Lieciet mierā Herbertu Cukuru!

Herberts Cukurs

Neesmu vēl redzējis mūziklu, tādēļ arī neuzskatu, ka būtu kompetents to komentēt, taču iespēju paklusēt nav izmantojuši ne profesionālais holokausta biznesmenis Efraims Zurofs, ne Latvijas krievu kopiena un tās pārstāvis, partijas „Saskaņa” politiķis Romans Miloslavskis, un pat ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Viņu izteikumi liek vēlreiz atgriezties pie jautājuma: vai mēs esam gatavi atteikties no nevainības prezumpcijas?

Efraima Zurofa izteikumi par Cukuru kā „nežēlīgu ebreju slepkavu” nevajadzētu būt pārsteigumam nevienam, kas pēdējo desmitgadi ir sekojis līdzi šī odiozā darboņa pārstāvētā „Simona Vīzentāla centra” publiskajai darbībai. Holokausta vēstures falsifikācija, pārspīlējumi, faktu sagrozīšana, provokatīva retorika ir raksturīga šai organizācijai, kuras mērķis ir gūt materiālu labumu uz holokausta patieso upuru rēķina.

Skaļās un pilnīgi absurdās aktivitātes ik gadu pirms Latviešu leģiona cīnītāju atceres dienas 16.marta, pielīdzinot kādreizējos Latviešu leģiona karavīrus „noziedzīgas organizācijas” dalībniekiem, salīdzinājumi ar „ Osamas bin Ladena teroristiem” un „masu slepkavām” vislabāk raksturo Efraima Zurofa un „Simona Vīzentāla centra” darbības nopietnību, kas ir aptuveni tik pat liela kā Tatjanas Ždanokas pārstāvētajai „Latvijas krievu savienībai” vai Jevgēņija Osipova „Par dzimto valodu”. Ne velti Zurofs ir pastāvīgs Jakova Plinera, Josifa Korena un tamlīdzīgu zemas klases provokatoru 16.marta balagānveidīgo „antifašistisko” sarīkojumu dalībnieks. Pasaki, kas ir tavi draugi, es pateikšu, kas esi tu pats…

Metalurgs, Sesks un kāpēc latvieši nav saimnieki savā zemē

Publikāciju sērija, kas portālā pietiek.com veltīta notikumiem „Liepājas metalurgā” un tā īpašniekiem, liek aizdomāties, kāpēc latvieši nav saimnieki savā valstī. Arī par to, ka grīdas lupatas ir domātas, lai tajās slaucītu netīras kājas. „Otrdienas valdības sēdē, kurā tā arī netika pieņemts nekāds lēmums par atbalstu kraha priekšā esošajam metalurģijas uzņēmumam „Liepājas metalurgs”, kļuva skaidrākas uzņēmuma padomes priekšsēdētāja Sergeja Zaharjina un Liepājas mēra Ulda Seska attiecības: tā kā Zaharjins gan ticis pie Latvijas pilsonības, bet latviski runāt nemāk, Sesks, paklausot uzņēmuma saimnieka rokas mājienam, pakalpoja viņam kā tulks. Savukārt visi pārējie ministri rātni uzklausīja miljonāra uzstāšanos krievu valodā, – tulkojumu nepieprasīja neviens”. Tā raksta pietiek.com. Daži lakoniski teikumi, un viss nostājas savās vietās. Zaharjins pasvilpj, un Liepājas mērs Uldis Sesks asti kājstarpē iežmiedzis, pakalpīgi metas tam par tulku un viss Ministru kabinets, ausis nolaidis, bez iebildumiem uzklausa bravurīgā „Liepājas metalurga” šefa krieviski diktētās prasības valdībai. Vai kāds ir sašutis? Protams, nē! Uzdrošinos apgalvot, ka lielākā mūsu tautas daļa jau sen samierinājusies ar situāciju, ka latviešu valodu šajā valstī zināt nav obligāti, bet mums, latviešiem, gan jāprot krieviski, un arī bērniem jāmāca šī valoda, jo citādi viņiem būs grūti atrast darbu Latvijas uzņēmumos, kas pa lielākai daļai pieder nelatviešiem. Pēdējā laikā aizvien neslēptāk mediji, komentējot jezgu ap „Liepājas metalurgu”, piesauc „Parex” bankas krahu un pat Laventu klana kūrēto banku „Baltija”, kas desmitiem tūkstošu pensionāru atstāja bez zārka naudas. Kas vieno „Liepājas metalurgu”, „Parex” un „Baltijas” bankas? Visu šo uzņēmumu saimnieki ir padomju gados ieceļojuši ebreji, visi runā tikai krieviski un, latviešu valodu neprotot, pamanījušies iegūt Latvijas pilsonību. Bet galvenais, visiem ir vai ir bijuši tuvi „draugi” latviešu politiskajā elitē… Taču, šo miljonāru „draudzība” ar politiķiem vienmēr bijusi tāda nelīdztiesīga. Ja Zaharjins var pamest ar pirkstu Seskam, un tas gatavs pakalpot, tad jāšaubās, vai Uldis Sesks, kurš slapju muguru raujas, gādādams valsts naudu Metalurgam, uzdrīkstētos savam „draugam” Sergejam Zaharjinam pateikt, ka nav ko nodarboties ar demagoģiju, bet trūkstošā nauda uzņēmumā jāiegulda no savas personiskās kabatas, kura, ja var ticēt publiski pieejamai informācijai, ir gana pilna. Un, atkal gribas pafilozofēt par latviešu mentalitāti. Nav ko sašust, un internetā rakstīt anonīmus komentārus par krieviem, kas neciena latviešu valodu, ja mēs paši, sākot ar valdošās elites pārstāvjiem, divdesmit gadus nelatviešiem esam ierādījuši, ka latvieši paši savu valodu neciena. Un, ja tādas personas, kā latviski nerunājošie Kargins, Zaharjins vai Kravcovs, var naturalizācijas kārtībā iegūt Latvijas pilsonību, tad tā atkal būs tikai un vienīgi pašu latviešu vaina. Nezinu citas valstis, kurās kas tamlīdzīgs būtu iespējams. Tāpat, ir bezjēdzīgi gausties, ka ekonomiku kontrolē cittautieši, un beigās „piečakarē” valsti miljardu apmēros, ja paši latvieši viņiem to palīdz izdarīt.

Piketējam pret cionistu lobiju bezkaunīgajām izdarībām

Alkatība un nekaunība

Jau kārtējo reizi mākslīgi aktualizēts t.s. ebreju īpašumu jautājums, kad kāda mistiska, tikai 2003.gadā dibināta sabiedriska organizācija, kas sevi nosaukusi par „Latvijas Ebreju kopienu” pieprasa no valsts desmitiem miljonu vērtus nekustamos īpašumus, kas pirms Otrā pasaules kara piederējuši dažādām Latvijas ebreju organizācijām, vai, ja nav iespējams nodot šīs organizācijas rīcībā konkrētus īpašumus, tad naudas kompensāciju, atbilstoši šā laika nekustamo īpašumu tirgus cenām. Pazīstamais advokāts Andris Grūtups šīs aktivitātes vērtē ar diviem visnotaļ trāpīgiem vārdiem: „alkatība un nekaunība”. Kādēļ tā? Neliels ieskats šīs, dažu veiklu ebreju darboņu iecerētās afēras būtībā. Pirmkārt, uzreiz pēc mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanas, 90-tajos gados sākās tā sauktais denacionalizācijas process, un līdz 1940-tajam gadam kādam piederējušo īpašumu mantinieki, nešķirojot tos pēc tautības, varēja atgūt senčiem piederējušos īpašumus. To varēja arī reliģiskās draudzes, tajā skaitā arī jūdaisti. Un, tas tika darīts. Tagad, kad īpašumu denacionalizācijai paredzētais termiņš ir beidzies jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, nevienam pat prātā neienāk kaut ko prasīt no valsts. Izņēmums ir vienīgi ebreji, kuru pašreizējo aktivitāšu absurdumu advokāts Grūtups komentē šādi: „Lai atdotu ebrejiem t.s. viņu īpašumus, vajag pieņemt jaunu likumu, kas paredz, ka ebreji ir izredzētā tauta un ka viņiem ir lielākas tiesības nekā latviešiem, krieviem vai jebkurai citai tautai, kas te dzīvo.” Turklāt, ja papētām notikušos procesus, mūsu valsts jau tā pret ebrejiem ir izturējusies kā pret „izredzētajiem”, izrādot tādu iztapību, kādu nav baudījusi neviena cita etniska grupa, ieskaitot zemes saimniekus latviešus. Piemēra pēc, denacionalizācijas procesa laikā tika ievērots princips, ka netiek atgriezti pirms okupācijas laika pastāvējušo laicīgo sabiedrisko organizāciju īpašumi. Un, gluži pamatoti, jo pastāvēja risks, ka dažādas afēristu grupas masveidā dibinās biedrības ar pirmsokupācijas laiku nosaukumiem, pievāks īpašumus, un pēc tam tos vienkārši pārdos vai citādi izsaimniekos. Ebreju interešu lobiji tomēr sev panāca īpašu izņēmumu, un kopumā, pēc Grūtupa aplēsēm, viņi no valsts ieguvuši jau kādus 30 īpašumus. 90. gadu sākumā Ebreju kultūras biedrībai tika piešķirta ēka Rīgā, Skolas ielā 6. Daugavpilī ar domes atbalstu ebreju sabiedriskās organizācijas atguva trīs ēkas. Liepājā ebreji atguva pirmskara ēku Kungu ielā. 1992. gadā tika atjaunota medicīniskās aprūpes biedrība Bikur Holim, kurai Rīgas dome atdeva tai piederošo pirmskara slimnīcu. Tās filiālei Žēlsirdīgās māsas tika atdota bijušās sieviešu slimnīcas ēka. Taču ar to nepietika. Latvijas valsts uzņēmās finansēt arī ebreju reliģisko izglītību un ebreju kopienas centienus pētīt savu vēsturi. Līdztekus jau esošajai Simona Dubnova vidusskolai 1995. gadā Rīgā atvēra hasīdu reliģiskā virziena Habad Lubavič pamatskolu, ko finansē valsts. 1998. gadā Latvijas Universitātē tika nodibināts Jūdaistikas studiju centrs.2001. gadā akreditēja muzeju Ebreji Latvijā, kas sāka saņemt valsts finansējumu. Jautāsim, par kuru citu mazākumtautību valsts vēl izrāda tādas rūpes? Ir sakāmvārds, ka apetīte augot līdz ar ēšanu. Tieši to var attiecināt uz „Latvijas Ebreju kopienas”, ārpus valsts likumdošanas, tiesiskuma un ētikas normām izvirzīto prasību, nodot šīs sabiedriskās organizācijas rīcībā nu jau veselus 270 nekustāmos īpašumus. Pēc būtības šī prasība ir aicinājums vienu etnisku grupu stādīt pāri likumam, un pārējos Latvijas iedzīvotājus diskriminēt pēc rases vai etniskām pazīmēm, un, nudien politiski nekorekta šķiet valsts augstāko amatpersonu ielaišanās diskusijā par šo absurdu, neskatoties, ka ministru kabinetu rotā viedi vārdi, kuriem būtu jāizsaka valsts likumdošanas pamatprincipi: „Viens likums, viena taisnība visiem”. Un, vēl dažas replikas un retoriski jautājumi? Vai nešķiet dīvaini, ka labu laiku pēc denacionalizācijas procesa pabeigšanas, 2003.gadā pēkšņi paceļas šī prasība pēc ebreju īpašumiem, un tā brīnumainā kārtā sakrīt ar to, ko saucām par nekustāmā īpašuma burbuli, jeb ļoti strauju nekustāmā īpašuma tirgus cenu pieaugumu? Turklāt, būsim atklāti, pēc Padomju Savienības sabrukuma ļoti daudzi no šiem īpašumiem bija ļoti bēdīgā tehniskā stāvoklī, un šajos gados valsts un pašvaldības tajos paspēja ieguldīt visai ievērojamus līdzekļus, ievērojami paceļot īpašumu vērtību, un padarot tos par visai iekārojamiem kumosiem. Interesanti šķiet arī kāda ir šīs „Latvijas ebreju kopienas”, kuru pa saviem 90%, ja ne vēl vairāk, veido okupācijas laikā no Mogiļevas, Taškentas, Birobidžanas un tamlīdzīgiem PSRS nostūriem iebraukušie krievvalodīgie padomju ebreji, tiesiskā, jā arī garīgā, kulturālā un morālā saikne ar pirmskara Latvijas ebrejiem? Tīri cilvēciski, nu kā galvenais īpašumu prasītājs, Baltkrievijas ebrejs, „Rietumu bankas” īpašnieks Arkādijs Suharenko, kurš nav spējis apgūt pat latviešu valodu, var pretendēt uz šo mantojumu, kuram ir ne vien mantiska, bet arī nozīmīga kultūrvēsturiska vērtība? Nesen nācās iet garām vēsturiskajai Liepājas ebreju kapsētai, kas atrodas blakus Līvas kapiem. Paveras pabriesmīgs skats. Kapsēta aizaugusi, nekopta, greznie jūdu kultūru simbolizējošie kapu pieminekļi un obeliski vietām apgāzušies, un visur pretī dveš pamestības elpa. Nevienu tie neinteresē, kopēju nav. Bet, kā? Kur tad ir tie ebreji, kas tik pašaizliedzīgi rūpējas par savu kopienu un Latvijas ebreju mantojumu, un savos kompensāciju sarakstos iekļāvuši arī vairākus greznus Liepājas vēsturiskā centra namus? Te nu gluži negribot rodas arī atbilde: kapsēta nav īpašums, ko var pārdot, izīrēt vai veikt citas saimnieciskās darbības… Alkatība un nekaunība, citus vārdus grūti atrast, lai raksturotu to, ko daži afēristi, reketieru centīgām metodēm cenšas izdarīt ar mūsu valsti.