Rāda ziņas ar etiķeti aborti. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti aborti. Rādīt visas ziņas

pirmdiena, 2012. gada 8. oktobris

Liepājnieki par dzīvību

Latvijai aizvien dziļāk slīgstot demogrāfiskajā bedrē, politiķi beidzot vairāk sākuši runāt par tautas izdzīvošanas jautājumiem dažādos griezumos, un beidzot sākusies arī diskusija par tādu samilzušu, bet līdz šim publiskajā telpā nepiedodami noklusētu jautājumu kā milzīgais izdarīto abortu skaits valstī. Tā kā dzimstības rādītāji patiesi ir katastrofāli, un mākslīgi izdarīto abortu skaits ir nesamērīgi liels, tie, kurus satrauc latviešu tautas pastāvēšana nākotnē, aizvien aktīvāk cenšas panākt izmaiņas likumdošanā, lai samazinātu mākslīgi veikto abortu skaitu, kā arī dažādos veidos uzrunāt sabiedrību, runājot par izdarītā aborta nevēlamajām sekām gan uz katras sievietes veselību, gan arī sabiedrību kopumā. Viens no veidiem ir arī sociālā kampaņa „Par dzīvību”, kā ietvaros dažādās vietās tiek izvietoti plakāti, kuros redzami sabiedrībā atpazīstami cilvēki, kas aicina topošās māmiņas izšķirties saglabāt bērniņu. Nu jau kādu laiku šos plakātus var apskatīt arī liepājnieki. Arī Liepāja izmirst, arī mūsu pilsētā mātes miesās ik gadu tiek nonāvētas simtiem jauno dzīvību. Un, arī pie mums ir institūcijas un godprātīgi cilvēki, kurus situācija šajā jomā satrauc, un, kas savu iespēju robežās cenšas ko darīt mūsu visu nākotnes labā. Ar viņiem arī runājām un lūdzām padalīties viedoklī. Statistikas avoti vēsta, ka 2011.gadā visā valstī kopumā reģistrēti 18 331 jaundzimušie, kas ir rekordzems rādītājs. Zemākais visā neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas vēsturē. Savukārt kopējais mākslīgi pārtraukto grūtniecību jeb izdarīto abortu skaits ir 7089.

pirmdiena, 2012. gada 13. augusts

Latvieši- izmirstoša tauta! Ko darīt?

Valsts pirmās amatpersonas demogrāfiju pasludinājušas par prioritāti, taču, manuprāt nedara neko praktisku lietas labā. Kādēļ par to jāsatraucas, kas notiek ar latviešiem, kādā demogrāfiskajā situācijā esam, par to visu turpmāk.
Reti kura tauta divdesmitajā gadsimtā ir tik smagi cietusi, un zaudējusi tik daudz dzīvā spēka, kā latvieši. Pirmā Pasaules kara upuri, un tam sekojošās bēgļu gaitas, kas uz Krieviju aizved teju miljonu toreizējās Latvijas iedzīvotāju (tikai no Kurzemes-404 000!), no kuriem liela daļa gan atgriežas, bet vēl 1926.gadā toreizējā Padomju Savienībā mīt 151 410 latvieši. Desmit gadus vēlāk, staļinisma valsts terora kulminācijā, tautība „latvietis” nozīmē gandrīz drošu nāvi, jo pret turienes latviešiem tiek īstenots genocīds dēļ etniskās piederības, un gandrīz visi latvieši tiek iznīcināti. Tiem, kam laimējas izdzīvot, pārkrievojas, vai nu aiz bailēm, vai dabiskās asimilācijas ceļā. Nākamā demogrāfiskā katastrofa skar Latvijas latviešus līdz ar 1940.gadā notikušo komunistisko okupāciju, kad viena gada laikā tiek noslepkavoti vairāki tūkstoši mūsu tautai piederīgo, un vairāki desmiti tūkstoši- izsūtīti uz staļinistu nāves nometnēm Iekškrievijā. Nogalināto, izsūtīto, bez vēsts pazudušo bilance ir 34 250. Pēc tam, 1949.gadā padomju okupanti lopu vagonos uz Sibīriju deportē vēl 42 133 cilvēku. Daudzi, jo sevišķi bērni, iet bojā grūtajos ceļa apstākļos un verdzībai līdzīgajos piespiedu darbos, daudzas ģimenes neatgriežas. Otrajā Pasaules karā, latvieši karo abās pusēs, dzīvā spēka zaudējumi milzīgi, kopā vairāk par 100 000 jaunu vīriešu, daudz arī civilo upuru. Kara beigās, kad komunistu uzvara ir nenovēršama, lai glābtu dzīvību un paglābtos no represijām, bēgļu gaitās uz Rietumiem dodas aptuveni 200 000 latviešu. Viņus un viņu pēcnācējus mēs saucam par klaida jeb trimdas latviešiem. Lielākā daļa otrās un trešās paaudzes trimdas latviešu Latvijai ir neatgriezeniski zuduši- pārtautojušies, zaudējuši latviešu valodu un visas saiknes ar Latviju. Nepilnus divus miljonus lielai tautai, divdesmitā gadsimta zaudējumi bijuši vienkārši katastrofāli. Tā ir vēsture, kura jāzina, lai spētu vērtēt demogrāfiskos procesus šodien, un saprast, kāpēc mēs esam tik cik esam, un, kāpēc esam apdraudēti kā tauta. Taču, pievērsīsimies mūsdienām. Padomju okupācijas laiku pēdējā trīsdesmitgadē notika masveidīga Latvijas kolonizācija, un iedzīvotāju skaits pieauga uz krievvalodīgo migrantu rēķina. Okupācijas varas īstenoto Latvijas kolonizēšanu un pārkrievošanu, protams, jāuzskata par pret latviešiem vērstā genocīda vienu no paveidiem, kura sekas mēs izjūtam vēl šodien- sašķeltas sabiedrības, krieviskas pilsētvides, visādu lindermaņu, osipovu un kravcovu izskatā. Taču, šajā laikā valdījusī zināmā sociālās drošības sajūta nostabilizēja arī latviešu demogrāfisko situāciju, ļaujot vismaz nedaudz atkopties pēc gadsimta pirmās puses milzīgajiem zaudējumiem. Šajā laika posmā dzimstība pastāvīgi nedaudz pārsniedz mirstību, un notiek lēns, taču tomēr dabiskais pieaugums. 90-tajos gados, līdz ar valsts atjaunošanu, diemžēl situācija krasi mainās, izvirzot Latviju visstraujāk izmirstošo valstu pieciniekā! Ja 1986.-1988. gadā dzima vairāk nekā 40 tūkstoši, tad 1996.-1999.gadā, vairs tikai 19 tūkstoši. Šo kritumu, neņemot vērā citus faktorus, demogrāfi skaidro gan ar mežonīgajā kapitālismā valdošo nedrošības sajūtu par rītdienu, tik pat kā neeksistējošo valsts atbalstu un daudzu ģimeņu stigšanu nabadzībā. Tikai tā sauktajos „treknajos gados” situācija nedaudz uzlabojas. 2006.gadā piedzimst 22 tūkstoši, bet pēdējo dekāžu maksimums tiek sasniegts 2008.gadā, ar 24. tūkstošiem jaundzimušo. Ekonomiskā krīze aptur pat šo niecīgo progresu, 2009.gadā piedzimst vairs tikai 21,7 tūkstoši, bet 2011-tajā- 18,6 tūkstoši, sasniedzot zemāko dzimstības līmeņa slieksni neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā. Vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti samazinājās no vairāk nekā 2,0 bērniem 1980.gadu beigās līdz 1,3-1,4 bērniem „treknajos gados", bet 2011.gadā tas ir nokritis līdz kritiski zemajam līmenim - 1,1 bērnam. Lai valsts iedzīvotāju skaitu saglabātu nemainīgu, nepieciešams, lai sievietēm būtu vidēji 2,2-2,3 bērni, lai mēs kā tauta varētu pastāvēt, latviešu ģimenēs būtu jābūt vismaz trīs bērniem, vēlams pat vairāk, lai kompensētu dabisko atbirumu, ko rada cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ neizveido ģimenes vai nespēj laist pasaulē bērnus. Saglabājoties pašreizējām demogrāfiskajām tendencēm, zinātnieku prognozes par latviešu tautas nākotni ir šokējošas. Jau pēc dažām paaudzēm Latvijas iedzīvotāju skaits nokritīsies zem miljona, bet, pēc 100 gadiem, pēc demogrāfa Ilmāra meža aplēsēm, - 2110.gadā - Latvijā varētu būt vairs tikai 0,39 miljoni pašreizējo Latvijas iedzīvotāju pēcteču, kas savukārt jau 2150.gadā būs atkal samazinājies līdz 0,15 miljoniem. Un, ja no šī skaita atsevišķi izdalām tieši latviešus, tad var teikt, mums, kā tautai, atvēlēti vairs tikai divi gadsimti… Latviešu tautas straujo dilšanu apstiprina arī pēdējās tautas skaitīšanas dati, kas liecina, ka divās pēdējās dekādēs, mēs ik gadus vidēji zaudējam cilvēkus, kuru skaits līdzvērtīgs vienai vidējai Latvijas pilsētai, tādai, kā Valmiera. Turpmākajās desmitgadēs zaudējumi pieaugs aritmētiskā progresijā. Jau tuvākajās desmitgadēs, lai ekonomika un sociālā nodrošinājuma sistēma varētu elementāri funkcionēt, mums pēc loģikas būtu nepieciešami imigranti. Ko tas nozīmētu Latvijai? Tikai to, ka valsts kļūtu aizvien nelatviskāka, pie mums ieplūdīs svešām rasēm un kultūrām piederīgie, daudz piesauktie znoti-nēģeri, kļūs par realitāti daudzām latviešu ģimenēm, dzims bērni, kuri nekādi vairs nebūs saucami par latviešiem, strauji pieaugs etniskā spriedze, līdz mēs kauju zaudēsim un izdzisīsim. Līdz ar latviešu aiziešanu nebūtībā, zudīs jēga arī Latvijas valstij. Protams, var būt arī savādāk, vismaz teorētiski, vai, kā raksta demogrāfs Ilmārs Mežs: „Latvijas demogrāfiskais liktenis tiks izlemts XXI gadsimtā - vai tā gaitā latvieši spēs pierādīt, ka var nodrošināt šīs zemes minimālu aizpildīšanu ar saviem pēcnācējiem, radot pietiekami daudz savas kultūras nesējus un attīstītājus. Būtībā tas izšķirsies jau tuvākajā paaudzē - nākamos 25 gados”. Dzimstības līmenis ir atkarīgs no daudziem faktoriem, protams, ļoti svarīga ir ekonomiskā situācija un sociālais nodrošinājums, taču nebūt ne svarīgākie, jo izmirst arī citas daudz labklājīgākas Eiropas valstis, tiesa ne tik strauji, bet tomēr. Kā primārais faktors tomēr jāatzīmē tradicionālo vērtību sabrukums un morālais pagrimums. Modernā liberālisma nāves ideoloģija, kas aizstājusi Dieva vārdu, pārspīlētās „cilvēktiesības”, ar seksuālo visatļautību un vieglprātīgo attieksmi pret abortiem (vai zinājāt, ka pēc statistikas Latvijā, vidēji dienā mātes miesās tiek nonāvēti 38 bērniņi?!), egoisms, dzīvošana dēļ savām baudām, karjerisms, un tamlīdzīgi. Nebūšu naivs, un necerēšu, ka šeit uzrakstītais radikāli mainīs kopējo situāciju valstī, taču, ja kaut daži aizdomātos un kaut ko izvēlētos mainīt savā dzīvē, tas jau būtu solis uz priekšu izkļūšanā no nolemtības. Tādēļ būtu lietderīgi apskatīt šīs problēmas dažādos griezumos. Kāpēc sabrūk ģimeniskās vērtības, kāpēc aborti līdzinās milzīgai latviešu slepkavošanas mašīnai. Kāpēc latvieši pamet savu pilsētu un valsti, un vai ir iespējama viņu atgriešanās. Tāpat, protams, par valsts un pašvaldības atbalstu jaunajām ģimenēm, kas tām tiek dots, un, kas vajadzīgs.

trešdiena, 2012. gada 18. janvāris

Katram latviešu bērnam ir tiesības dzimt un dzīvot

Vai tiešām drīkst pastāvēt tāda visatļautība, ka cilvēks var pēc savas patikas izvēlēties saglabāt vai nogalināt mazu dzīvībiņu, no kuras jāizaug pilnvērtīgam cilvēkam? Vai var slepkavot un palikt nesodīts? Un vai strauji izmirstoša tauta, kāda esam mēs- latvieši, varam pieļaut savā zemē tādu visādā ziņā grēcīgu, bezdievīgu un amorālu noziegumu, kā aborti, praktizēšanu? Laikrakstā “Latvijas Luterānis”(05.10.2002.), zem nosaukuma “Arguments pret abortiem”, bija ievietots šokējošs materiāls, kura būtību izteica klāt pievienotā fotogrāfija, kurā redzama aina no aborta izdarīšanas brīža. Fotoattēlā redzama mazuļa rociņa, kas ir izstiepta ārā no sievietes dzemdes 21 grūtniecības nedēļā , aborta ķirurģiskās operācijas laikā. Fotogrāfs Maikls Klensijs bija iemūžinājis mirkli, kad mazuļa roka izstiepās no ķirurga atvērtās vietas dzemdē un satvēra operācijas veicēja pirkstu, fotogrāfs liecina, ka viņa tvēriens bijis stingrs. Jāuzskata, ka minētais attēls visspilgtāk raksturo aborta būtību: aborts ir slepkavība, tāda pat slepkavība, kā jebkuras citas nevainīgas dzīvības nemotivēta izdzēšana!

Statistika liecina, ka 1999.gadā Latvijā piedzimuši 19 500 bērnu, bet veikto abortu skaits (runa ir tikai par legālajiem abortiem, bet cik vēl tiek veikti tā saucamie kaktu aborti, mēs pat iedomāties nevaram!) bija 22 974. Sanāk, ka uz katrām 1000 dzemdībām tikušas izdarītas 1178 vēl nedzimušo bērnu slepkavības! 2002.gadā piedzimuši 20 044 bērni, bet legālo abortu skaits samazinājies un bijis- 14 685. Protams, iepriecina, ka izdarīto abortu skaits ir samazinājies, bet lietas būtību jau tas nemaina, grozies kā gribi, bet 14 685 Latvijas mazuļi tomēr ir noslepkavoti un tas ir ļoti daudz. Pie reizes vēl jāatzīmē, ka 2002. gadā Latvijā bijis zemākais iedzīvotāju skaita pieaugums Eiropā- patiesībā gan lietot vārdu “pieaugums” būtu nevietā, jo togad iedzīvotāju skaits sarucis par 17 000! Tātad, ja skatāmies uz abortiem no latviešu tautas izdzīvošanas jautājuma prizmas, tad tas ir trīskārtējs noziegums- katra latviešu sieviete, kura veic abortu noziedzas ne tikai pret Dievu, rupji pārkāpjot bausli “tev nebūs nokaut!”, viņa neaprobežojas ar bērna slepkavību vispārpieņemtajā nozīmē, bet izdara noziegumu arī pret savu tautu, nogalinot latvieti, tuvina latviešu tautu nenovēršamai zudībai. Par kuriozu jau jānosauc pats fakts, ka jau tagad Latvijā liela latviešu ģimene ir tad, ja ir viens bērns, jo tiek darīts viss, lai bērnu radīšanu padarītu par kauna un apgrūtinājuma lietu. Bez tam, aborts ir noziegums arī pret tautas veselību, jo tas bieži vien atstāj ļoti nopietnas un nelabojamas sekas uz sievietes veselību un sagandē tās dzīvi mūža garumā, jo veicot abortu, nopietni tiek traumēti dzemdes audi, kam seko iekaisumi, kuri daudzos gadījumos draud ar neauglību. Ir nācies dzirdēt dziļi personiskus dzīvesstāstus, kā veiktais aborts izposta konkrēta cilvēka, vēlāk veselas ģimenes dzīvi. Piemēram, jauna sieviete, kurai iestājusies pašas nevēlētā grūtniecība, domā tikai par to, ka vēl negrib būt māte, jo viņai ir jāpabeidz izglītoties un arī bērns, ja to laistu pasaulē, būtu jāaudzina vienai, tiek atrasti vēl daudzi citi iemesli, ar kuriem tiek pamatots aborts, ko viņa veic. Pēc pāris gadiem viņa satiek piemērotu cilvēku un apprecas, viss būtu labi, bet laimīgo laulību aptumšo ziņa, ka sievietei nevar un nekad arī nevarēs būt bērni, ko viņa tagad tik ļoti vēlas. Aborta šausmīgās sekas, ko var uzskatīt par Dieva sodu, sodu par sava bērna slepkavību. Grūti iedomāties lielāku nelaimi, kā ģimenes dzīvi, kuru nepavada bērnu smiekli, nezinu vai precēts pāris var būt laimīgs, neredzot izaugam savus bērnus un novecojot bez mazbērniem. Šis bija pavisam reāls stāsts no reālas dzīves. Nezinu vai katra jaunā sieviete, kura izšķiras nogalināt savu vēl nedzimušo bērniņu, apzinās, ka riskē mūža nogali pavadīt pilnīgā vientulībā. Protams, ir gadījumi, kad aborts varētu būt pieņemams risinājums, proti, ja sieviete tikusi izvarota. Nevar taču prasīt, lai viņa pieņem, iznēsā un iemīl bērnu, kurš ieņemts šādos apstākļos. Tā pat mākslīga grūtniecības pārtraukšana būtu pieņemama un pat vajadzīga gadījumos, kuros pastāv risks, ka vēl nedzimušais bērns varētu nākt pasaulē ar smagiem garīgās vai fiziskās attīstības traucējumiem, kas nav dziedināmi vai ir ģenētiski pārmantojami. Šādos gadījumos mākslīga grūtniecības pārtraukšana jeb aborts ir pat humāna rīcība, gan attieksmē pret pašu bērnu, gan nāciju kopumā. Taču, tie ir tikai atsevišķi un nedaudzi izņēmuma gadījumi, runa var būt tikai par atsevišķiem gadījumiem, kuriem nav alternatīvas, nevis problēmu kopumā. Jādomā, ka esam izmirstoša tauta savu pašu grēku dēļ, un arī turpināsim izmirt tik pat straujos tempos, ja neaizdomāsimies par to un neizdarīsim secinājumus. Galu galā, mūsdienās pastāv pietiekami daudz dažādu veidu, kā izsargāties no grūtniecības, ja tā tik tiešām ir nevēlama, nav tādēļ jāizdara tāds nāves grēks, kā bērniņa slepkavība. Aborti ir jāaizliedz! Bet tiem, kuri tūlīt demagoģiski steigs iebilst, ka abortu aizliegums problēmu neatrisinās, jo, redziet, sāksies nelegālu abortu izdarīšana, kas atstāšot vēl smagākas sekas, jāsaka, ka tā ir tikai primitīva demagoģija, kuru var atļauties teikt tikai humānisma noliedzējs un mazizglītots nejēga. Valsts varētu pielikt punktu nedzimušu bērnu legalizētām slepkavībām, ja vien kāds patiesi būtu ieinteresēts to darīt. Pietiktu jau ar to sieviešu, kuras izdara nelegālus abortus, un vēl jo vairāk to personu, kas veic konkrētās slepkavības, saukšanu pie reālas kriminālatbildības. Ja vēl nedzimuša bērna slepkavība, jeb aborta veikšana tiktu pielīdzināta jebkurai citai slepkavībai, ar visām no tā izrietošajām krimināltiesiskajām sekām, domājams, ka tādas nožēlojami noziedzīgas parādības, kā aborti, pastāvēšanas laiks nebūtu ilgs un dzīvība triumfētu pār nāvi. Un vēl būtu svarīgi katram no mums apzināties savu nostāju pret abortiem, kā nepieļaujamām slepkavībām un darīt ko lietas labā, lai Latvijā tie tiktu aizliegti uz mūžīgiem laikiem, nešķirojot tos, kam tad ir tiesības dzīvot un kam nē!