Retrospektīvi aplūkojot 20. un nu jau arī 21. gadsimta
Baltijas un Melnās jūras telpas (turpmāk – Intermarium)
vēsturi, redzam, ka šo Austrumu un Vidus-centrālās Eiropas reģionu apvienojis
kopīgs ģeopolitiskais liktenis.
Kaut arī jau senākā vēsturē mūsu dzīves telpā bija radušies
valstiski veidojumi ar impērisku potenciālu (Kijevas Krievzeme, Lietuvas
Lielkņaziste, Polijas-Lietuvas valsts), 19.gadsimtā gandrīz visas Intermarium
reģionu veidojošās tautas bija zaudējušas patstāvību, un atradās svešu impēriju
– cariskās Krievijas, Vācijas un
Austroungārijas pakļautībā. Vietām šī atkarība izpaudās kā vasaļa vai „mazākā
brāļa” statuss (piemēram ungāriem Austroungārijas impērijas sastāvā), citur
pakļautās tautas izjuta visus nebrīves spaidus –
gan nacionālo, gan sociālo un saimniecisko apspiestību. Pakļauto zemju denacionalizācija
rusifikācijas vai ģermanizācijas veidolā katrā konkrētajā teritorijā varēja
atšķirties savā brutalitātes pakāpē un līdzekļu izvēlē, bet visas ārējās
impēriskās varas centās asimilēt Intermarium pamattautas (politiski,
kulturāli, lingvistiski), iznīcinot to nacionālo lepnumu, neatkarības centienus
un virknē gadījumu – pat etniskās iezīmes.