sestdiena, 2015. gada 27. jūnijs

Lieciet mierā Herbertu Cukuru!

Herberts Cukurs
Neesmu vēl redzējis mūziklu, tādēļ arī neuzskatu, ka būtu kompetents to komentēt, taču iespēju paklusēt nav izmantojuši ne profesionālais holokausta biznesmenis Efraims Zurofs, ne Latvijas krievu kopiena un tās pārstāvis, partijas „Saskaņa” politiķis Romans Miloslavskis, un pat ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Viņu izteikumi liek vēlreiz atgriezties pie jautājuma: vai mēs esam gatavi atteikties no nevainības prezumpcijas?

Efraima Zurofa izteikumi par Cukuru kā „nežēlīgu ebreju slepkavu” nevajadzētu būt pārsteigumam nevienam, kas pēdējo desmitgadi ir sekojis līdzi šī odiozā darboņa pārstāvētā „Simona Vīzentāla centra” publiskajai darbībai. Holokausta vēstures falsifikācija, pārspīlējumi, faktu sagrozīšana, provokatīva retorika ir raksturīga šai organizācijai, kuras mērķis ir gūt materiālu labumu uz holokausta patieso upuru rēķina.

Skaļās un pilnīgi absurdās aktivitātes ik gadu pirms Latviešu leģiona cīnītāju atceres dienas 16.marta, pielīdzinot kādreizējos Latviešu leģiona karavīrus „noziedzīgas organizācijas” dalībniekiem, salīdzinājumi ar „ Osamas bin Ladena teroristiem” un „masu slepkavām” vislabāk raksturo Efraima Zurofa un „Simona Vīzentāla centra” darbības nopietnību, kas ir aptuveni tik pat liela kā Tatjanas Ždanokas pārstāvētajai „Latvijas krievu savienībai” vai Jevgēņija Osipova „Par dzimto valodu”. Ne velti Zurofs ir pastāvīgs Jakova Plinera, Josifa Korena un tamlīdzīgu zemas klases provokatoru 16.marta balagānveidīgo „antifašistisko” sarīkojumu dalībnieks. Pasaki, kas ir tavi draugi, es pateikšu, kas esi tu pats…
Līdzīga rakstura organizācija ir tā sauktā „Liepājas krievu kopiena”, kas pieder pie Latvijas krievvalodīgo organizāciju ekstrēmistiskā gala, darbojas ciešā sasaistē ar Krievijas vēstniecību, savās rindās pulcē dažādus politiskos ekstrēmistus, sākot ar Valēriju Kravcovu un beidzot ar Jevgēņiju Osipovu un viņa bandītisko grupu. Ja šajā organizācijā ir iesaistīts arī Liepājas domes deputāts, partijas „Saskaņa” pārstāvis Miloslavskis, tad tas jau ir ne tik vien šīs personas reputācijas jautājums, bet prasītu plašāku valsts drošību sargājošo iestāžu izvērtējumu

Ārlietu ministrs Rinkēvičs ir diplomātiskāks. Viņš nelamā Herbertu Cukuru par masu slepkavu, taču aizfilozofējas par to, kas ir gaumīgi un kas ne: „ Es drīzāk teiktu, ka šāda veida uzvedumi nav laba gaume, un nav nekādā veidā no manas puses atbalstāmi”.

Gaumes, protams, var būt atšķirīgas, taču ministram, kas pretēji Latvijas sabiedrības absolūtā vairākuma viedoklim un izpratnei par vērtībām un morāli, kopā ar vulgāri grimētiem pervertiem piedalās saujiņas agresīvu homoseksuālistu rīkotajā izvirtības parādē jeb tā sauktajā „praidā”, vajadzētu atturēties dot pamācības par labu gaumi.

Pastāv tāds jēdziens kā nevainības prezumpcija. Kamēr kāda cilvēka vainu nav atzinusi tiesa, viņš ir nevainīgs. Ja pievēršamies Herberta Cukura gadījumam, tad tiesa vispār nav bijusi. Neviena tiesa pret viņu nekad nav izvirzījusi nekādas apsūdzības. Kad Brazīlijā atsevišķas žīdu organizācijas sāka nomelnošanas kampaņu, apsūdzot Cukuru holokausta noziegumos, viņš pats pieprasīja, lai Brazīlijas valdība organizē oficiālu tiesas procesu. Valdība, nesaskatot pamatu tiesvedības uzsākšanai, viņam atteica.
Lai arī neviennozīmīgi vērtējams no vēsturiskā taisnīguma viedokļa, Nirnbergas process bija autoritatīvākā starptautiska tiesa, kurā tika izmeklēti nacistu pastrādātie noziegumi un tiesāti par tiem atbildīgie. Galvenajiem noziedzniekiem tika piespriests nāvessods, citiem dažādu termiņu cietumsodi. Tie nacistiskajos kara un noziegumos pret cilvēci vainojamie, kas nebija sasniedzami, vienalga tika dokumentēti, tiesāti aizmuguriski vai izsludināti meklēšanā. Nirnbergas procesa materiālos ir iekļauti faktiski visu tā saukto nacistisko noziedznieku vārdi, kuri tika apvainoti kā kara noziedznieki. Sarakstā uz burta “C” – Cukura vārda nav. Tātad Nirnbergas procesā viņš nav apvainots kā starptautiskais kara noziedznieks.

Ar holokausta noziegumiem Latvijā II Pasaules kara laikā visvairāk saistās tā sauktās „Arāja komandas” vārds. Komanda sastāvēja no dažiem simtiem latviešu, kuru iesaistīšanās motīvi bija dažādi (piemēram, atriebība par 1940./41. jeb Baigā gada komunistu noziegumiem pret latviešiem), un atsevišķi tās dalībnieki, bet nebūt ne visi, piedalījās komunistu un žīdu nošaušanā. Komandu vadīja kādreizējais policists Viktors Arājs, bet Herberts Cukurs bija tehniskais virsnieks, kas atbildēja par garāžu.
Arājs 1978.gadā Rietumvācijā tika notiesāts ar mūža ieslodzījumu. Prāva vilkās gadiem ilgi, pamatīgi tika vētīta „Arāja komandas” un tās dalībnieku dalība konkrētās noziedzīgās epizodēs. Un, atkal pretēji visiem Herberta Cukura nomelnotājiem, viņa vārds neparādās nevienā epizodē, kas būtu vērtējama kā noziegums pret cilvēci!

Šķiet, vislabākais piemērs absurda teātrim jeb to argumentu, ka Herberts Cukurs ir masu slepkava, „nopietnībai”, ir šie savādie stāsti, kas tiek dēvēti arī par „pierādījumiem” vai „liecībām”.
Makss Tukacīrs 1948.gadā liecināja, ka 1941.gada 1.jūlijā Cukurs esot iestājies organizācijā “Pērkoņkrusts”, kas nav patiesība (H.Cukurs nekad nav bijis šīs organizācijas biedrs vai atbalstītājs), un ievācies pazīstamā žīdu baņķiera Šmulana namā, kas atradies Valdemāra ielā 19 (Rīgā). Viņš arī liecināja, ka Cukuram bijis revolveris, ar ko viņš sistemātiski sitis un nogalinājis žīdu sievietes. Katru dienu ar savu “naganu” viņš esot nositis no desmit līdz piecdesmit cilvēkiem. Makss Tukacīrs ir viens no tiem lieciniekiem, kas esot redzējis, kā Cukurs Rīgas geto centrālajā laukumā apstaigājot rindas, kurās stāvēja ap 30 000 žīdu. Viņš esot bijis akcijas vadītājs, kas pavēlējis vairākas dienas pēc kārtas vest uz Biķernieku mežu un nošaut 4000 žīdu. Tos, kuri negribēja vai nevarēja paiet, Cukurs esot sitis un nošāvis ar pieminēto “naganu”. Tā tas esot noticis līdz pat 1941.gada 8.decembrim.

Gluži vai Holivudiskas šausmu ainas savās liecībās minējusi Sonja Kalmanoviča no Telavivas (Izraēla), kura Cukura sakarā stāstījusi, ka 1941.gada 30.novembrī viņš esot sitis žīdus ar lielu pātagu, kuras galā bijis piesiets smags metāla gabals. Ar šo pātagu Cukurs esot sitis ap 300 žīdu sievietes. Vēlāk viņas visas esot nošautas divu dienu laikā. Īzaks Karms no Ņujorkas esot pat redzējis, kā Cukurs nošauj kādu vecu žīdieti, bet pēc tam kādu mazu žīdu bērnu.
Kā “īpašs” liecinieks minams Dāvids Fiškins, kurš apgalvojis, ka Herbertu Cukuru pazīstot personiski. Fiškins apgalvoja, ka Cukurs esot sadists un liels kara noziedznieks, jo viņš personīgi nogalinājis simtiem žīdu. Cukurs personīgi esot konvojējis 10 000 žīdu, kuri vesti uz nošaušanu. Tos, kas nav varējuši paiet, Cukurs atkal nošāvis. Starp nošautajiem bijuši desmit bērni un zīdaiņi. Tajā pašā dienā Cukurs mežā personīgi esot nošāvis piecsimt žīdu. Gerds Vanreihs savā liecībā min vēl šaušalīgākas ainas – Cukurs kādai žīdu sievietei no rokām izrāvis divus zīdaiņus un sašķaidījis tiem galvaskausus. Tas esot noticis Rīgas žīdu slimnīcā un tā ārsta klātbūtnē, kas H.Cukuru esot izmeklējis pirms slavenā lidojuma uz Gambiju…”

Šīs baisās liecības publicētas Antona Kincles un Gada Šimrona grāmatā “Rīgas bendes nāve”. Faktiski šīs arī ir tās liecības, uz kuru pamata Izraēlas valsts specdienests organizēja Herberta Cukura sadistisko noslepkavošanu 1965.gada 23.februārī Montevideo (Urugvajā).

Jautājums: jūs varat tam visam noticēt? Vai tiešām Herbertam Cukuram bija tik pārcilvēciskas spējas, lai ar revolvera spalu vienas dienas laikā nosistu piecdesmit cilvēku?  Tāpat maz ticams, ka Cukurs izmantojis milzīgu pātagu ar tajā iesietu dzelzs gabalu, lai piekautu trīssimts žīdu sievietes. Un kāpēc tieši 300? Kas tie par skaitļiem? Ir grūti iedomāties, kā Cukurs varēja uzspēt dažu dienu laikā nogalināt tūkstošiem žīdu, vairākus simtus no tiem personiski, atrodot vēl laiku un, galvenais, spēku staigāt pa turīgo Rīgas žīdu dzīvokļiem, lai tos izlaupītu.
Tāpat liekas neticams tas, ka izdzīvojušie liecinieki pauž pārliecību par to, ka H.Cukurs 1941.gada 2.jūlijā nodedzinājis gan divas sinagogas, kas bija stāvgrūdām pilnas ar žīdiem, paspējis apšaut dažus simtus un vēl sist ar savu slaveno “naganu” ducim nelaimīgo.

Šāda līmeņa lietiskos pierādījumus, lai pierādītu kāda vainu, izmantoja vien totalitārais staļinisms bēdīgi slavenajās 1930-to gadu nogales paraugprāvās pret trockistiem un citiem kaitniekiem. Pēc to satura primitīvās uzbūves, neloģiskuma, pretrunām ar veselo saprātu, ļoti grūti šīs „liecības” saukt par liecībām un „pierādījumus” par pierādījumiem. Ļoti žēl, ka nekritiska pieeja vēstures avotiem, nespējot atšķirt faktus no vulgāras beletristikas, ir arī mūsdienu Latvijā. Paldies Dievam, vadoties pēc šāda līmeņa murgiem, tiesa netaisa spriedumus, taču tie acīmredzami ir pietiekams arguments, lai publiskajā telpā mētātos ar bezatbildīgiem paziņojumiem un apsūdzībām.

irliepaja.lv, 11.10.2004

2 komentāri:

  1. Šo komentāru ir noņēmis autors.

    AtbildētDzēst
  2. Cukurs - a criminal personally responsible for the murder of over 30,000 innocent Jews
    The execution of the Hangman of Riga
    Meidad’s speciality was transforming himself for each assignment. For the Cukurs mission, he grew a moustache, adopted thick-rimmed glasses, and created a background to pass himself off as an Austrian businessman called Anton Kuenzle. It was Kuenzle, a “former Wehrmacht officer wounded in battle”, who was to put Cukurs at his ease and then make the former pilot a financial offer he could not refuse – becoming a partner in a new aviation company.
    Cukurs, a wartime member of the Arajs Kommando, knew he was a marked man and was suspicious of the new figure in his life. The Arajs Kommando had been involved in the killing of thousands of Latvian Jews, and Cukurs’s participation later won him the moniker “The Hangman of Riga”. Over five months from September 1965, however, Meidad slowly built up his relationship with Cukurs until, in February 1966, he summoned a Mossad hit squad to Uruguay, renting cars and a house in which to carry out the execution.
    When Cukurs and Meidad arrived at the house, they were confronted by the hit squad – all dressed only in their underwear, so as not splash their clothes with blood. Cukurs, extremely powerful despite being almost 65, “fought like a wild and wounded animal”. As he struggled for his gun, one of the team hit him over the head with a hammer, and this was followed by two silenced shots.
    “The original plan had been to overpower him and hold a very brief court-martial and then put a bullet through his head,” Meidad noted later. “But his attempt to reach for his gun had shortened proceedings.”
    The body was bundled into a trunk, on which was placed a note explaining that Cukurs had been killed for his crimes in Latvia. It was signed: “Those who never forget”.
    The execution was, Meidad claimed, the only cold-blooded killing in which he had been involved. But Israel wanted to send a message. Germany was considering a 20-year statute of limitations for murder, which would have meant that ex-Nazis who remained at large on May 8 1965 were safe from trial; when Cukurs’s body was found, along with its message, it became clear that they were far from safe. Germany subsequently abandoned the implementation of the statute of limitations; but the fact that Cukurs never received a trial meant that there have been several attempts to rehabilitate him posthumously.
    Prized by Mossad for his ability to blend in, Yaakov Meidad is thought to have operated in at least 65 different countries. In later life he would point at his balding head and his belly and note: “These are my weapons.” For him the Cukurs mission always stood out. “I operated alone, in a foreign country where I hardly understood the language... I had to improvise while being under the suspecting close watch of an opponent physically much stronger than I.”
    So suspicious was Cukurs of “Anton Kuenzle” that in the days before he was killed he took a cinefilm of his new “business partner” and handed the tape to his wife. After his death, she passed it to investigators, and Meidad found his face splashed across newspapers around the world. By then he was back in Israel, and had shaved off his moustache, but his family and friends still recognised him. He left Mossad in 1981.
    Israel has never officially admitted killing Cukurs, but in retirement Meidad, under the name Anton Kuenzle, wrote a book about the operation: The Execution of the Hangman of Riga. It was published in English in 2004. He also took the time to study psychology, and pass on his experience to future Israeli spies. He liked to say that when his grandchildren were old enough, and asked him what he was proudest of, he would tell them about “settling the account with the Hangman of Riga”.

    AtbildētDzēst