Ko es pieminēšu 16.martā

Vakar „Kurzemes Vārdā” izlasīju sēru vēsti, ka mūžībā aizsaukts leģionārs Arvīds Rozenbergs.  Viņam ritēja 90-tais mūža gads. Bagāts mūžs krietnam latvietim, kuru bija tas gods pazīt, un kopā darboties Nacionālā Spēka Savienībā.  Atcerējos bērnību. Ģimenē, tuvākos un tālākos rados bija vairāki kādreizējie Latviešu leģiona cīnītāji, arī opis. Atceros viņus vēl kā sparīgus, spēka pilnus sirmgalvjus dažādās dzimumdienās un citās ģimeniskās pasēdēšanās. Nav vairs neviena, visi aizgājuši. Citus leģionārus iepazinu vēlāk, kopīgi darbojoties Latviskas Latvijas labā. Sevišķi gribas izcelt Liepājas Nacionālo Daugavas Vanagu enerģisko organizatoru Arvedu Vītolu, vīru, kam ļoti patika būt jauniešu vidū, nododot tiem savu pieredzi un patriotisko pasaules uzskatu. Tāpat vēstures pētnieku Vili Ustubu, Viktoru Rozentālu un citus. Viņu vairs nav. Līdz ar Arvīda Rozenberga aiziešanu, nav vairs neviena paša no tiem, ko pazinu.

Attieksmes maiņa, kurai bija vajadzīgi septiņi gadi

Šo rindu autors dažādos leģionāru atceres pasākumos piedalījies vēl kopš deviņdesmitajiem gadiem, gan Liepājā, gan Rīgā, gan arī Lestenes brāļu kapos, kur iegravēti arī leģiona rindās kritušo manas dzimtas piederīgo vārdi. Tādēļ uzjautrinoši lasīt komentārus, kuros šā gada 16.marta pasākuma rīkošana tiek saistīta ar gaidāmajām vēlēšanām. Pirmo reizi 16.marta gājienu nacionāli noskaņoti Liepājas jaunieši pieteica 2004.gadā, un man tika uzticēts gods nest karogu. Gājiens bija simbolisks, tas notika no tirdzniecības centra “XL Sala”, līdz Centrālkapos novietotajam piemineklim. Togad viss notika relatīvi mierīgi. Vienīgi atceros ārkārtīgi birokrātisko un formālo domes ierēdņu attieksmi, kas bija jāpārvar, lai šāds gājiens notiktu. Redzot to, ka Liepājā ir pietiekami daudz latviešu, kuri vēlas godināt leģionārus, arī nākamajā, 2005 gadā, tika pieteikts gājiens. Atšķirībā no mierīgā garā pavadītā 2004.gada 16.marta, šajā reizē sasparojās puskriminālais Jevgēņija Osipova vadītais grupējums, kurš pieprasīja pašvaldībai gājienu aizliegt. Turklāt Osipovs kopā ar savu ilggadīgo sabiedroto Valēriju Kravcovu piedraudēja tā dalībniekiem ar „asinspirti”. Tā gan izpalika, savukārt leģionāru atceres gājiens bija vēl kuplāk apmeklēts nekā gadu iepriekš. „Asinspirts” solītājiem atlika vien vieglajā automašīnā riņķot gar kapsētu un skaļi lamāties krievu mēlē.

1945.gada maijs Kurzemē. Kam svētki, kam traģēdija.

Kā ik gadu, arī šogad Liepājas ielās taurēs Georga lentītēm greznoti automobiļi, šaus raķetes, bet vēlāk mikrorajonos kompānijas auros „Ģeņ pobedi”. 9.maijs… Uzdrošinos apgalvot, ka latviešiem 9.maijs nav un nekad nav bijuši svētki. Nezinu, ko svin tie, kas šajā datumā rīko skaļas un bravūrīgas orģijas, bet, jādomā, ka lielākā daļa svinētāju arī paši to nezina. Var saprast prieku par drausmīga kara beigām, kas kopīgs visām tautām. Var saprast arī atsevišķu tautu prieku par savu uzvaru šajā karā un vēlmi pieminēt savus karavīrus, taču, dzīvojot šeit, starp latviešiem, kuru kolektīvajā vēsturiskajā atmiņā šis datums saistās ar jaunu represiju sākumu, demonstratīva un izaicinoša 9.maija atzīmēšana līdzinās politiskai provokācijai un necieņas izrādīšanai. Vilis Siksna, kurš Otrā pasaules kara gados strādāja Liepājas vagonu depo atstājis savas atmiņas par 68 gadus seniem notikumiem: „8.maijā biju mājās, dzīvoju Lāčplēša ielā. Pilsētā brauca iekšā vācieši, no sākuma vēl apbruņoti, ar visām šautenēm. Tad bez ieročiem, mašīnas pārpildītas. Prasīja, kur ir osta, vai angļu kuģi tajā ir. Vēl tagad atmiņā tās satriektās sejas, kad viņi dabūja zināt, ka angļu te nav. Tad sākās dienas, kad nekādas varas nebija. Sākās laupīšana. Cilvēki skrēja, ņēma, ko katrs varēja dabūt, jo zināja, pēc tam būs grūti. Satrieca tas skats, kad redzēju pirmos krievu karavīrus. Netīri, noplīsuši. Stāvēju ielas malā, man tūlīt klāt, lai aujot kājas nost. Man bija vāciešu izdoti tanki kājās. Labi, ka krievam bija par mazu. Otrreiz atkal, eju 9. maijā uz darbu, mani aptur patruļa: lai ņemu pulksteni nost. Stāstu viņiem: tas dienesta pulkstenis, načaļņiks iedeva. Tas vārds "načaļņik", ko es zināju krieviski, laikam iedvesa bijību. Atstāja to pulksteni. Naktis pēc 9. maija bija briesmīgas. Šāvieni, sieviešu kliedzieni. Visi, kas varēja, durvis nospundēja un nevienu nelaida iekšā. Vēlāk briesmīgus skatus redzēju arī Liepājas stacijā. Tur bija atvesti gūstekņi – kāda ukraiņu saimniecības aizmugures vienība, kas bija dienējusi pie vāciešiem. Kā viņus sargi sita! Gulēja stenēdami un vaidēdami. Vēl briesmīgāki skati bija jāredz, kad uz staciju atveda tās vācu sievietes, kas bija dienējušas par sakarniecēm un medmāsām. Krievu zaldāti, kas viņas sargāja, tās par rubli pavisam atklāti piedāvāja turpat citiem garāmejošiem kareivjiem. Turpat aiz vagona viņas tika arī izvarotas... publiski. Tās izmisušās acis, saplēstās drēbes, sitienu pēdas sejā, to nevar aizmirst. Tad nāca atmīnētāji. Staigāja pa mājām, lai meklētu mīnas. Bet negāja ne šķūņos, ne arī pārmeklēja pagalmus, bet meklēja tās pa istabām, pa skapjiem. Mums paņēma kamīna pulksteni, kaimiņiem drēbes, visu iedzīvi. Pirmie vārdi, ko daudzi liepājnieki iemācījās, bija "otdai časi!".” Nu jau 92 gadus vecā liepājniece, mana vecāmāte Anna Šalme joprojām nespēj saprast, kādēļ 1945.gada 8.maijā, kad Vācija jau bija parakstījusi kapitulāciju, padomju aviācija tik nežēlīgi bombardēja Liepāju: „Atceros kā Jaunliepājā krita bumbas un mēs nezinājām, kur no tām patverties. Un, nesapratām kāpēc krievi mūs bumbo. Pilsēta taču viņiem vairs nepretojās. Varbūt viņi gribēja nogalināt pēc iespējas vairāk latviešu?” Līdzīgus atmiņu stāstus esmu dzirdējis daudz. To dienu šaušalīgie notikumi neizdzēšami iegūluši visvecākās paaudzes liepājnieku atmiņā, kuriem nācās būt to lieciniekiem. Vēsturnieks Ritvars Jansons skaidro, kā notikumi attīstījās pēc 1945.gada 8.maija, kad Latvijas Rietumu daļā kapitulēja Vācijas armijas grupa „Kurland". „Komunistiskais režīms 1945.gada vasarā lielu uzmanību pievērsa arī to Kurzemes civiliedzīvotāju, kuri ilgāku laiku bija atradušies nacistu okupētajā teritorijā, represēšanai, veicot tā saukto teritorijas „tīrīšanu". Atbilstoši PSRS pavēlēm komunistiskajām represīvajām iestādēm vajadzēja veikt pasākumus, lai arestētu t. s. vācu spiegus, teroristus un diversantus, Vācijas armijas militārpersonas, "dažādu pretinieka organizāciju dalībniekus" (kategorija, kurai varēja pieskaitīt arī Kurzemes civiliedzīvotājus), kā arī "citus aizdomīgus elementus". Izplūdušie formulējumi pavēra iespējas visplašākajām represijām. Karaspēka vienības ķēdēs sistemātiski pārstaigāja Kurzemes teritoriju, aizturot un filtrēšanas punktos nogādājot visus 16 līdz 60 gadus vecus vīriešus: Kurzemes iedzīvotājus, bēgļus, bijušās Vācijas armijas militārpersonas, vācu gūstā nonākušos sarkanarmiešus u.c. Bēgšanas gadījumā viņi tika nogalināti. Tā sauktā teritorijas „tīrīšana" Sarkanās armijas tikko iekarotajā teritorijā nebija nekas īpašs arī fronšu aizmugurē PSRS teritorijā. Taču Latvijā 1945.gadā teritorijas „tīrīšanai" bija spēka tās pašas pavēles un paņēmieni, kādi PSRS okupētajā Vācijā. Līdz ar to PSRS Iekšlietu karaspēks vērsās pret Latvijas iedzīvotājiem kā pret ienaidnieka teritorijas iedzīvotājiem. Pret Latvijas civiliedzīvotājiem 1944.–1945.gadā daudz noziegumu veica arī Sarkanā armija – līdzīgi kā notika okupētajās Vācijas un Austrijas teritorijās. 1944.–1945.gadā politisku iemeslu dēļ arestēja 18 410 cilvēkus. Arestēto vairums bija 19 – 45 gadus veci vīrieši. Minētais vecuma posms atbilst militārā iesaukuma gadiem un vislielākajai sabiedriski politiskajai aktivitātei. Šī vecuma cilvēki potenciāli varēja izrādīt visefektīvāko pretošanos komunistiskajam režīmam, un līdz ar to traucēt okupācijas varas nostiprināšanos. 1945.gadā no Latvijas uz PSRS filtrācijas nometnēm nosūtīja 58 410 cilvēkus, 1945.gada 5. un 6.februārī uz Krieviju izsūtīja 521 Latvijas vāciešu kategorijā ieskaitīto un 145 bezpavalstniekus, 1945.gadā no Latvijas uz Krieviju izsūtīja 67 tā sauktos notiesātos "dzimtenes nodevēju" ģimenes locekļus. Neapmierinātība ar PSRS politiku un represijām jau kopš 1944.gada vasaras Latvijas Austrumu daļā radīja aktīvu bruņotu pretošanos. 1945.gada janvārī Latvijas Nacionālo partizānu apvienības cīnītājus skaits sasniedza vairāk nekā 300 vīru. Pēc 1945.gada 8.maija ap 4000 bijušo leģionāru sāka mežabrāļu gaitas Kurzemē. 1945.gadā cīņā pret režīmu visā Latvijā krita 715 nacionālie partizāni”. To, ka 9.maijs Latvijai nenozīmē vis svētkus vai „uzvaras dienu”, apliecina arī 1996.gadā Saeimā pieņemtā deklarācija par Latvijas okupāciju: „...Otrā pasaules kara beigu posmā PSRS atjaunoja savu okupācijas režīmu Latvijā.." un „..Visā okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu, tā pārkāpjot 1948.gada 9.decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Okupācijas režīms iznīcināja nevainīgus cilvēkus, vairākkārt veica iedzīvotāju masveida deportācijas un citas represijas, nežēlīgi sodīja tos, kuri bruņotā vai citādā veidā iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, prettiesiski un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus un apspieda brīvas domas izpausmes..."

16.marts-mums tā ir svēta diena

Brīvprātīgā Latviešu SS leģiona un citu vācu armijas pakļautībā esošo kaujas vienību vēstures varonīgajās lappusēs ierakstītas daudz slavenu kauju vietu: Ļeņingrada, Volhova, Veļikaja upe, Bardovo - Kudevera, More, Kurzemes cietoksnis un citas vietas Rietumprūsijā un Pomerānijā, kas nesušas nemirstīgu slavu latviešu ieročiem. Ir arī daudzas citas, kurās latviešu karavīrs aizstāvējis dzimteni un visu Eiropu no asinskārajiem, boļševistiskajiem austrumu barbariem, bet ļoti īpašu vietu Latviešu leģiona vēsturē ieņem cīņas pie Veļikajas un Sorotas upēm 1944. gadā.
1944. gada janvāra vidū boļševiki sāka savu lielo ziemas ofensīvu, lai salauztu Ļeņingradas ielenkumu un iznīcinātu vācu armijas ziemeļu grupējumu. Grūtajās cīņās pret milzu pārspēku novājinātie, Eiropas sardzē stāvošie vācu spēki, bija spiesti atkāpties. Starp tiem bija arī 2. latviešu brigāde, kas bija spiesta atstāt Volhovas pozīcijas, bet 15. divīzija Staraja Rusas fronti.
Vācu armijas ziemeļu grupa februāra beigās ieņēma agrāk sagatavotās “Panteras” pozīcijas, kas ziemeļos atradās pie Pleskavas ezera, tad stiepās uz austrumiem gar Ostrovu, Veļikajas un Sorotas upēm uz Kudeveras augstieni līdz ezeru rindai rietumos no Neveles. Karadarbība bija atvirzījusies uz rietumiem un kaujas norisinājās pavisam tuvu Baltijas valstu robežām. No Ostrovas līdz Latvijas robežai bija tikai 20 km, no Veļikajas ap 50 km un Sebežas – 70 km. Patiesībā cīņa jau uz senās latgaļu zemes, kas Veļikaju sauca par Mudi.

16.marta jaunais simbolisms

Godātie biedri, draugi un
konferences viesi!

Man ir gods apsveikt jūs „Nacionālā Spēka Savienības” un
„Kluba 415” kopīgi sarīkotajā konferencē „Patiesība par Latviešu leģionu un
Krievijas propagandas mērķi”!
Pirms manis godājamie karavīru organizāciju pārstāvji,
vēsturnieki un politiķi, stingri pieturēdamies pie konferences vadmotīva,
proti, dot pretspēku Krievijas un dažādu antilatvisku organizāciju, kas pēc
savas būtības ir svešu un latviešiem naidīgu lielvaru ietekmes aģentūra, meliem un dezinformācijai par Latviju,
latviešu tautu un tās vēsturi, izsvērti izklāstīja, kas ir Latviešu leģions un
argumentēti atspēkoja tipiskos apmelojumus, ko pār mūsu galvām gāž Maskava un
tās sulaiņi Latvijā, tādēļ centīšos neatkārtoties.
Kā viens no konferences rīkotājiem gan uzsvēršu- mēs paši
pēc savas iniciatīvas un par saviem personīgajiem līdzekļiem esam uzņēmušies
grūto darbu- izskaidrot Latvijas vēstures sarežģītākās lappuses tiem, kas tās
nepārzina, lai aizbāztu mutes Latvijas nelabvēļiem, apzinātiem meļiem un
demagogiem, ko gan pēc būtības būtu jādara valsts prezidentei, Ārlietu
ministrijai un likumdevēju pārstāvjiem Saeimā, tagad arī Eiroparlamentā, un,
kas par nožēlošanu un kaunu, nekad tā īsti nav ticis darīts.
Tā kā tuvojas16.marts un „Nacionālā Spēka Savienība” jau tradicionāli
rīko piemiņas gājienu, gribētu arī definēt mūsu pozīciju šajā jautājumā un
izskaidrot, kāda ir mūsu attieksme pret Latviešu leģionu un kādēļ šī diena
mūsuprāt ir atzīmējama un kāpēc tai ir jāieņem godpilna vieta Latvijas valsts
atzīmējamo dienu sarakstā. Kas bija
Latviešu leģions, par ko tas cīnījās, kāda ir tā vēsturiskā nozīme, ko īsti mēs
īsti pieminam šajā dienā? „Nacionālā Spēka Savienības” nostāja šajos jautājumos
ir tāda:
1) Latviešu leģiona pastāvēšana un cīņas apgāza melīgo
komunistu propagandu, ka Latvija ir brīvprātīgi pievienojusies Padomju
Savienībai. Šajā sakarā ir noderīgi citēt leģiona ģenerālinspektoru Rūdolfu
Bangerski, kurš pamatoja leģiona eksistences nepieciešamību, sacīdams, ka
leģionāri „ar ieročiem rokās ir devuši skaidru un nepārprotamu atbildi uz
boļševiku neatlaidīgiem apgalvojumiem, it kā latviešu tauta būtu brīvprātīgi
iekļāvusies Padomju Savienībā un arī tagad ar atplēstām rokām gaidot boļševiku
atgriešanos mūsu zemē”. Jāatzīmē, ka leģions centās nomazgāt Latvijas valsts un
armijas kaunu par to, ka 1940.gadā pat
simboliski netika izrādīta pretestība padomju okupācijai un Latvijas neatkarība tika atdota bez
neviena šāviena.
2) Latviešu leģions cīnījās pret 20.gadsimta lielāko ļaunumu-
komunistisko sistēmu, kas bija laupījusi brīvību un nesusi neizsakāmu postu ne
tikai Latvijai, bet visām zemēm, kurās šī necilvēcīgā, totalitārā vara
nostiprinājās. Un, ikviens, kas šai drausmīgajai sistēmai izrādījis pretestību, ir pelnījis nepārejošu
cieņu un atzinību. Ģenerālis Bangerskis šajā sakarā uzsvēra: „Tiesības un
pienākums aizstāvēt sevi pret uzbrucēju ir ikvienai dzīvai radībai; vēl vairāk
šīs tiesības ir tautai, kuru apdraud tāds ienaidnieks kā boļševisms, kas
gribētu mūs pakļaut ne tikai savai politiskajai varai, bet arī mūs fiziski un
garīgi iznīcināt”.
.3) Latviešu leģions vēlējās cīnīties uz svētās Latvijas
zemes, aizsargājot tās robežas no asinskārajiem Austrumu iebrucējiem. Un, ja
leģiona cīnītājus karš noveda arī svešās teritorijās, tad tas notika tikai
tāpēc, ka vācu virspavēlniecība savus solījumus šajā sakarā bija lauzusi.
4) Latvieši bija gatavi cīnīties ne tikai pret
boļševikiem, bet arī pret vācu iebrucējiem. 1944/45.gada notikumu gaitā daudzi
no leģionāriem saistījās ar Latvijas Centrālo padomi, kas bija pilnvarojusi
ģenerāli Jāni Kureli uz vācu formās tērpto latviešu karavīru bāzes atjaunot
Latvijas nacionālo armiju, kam vajadzēja cīnīties par Latvijas valstiskās
neatkarības atjaunošanu. Tika liktas cerības uz 1918-20. gada scenārija
atkārtošanos, kad izmantojot ilgstošajā karā noasiņojušo lielvaru vājumu, radās
iespēja izcīnīt Latvijas brīvību un neatkarību. Vācieši tādu iespēju apzinājās,
tādēļ „kureliešu” vienības tika iznīcinātas jau tūlīt pēc to izveidošanas,
pirms tās bija kļuvušas par militāri un politiski nozīmīgu faktoru.
Tas norāda uz to, ka Latviešu leģiona mērķi un karavīru
pašapziņa bija izteikti nacionāli- kaut arī svešās formās ģērbti, uzturēt
militārās vienības, lai izdevīgā militāri politiskā situācijā atjaunotu
Latvijas valsti. Daudzi Latviešu leģiona cīnītāji pēc Kurzemes cietokšņa
kapitulācijas nacionālo partizānu rindās turpināja cīņu par Latviju, papildinot
partizānu rindas ar kaujas spējīgiem un augsti motivētiem cīnītājiem.
5) Nedrīkstam aizmirst un nenovērtēt arī augsti humānos
un personīgi cilvēciskos motīvus, kas daudziem latviešu karavīriem lika ņemt
rokā ieroci un stāties leģionāru rindās. Daudzi latvieši cīnījās pret tiešiem
draudiem savai un savu tuvinieku brīvībai un dzīvībai, jo nebija nekāds noslēpums,
ka tā saucamie „atbrīvotāji” otrreiz ienākot Latvijā ieņemtajās teritorijās
nereti izvērsa ko līdzīgu asinspirtij, kas daudz neatpalika no šaušalīgajiem
notikumiem Baigajā gadā. Un leģions tajā laikā un situācijā bija vienīgais
reālais variants, kā saglabāt savu personisko brīvību un kaut uz laiku apturēt
asinskārā ienaidnieka dziļāku virzīšanos Latvijas teritorijā, lai ļautu
visvairāk apdraudētajām latviešu sabiedrības grupām- bērniem, sirmgalvjiem un
sievietēm izglābties. Maksājot asiņainu cenu paši ar savām dzīvībām, leģionāri
deva iespēju evakuēties uz Rietumiem simtiem tūkstošu savu tautiešu.
6) Latviešu leģions demonstrēja augstāko varonības
pakāpi, kas bija apvienota ar augstu militāro profesionalitāti. Kurzemes
cietoksnis palika neieņemts pat pēc sešām lielkaujām, kaut arī krievu iebrucēji
bija milzīgā skaitliskā pārspēkā. Šis pārspēks bija aptuveni desmit reižu
lielāks nekā Kurzemes cietokšņa aizstāvju skaits.
Latviešu leģiona
slavas un upuru pilnā vēsture ir neatņemama latviešu nacionālās identitātes
sastāvdaļa. Leģiona pastāvēšanai visos drūmajos padomju okupācijas gados bija
nepārvērtējama nozīme mūsu tautas pretestības gara uzturēšanā. Latviešu leģions
tika uztverts kā nācijas sirdsapziņas izpausme, kas savus ideālus un stafeti
nodeva tālāk nacionālajiem partizāniem un vēlākajiem politiskajiem disidentiem.
Kā tāds tas būtu arī jāuztver. Tāda ir mūsu nostāja!
Un nedaudz par pašu 16.marta atceres gājienu. Mēs visi atceramies, ka
pirms deviņiem gadiem Saeima, novērtējot Latviešu leģiona nozīmi mūsu nācijas
vēsturē, ar cieņu un izpratni attiecoties pret leģionāru augsto idejisko
motivāciju, pieņēma drosmīgu lēmumu, kas noteica 16.martu par Latviešu
leģionāru atceres dienu valstiskā līmenī. Šķita, ka reiz ir pienākusi tā
taisnības augšāmcelšanās, par kuru tik daudz ir ticis runāts. Taču šīs drosmes
un taisnīguma izpratnes pietika tikai gadu un pirmie nopietnie uzbrukumi no
ārēju, Latvijai naidīgu spēku puses visu apgrieza kājām gaisā, un jau pēc gada
viss mainījās- uz tiem, kuri iepriekš tika atzīti par varoņiem, sāka skatīties
ar neslēptu nepatiku un aizdomām kā uz nevēlamu traucēkli, pagātnes ēnām, kas
traucē visam un visiem- attiecībām ar Krieviju, Eiropu, Ameriku, visuvareno
starptautisko žīdu kopienu. 16.marts
tika svītrots no piemiņas dienu saraksta un pašiem leģionāriem aizvien
uzstājīgāk tika ieteikts aizmirst pagātni, savu jaunību, cīņas kritušos draugus
un labāk pastāvēt klusu. Tas tika motivēts ar valsts ārpolitiskajām,
ekonomiskajām un sazin kādām vēl tur interesēm. To organizāciju vadītāji, kuru
rindas apvieno bijušos leģionārus šim spiedienam pakļāvās, un paaudze pie kura
piederu es, nacionālo karavīru mazbērni un pat mazmazbērni, neesam tiesīgi to
viņiem pārmest, jo tās bija vispirms jau viņu cīņas un viņu upuri.
Tomēr runājot
vienkārši kā latvietis, leģionāra mazdēls, es gribu teikt, ka savā sirdī
nespēju šo nostāju saprast un pieņemt. To nespēj pieņemt arī daudzi mani domu
un cīņu biedri no visjaunākās latviešu paaudzes. Tāpēc arī 16.marta atceres gājieni tika un tiek
rīkoti arī tad, kad atklāts atbalsts vairs netiek saņemts no leģiona veterānus
apvienojošo organizāciju vadības.
Mēs respektējam šo godājamo sirmgalvju viedokli, nopelnus
savas Tēvijas labā un cienījamos gadus, kad vairs nav tā cīņasspara, kas bijis
jaunībā un ir vēlēšanās tikai mierīgi pieminēt savus kritušos draugus un
biedrus.
Bet tur jau sākas tā vislielākā traģēdija, ka nav
iespējams šo dienu pavadīt cieņas pilnā mierā, un vaina tajā apstāklī nav ne
leģionāros ne viņu mazbērnos. Lai cik ļoti arī mums visiem to negribētos šī
diena ar katru gadu tiek aizvien vairāk politizēta un no tā izvairīties nav
mūsu spēkos. Diemžēl!
Latviešu tautas mūžsenie ienaidnieki gan ārpus mūsu
valsts robežām, gan to izveidotā ietekmes aģentūra jeb piektā kolonna Latvijā,
ar saviem zemiskajiem meliem, nekrietno demagoģiju un bezkaunīgo šantāžas un
latviešu iebiedēšanas politiku, draudot mums pat ar fizisku vardarbību un
asinspirti, ir panākuši to, ka 16.marta
gājiens visiem nacionāli domājošajiem latviešiem ir kļuvis par goda un principa
lietu!

Priekšplānā ir izvirzījies principiālais jautājums vai
latvieši kā tauta pieļaus atklātu ņirgāšanos par sevi, ļaus svešiem zābakiem
sabradāt savu godu un kārtējo reizi piekāpsies agresīvu svešinieku diktētiem
ultimātiem? Vēsture ir pierādījusi, ka tas, kurš nevēlas cīnīties par savu
godu, agrāk vai vēlāk zaudē arī savu brīvību, kas galu galā ir arī taisnīgi, jo
šī pasaule pamatoti nicina gļēvulību un nav domāta gļēviem cilvēkiem un tautām.
Turpinot šo domu, nevaru nepieskarties arī valdošās
elites, uz kuru, izvērtējot tās nostādnes visos latviešiem principiāli svarīgos
jautājumos, sākot ar pilsonības likumu un beidzot valsts teritoriālās vienotības
nodrošināšanu, var attiecināt tikai vārdus gļēvulība, savtīgums un pat
nodevīgums, ja runājam konkrēti par Abrenes iztirgošanu, nožēlojamajai
izrīcībai pagājušā gada 16.martā.
Žogs ap mūsu valsts svētumu- Brīvības pieminekli, kas
celts par visas tautas saziedotajiem līdzekļiem, lai tikai neļautu latviešiem
nolikt 16.martā
tur ziedus, atsauca atmiņā notikumus, kuri risinājās pirms divdesmit gadiem vēl
komunistiskā totalitārisma ērā, un lika visiem brīvību kā vērtību mīlošiem
cilvēkiem saprast, ka kaut kas ar šo valsti nav kārtībā.
Ko apkaunojošāku par pagājušogad redzēto pie Brīvības
pieminekļa, kad sirmas sievietes pie uzslietā žogā centās piesiet ziedu
pušķīšus kā veltījumu varbūt karā kritušam tēvam, brālim vai draugam un līdz
zobiem bruņotie krievu valodā runājošie policisti vai varbūt padomju miliči
steigā tos rāva nost it kā runa ietu nevis par ziediem, bet spridzekļiem...
Vēl atceros ielenkto Strēlnieku laukumu, kur policija
vienotās rindās ar krievu ekstrēmistiem neļāva latviešiem iet pie sava
pieminekļa.
Kāda gan atbilde, kāds vērtējums mums būtu jāsniedz šai
patvaļai?
Atbilde arī ir pats gājiens šī gada 16.martā.
Es apzinos, ka 16.martam vairs nav tā nozīme, kāda vajadzētu būt mūsu
domās un sirdīs, un man ir ļoti žēl, ka ir tā kā ir, bet ir jāapzinās, ka
pēdējos gados šis datums ir izvērsies par latviešu nacionālās pašapziņas dienu,
kurā mēs vairs pieminam ne tikai pašus leģionārus, bet izsakām protestu pret
vēsturiskās atmiņas mankurtizāciju, pret nacionālās idejas nodevību, pret mūsu
augstāko brīvības ideālu zaimošanu un izpārdošanu. Šī ir diena, kad jaunā
paaudze pierāda, ka mēs neatdosim savu valsti un savus ideālus, ka mēs neļausim
par tiem ņirgāties un nelūzīsim svešu agresoru rupja spiediena priekšā. Šajā
dienā mēs gribam būt lepni, ka esam latvieši!Godātie leģionāri, es vēršos pie jums un lūdzu izpratni!
Es lūdzu Jūs netiesāt, nenosodīt un neatgrūst tos jauniešus, kas 16.martā ies gājienā.
Uzdrīkstēšos teikt, ka tieši viņi ir mūsu jaunatnes vislabākā daļa, jo viņos
vēl dzīvo kādi augstāki ideāli, kuru vairumam jau vairs nav nemaz.
Zinu, mums ir labi karavīri, kas kā algotņi cīnās svešās
zemēs un svešās interesēs un tiek vērtēti kā augsta līmeņa militārie
profesionāļi. Mums ir izglītota jaunatne, kas strauji kāpj pa karjeras kāpnēm,
biznesā, politikā un valsts pārvaldē, pierādot pieņēmumu par latviešiem kā
veiksmīgiem un apdāvinātiem cilvēkiem.
Bet tam visam nav pietiekama svara un nozīmes, ja
iztrūkst paša galvenā- augstu ideālu un stipru nacionālo jūtu.
Tādēļ, novērtēsim tos jauniešus, kas varbūt vēl nav
karavīri, kam varbūt arī nav nekādu citu izcilu sasniegumu, bet, kuriem ir
stipra latviskā pašapziņa un augsti attīstītas goda jūtas, jo, iespējams, ka
Latvijai grūtā brīdī viņi būs pirmie, kas atsauksies un stāsies savas Tēvijas
sardzē, atkārtojot leģendārās studentu rotas fenomenu Brīvības cīņu gados.
Nobeigumā es gribētu pateikties godātajiem vēsturniekiem
un sabiedriskajiem darbiniekiem, kuri neatteica mums savu palīdzību šīs
konferences sarīkošanā! Paldies arī konferences viesiem, ka uzklausījāt un
pagodinājāt mūs ar savu klātbūtni šeit un tagad! Uz tikšanos 16.martā pie Brīvības pieminekļa!

Uzruna "Nacionālā Spēka Savienības" rīkotajā konferencē "par Latviešu leģionu, 2007.gada 10.martā