājumu pasaulē? Metropoles rada egoistus, bet tiem bērnus nevajag. Bērni dzimst laukos un mazpilsētās, kur tiem ir plašums un gaiss ko elpot. Kāds teiks, ka 21.gadsimtā dzīvojot, Latvija vairs nevar pastāvēt kā lauksaimnieciska sīksaimniecību valsts. Un, tam ir jāpiekrīt. Taču, Latvija var, un tai ir svarīgi pastāvēt kā valstij ar daudzām nelielām un vidējām, saimnieciski attīstītām pilsētām, kur darbs ir gan vietējiem, gan arī tuvējo lauku teritoriju iedzīvotājiem. Uz to jātiecas valsts politikas veidotājiem, to visiem spēkiem jālobē pašvaldībām, ja mēs vēlamies redzēt savu valsti kā latvisku un apdzīvotu, ne iztukšotu un stagnējošu. Nauda nav jātērē, lai cilvēki turpinātu pamest reģionus, bet, tieši pretēji, lai atgrieztos un paliktu.