Metalurgs, Sesks un kāpēc latvieši nav saimnieki savā zemē

Publikāciju sērija, kas portālā pietiek.com veltīta notikumiem „Liepājas metalurgā” un tā īpašniekiem, liek aizdomāties, kāpēc latvieši nav saimnieki savā valstī. Arī par to, ka grīdas lupatas ir domātas, lai tajās slaucītu netīras kājas. „Otrdienas valdības sēdē, kurā tā arī netika pieņemts nekāds lēmums par atbalstu kraha priekšā esošajam metalurģijas uzņēmumam „Liepājas metalurgs”, kļuva skaidrākas uzņēmuma padomes priekšsēdētāja Sergeja Zaharjina un Liepājas mēra Ulda Seska attiecības: tā kā Zaharjins gan ticis pie Latvijas pilsonības, bet latviski runāt nemāk, Sesks, paklausot uzņēmuma saimnieka rokas mājienam, pakalpoja viņam kā tulks. Savukārt visi pārējie ministri rātni uzklausīja miljonāra uzstāšanos krievu valodā, – tulkojumu nepieprasīja neviens”. Tā raksta pietiek.com. Daži lakoniski teikumi, un viss nostājas savās vietās. Zaharjins pasvilpj, un Liepājas mērs Uldis Sesks asti kājstarpē iežmiedzis, pakalpīgi metas tam par tulku un viss Ministru kabinets, ausis nolaidis, bez iebildumiem uzklausa bravurīgā „Liepājas metalurga” šefa krieviski diktētās prasības valdībai. Vai kāds ir sašutis? Protams, nē! Uzdrošinos apgalvot, ka lielākā mūsu tautas daļa jau sen samierinājusies ar situāciju, ka latviešu valodu šajā valstī zināt nav obligāti, bet mums, latviešiem, gan jāprot krieviski, un arī bērniem jāmāca šī valoda, jo citādi viņiem būs grūti atrast darbu Latvijas uzņēmumos, kas pa lielākai daļai pieder nelatviešiem. Pēdējā laikā aizvien neslēptāk mediji, komentējot jezgu ap „Liepājas metalurgu”, piesauc „Parex” bankas krahu un pat Laventu klana kūrēto banku „Baltija”, kas desmitiem tūkstošu pensionāru atstāja bez zārka naudas. Kas vieno „Liepājas metalurgu”, „Parex” un „Baltijas” bankas? Visu šo uzņēmumu saimnieki ir padomju gados ieceļojuši ebreji, visi runā tikai krieviski un, latviešu valodu neprotot, pamanījušies iegūt Latvijas pilsonību. Bet galvenais, visiem ir vai ir bijuši tuvi „draugi” latviešu politiskajā elitē… Taču, šo miljonāru „draudzība” ar politiķiem vienmēr bijusi tāda nelīdztiesīga. Ja Zaharjins var pamest ar pirkstu Seskam, un tas gatavs pakalpot, tad jāšaubās, vai Uldis Sesks, kurš slapju muguru raujas, gādādams valsts naudu Metalurgam, uzdrīkstētos savam „draugam” Sergejam Zaharjinam pateikt, ka nav ko nodarboties ar demagoģiju, bet trūkstošā nauda uzņēmumā jāiegulda no savas personiskās kabatas, kura, ja var ticēt publiski pieejamai informācijai, ir gana pilna. Un, atkal gribas pafilozofēt par latviešu mentalitāti. Nav ko sašust, un internetā rakstīt anonīmus komentārus par krieviem, kas neciena latviešu valodu, ja mēs paši, sākot ar valdošās elites pārstāvjiem, divdesmit gadus nelatviešiem esam ierādījuši, ka latvieši paši savu valodu neciena. Un, ja tādas personas, kā latviski nerunājošie Kargins, Zaharjins vai Kravcovs, var naturalizācijas kārtībā iegūt Latvijas pilsonību, tad tā atkal būs tikai un vienīgi pašu latviešu vaina. Nezinu citas valstis, kurās kas tamlīdzīgs būtu iespējams. Tāpat, ir bezjēdzīgi gausties, ka ekonomiku kontrolē cittautieši, un beigās „piečakarē” valsti miljardu apmēros, ja paši latvieši viņiem to palīdz izdarīt.

Liepājas jūrniecības koledža, kurā diskriminē latviešus

Kādu dienu pavisam nejauši sanāca saruna ar kādu Liepājā praktizējošu ārsti. Vārds pa vārdam, un saruna nonāk līdz viņas dēlam, kurš bija mācījies Liepājas jūrniecības koledžā, bet pēc laika no skolas izstājies, un devies strādāt uz Lielbritāniju. Jautāta, kādēļ dēls nav turpinājis mācības, saņemu atbildi: nemācējis pietiekami labi krieviski, bet skolā mācību procesā ļoti daudz tiekot izmantota krievu valoda. Uzzinu, ka ne jau viņas dēlam vienīgajam bijusi problēma ar nespēju normāli mācīties dēļ krievu valodas nezināšanas, kopā ar viņu aizgājuši arī citi latviešu puiši no lauku novadiem, kas krievu valodu nav pratuši. Sāku interesēties, kā tas ir iespējams valsts finansētā koledžā, kas ir akreditēta kā mācību iestāde, kurā visa mācību viela tiek mācīta valsts valodā. Vispirms griezos pie Jūrniecības koledžas bijušajiem audzēkņiem, kuri atzīst, ka krievu valodas dominante mācību procesā patiešām eksistē. Kāds puisis, kurš vēlējās palikt anonīms, cita starpā, man raksta: „Sveiks. Es patiešām aizgāju no Jūrasskolas dēļ krievu valodas nelikumīgā pielietojuma stundu laikā. Daudzi skolotāji runāja krieviski un pat teica mājasdarbus krieviski, līdz ar to nesapratu ko stundu laikā apspriež un protams, reizēm pat nezināju kāds mājasdarbs. Tas ietekmēja manas atzīmes. Es no krievu valodas maz saprotu jo mācos tikai angļu un vācu valodu. Visi skolotāji nerunāja krieviski, piemēram : -Latv.val un literatūrā -Jūras ceļu ģeogrāijā (bet ja krievi kko nesprata, tad viņiem paskaidroja krieviski) -Sportā Vairāk arī neatceros, kur runātu ar mēru krievu valodā, pārējās daudz runāja krievu valodā” Cits bijušais skolas audzēknis no latviska Kurzemes piejūras pagasta saka: „Es jūtos apmānīts, jo stājoties jūras skolā man neienāca prātā, ka būs jāmācās krieviski. Līdz tam vispār nepratu krievu valodu. Būtu zinājis uz ko eju, būtu jau savlaicīgi sācis to apgūt” Viņš esošajā situācijā vaino Jūrniecības koledžas administrāciju, kas neinformējot topošos audzēkņus par to, kas viņus sagaida un uzskata, ka koledžas mājaslapā būtu jāievieto informācija, kas topošajiem audzēkņiem liktu savlaicīgi gatavoties tam, ka būs jāmācās daļēji krievu valodā.

Domes kuslā cīņa ar divvalodību Liepājā

Nu pat pēc promaskaviskā „Saskaņas centra” Liepājas domes deputāta Romāna Miloslavska ierosmes, Liepājas domes deputāti no pilsētas budžeta līdzekļiem 1296. latus piešķīruši, lai pilngadīgajiem, Liepājā dzīvojošajiem latviešu valodas nepratējiem mācītu latviešu valodas pamatus. Pilsētas mēra vietniece Silva Golde (Liepājas partija) sola, ka tas būs tikai sākums, un, ja mācības izdošoties, pašvaldība arī turpmāk finansiāli atbalstīšot līdzīgus projektus. Ko lai saka par šādu lēmumu? Nevienam, protams, nav nekāds noslēpums, ka divdesmit vienu gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, valsts lielākajās pilsētās, tajā skaitā Liepājā, joprojām ir aktuālas okupācijas gados īstenotās kolonizācijas un pārkrievošanas sekas un latviešiem nelabvēlīga etniskā situācija. Neskatoties, ka Satversmē latviešu valoda nostiprināta kā vienīgā valsts valoda, un pastāv Valsts valodas likums, neoficiāli praksē eksistē divvalodība. Liepājas mikrorajonos krievu valoda dzirdama biežāk nekā latviešu, pilsētā joprojām dzīvo cilvēki, kuri turklāt nereti šeit ir dzimuši, bet latviski nerunā, jo neprot, vai, vēl sliktāk, prot, bet nerunā principiāli aiz nicinājuma pret zemi, kurā dzīvo. Nav nekādu šaubu, ka mūsu visu interesēs ir latviska pilsētvide un iespējami liels latviski protošo un runājošo liepājnieku īpatsvars, taču tas ir panākams konsekventi rūpējoties, lai pašvaldības un arī privātajā sektorā konsekventi tiktu ievērota pastāvošā likumdošana valsts valodas jomā. Pastāv arī tāda institūcija kā „Valsts Valodas centrs”, kura funkcijās ietilpst kontrole pār Valsts Valodas likuma izpildi, un vainīgo sodīšana pārkāpumu gadījumos. Liepājas domei ir visas iespējas aktīvi sadarboties ar šo institūciju, lai garantētu, ka ikviens liepājnieks privātajā sektorā tiks apkalpots latviešu valodā un uzņēmumos darba valoda būs latviešu. Tāpat ir pašvaldības uzņēmumu tīkls, kurā ir iespējas noteikt stingras valsts valodas zināšanu prasības visiem darbiniekiem sākot ar sētnieku vai apkopēju. Tāpat pašvaldības iestādēs būtu iespējams ieviest saskarsmes ētiku, kas prasītu, lai ierēdnis ar krievvalodīgo apmeklētāju konsekventi sazinātos valsts valodā, nevis pakalpīgi pārietu uz krievu valodu kā „ērtāk”. Tiesa, lai šādu pieeju īstenotu, mums būtu nepieciešams patriotiskāku un latviski domājošu deputātu sastāvs domē. Nav runa par agresīvu vēršanos pret cittautiešiem, taču neapšaubāmi ir nepieciešams stimuls, kas latviski neprotošajiem liktu valodu apgūt, bet tiem, kas to nevēlas darīt principiāli- piespiestu lietot. Un, vislabākais stimuls ir radīt apstākļus, kas cilvēkam liek apzināties, ka bez latviešu valodas zināšanām Liepājā nekādi neiztikt. Bet, nekādi nevar būt pieņemama situācija, ka pašvaldībai būtu jātērē nodokļu maksātāju līdzekļi, atraujot tos trūkumcietējiem, invalīdiem un bāreņiem, lai finansētu latviešu valodas mācīšanu tiem, kas ir pārāk slinki vai aprobežoti, lai paši aptvertu, ka dzīvojot Latvijā, latviešu valodu zināt ir pienākums, un to iemācīties ir pašu interesēs, lai varētu pilnvērtīgi šeit dzīvot un strādāt.

Bezatbildīga attieksme pret valsts pārkrievošanas draudiem nav pieļaujama

Vienmēr esmu uzskatījis sistēmai piederošo politķu līdz apnikumam malto vārdu salikumu “sabiedrības integrācija” par ļaundabīgu metaforu, kuras dziļākā būtība slēpj nepārprotamus draudus Latvijas, kā latviskas un nacionālas valsts pastāvēšanai. Otra, tik pat ļaundabīga metafora, kas pārklāj pirmo, ir “nepilsoņu naturalizācija” jeb mērķtiecīgā Latvijas pilsonības masveida piešķiršana personām, kuras mūsu dzimtenē 50 gadu ilgajā sarkanās okupācijas periodā, tika iepludinātas ar vienu mērķi- iznīdēt latviešu zemes etnisko identitāti, latvisko kultūrtelpu un padarīt visus šeit dzīvojošos par krieviski runājošās “padomju tautas” sastāvdaļu. Un tādi viņi šeit ieradās, aiz okupantu tanku mugurām- bravūrīgi, impēriski, un šovinistiski, pilni izkropļotas pašapziņas. Viņi ieradās iekarotā zemē, ko jau kopš neatmināmiem laikiem krievi uzskatījuši par “vienotās nedalāmās Krievijas impērijas” (bez liekulības var teikt, ka parasto krievu vairums arī Padomju Savienību, uztvēra nekā savādāk, kā vecās Krievijas impērijas turpinājumu, un ne bez pamata, kurā jāvalda krieviskai kārtībai)neatņemamu sastāvdaļu, lielvalsts nomali. Šos krievu, un citu pārkrievoto padomju cilvēku pūļus nekad nav nodarbinājis jautājums, ka Latvija tā ir citai tautai piederoša zeme, kuras pamattautai ir tiesības uz pilnvērtīgu eksistenci, savas brīvības alkas, un dabiskā tieksme uz pašaglabāšanos. Šie nelūgtie viesi uzreiz šeit sajutās kā mājās, un attieksme bija tāda, ka visu, kas traucē šeit justies kā mājās, ir jāiznīdē līdz saknēm. Kāpēc gan jārunā latviski, lai tie latvieši runā krievu valodā. Kāpēc gan jāievēro latviešu tradīcijas, uzskati, dzīvesveids un mentalitāte, tieši pretēji, jāiznīcina un to vietā jāuzspiež sava izkropļotā padomiski-krieviskā mentalitāte. Un tādā pašā garā viņi uzaudzinājuši savus bērnus un mazbērnus. Ir gan tādi, kas latviešus ienīst ar dzīvniecisku naidu, un ir tādi, kuriem pret latviešiem gan iedzimta naida nav, bet tikai tik ilgi, kamēr viņi šeit var justies kā mājās, un vietējie “iezemieši” ar viņiem sazinās krievu valodā. Bet, diemžēl, pavisam maz ir tādu, kas saprot, ka ir viesi svešās mājās, un, jag rib te palikt, tad ir bez ierunām jāpieņem mājas saimnieku noteikumi, un jācenšas to māju iemīlēt kā savējo.
Un, lai man piedod visi integrētāji, naturalizētāji, un “pozitīvie nacionālisti”, bet es nekad nepiederēšu tiem, kuri ticēs optimistiskajiem murgiem par saliedētu sabiedrību, kopā ar simtiemtūkstošgalvaino latvisku Latviju un mūsu nacionālās vērtības nepieņemošo pūli. Kamēr mums blakus būs milzīgā, impēriskā Krievijas lielvalsts, televīzijas pārraidīs programmas krievu valodā, krievvalodīgās avīzes atgremos oficiālo Maskavas nostāju, un pastāvēs organizācijas un politiskas partijas, kuras vietējos krievvalodīgajos uzturēs krievisko bravūru, nekas nemainīsies.
Un no otras puses, ciniski, bet patiesi jāsaka: ko gan mūsu valsts var piedāvāt? Kā mēs varam pāraudzināt savus ienaidniekus, kas šobrīd, nevairīšos no tiešuma, ir piektā kolonna, par uzticamiem Latvijas patriotiem, un labiem pilsoņiem, ja pat liela daļa latviešu vairs nejūt nekādu lepnumu un mīlestību pret savu valsti? Prettautiskā politiskā elites nopelns ir tas, ka Latvija ir nabadzīga, noplukusi, bankrotējusi Eiropas Savienības nomale, kuru pārvalda ciniski zagļi, korumpanti un afēristi. Mūsu valsts pārvaldnieki uzvedas kā padauzas, kas gatavas pagulties zem jebkura Briseles un Vašingtonas birokrāta, bet nav gatavi pat iepīkstēties pašu valsts politisko un ekonomisko interešu aizstāvībai. Valsts ir bankrotējusi, tās prestižs, gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski ir zems kā nekad, un latvieši bēg kā žurkas no grimstoša kuģa. Tāda, diemžēl, ir realitāte.
Maskavas impēristu visus šos gadus īstenotais informatīvais karš, un operēšana ar savām “dzeguzes olām” jeb piektās kolonnas agresīvāko daļu, kombinācijā ar pašu valsts nacionālo nespēku (tajā skaitā, nespēšanu dot pretsparu Krievijas propagandai, un izskaust no mūsu vides latviešu valsts ienaidniekus), ārpolitisko mīkstmiesību, un ekonomisko debilitāti, ir radījusi Latvijai nepārtrauktus draudus, kas samilzt ar katru gadu aizvien vairāk. 184 000 tūkstoši pilsoņu ir atklāti atņirguši zobus pret nacionālu valsti, parakstoties par oficiālas valsts valodas status krievu valodai. Tie ir tie paši, kurus mūsu valsts elite ir 20 gadu garumā saudzējusi, auklējusi, integrējusi un naturalizējusi! Viņu balstiesības, kas ir netīrs duncis, ar kuru iedurt mugurā Latvijas valstij, jau nav radušās pašas no sevis, ieroci rokā saviem ienaidniekiem ielika pati valsts. Un tas ir vistīrākais nacionālais mazohisms, jeb pašdestrukcija. Turklāt šie 184 000 Latvijas pārkrievošanas tīkotāju jau ir tikai tā aktīvākā valsts ienaidnieku daļa. Nāks referendums, un tad pie urnām ies arī pasīvā daļa, un tikai tad mēs pa īstam varēsim novērtēt, cik daudz iekšējo ienaidnieku dzīvo mūsu zemē. Lēšu, ka vismaz pusmiljons noteikti.
Īpaši nožēlojami šajā situācijā izskatās valdošo amatpersonu bezrīcība un bezatbildīgie izteikumi. Tā vietā, lai beidzot atvērtu acis, un izvērtētu 20.gadu garumā (ne)īstenotās nacionālās politikas sekas, tiek turpināts murmulēt “integrācijas” , “naturalizācijas” un “saliedētas sabiedrības” mantras. Visciniskāk šīs frāzes izklausās tieši VL/TBLNNK pārstāvju mutēs, par kuriem balsoja tie, kas naivi cerēja, un, diemžēl, turpina cerēt, kā uz nacionālas, latviskas Latvijas aizstāvjiem. Neviena vārda par to, ka tā sauktā integrācija ir pilnībā izgāzusies, neviena vārda par naturalizācijas procesa apturēšanu un rezultātu pārskatīšanu, tikai vēl un vēl vairāk integrācijas…: “Parakstu vākšanas par krievu valodu kā otru valsts valodu norise un tās rezultāti uzskatāmi pierāda, ka Latvijā ir jāturpina mērķtiecīgs darbs pie integrācijas politikas uz latviešu valodas bāzes, uzskata Nacionālās apvienības ministri.

Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš(VL/TBLNNK) vērtē, ka pats parakstu vākšanas fakts par krievu valodu kā otru valsts valodu kopumā jāvērtē kā amorāls pasākums, jo ar to ir radīta etniskā spriedze Latvijas sabiedrībā, veicinot vienas iedzīvotāju daļas necieņu pret Latvijas valsti, tās simboliem un latviešu valodu kā vienu no valsts uzbūves pamatiem. „Notikušais tikai vēlreiz apliecina - ir jāturpina mērķtiecīga sabiedrības integrācija uz latviešu valodas bāzes, jo šādas antikonstitucionālas darbības skaidri apliecina, ka integrācija līdz šim nav bijusi pārliecinoša un efektīva,’’ uzskata G. Bērziņš.

Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende(VL/TBLNNK) norāda, ka parakstu skaits par referendumu nav vērtējams kategorijās „labi” vai „slikti”. „Tas parāda reālo situāciju, kādā dzīvojam. Uzskatu, ka problēmas būtība ir nevis valodā, bet gan atmiņā – dažādu tautību cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā, jūtas tai piederīgi un vēlas būt mūsu valstij lojāli, ir dažādas vēsturiskās atmiņas,” uzskata ministre, piebilstot, ka parakstu vākšanas un potenciālā referenduma kontekstā ir vēl jo lielāka nozīme skaidrai un mērķtiecīgai integrācijas politikai.

Kultūras ministrija pie tā līdz šim ir strādājusi ļoti intensīvi, Sabiedrības integrācijas programmas pamatnostādnes ir apstiprinātas Ministru kabinetā un šis darbs ir jāturpina, meklējot aizvien jaunus saskarsmes punktus un sadarbības platformas un ejot uz mērķi – saliedēta sabiedrība”
Ja valsts savas tuvredzības rezultātā ļāvusi ļāvusi svešķermeņiem nekontrolēti savairoties un netraucēti uzdarbojoties, uzspiest mums šo pazemojošo referendumu, tad mums nav citas iespējas, kā vien mobilizēties, būt īpaši aktīviem, un ar nospiedošu balsu vairākumu parādīt, ka šajā zemē saimnieki ir un būs latvieši.
Krievvalodīgie paredzams būs ļoti aktīvi, un, nedod Dievs, latvieši atkal aizgulēsies, ignorēs vai citādi neņems nopietni vērā nacionālai valstij pieaugošos draudus. Rezultāts var būt visai bēdīgs, pēcreferenduma dienā varam saskarties ar situāciju, ka veikalā mūs pēkšņi vairs nesaprot latviski, un ielas nosaukums lasāms vien kirilicā…
Latviešiem jābūt ļoti aktīviem, un pietiekami nopietni jāgatavojas gaidāmajam referendumam. Aktīvistiem jau savlaicīgi mērķtiecīgi jādarbojas, lai uz referendumu dotos pēc iespējas lielāks latviešu skaits, un krievu šovinistu ieceres tiktu pārbalsotas ar pēc iespējas pārliecinošāku vairākumu.