Par neeiropiešu masu imigrāciju un tās sekām
vecajā Eiropā ir rakstīts un runāts jau gadiem ilgi. Šī problēma ir gadu
desmitiem sena, un tai ir tendence ar laiku tikai pieaugt un plesties plašumā.
2015.gadā tā kļuva aktuāla arī mums, kad Laimdotas Straujumas vadītā Latvijas
valdība pieņēma lēmumu „brīvprātīgi” uzņemt 776 bēgļus jeb nelegālos imigrantus
– lielāko daļu no Grieķijas un Itālijas nelegālo imigrantu nometnēm, un arī
tieši no to izcelsmes valstīm Āfrikā. Šķietami nedaudz, un, kā rādīja tālākie
notikumi, ne Eiropas Savienības (ES) birokrāti, kas bija izdomājuši imigrantus
uzspiest visām savienības dalībvalstīm, ne arī to rīkojumu vietējie
izpildītāji, šo plānu nebija izdomājuši līdz galam. Proti, ja ir izvēle saņemt
lielākus pabalstus un komfortablākus dzīves apstākļus kādā bagātākā ES
dalībvalstī, „bēglis” pie pirmās izdevības pārbēgs uz turieni. Paradoksāli, bet
relatīvi sliktie sociālie apstākļi, mūs šoreiz ir paglābuši, un tie, kurus bija
paredzēts nometināt Latvijā, pie pirmās iespējas pārceļas uz Rietumeiropu. Tā
ir šobrīd, taču nevajag dzīvot ilūzijās, ka tas tā turpināsies vienmēr.
Rietumeiropa ir pilna, bet migrantu pieplūdums neatslābst. Tas ir vienmērīgi
pastāvīgs, bet kā rādīja 2015.gada migrācijas krīze, tas var kļūt arī
viļņveidīgs, un sasniegt katastrofālus apmērus.
Rāda ziņas ar etiķeti demogrāfija. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti demogrāfija. Rādīt visas ziņas
otrdiena, 2017. gada 21. novembris
Imigrācija- fakti un izaicinājumi. Nacionālistu skatījums un atbildes.
Etiķetes:
baltā rase,
bēgļu kvotas,
demogrāfija,
Eiropa,
Eiropas islamizācija,
kosmopolītisms,
kultūrkarš,
kultūrmarksisms,
multikulturālisms,
nacionālisms,
NS "Taisnīgums",
politkorektums
piektdiena, 2013. gada 7. jūnijs
Imigrantus grib importēt arī uz Liepāju

sestdiena, 2012. gada 8. decembris
Eiropa, kuru mēs pamazām zaudējam...
Jo tālāk iet destruktīvie procesi, ko apzīmē ar vārdiem “globalizācija” vai “internacionalizācija”, jo lielākas bažas ikviens latvietis izjūt par savu, savu bērnu un, protams, arī savas zemes nākotni. Un mēs, latvieši, savās bažās neesam vieni, līdzīgu satraukumu pauž arī citu Eiropas tautu apzinīgākie pārstāvji, kas vienaldzīgi nespēj pieņemt to bēdīgo likteni, ko visai Eiropai ir sagatavojuši tie bezdzimtenes kosmopolīti, kuri šodien lemj pasaules tautu likteņus. Runa ir par masīvo imigrācijas procesu, kas ne vien netiek pienācīgi kontrolēts, bet tieši pretēji- visos iespējamos veidos veicināts. Nekontrolēto migrācijas procesu rezultātā, Eiropā ir ieceļojuši miljoniem nēģeru, aziātu, arābu un citu eiropiešiem svešu rasu piederīgie. Daudzu Eiropas valstu pilsētās izveidojušies specifiski, dažādu imigrantu grupu blīvi apdzīvoti kvartāli, kuros zeļ noziedzība, dzīve norisinās pēc sev vien raksturīgiem likumiem, un, kuros baltajiem vispār labāk nespert kāju iekšā, ja negrib tikt piekauti, aplaupīti vai sliktākajā gadījumā pat nogalināti. Nerunāsim nemaz par pārējo, ir skaidrs, ka vidējais rietumeiropietis, lai kā arī to vēlētos, nekur vairs nevar izvairīties no saskarsmes ar tumšādainajiem ieceļotājiem, kas kā parazīti masveidā apsēduši Eiropu labākas dzīves meklējumos, protams, uz eiropiešu rēķina. Viņi redzami, ne vien televīzijas ekrānos, bet arī pilsētu ielās, veikalos, kafejnīcās, klubos un mācību iestādēs. Neviens nevar eiropietim garantēt, ka kādu dienu kaimiņos viņam neapmetīsies tikko no Marokas ieradusies trokšņaina musulmaņu ģimene, kas turpat dzīvoklī arī noturēs baismīgus reliģiskus rituālus, tāpat neviens arī negarantēs, ka darba devējs neatlaidīs viņu no darba, un viņa vietā nepieņems jaunu vjetnamieti, kas gatavs darīt to pašu darbu par divkārt zemāku samaksu, viņš nav arī drošs, ka kādu vakaru, atgriežoties mājās, pa ceļam viņam laupīšanas nolūkos neuzbruks bariņš melnādainu puišu. Tāda ir Rietumeiropas nepatīkamā dzīves realitāte jau šodien un atliek tikai ar šausmām gaidīt, kas notiks jau tuvākajā nākotnē, jo ieceļotāju skaits Eiropā ar katru gadu kļūst aizvien lielāks un Eiropas Savienībā valdošā plutokrātu un politikāņu elite nedara pilnīgi neko, lai to apturētu, bet, tieši pretēji, veicina aizvien jaunu migrantu ordu ieceļošanu. Eiropa, kas sastāv no nacionālām un neatkarīgām valstīm, strauji iet bojā. Un bojā, svešu rasu masveida ieceļošanas dēļ, tā iet bojā arī kā baltās rases kristiešu apdzīvota zeme. Pēdējā laikā aizvien jūtamākas šīs tendences kļūst arī Latvijā. Nevar vairs iebāzt galvu smiltīs un teikt: tas viss ir tālu un mūs neskar. Mūs tas skar vistiešākajā veidā, un skars ar katru jaunu gadu aizvien jūtamāk. Baidos, ka šo triecienu mūsu daudz cietusī tauta varētu arī nepārdzīvot(jāņem vērā, ka jau šobrīd Latvijā no iedzīvotāju kopskaita, sveštautieši sastāda~40%) un nākotnes mulatu, metisu un krievvalodīgo apdzīvotajā tagadējā Latvijas teritorijā tikai vēstures avoti stāstīs, ka šī kādreiz bijusi latviešu zeme.
Jaunā pasaules kārtība bez tautām un valstu robežām
Jau tālā senatnē, dažādās sabiedrībās, to bagātākie un ietekmīgākie pārstāvji pulcējušies dažādās neformālās, nereti pavisam slepenās apvienībās, brālībās, lai kopīgi apspriestu un izstrādātu dažādus rīcības modeļus kā sargāt savas kopīgās intereses, vairotu un nostiprinātu savu varu pār masām. Izstrādātu teorijas, kā organizēt saimniecisko un politisko dzīvi tā, lai tā vislabāk atbilstu viņu kolektīvajām interesēm. Jaunajos laikos par tipisku šādu noslēgtu, slepenu organizāciju tipu kļuva masonu ložas, kurās apvienojās lielie kapitālisti un viņu dāsni atalgotie intelektuāļi, kas kopīgiem spēkiem vērpa dažādas politiskas intrigas, sazvērestības un izstrādāja dažādas teorijas par nākotnes sabiedrības uzbūvi. Tas viss dēļ varas, dēļ ietekmes un naudas. Mūsdienās nekas nav mainījies, sazvērestības tīkls tikai ir pilnveidots līdz perfekcijai. Nav noslēpums, ka visi pasaules ietekmīgie- oligarhi, viņu finansētie politikāņi, ekonomisti, intelektuāļi, ietekmīgie žurnālisti (zīmīgi, ka ļoti liela viņu daļa ir ebreji) ir apvienojušies dažādos slepenos un pusslepenos klubos, biedrībās un organizēti lemj par pasaules kārtību un cilvēku likteņiem, protams, saskaņā ar sev vien zināmiem plāniem. “Mazā cilvēka” iespējas ietekmēt globālos politiskos procesus līdzinās nullei, viss tiek izlemts bez mums, slepenās apspriedēs, neprasot mūsu domas, mēs par visu uzzinām tikai no oligarhiem piederošu avīžu slejām un televizoru ekrāniem, protams, atbilstošā interpretācijā.
Ko vajag mūsu pasaules varenajiem, uz ko viņi iet? Kāpēc pasaules kārtība, veidota saskaņā ar viņu vīzijām, ir tāda, kāda tā ir, reizēm tik neizprotama , neloģiska un pat šausminoša, vienkāršā cilvēka veselīgajai, dabiskajai pasaules uztverei?
1)Viņiem vajag sagraut valstu robežas, jo valstu robežas ir šķērslis brīvai kapitāla kustībai, bet mūsdienās kapitāls vairs nav nacionāls, tas ir pilnīgi kosmopolītisks. Lielajām korporācijām nav nekādu robežu, tās izplešas pa visu pasauli lēta darbaspēka un noieta tirgu meklējumos, tāpat arī tiecoties izmantot dažādās pasaules valstīs iegūstamos vērtīgos dabas resursus. Valstu robežas(līdz ar to nacionāla ekonomiskā politika, protekcionisms, nodokļi utt.) ir liels traucēklis starptautiskā kapitāla neierobežotās izplešanās centieniem. Viņu interesēs ir tās pakāpeniski noārdīt un pārvērst pasauli par vienotu, globālu tirgu ar vienotu pārvaldi(Eiropas Savienība ir tikai viens solis ceļā uz šo baismīgo galamērķi).
2)Viņi ir ieinteresēti gūt maksimālu peļņu, tajā pat laikā samazinot ražošanas izmaksas. Eiropā, kurā ir koncentrētas lielākās ražotnes un citi nozīmīgākie uzņēmumi, bet darbaspēks nebūt nav lēts, viņu interesēs ir iepludināt pēc iespējas vairāk migrantus no nabadzīgajām Āfrikas un Āzijas valstīm, kas gatavi izpildīt to pašu darbu par daudz mazāku samaksu. Un viņus nebūt neuztrauc kā masveida imigrācija ietekmē Eiropu, graujot eiropiešu nacionālo, rasisko un kulturālo identitāti.
3)Jāiznīcina tradicionālā sabiedrība, nacionālās jūtas, patriotisms, dievbijība. Jo tautas, kurās stiprs ir nacionālisms un valda patriotiskais gars vienmēr aizstāvēs savas un savas valsts intereses, neļaus starptautiskajai plutokrātijai sevi izmantot un iznīcināt savas valsts neatkarību, pasaules kapitāla interešu vārdā.
Tādēļ eiropiešu tautu nacionālisms ir jāiznīdē, kas tiek darīts nemitīgi sludinot kosmopolītismu, internacionālismu, multietnisku un multikulturālu sabiedrību, toleranci, pārprastas cilvēktiesības utt. Arī šajā nolūkā tiek veicināta imigrācija un starprasu attiecības, lai sajauktu un tādā veidā degradētu tautas. Lai eiropiešu bērni jau no mazotnes aprastu ar situāciju, ka viņi vairs nav dzimtās zemes saimnieki un, ka viņu tumšādainajiem vienaudžiem (migrantiem un viņu pēctečiem) Eiropā ir tādas pašas tiesības, un arī izaugtu ar šādu izkropļotu apziņu. Viss tiek darīts, lai cilvēkus izaudzinātu par bezsakņu un bezdzimtenes kosmopolītiem, ieaudzinātu viņos kroplu apziņu, ka tādām lietām kā tautība, rase, dzimtā valoda, tēvzeme nav nekādas nozīmes. Pasauli, kas sastāvēs nevis no tautām un valstīm, kuru apdzīvos beztautības un bezdzimtenes cilvēkveidīgi radījumi pasaules varenajiem būs daudz vieglāk pārvaldīt, un uz to viņi mērķtiecīgi arī virzās.
pirmdiena, 2012. gada 8. oktobris
Liepājnieki par dzīvību
Latvijai aizvien dziļāk slīgstot demogrāfiskajā bedrē, politiķi beidzot vairāk sākuši runāt par tautas izdzīvošanas jautājumiem dažādos griezumos, un beidzot sākusies arī diskusija par tādu samilzušu, bet līdz šim publiskajā telpā nepiedodami noklusētu jautājumu kā milzīgais izdarīto abortu skaits valstī. Tā kā dzimstības rādītāji patiesi ir katastrofāli, un mākslīgi izdarīto abortu skaits ir nesamērīgi liels, tie, kurus satrauc latviešu tautas pastāvēšana nākotnē, aizvien aktīvāk cenšas panākt izmaiņas likumdošanā, lai samazinātu mākslīgi veikto abortu skaitu, kā arī dažādos veidos uzrunāt sabiedrību, runājot par izdarītā aborta nevēlamajām sekām gan uz katras sievietes veselību, gan arī sabiedrību kopumā. Viens no veidiem ir arī sociālā kampaņa „Par dzīvību”, kā ietvaros dažādās vietās tiek izvietoti plakāti, kuros redzami sabiedrībā atpazīstami cilvēki, kas aicina topošās māmiņas izšķirties saglabāt bērniņu. Nu jau kādu laiku šos plakātus var apskatīt arī liepājnieki. Arī Liepāja izmirst, arī mūsu pilsētā mātes miesās ik gadu tiek nonāvētas simtiem jauno dzīvību. Un, arī pie mums ir institūcijas un godprātīgi cilvēki, kurus situācija šajā jomā satrauc, un, kas savu iespēju robežās cenšas ko darīt mūsu visu nākotnes labā. Ar viņiem arī runājām un lūdzām padalīties viedoklī.
Statistikas avoti vēsta, ka 2011.gadā visā valstī kopumā reģistrēti 18 331 jaundzimušie, kas ir rekordzems rādītājs. Zemākais visā neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas vēsturē. Savukārt kopējais mākslīgi pārtraukto grūtniecību jeb izdarīto abortu skaits ir 7089.
Etiķetes:
aborti,
baznīca,
bērni,
demogrāfija,
Gatis Mārtiņš Bezdelīga,
Guntars Landmanis,
ģimene,
kristietība,
Liepāja,
Patiesība par abortiem,
Pēteris Kalks
pirmdiena, 2012. gada 13. augusts
Latvieši- izmirstoša tauta! Ko darīt?
Valsts pirmās amatpersonas demogrāfiju pasludinājušas par prioritāti, taču, manuprāt nedara neko praktisku lietas labā.
Kādēļ par to jāsatraucas, kas notiek ar latviešiem, kādā demogrāfiskajā situācijā esam, par to visu turpmāk.
Reti kura tauta divdesmitajā gadsimtā ir tik smagi cietusi, un zaudējusi tik daudz dzīvā spēka, kā latvieši. Pirmā Pasaules kara upuri, un tam sekojošās bēgļu gaitas, kas uz Krieviju aizved teju miljonu toreizējās Latvijas iedzīvotāju (tikai no Kurzemes-404 000!), no kuriem liela daļa gan atgriežas, bet vēl 1926.gadā toreizējā Padomju Savienībā mīt 151 410 latvieši. Desmit gadus vēlāk, staļinisma valsts terora kulminācijā, tautība „latvietis” nozīmē gandrīz drošu nāvi, jo pret turienes latviešiem tiek īstenots genocīds dēļ etniskās piederības, un gandrīz visi latvieši tiek iznīcināti. Tiem, kam laimējas izdzīvot, pārkrievojas, vai nu aiz bailēm, vai dabiskās asimilācijas ceļā. Nākamā demogrāfiskā katastrofa skar Latvijas latviešus līdz ar 1940.gadā notikušo komunistisko okupāciju, kad viena gada laikā tiek noslepkavoti vairāki tūkstoši mūsu tautai piederīgo, un vairāki desmiti tūkstoši- izsūtīti uz staļinistu nāves nometnēm Iekškrievijā. Nogalināto, izsūtīto, bez vēsts pazudušo bilance ir 34 250. Pēc tam, 1949.gadā padomju okupanti lopu vagonos uz Sibīriju deportē vēl 42 133 cilvēku. Daudzi, jo sevišķi bērni, iet bojā grūtajos ceļa apstākļos un verdzībai līdzīgajos piespiedu darbos, daudzas ģimenes neatgriežas. Otrajā Pasaules karā, latvieši karo abās pusēs, dzīvā spēka zaudējumi milzīgi, kopā vairāk par 100 000 jaunu vīriešu, daudz arī civilo upuru. Kara beigās, kad komunistu uzvara ir nenovēršama, lai glābtu dzīvību un paglābtos no represijām, bēgļu gaitās uz Rietumiem dodas aptuveni 200 000 latviešu. Viņus un viņu pēcnācējus mēs saucam par klaida jeb trimdas latviešiem. Lielākā daļa otrās un trešās paaudzes trimdas latviešu Latvijai ir neatgriezeniski zuduši- pārtautojušies, zaudējuši latviešu valodu un visas saiknes ar Latviju. Nepilnus divus miljonus lielai tautai, divdesmitā gadsimta zaudējumi bijuši vienkārši katastrofāli. Tā ir vēsture, kura jāzina, lai spētu vērtēt demogrāfiskos procesus šodien, un saprast, kāpēc mēs esam tik cik esam, un, kāpēc esam apdraudēti kā tauta. Taču, pievērsīsimies mūsdienām. Padomju okupācijas laiku pēdējā trīsdesmitgadē notika masveidīga Latvijas kolonizācija, un iedzīvotāju skaits pieauga uz krievvalodīgo migrantu rēķina. Okupācijas varas īstenoto Latvijas kolonizēšanu un pārkrievošanu, protams, jāuzskata par pret latviešiem vērstā genocīda vienu no paveidiem, kura sekas mēs izjūtam vēl šodien- sašķeltas sabiedrības, krieviskas pilsētvides, visādu lindermaņu, osipovu un kravcovu izskatā. Taču, šajā laikā valdījusī zināmā sociālās drošības sajūta nostabilizēja arī latviešu demogrāfisko situāciju, ļaujot vismaz nedaudz atkopties pēc gadsimta pirmās puses milzīgajiem zaudējumiem. Šajā laika posmā dzimstība pastāvīgi nedaudz pārsniedz mirstību, un notiek lēns, taču tomēr dabiskais pieaugums. 90-tajos gados, līdz ar valsts atjaunošanu, diemžēl situācija krasi mainās, izvirzot Latviju visstraujāk izmirstošo valstu pieciniekā! Ja 1986.-1988. gadā dzima vairāk nekā 40 tūkstoši, tad 1996.-1999.gadā, vairs tikai 19 tūkstoši. Šo kritumu, neņemot vērā citus faktorus, demogrāfi skaidro gan ar mežonīgajā kapitālismā valdošo nedrošības sajūtu par rītdienu, tik pat kā neeksistējošo valsts atbalstu un daudzu ģimeņu stigšanu nabadzībā. Tikai tā sauktajos „treknajos gados” situācija nedaudz uzlabojas. 2006.gadā piedzimst 22 tūkstoši, bet pēdējo dekāžu maksimums tiek sasniegts 2008.gadā, ar 24. tūkstošiem jaundzimušo. Ekonomiskā krīze aptur pat šo niecīgo progresu, 2009.gadā piedzimst vairs tikai 21,7 tūkstoši, bet 2011-tajā- 18,6 tūkstoši, sasniedzot zemāko dzimstības līmeņa slieksni neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā. Vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti samazinājās no vairāk nekā 2,0 bērniem 1980.gadu beigās līdz 1,3-1,4 bērniem „treknajos gados", bet 2011.gadā tas ir nokritis līdz kritiski zemajam līmenim - 1,1 bērnam. Lai valsts iedzīvotāju skaitu saglabātu nemainīgu, nepieciešams, lai sievietēm būtu vidēji 2,2-2,3 bērni, lai mēs kā tauta varētu pastāvēt, latviešu ģimenēs būtu jābūt vismaz trīs bērniem, vēlams pat vairāk, lai kompensētu dabisko atbirumu, ko rada cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ neizveido ģimenes vai nespēj laist pasaulē bērnus. Saglabājoties pašreizējām demogrāfiskajām tendencēm, zinātnieku prognozes par latviešu tautas nākotni ir šokējošas. Jau pēc dažām paaudzēm Latvijas iedzīvotāju skaits nokritīsies zem miljona, bet, pēc 100 gadiem, pēc demogrāfa Ilmāra meža aplēsēm, - 2110.gadā - Latvijā varētu būt vairs tikai 0,39 miljoni pašreizējo Latvijas iedzīvotāju pēcteču, kas savukārt jau 2150.gadā būs atkal samazinājies līdz 0,15 miljoniem. Un, ja no šī skaita atsevišķi izdalām tieši latviešus, tad var teikt, mums, kā tautai, atvēlēti vairs tikai divi gadsimti… Latviešu tautas straujo dilšanu apstiprina arī pēdējās tautas skaitīšanas dati, kas liecina, ka divās pēdējās dekādēs, mēs ik gadus vidēji zaudējam cilvēkus, kuru skaits līdzvērtīgs vienai vidējai Latvijas pilsētai, tādai, kā Valmiera. Turpmākajās desmitgadēs zaudējumi pieaugs aritmētiskā progresijā. Jau tuvākajās desmitgadēs, lai ekonomika un sociālā nodrošinājuma sistēma varētu elementāri funkcionēt, mums pēc loģikas būtu nepieciešami imigranti. Ko tas nozīmētu Latvijai? Tikai to, ka valsts kļūtu aizvien nelatviskāka, pie mums ieplūdīs svešām rasēm un kultūrām piederīgie, daudz piesauktie znoti-nēģeri, kļūs par realitāti daudzām latviešu ģimenēm, dzims bērni, kuri nekādi vairs nebūs saucami par latviešiem, strauji pieaugs etniskā spriedze, līdz mēs kauju zaudēsim un izdzisīsim. Līdz ar latviešu aiziešanu nebūtībā, zudīs jēga arī Latvijas valstij. Protams, var būt arī savādāk, vismaz teorētiski, vai, kā raksta demogrāfs Ilmārs Mežs: „Latvijas demogrāfiskais liktenis tiks izlemts XXI gadsimtā - vai tā gaitā latvieši spēs pierādīt, ka var nodrošināt šīs zemes minimālu aizpildīšanu ar saviem pēcnācējiem, radot pietiekami daudz savas kultūras nesējus un attīstītājus. Būtībā tas izšķirsies jau tuvākajā paaudzē - nākamos 25 gados”. Dzimstības līmenis ir atkarīgs no daudziem faktoriem, protams, ļoti svarīga ir ekonomiskā situācija un sociālais nodrošinājums, taču nebūt ne svarīgākie, jo izmirst arī citas daudz labklājīgākas Eiropas valstis, tiesa ne tik strauji, bet tomēr. Kā primārais faktors tomēr jāatzīmē tradicionālo vērtību sabrukums un morālais pagrimums. Modernā liberālisma nāves ideoloģija, kas aizstājusi Dieva vārdu, pārspīlētās „cilvēktiesības”, ar seksuālo visatļautību un vieglprātīgo attieksmi pret abortiem (vai zinājāt, ka pēc statistikas Latvijā, vidēji dienā mātes miesās tiek nonāvēti 38 bērniņi?!), egoisms, dzīvošana dēļ savām baudām, karjerisms, un tamlīdzīgi. Nebūšu naivs, un necerēšu, ka šeit uzrakstītais radikāli mainīs kopējo situāciju valstī, taču, ja kaut daži aizdomātos un kaut ko izvēlētos mainīt savā dzīvē, tas jau būtu solis uz priekšu izkļūšanā no nolemtības. Tādēļ būtu lietderīgi apskatīt šīs problēmas dažādos griezumos. Kāpēc sabrūk ģimeniskās vērtības, kāpēc aborti līdzinās milzīgai latviešu slepkavošanas mašīnai. Kāpēc latvieši pamet savu pilsētu un valsti, un vai ir iespējama viņu atgriešanās. Tāpat, protams, par valsts un pašvaldības atbalstu jaunajām ģimenēm, kas tām tiek dots, un, kas vajadzīgs.
Reti kura tauta divdesmitajā gadsimtā ir tik smagi cietusi, un zaudējusi tik daudz dzīvā spēka, kā latvieši. Pirmā Pasaules kara upuri, un tam sekojošās bēgļu gaitas, kas uz Krieviju aizved teju miljonu toreizējās Latvijas iedzīvotāju (tikai no Kurzemes-404 000!), no kuriem liela daļa gan atgriežas, bet vēl 1926.gadā toreizējā Padomju Savienībā mīt 151 410 latvieši. Desmit gadus vēlāk, staļinisma valsts terora kulminācijā, tautība „latvietis” nozīmē gandrīz drošu nāvi, jo pret turienes latviešiem tiek īstenots genocīds dēļ etniskās piederības, un gandrīz visi latvieši tiek iznīcināti. Tiem, kam laimējas izdzīvot, pārkrievojas, vai nu aiz bailēm, vai dabiskās asimilācijas ceļā. Nākamā demogrāfiskā katastrofa skar Latvijas latviešus līdz ar 1940.gadā notikušo komunistisko okupāciju, kad viena gada laikā tiek noslepkavoti vairāki tūkstoši mūsu tautai piederīgo, un vairāki desmiti tūkstoši- izsūtīti uz staļinistu nāves nometnēm Iekškrievijā. Nogalināto, izsūtīto, bez vēsts pazudušo bilance ir 34 250. Pēc tam, 1949.gadā padomju okupanti lopu vagonos uz Sibīriju deportē vēl 42 133 cilvēku. Daudzi, jo sevišķi bērni, iet bojā grūtajos ceļa apstākļos un verdzībai līdzīgajos piespiedu darbos, daudzas ģimenes neatgriežas. Otrajā Pasaules karā, latvieši karo abās pusēs, dzīvā spēka zaudējumi milzīgi, kopā vairāk par 100 000 jaunu vīriešu, daudz arī civilo upuru. Kara beigās, kad komunistu uzvara ir nenovēršama, lai glābtu dzīvību un paglābtos no represijām, bēgļu gaitās uz Rietumiem dodas aptuveni 200 000 latviešu. Viņus un viņu pēcnācējus mēs saucam par klaida jeb trimdas latviešiem. Lielākā daļa otrās un trešās paaudzes trimdas latviešu Latvijai ir neatgriezeniski zuduši- pārtautojušies, zaudējuši latviešu valodu un visas saiknes ar Latviju. Nepilnus divus miljonus lielai tautai, divdesmitā gadsimta zaudējumi bijuši vienkārši katastrofāli. Tā ir vēsture, kura jāzina, lai spētu vērtēt demogrāfiskos procesus šodien, un saprast, kāpēc mēs esam tik cik esam, un, kāpēc esam apdraudēti kā tauta. Taču, pievērsīsimies mūsdienām. Padomju okupācijas laiku pēdējā trīsdesmitgadē notika masveidīga Latvijas kolonizācija, un iedzīvotāju skaits pieauga uz krievvalodīgo migrantu rēķina. Okupācijas varas īstenoto Latvijas kolonizēšanu un pārkrievošanu, protams, jāuzskata par pret latviešiem vērstā genocīda vienu no paveidiem, kura sekas mēs izjūtam vēl šodien- sašķeltas sabiedrības, krieviskas pilsētvides, visādu lindermaņu, osipovu un kravcovu izskatā. Taču, šajā laikā valdījusī zināmā sociālās drošības sajūta nostabilizēja arī latviešu demogrāfisko situāciju, ļaujot vismaz nedaudz atkopties pēc gadsimta pirmās puses milzīgajiem zaudējumiem. Šajā laika posmā dzimstība pastāvīgi nedaudz pārsniedz mirstību, un notiek lēns, taču tomēr dabiskais pieaugums. 90-tajos gados, līdz ar valsts atjaunošanu, diemžēl situācija krasi mainās, izvirzot Latviju visstraujāk izmirstošo valstu pieciniekā! Ja 1986.-1988. gadā dzima vairāk nekā 40 tūkstoši, tad 1996.-1999.gadā, vairs tikai 19 tūkstoši. Šo kritumu, neņemot vērā citus faktorus, demogrāfi skaidro gan ar mežonīgajā kapitālismā valdošo nedrošības sajūtu par rītdienu, tik pat kā neeksistējošo valsts atbalstu un daudzu ģimeņu stigšanu nabadzībā. Tikai tā sauktajos „treknajos gados” situācija nedaudz uzlabojas. 2006.gadā piedzimst 22 tūkstoši, bet pēdējo dekāžu maksimums tiek sasniegts 2008.gadā, ar 24. tūkstošiem jaundzimušo. Ekonomiskā krīze aptur pat šo niecīgo progresu, 2009.gadā piedzimst vairs tikai 21,7 tūkstoši, bet 2011-tajā- 18,6 tūkstoši, sasniedzot zemāko dzimstības līmeņa slieksni neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā. Vidējais bērnu skaits uz vienu sievieti samazinājās no vairāk nekā 2,0 bērniem 1980.gadu beigās līdz 1,3-1,4 bērniem „treknajos gados", bet 2011.gadā tas ir nokritis līdz kritiski zemajam līmenim - 1,1 bērnam. Lai valsts iedzīvotāju skaitu saglabātu nemainīgu, nepieciešams, lai sievietēm būtu vidēji 2,2-2,3 bērni, lai mēs kā tauta varētu pastāvēt, latviešu ģimenēs būtu jābūt vismaz trīs bērniem, vēlams pat vairāk, lai kompensētu dabisko atbirumu, ko rada cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ neizveido ģimenes vai nespēj laist pasaulē bērnus. Saglabājoties pašreizējām demogrāfiskajām tendencēm, zinātnieku prognozes par latviešu tautas nākotni ir šokējošas. Jau pēc dažām paaudzēm Latvijas iedzīvotāju skaits nokritīsies zem miljona, bet, pēc 100 gadiem, pēc demogrāfa Ilmāra meža aplēsēm, - 2110.gadā - Latvijā varētu būt vairs tikai 0,39 miljoni pašreizējo Latvijas iedzīvotāju pēcteču, kas savukārt jau 2150.gadā būs atkal samazinājies līdz 0,15 miljoniem. Un, ja no šī skaita atsevišķi izdalām tieši latviešus, tad var teikt, mums, kā tautai, atvēlēti vairs tikai divi gadsimti… Latviešu tautas straujo dilšanu apstiprina arī pēdējās tautas skaitīšanas dati, kas liecina, ka divās pēdējās dekādēs, mēs ik gadus vidēji zaudējam cilvēkus, kuru skaits līdzvērtīgs vienai vidējai Latvijas pilsētai, tādai, kā Valmiera. Turpmākajās desmitgadēs zaudējumi pieaugs aritmētiskā progresijā. Jau tuvākajās desmitgadēs, lai ekonomika un sociālā nodrošinājuma sistēma varētu elementāri funkcionēt, mums pēc loģikas būtu nepieciešami imigranti. Ko tas nozīmētu Latvijai? Tikai to, ka valsts kļūtu aizvien nelatviskāka, pie mums ieplūdīs svešām rasēm un kultūrām piederīgie, daudz piesauktie znoti-nēģeri, kļūs par realitāti daudzām latviešu ģimenēm, dzims bērni, kuri nekādi vairs nebūs saucami par latviešiem, strauji pieaugs etniskā spriedze, līdz mēs kauju zaudēsim un izdzisīsim. Līdz ar latviešu aiziešanu nebūtībā, zudīs jēga arī Latvijas valstij. Protams, var būt arī savādāk, vismaz teorētiski, vai, kā raksta demogrāfs Ilmārs Mežs: „Latvijas demogrāfiskais liktenis tiks izlemts XXI gadsimtā - vai tā gaitā latvieši spēs pierādīt, ka var nodrošināt šīs zemes minimālu aizpildīšanu ar saviem pēcnācējiem, radot pietiekami daudz savas kultūras nesējus un attīstītājus. Būtībā tas izšķirsies jau tuvākajā paaudzē - nākamos 25 gados”. Dzimstības līmenis ir atkarīgs no daudziem faktoriem, protams, ļoti svarīga ir ekonomiskā situācija un sociālais nodrošinājums, taču nebūt ne svarīgākie, jo izmirst arī citas daudz labklājīgākas Eiropas valstis, tiesa ne tik strauji, bet tomēr. Kā primārais faktors tomēr jāatzīmē tradicionālo vērtību sabrukums un morālais pagrimums. Modernā liberālisma nāves ideoloģija, kas aizstājusi Dieva vārdu, pārspīlētās „cilvēktiesības”, ar seksuālo visatļautību un vieglprātīgo attieksmi pret abortiem (vai zinājāt, ka pēc statistikas Latvijā, vidēji dienā mātes miesās tiek nonāvēti 38 bērniņi?!), egoisms, dzīvošana dēļ savām baudām, karjerisms, un tamlīdzīgi. Nebūšu naivs, un necerēšu, ka šeit uzrakstītais radikāli mainīs kopējo situāciju valstī, taču, ja kaut daži aizdomātos un kaut ko izvēlētos mainīt savā dzīvē, tas jau būtu solis uz priekšu izkļūšanā no nolemtības. Tādēļ būtu lietderīgi apskatīt šīs problēmas dažādos griezumos. Kāpēc sabrūk ģimeniskās vērtības, kāpēc aborti līdzinās milzīgai latviešu slepkavošanas mašīnai. Kāpēc latvieši pamet savu pilsētu un valsti, un vai ir iespējama viņu atgriešanās. Tāpat, protams, par valsts un pašvaldības atbalstu jaunajām ģimenēm, kas tām tiek dots, un, kas vajadzīgs.
trešdiena, 2012. gada 11. jūlijs
Ūdensgalvas pumpēšana samērīgas valsts attīstības vietā
Tieši šāds salīdzinājums iešaujas prātā, uzzinot par jauno Labklājības ministrijas ieceri maksāt naudu ilgstošajiem bezdarbniekiem, lai tie darba meklējumos varētu pārcelties uz tā sauktajiem ekonomiski aktīvajiem reģioniem. Protams, ir prieks, ka griezēju un taupītāju valdība, kas radījusi iespaidu, ka tās rūpju lokā ir vien absurda kalpošana starptautiskajiem naudasmaisiem par lētu uzslavu, un nevienam nevajadzīgā eiro ieviešana, vispār ir aizdomājusies, ka liela iedzīvotāju daļa ir faktiskā bezizejā. Taču, šī ideja vairāk līdzinās kārtējam sociālajam eksperimentam ar valsti, jau tā nebeidzamo eksperimentu virknē. Turklāt, sola visai bēdīgas sekas nākotnē. Kāpēc? Latvija jau tā pasaules mērogā ir unikāls gadījums, kur valsts faktiski ir viena lielpilsēta un tai piekļaujošais reģions. Liela un rūgta patiesība ir par Latviju nereti dzirdētajam: ir Rīga un lauki. Nudien, Rīga ir izaugusi par milzīgu ūdensgalvu, kurā koncentrējas teju vai puse Latvijas iedzīvotāju, lauvas tiesa ekonomikas, un faktiski visa valsts pārvalde. Rīga ir kā milzu sūklis, kas iesūc sevī valstī vēl palikušos cilvēkus no visas Latvijas. Protams, tas rada pašpietiekamību un no pārējās valsts atrautu attīstības tempu. Jaunie ienācēji pamazām kļūst par rīdziniekiem, pēc tam Rīgas iedzīvotāju milzīgais īpatsvars rada arī atbilstošu pārstāvniecību valsts politikā un ierēdniecībā. Un valstī ietekmīgie rīdzinieki, protams, procesus valstī redz caur Rīgas prizmu, viņiem Rīga ir mājas, un loģiski, ka katrs vispirms rūpējas par savām mājām un savām interesēm. Rīga tiek nesamērīgi politiski lobēta, tajā ienāk investīcijas, notiek attīstība, ir lielākas algas un salīdzinoši neliels bezdarbs. Tāpēc jau cilvēki pamet laukus un nelielās pilsētas, lai meklētu iztiku metrapolē. Un, apburtais loks turpinās. Ūdensgalva turpina pampt, bet pārējā Latvija izžūst. Protams, liela vaina šajā nenormālībā ir nesamērīgajai, jau izveidojušajai rīdzinieku ietekmei, daļēji tas notiek pēc inerces. Bet, ja mēs nevēlamies redzēt pilnīgi iztukšotu Latviju, kuras teritoriju, ārpus galvaspilsētas, apdzīvo vien pensionāri un darba nespējīgie, būtu pēdējais laiks radīt jaunu un samērīgu Latvijas attīstības vīziju. Sākumā kaut reālu darbību, lai ienākošās ārvalstu investīcijas plānveidā tiktu sadalītas pa Latvijas reģioniem, tāpat modernās tehnoloģijas ļauj daļu valsts pārvaldes izvietot pa reģionālajiem centriem. Neviens taču neticēs, ka Rīgai piemīt īpaša ģeogrāfiska aura, un tur var ražot labāku produkciju nekā Liepājā, Cēsīs vai Dobelē. Virziet investīcijas uz reģioniem, un cilvēki strādās uz vietas, un atgriezīsies dzimtajā pusē. Valsts ekonomisko izaugsmi, attīstību nevar vērtēt vienā dimensijā, bet tā ir ļoti komplicēta un daudzpusīga. Latvieši izmirst, un vārdos demogrāfiju par prioritāti atzīst viss valsts augšgals. Un, diemžēl, izmiršana turpināsies, ja netiks mērķtiecīgi attīstīti lauki un nelielās pilsētas. Pasaules prakse rāda, ka metropolēs bērni nedzimst.
Kāds gan dzimstības pieaugums, un, kāda kuplu ģimeņu veidošanās ir iespējama Rīgā, straujajā lielpilsētas dzīves ritmā, dzīvojot saspiestībā, metropoles izklaižu, kārdinājumu un karjeras izaicinājumu pasaulē? Metropoles rada egoistus, bet tiem bērnus nevajag. Bērni dzimst laukos un mazpilsētās, kur tiem ir plašums un gaiss ko elpot. Kāds teiks, ka 21.gadsimtā dzīvojot, Latvija vairs nevar pastāvēt kā lauksaimnieciska sīksaimniecību valsts. Un, tam ir jāpiekrīt. Taču, Latvija var, un tai ir svarīgi pastāvēt kā valstij ar daudzām nelielām un vidējām, saimnieciski attīstītām pilsētām, kur darbs ir gan vietējiem, gan arī tuvējo lauku teritoriju iedzīvotājiem. Uz to jātiecas valsts politikas veidotājiem, to visiem spēkiem jālobē pašvaldībām, ja mēs vēlamies redzēt savu valsti kā latvisku un apdzīvotu, ne iztukšotu un stagnējošu. Nauda nav jātērē, lai cilvēki turpinātu pamest reģionus, bet, tieši pretēji, lai atgrieztos un paliktu.
pirmdiena, 2012. gada 4. jūnijs
Tukšā Latvija

Abonēt:
Ziņas (Atom)