1945.gada maijs Kurzemē. Kam svētki, kam traģēdija.

Kā ik gadu, arī šogad Liepājas ielās taurēs Georga lentītēm greznoti automobiļi, šaus raķetes, bet vēlāk mikrorajonos kompānijas auros „Ģeņ pobedi”. 9.maijs… Uzdrošinos apgalvot, ka latviešiem 9.maijs nav un nekad nav bijuši svētki. Nezinu, ko svin tie, kas šajā datumā rīko skaļas un bravūrīgas orģijas, bet, jādomā, ka lielākā daļa svinētāju arī paši to nezina. Var saprast prieku par drausmīga kara beigām, kas kopīgs visām tautām. Var saprast arī atsevišķu tautu prieku par savu uzvaru šajā karā un vēlmi pieminēt savus karavīrus, taču, dzīvojot šeit, starp latviešiem, kuru kolektīvajā vēsturiskajā atmiņā šis datums saistās ar jaunu represiju sākumu, demonstratīva un izaicinoša 9.maija atzīmēšana līdzinās politiskai provokācijai un necieņas izrādīšanai. Vilis Siksna, kurš Otrā pasaules kara gados strādāja Liepājas vagonu depo atstājis savas atmiņas par 68 gadus seniem notikumiem: „8.maijā biju mājās, dzīvoju Lāčplēša ielā. Pilsētā brauca iekšā vācieši, no sākuma vēl apbruņoti, ar visām šautenēm. Tad bez ieročiem, mašīnas pārpildītas. Prasīja, kur ir osta, vai angļu kuģi tajā ir. Vēl tagad atmiņā tās satriektās sejas, kad viņi dabūja zināt, ka angļu te nav. Tad sākās dienas, kad nekādas varas nebija. Sākās laupīšana. Cilvēki skrēja, ņēma, ko katrs varēja dabūt, jo zināja, pēc tam būs grūti. Satrieca tas skats, kad redzēju pirmos krievu karavīrus. Netīri, noplīsuši. Stāvēju ielas malā, man tūlīt klāt, lai aujot kājas nost. Man bija vāciešu izdoti tanki kājās. Labi, ka krievam bija par mazu. Otrreiz atkal, eju 9. maijā uz darbu, mani aptur patruļa: lai ņemu pulksteni nost. Stāstu viņiem: tas dienesta pulkstenis, načaļņiks iedeva. Tas vārds "načaļņik", ko es zināju krieviski, laikam iedvesa bijību. Atstāja to pulksteni. Naktis pēc 9. maija bija briesmīgas. Šāvieni, sieviešu kliedzieni. Visi, kas varēja, durvis nospundēja un nevienu nelaida iekšā. Vēlāk briesmīgus skatus redzēju arī Liepājas stacijā. Tur bija atvesti gūstekņi – kāda ukraiņu saimniecības aizmugures vienība, kas bija dienējusi pie vāciešiem. Kā viņus sargi sita! Gulēja stenēdami un vaidēdami. Vēl briesmīgāki skati bija jāredz, kad uz staciju atveda tās vācu sievietes, kas bija dienējušas par sakarniecēm un medmāsām. Krievu zaldāti, kas viņas sargāja, tās par rubli pavisam atklāti piedāvāja turpat citiem garāmejošiem kareivjiem. Turpat aiz vagona viņas tika arī izvarotas... publiski. Tās izmisušās acis, saplēstās drēbes, sitienu pēdas sejā, to nevar aizmirst. Tad nāca atmīnētāji. Staigāja pa mājām, lai meklētu mīnas. Bet negāja ne šķūņos, ne arī pārmeklēja pagalmus, bet meklēja tās pa istabām, pa skapjiem. Mums paņēma kamīna pulksteni, kaimiņiem drēbes, visu iedzīvi. Pirmie vārdi, ko daudzi liepājnieki iemācījās, bija "otdai časi!".” Nu jau 92 gadus vecā liepājniece, mana vecāmāte Anna Šalme joprojām nespēj saprast, kādēļ 1945.gada 8.maijā, kad Vācija jau bija parakstījusi kapitulāciju, padomju aviācija tik nežēlīgi bombardēja Liepāju: „Atceros kā Jaunliepājā krita bumbas un mēs nezinājām, kur no tām patverties. Un, nesapratām kāpēc krievi mūs bumbo. Pilsēta taču viņiem vairs nepretojās. Varbūt viņi gribēja nogalināt pēc iespējas vairāk latviešu?” Līdzīgus atmiņu stāstus esmu dzirdējis daudz. To dienu šaušalīgie notikumi neizdzēšami iegūluši visvecākās paaudzes liepājnieku atmiņā, kuriem nācās būt to lieciniekiem. Vēsturnieks Ritvars Jansons skaidro, kā notikumi attīstījās pēc 1945.gada 8.maija, kad Latvijas Rietumu daļā kapitulēja Vācijas armijas grupa „Kurland". „Komunistiskais režīms 1945.gada vasarā lielu uzmanību pievērsa arī to Kurzemes civiliedzīvotāju, kuri ilgāku laiku bija atradušies nacistu okupētajā teritorijā, represēšanai, veicot tā saukto teritorijas „tīrīšanu". Atbilstoši PSRS pavēlēm komunistiskajām represīvajām iestādēm vajadzēja veikt pasākumus, lai arestētu t. s. vācu spiegus, teroristus un diversantus, Vācijas armijas militārpersonas, "dažādu pretinieka organizāciju dalībniekus" (kategorija, kurai varēja pieskaitīt arī Kurzemes civiliedzīvotājus), kā arī "citus aizdomīgus elementus". Izplūdušie formulējumi pavēra iespējas visplašākajām represijām. Karaspēka vienības ķēdēs sistemātiski pārstaigāja Kurzemes teritoriju, aizturot un filtrēšanas punktos nogādājot visus 16 līdz 60 gadus vecus vīriešus: Kurzemes iedzīvotājus, bēgļus, bijušās Vācijas armijas militārpersonas, vācu gūstā nonākušos sarkanarmiešus u.c. Bēgšanas gadījumā viņi tika nogalināti. Tā sauktā teritorijas „tīrīšana" Sarkanās armijas tikko iekarotajā teritorijā nebija nekas īpašs arī fronšu aizmugurē PSRS teritorijā. Taču Latvijā 1945.gadā teritorijas „tīrīšanai" bija spēka tās pašas pavēles un paņēmieni, kādi PSRS okupētajā Vācijā. Līdz ar to PSRS Iekšlietu karaspēks vērsās pret Latvijas iedzīvotājiem kā pret ienaidnieka teritorijas iedzīvotājiem. Pret Latvijas civiliedzīvotājiem 1944.–1945.gadā daudz noziegumu veica arī Sarkanā armija – līdzīgi kā notika okupētajās Vācijas un Austrijas teritorijās. 1944.–1945.gadā politisku iemeslu dēļ arestēja 18 410 cilvēkus. Arestēto vairums bija 19 – 45 gadus veci vīrieši. Minētais vecuma posms atbilst militārā iesaukuma gadiem un vislielākajai sabiedriski politiskajai aktivitātei. Šī vecuma cilvēki potenciāli varēja izrādīt visefektīvāko pretošanos komunistiskajam režīmam, un līdz ar to traucēt okupācijas varas nostiprināšanos. 1945.gadā no Latvijas uz PSRS filtrācijas nometnēm nosūtīja 58 410 cilvēkus, 1945.gada 5. un 6.februārī uz Krieviju izsūtīja 521 Latvijas vāciešu kategorijā ieskaitīto un 145 bezpavalstniekus, 1945.gadā no Latvijas uz Krieviju izsūtīja 67 tā sauktos notiesātos "dzimtenes nodevēju" ģimenes locekļus. Neapmierinātība ar PSRS politiku un represijām jau kopš 1944.gada vasaras Latvijas Austrumu daļā radīja aktīvu bruņotu pretošanos. 1945.gada janvārī Latvijas Nacionālo partizānu apvienības cīnītājus skaits sasniedza vairāk nekā 300 vīru. Pēc 1945.gada 8.maija ap 4000 bijušo leģionāru sāka mežabrāļu gaitas Kurzemē. 1945.gadā cīņā pret režīmu visā Latvijā krita 715 nacionālie partizāni”. To, ka 9.maijs Latvijai nenozīmē vis svētkus vai „uzvaras dienu”, apliecina arī 1996.gadā Saeimā pieņemtā deklarācija par Latvijas okupāciju: „...Otrā pasaules kara beigu posmā PSRS atjaunoja savu okupācijas režīmu Latvijā.." un „..Visā okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu, tā pārkāpjot 1948.gada 9.decembra Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Okupācijas režīms iznīcināja nevainīgus cilvēkus, vairākkārt veica iedzīvotāju masveida deportācijas un citas represijas, nežēlīgi sodīja tos, kuri bruņotā vai citādā veidā iestājās par Latvijas neatkarības atjaunošanu, prettiesiski un bez atlīdzības atsavināja Latvijas iedzīvotājiem īpašumus un apspieda brīvas domas izpausmes..."

"Nepārstāvēto parlaments"- kārtējā Krievijas imperiālistu provokācija

Ekstrēmistiskākie elementi no Latvijas valstij nelojālo personu kopuma, sagatavojuši kārtējo provokāciju – „Nepārstāvēto parlamenta” vēlēšanu farsu. Latvijas nepilsoņus un citus radikālākos krieviski runājošo sabiedrību pārstāvošos elementus vienojošā organizācija „Nepilsoņu kongress” paziņojusi, ka 1.jūnijā sāksies tā sauktā „Nepārstāvēto parlamenta” vēlēšanas. Iecirkņi, kurā varēs balsot par šī pseidoparlamenta kandidātiem, tiks atvērti Latvijas pilsētās, kurās dzīvo liels skaits cittautiešu, tajā skaitā arī nepilsoņi. Iecirknis būs arī Liepājā. Mums ne pārāk draudzīgās Austrumu kaimiņvalsts mērķis, lai kā to arī noliegtu vietējie promaskaviskie politiķi, ir un paliek Latvijas iekļaušana Krievijas ģeopolitiskās ietekmes telpā. Tādēļ tika rīkots referendums par krievu valodas, kā otrās valsts valodas ieviešanu, tādēļ visiem iespējamiem līdzekļiem tiek veicināta „Saskaņas centra” iekļūšana valdībā, tādēļ arī starptautiskā līmenī mums ir pastāvīgi jāatspēko dažādi Krievijas izplatīti mīti, meli un puspatiesības, lai diskreditētu mūsu valsti starptautiskās sabiedrības acīs, un tā Krievijas interesēs izdarītu politisko spiedienu uz Latviju. „Saskaņas centrs” valdībā nav iekļuvis, un pagaidām tā galvenais uzdevums ir iegūt varas grožus lielākajās Latvijas pilsētās. Pēc tam pavērsies daudz plašākas iespējas Krievijas politbiznesam nostiprināt šeit savu ekonomisko ietekmi, sekos Krievijas kultūras imports un tamlīdzīgas shēmas, ko visnotaļ trāpīgi dēvē par „lienošo okupāciju”. Iedzīvotāju etnodemogrāfisko rādītāju ziņā Latvija paliek latviskāka, tomēr joprojām augsts ir padomju okupācijas laikā iebraukušo cittautiešu skaits, kuri nav bijuši gatavi pierādīt elementāras valsts valodas un vēstures zināšanas, vai arī nav vēlējušies to darīt, un naturalizācijas kārtībā iegūt Latvijas pilsonību. Tie ir tā sauktie nepilsoņi kuru 2012.gadā kopumā bija 312 189, kas ir ļoti augsts rādītājs. Tā kā vairums no tiem jeb 205 tūkstoši ir etniski krievi, un pārējie – krievvalodīgi citu etnisku grupu pārstāvji, tā ir monolīta masa, kas ļoti viegli manipulējama Krievijas politiskajās interesēs. Šiem cilvēkiem automātiski iegūstot Latvijas pilsonību, prokrievisko partiju elektorāts faktiski dubultotos, un tās ne vien spētu nokļūt pie varas visās lielākajās Latvijas pilsētās, bet arī valstī. Ne velti Krievijas diplomātija starptautiskā līmenī pastāvīgi cenšas aktualizēt jautājumu par automātisku pilsonības piešķiršanu padomju okupācijas gados nelikumīgā kārtā Latvijā iepludinātajiem imigrantiem. Jādomā, arī „Nepilsoņu kongress” un viņu iecerētā pseidoparlamenta vēlēšanas, ir kārtēja maza, bet indīga provokācija, kuras mērķis ir greizā skatījumā parādīt situāciju Latvijā un radīt vajadzīgo fonu Krievijas diplomātijas aktivitātēm. Patiesība ir gluži pretēja: reti kurā valstī ir tik liberāls un pamatnācijas intereses apdraudošs pilsonības likums kā Latvijā. Reti, kurā zemē valsti un pamatnāciju necienošs imigrants var, primitīvā līmenī apgūstot valsts valodu, iegūt pilsonību, un pēc tam triumfējoši paņirgāties presē, ka pazemojošo naturalizācijas procesu viņš izgājis, lai iegūtu vēlēšanu tiesības.

Viktors Birze: Neuzķersimies uz Saskaņas centra vilkiem avju ādās

Apvienības „Saskaņas centrs” (SC) ambīcijas pašvaldību vēlēšanās neaprobežojas ar Rīgu un nelatviskāko Latvijas daļu – Latgali. SC cer valdīt arī Liepājā. Kā kandidāts pilsētas mēra amatam tiek virzīts Latvijas Veļas ražotāju asociācijas (LATVERA) valdes priekšsēdētājs Jurijs Hadarovičs. Jāpiebilst, ka veļas ražotnēs pārsvarā nodarbināti krievvalodīgie „Laumas” mikrorajona iedzīvotāji, un tās ieguvušas sliktu slavu ar tā sauktajām „aplokšņu algām” un citiem pārkāpumiem. Politikā Hadarovičs ir jaunpienācējs, taču pamatā „Laumas” mikrorajona robežās koncentrēto veļas šuvēju aprindās, kas ir tradicionāls Saskaņas centra un Osipova partijas elektorāts, gana populārs. Preses konferencē Hadarovičs uzsvēra, ka runās tikai par saimnieciskiem jautājumiem, un izvairījās sniegt komentāru par savas partijas vēlmi ieviest valstī divvalodību, piešķirt nepilsoņiem balsstiesības pašvaldību vēlēšanās, kā arī savu partijas biedru, tādu kā Kravcovs, Kabanovs un viņiem līdzīgie, pretvalstiskajiem izlēcieniem.

Bezatbildīga attieksme pret valsts pārkrievošanas draudiem nav pieļaujama

Vienmēr esmu uzskatījis sistēmai piederošo politķu līdz apnikumam malto vārdu salikumu “sabiedrības integrācija” par ļaundabīgu metaforu, kuras dziļākā būtība slēpj nepārprotamus draudus Latvijas, kā latviskas un nacionālas valsts pastāvēšanai. Otra, tik pat ļaundabīga metafora, kas pārklāj pirmo, ir “nepilsoņu naturalizācija” jeb mērķtiecīgā Latvijas pilsonības masveida piešķiršana personām, kuras mūsu dzimtenē 50 gadu ilgajā sarkanās okupācijas periodā, tika iepludinātas ar vienu mērķi- iznīdēt latviešu zemes etnisko identitāti, latvisko kultūrtelpu un padarīt visus šeit dzīvojošos par krieviski runājošās “padomju tautas” sastāvdaļu. Un tādi viņi šeit ieradās, aiz okupantu tanku mugurām- bravūrīgi, impēriski, un šovinistiski, pilni izkropļotas pašapziņas. Viņi ieradās iekarotā zemē, ko jau kopš neatmināmiem laikiem krievi uzskatījuši par “vienotās nedalāmās Krievijas impērijas” (bez liekulības var teikt, ka parasto krievu vairums arī Padomju Savienību, uztvēra nekā savādāk, kā vecās Krievijas impērijas turpinājumu, un ne bez pamata, kurā jāvalda krieviskai kārtībai)neatņemamu sastāvdaļu, lielvalsts nomali. Šos krievu, un citu pārkrievoto padomju cilvēku pūļus nekad nav nodarbinājis jautājums, ka Latvija tā ir citai tautai piederoša zeme, kuras pamattautai ir tiesības uz pilnvērtīgu eksistenci, savas brīvības alkas, un dabiskā tieksme uz pašaglabāšanos. Šie nelūgtie viesi uzreiz šeit sajutās kā mājās, un attieksme bija tāda, ka visu, kas traucē šeit justies kā mājās, ir jāiznīdē līdz saknēm. Kāpēc gan jārunā latviski, lai tie latvieši runā krievu valodā. Kāpēc gan jāievēro latviešu tradīcijas, uzskati, dzīvesveids un mentalitāte, tieši pretēji, jāiznīcina un to vietā jāuzspiež sava izkropļotā padomiski-krieviskā mentalitāte. Un tādā pašā garā viņi uzaudzinājuši savus bērnus un mazbērnus. Ir gan tādi, kas latviešus ienīst ar dzīvniecisku naidu, un ir tādi, kuriem pret latviešiem gan iedzimta naida nav, bet tikai tik ilgi, kamēr viņi šeit var justies kā mājās, un vietējie “iezemieši” ar viņiem sazinās krievu valodā. Bet, diemžēl, pavisam maz ir tādu, kas saprot, ka ir viesi svešās mājās, un, jag rib te palikt, tad ir bez ierunām jāpieņem mājas saimnieku noteikumi, un jācenšas to māju iemīlēt kā savējo.
Un, lai man piedod visi integrētāji, naturalizētāji, un “pozitīvie nacionālisti”, bet es nekad nepiederēšu tiem, kuri ticēs optimistiskajiem murgiem par saliedētu sabiedrību, kopā ar simtiemtūkstošgalvaino latvisku Latviju un mūsu nacionālās vērtības nepieņemošo pūli. Kamēr mums blakus būs milzīgā, impēriskā Krievijas lielvalsts, televīzijas pārraidīs programmas krievu valodā, krievvalodīgās avīzes atgremos oficiālo Maskavas nostāju, un pastāvēs organizācijas un politiskas partijas, kuras vietējos krievvalodīgajos uzturēs krievisko bravūru, nekas nemainīsies.
Un no otras puses, ciniski, bet patiesi jāsaka: ko gan mūsu valsts var piedāvāt? Kā mēs varam pāraudzināt savus ienaidniekus, kas šobrīd, nevairīšos no tiešuma, ir piektā kolonna, par uzticamiem Latvijas patriotiem, un labiem pilsoņiem, ja pat liela daļa latviešu vairs nejūt nekādu lepnumu un mīlestību pret savu valsti? Prettautiskā politiskā elites nopelns ir tas, ka Latvija ir nabadzīga, noplukusi, bankrotējusi Eiropas Savienības nomale, kuru pārvalda ciniski zagļi, korumpanti un afēristi. Mūsu valsts pārvaldnieki uzvedas kā padauzas, kas gatavas pagulties zem jebkura Briseles un Vašingtonas birokrāta, bet nav gatavi pat iepīkstēties pašu valsts politisko un ekonomisko interešu aizstāvībai. Valsts ir bankrotējusi, tās prestižs, gan ārpolitiski, gan iekšpolitiski ir zems kā nekad, un latvieši bēg kā žurkas no grimstoša kuģa. Tāda, diemžēl, ir realitāte.
Maskavas impēristu visus šos gadus īstenotais informatīvais karš, un operēšana ar savām “dzeguzes olām” jeb piektās kolonnas agresīvāko daļu, kombinācijā ar pašu valsts nacionālo nespēku (tajā skaitā, nespēšanu dot pretsparu Krievijas propagandai, un izskaust no mūsu vides latviešu valsts ienaidniekus), ārpolitisko mīkstmiesību, un ekonomisko debilitāti, ir radījusi Latvijai nepārtrauktus draudus, kas samilzt ar katru gadu aizvien vairāk. 184 000 tūkstoši pilsoņu ir atklāti atņirguši zobus pret nacionālu valsti, parakstoties par oficiālas valsts valodas status krievu valodai. Tie ir tie paši, kurus mūsu valsts elite ir 20 gadu garumā saudzējusi, auklējusi, integrējusi un naturalizējusi! Viņu balstiesības, kas ir netīrs duncis, ar kuru iedurt mugurā Latvijas valstij, jau nav radušās pašas no sevis, ieroci rokā saviem ienaidniekiem ielika pati valsts. Un tas ir vistīrākais nacionālais mazohisms, jeb pašdestrukcija. Turklāt šie 184 000 Latvijas pārkrievošanas tīkotāju jau ir tikai tā aktīvākā valsts ienaidnieku daļa. Nāks referendums, un tad pie urnām ies arī pasīvā daļa, un tikai tad mēs pa īstam varēsim novērtēt, cik daudz iekšējo ienaidnieku dzīvo mūsu zemē. Lēšu, ka vismaz pusmiljons noteikti.
Īpaši nožēlojami šajā situācijā izskatās valdošo amatpersonu bezrīcība un bezatbildīgie izteikumi. Tā vietā, lai beidzot atvērtu acis, un izvērtētu 20.gadu garumā (ne)īstenotās nacionālās politikas sekas, tiek turpināts murmulēt “integrācijas” , “naturalizācijas” un “saliedētas sabiedrības” mantras. Visciniskāk šīs frāzes izklausās tieši VL/TBLNNK pārstāvju mutēs, par kuriem balsoja tie, kas naivi cerēja, un, diemžēl, turpina cerēt, kā uz nacionālas, latviskas Latvijas aizstāvjiem. Neviena vārda par to, ka tā sauktā integrācija ir pilnībā izgāzusies, neviena vārda par naturalizācijas procesa apturēšanu un rezultātu pārskatīšanu, tikai vēl un vēl vairāk integrācijas…: “Parakstu vākšanas par krievu valodu kā otru valsts valodu norise un tās rezultāti uzskatāmi pierāda, ka Latvijā ir jāturpina mērķtiecīgs darbs pie integrācijas politikas uz latviešu valodas bāzes, uzskata Nacionālās apvienības ministri.

Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš(VL/TBLNNK) vērtē, ka pats parakstu vākšanas fakts par krievu valodu kā otru valsts valodu kopumā jāvērtē kā amorāls pasākums, jo ar to ir radīta etniskā spriedze Latvijas sabiedrībā, veicinot vienas iedzīvotāju daļas necieņu pret Latvijas valsti, tās simboliem un latviešu valodu kā vienu no valsts uzbūves pamatiem. „Notikušais tikai vēlreiz apliecina - ir jāturpina mērķtiecīga sabiedrības integrācija uz latviešu valodas bāzes, jo šādas antikonstitucionālas darbības skaidri apliecina, ka integrācija līdz šim nav bijusi pārliecinoša un efektīva,’’ uzskata G. Bērziņš.

Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende(VL/TBLNNK) norāda, ka parakstu skaits par referendumu nav vērtējams kategorijās „labi” vai „slikti”. „Tas parāda reālo situāciju, kādā dzīvojam. Uzskatu, ka problēmas būtība ir nevis valodā, bet gan atmiņā – dažādu tautību cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā, jūtas tai piederīgi un vēlas būt mūsu valstij lojāli, ir dažādas vēsturiskās atmiņas,” uzskata ministre, piebilstot, ka parakstu vākšanas un potenciālā referenduma kontekstā ir vēl jo lielāka nozīme skaidrai un mērķtiecīgai integrācijas politikai.

Kultūras ministrija pie tā līdz šim ir strādājusi ļoti intensīvi, Sabiedrības integrācijas programmas pamatnostādnes ir apstiprinātas Ministru kabinetā un šis darbs ir jāturpina, meklējot aizvien jaunus saskarsmes punktus un sadarbības platformas un ejot uz mērķi – saliedēta sabiedrība”
Ja valsts savas tuvredzības rezultātā ļāvusi ļāvusi svešķermeņiem nekontrolēti savairoties un netraucēti uzdarbojoties, uzspiest mums šo pazemojošo referendumu, tad mums nav citas iespējas, kā vien mobilizēties, būt īpaši aktīviem, un ar nospiedošu balsu vairākumu parādīt, ka šajā zemē saimnieki ir un būs latvieši.
Krievvalodīgie paredzams būs ļoti aktīvi, un, nedod Dievs, latvieši atkal aizgulēsies, ignorēs vai citādi neņems nopietni vērā nacionālai valstij pieaugošos draudus. Rezultāts var būt visai bēdīgs, pēcreferenduma dienā varam saskarties ar situāciju, ka veikalā mūs pēkšņi vairs nesaprot latviski, un ielas nosaukums lasāms vien kirilicā…
Latviešiem jābūt ļoti aktīviem, un pietiekami nopietni jāgatavojas gaidāmajam referendumam. Aktīvistiem jau savlaicīgi mērķtiecīgi jādarbojas, lai uz referendumu dotos pēc iespējas lielāks latviešu skaits, un krievu šovinistu ieceres tiktu pārbalsotas ar pēc iespējas pārliecinošāku vairākumu.