Ir
grūti tvert mirkli, kurā latvieši apzinājās sevi ne vien kā tautu ar kopīgu
izcelsmi, valodu, kultūru, vēsturisko likteni, bet kā savas zemes saimniekus,
kam pienākas tiesības uz savu valsti.Tomēr, vēsturnieki ir nonākuši pie
viedokļa, ka latviešu tautas piederība Eiropas civilizācijai noteica loģisko
ceļu uz Latvijas Republikas proklamēšanu 1918.gada 18.novembrī.
Modernā
nacionālisma, etniskās, kulturālās un politiskās kopības apzināšanās pirmsākumi
rodami 18.gadsimta Eiropā, bet jau 19.gadsimtā šīs idejas attīstās un izplatās
tik lielā mērā, ka pilnībā maina Eiropas politisko karti un nosaka Rietumu
civilizācijas tālāko virzību.
Ja
līdz tam valstis veidojas ap monarhu dinastijām, tad 19.gadsimtā tautas sāk
apzināties savu asiņu, valodas, kultūras kopību, un loģisks ir tālākais solis-
organizēties un apvienoties savās valstīs. Eiropā sākas procesi, ko tagad
apzīmē ar jēdzienu „tautiskā atmoda”, mazās tautas, kas iekļautas lielu
impēriju sastāvā, ceļ prasības pēc brīvības, šur tur izceļas revolūcijas ar
nacionālu raksturu, sāk šūpoties impērijas, bet galvenais- norisinās intensīvs
kultūrnacionāls darbs. Tautas rada savu nacionālo ideoloģiju, formulē savu
identitāti.
Šie
procesi nevar neskart arī latviešus. Tie plašāku atbalsi rod 19.gadsimta otrajā pusē notiekošajā Pirmajā Atmodā
jeb jaunlatviešu kustībā. Tautiskums, latviešu kultūras izkopšana, latviešu
literārā valoda, rakstniecības aizsākumi, folkloras apkopošana un
sistematizēšana, sava skola, pulcēšanās nacionālās biedrībās, apziņa, ka
latviešiem ir savas ekonomiskās intereses, ka tautas labklājība jāceļ
izglītojoties un kļūstot saimnieciski aktīvai. Šis bija laiks, kad formējās
nacionālā ideoloģija.
