Rāda ziņas ar etiķeti Eiropa. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Eiropa. Rādīt visas ziņas

otrdiena, 2017. gada 21. novembris

Imigrācija- fakti un izaicinājumi. Nacionālistu skatījums un atbildes.

Par neeiropiešu masu imigrāciju un tās sekām vecajā Eiropā ir rakstīts un runāts jau gadiem ilgi. Šī problēma ir gadu desmitiem sena, un tai ir tendence ar laiku tikai pieaugt un plesties plašumā. 2015.gadā tā kļuva aktuāla arī mums, kad Laimdotas Straujumas vadītā Latvijas valdība pieņēma lēmumu „brīvprātīgi” uzņemt 776 bēgļus jeb nelegālos imigrantus – lielāko daļu no Grieķijas un Itālijas nelegālo imigrantu nometnēm, un arī tieši no to izcelsmes valstīm Āfrikā. Šķietami nedaudz, un, kā rādīja tālākie notikumi, ne Eiropas Savienības (ES) birokrāti, kas bija izdomājuši imigrantus uzspiest visām savienības dalībvalstīm, ne arī to rīkojumu vietējie izpildītāji, šo plānu nebija izdomājuši līdz galam. Proti, ja ir izvēle saņemt lielākus pabalstus un komfortablākus dzīves apstākļus kādā bagātākā ES dalībvalstī, „bēglis” pie pirmās izdevības pārbēgs uz turieni. Paradoksāli, bet relatīvi sliktie sociālie apstākļi, mūs šoreiz ir paglābuši, un tie, kurus bija paredzēts nometināt Latvijā, pie pirmās iespējas pārceļas uz Rietumeiropu. Tā ir šobrīd, taču nevajag dzīvot ilūzijās, ka tas tā turpināsies vienmēr. Rietumeiropa ir pilna, bet migrantu pieplūdums neatslābst. Tas ir vienmērīgi pastāvīgs, bet kā rādīja 2015.gada migrācijas krīze, tas var kļūt arī viļņveidīgs, un sasniegt katastrofālus apmērus.

svētdiena, 2016. gada 30. oktobris

Gunāra Janovska pravietiskie domugraudi

Ir divi latviešu rakstnieki, kurus varu lasīt, lasīt un pārlasīt. Anšlavs Eglītis un Gunārs Janovskis. Laikam tādēļ, ka viņu darbos varu atrast atziņas, kas man tuvas. Janovskis daudz raksta par latviešiem trimdā. Es gan neesmu bijis trimdinieks tiešā nozīmē, bet dažus gadus esmu pavadījis brīvprātīgā-piespiedu emigrācijā. Tur dzīvojot nekad neesmu centies aptaukoties, apaugt ar mantām, pienākumiem, saistībām, kļūt par savējo. No tā apzināti izvairījos, jo dzīve ārpus savas zemes man likās pilnīgi nedabisks un nenormāls stāvoklis, un šo sajūtu es apzināti uzturēju. Kautkā līdzīgi svešumā dzīvo tēli "Sōlā" un "Pār Trentu kāpj migla". Un tagad, agros brīvdienu rītos, kad normāli cilvēki guļ, atkal pārlasu šos darbus. Janovskis svu varoņu dialogos ielicis tik daudz domu, kuras būtu vērts citēt, bet es izvēlējos vienu. To, kurā viņš jau pirms 50 gadiem, Rietumeiropā dzīvodams, lieliski noraksturojis Austrumus un Rietumus, pateikdams to, kam arī es ticu: ja no Eiropas kultūras kas ir palicis, un tā vēl celsies, tad zemēs starp barbariskajiem Austrumiem, kuru robeža ir pie Zilupes, un garīgi un kulturāli izsīkušajiem Rietumiem. Tas ir #Intermarium

Intermarium jeb Baltijas-Melnās jūras valstu savienība-nākotnes ģeopolitiskā perspektīva

Retrospektīvi aplūkojot 20. un nu jau arī 21. gadsimta Baltijas un Melnās jūras telpas (turpmāk Intermarium) vēsturi, redzam, ka šo Austrumu un Vidus-centrālās Eiropas reģionu apvienojis kopīgs ģeopolitiskais liktenis.
Kaut arī jau senākā vēsturē mūsu dzīves telpā bija radušies valstiski veidojumi ar impērisku potenciālu (Kijevas Krievzeme, Lietuvas Lielkņaziste, Polijas-Lietuvas valsts), 19.gadsimtā gandrīz visas Intermarium reģionu veidojošās tautas bija zaudējušas patstāvību, un atradās svešu impēriju cariskās Krievijas, Vācijas un Austroungārijas pakļautībā. Vietām šī atkarība izpaudās kā vasaļa vai „mazākā brāļa” statuss (piemēram ungāriem Austroungārijas impērijas sastāvā), citur pakļautās tautas izjuta visus nebrīves spaidus gan nacionālo, gan sociālo un saimniecisko apspiestību.  Pakļauto zemju denacionalizācija rusifikācijas vai ģermanizācijas veidolā katrā konkrētajā teritorijā varēja atšķirties savā brutalitātes pakāpē un līdzekļu izvēlē, bet visas ārējās impēriskās varas centās asimilēt Intermarium pamattautas (politiski, kulturāli, lingvistiski), iznīcinot to nacionālo lepnumu, neatkarības centienus un virknē gadījumu pat etniskās iezīmes.

pirmdiena, 2015. gada 20. jūlijs

Uzspiestai imigrantu ievešanai Latvijā ir jāsaka pārliecinošs „NĒ”

Latvijas valdība pieņēmusi lēmumu „brīvprātīgi” uzņemt 250 bēgļus jeb nelegālos imigrantus – lielāko daļu no Grieķijas un Itālijas, un arī tieši no to izcelsmes valstīm Āfrikā. Lai saprastu ko nozīmē šis lēmums un kādas sekas tas radīs, tas jāvērtē daudzpusīgi, kliedējot mītus, un runājot par faktiem, kurus valdošā elite tiecas noklusēt. Vispirms par mītiem.

1) Bēgļi vai tikai nelegāli imigranti?
Jebkurš , kas bēg no kara briesmām, loģiski patvērumu meklē  kādā sev ģeogrāfiski tuvākajā kaimiņvalstī Āfrikā vai Tuvajos Austrumos. Tur šobrīd arī atrodas faktiski visi īstie bēgļi. Tie jaunie vīrieši, kas mēro tūkstošiem kilometru garu ceļu, maksājot tūkstošus eiro cilvēku kontrabandistiem, lai iekļūtu tieši Eiropas Savienībā, nav nekādi bēgļi. Tie ir nelegāli imigranti, kuru mērķis ir tīri ekonomisks. Vēlēšanās par katru cenu iekļūt Eiropas Savienībā, kur automātiski tiek nodrošinātas sociālās garantijas un ar izcelsmes valsti nesalīdzināmi augstāks dzīves līmenis.  Ne Latvijai, ne Eiropas Savienībai kopumā nav morāla pienākuma izmitināt un nodrošināt ar komfortablu eksistenci šos imigrantus!

sestdiena, 2012. gada 8. decembris

Eiropa, kuru mēs pamazām zaudējam...

Jo tālāk iet destruktīvie procesi, ko apzīmē ar vārdiem “globalizācija” vai “internacionalizācija”, jo lielākas bažas ikviens latvietis izjūt par savu, savu bērnu un, protams, arī savas zemes nākotni. Un mēs, latvieši, savās bažās neesam vieni, līdzīgu satraukumu pauž arī citu Eiropas tautu apzinīgākie pārstāvji, kas vienaldzīgi nespēj pieņemt to bēdīgo likteni, ko visai Eiropai ir sagatavojuši tie bezdzimtenes kosmopolīti, kuri šodien lemj pasaules tautu likteņus. Runa ir par masīvo imigrācijas procesu, kas ne vien netiek pienācīgi kontrolēts, bet tieši pretēji- visos iespējamos veidos veicināts. Nekontrolēto migrācijas procesu rezultātā, Eiropā ir ieceļojuši miljoniem nēģeru, aziātu, arābu un citu eiropiešiem svešu rasu piederīgie. Daudzu Eiropas valstu pilsētās izveidojušies specifiski, dažādu imigrantu grupu blīvi apdzīvoti kvartāli, kuros zeļ noziedzība, dzīve norisinās pēc sev vien raksturīgiem likumiem, un, kuros baltajiem vispār labāk nespert kāju iekšā, ja negrib tikt piekauti, aplaupīti vai sliktākajā gadījumā pat nogalināti. Nerunāsim nemaz par pārējo, ir skaidrs, ka vidējais rietumeiropietis, lai kā arī to vēlētos, nekur vairs nevar izvairīties no saskarsmes ar tumšādainajiem ieceļotājiem, kas kā parazīti masveidā apsēduši Eiropu labākas dzīves meklējumos, protams, uz eiropiešu rēķina. Viņi redzami, ne vien televīzijas ekrānos, bet arī pilsētu ielās, veikalos, kafejnīcās, klubos un mācību iestādēs. Neviens nevar eiropietim garantēt, ka kādu dienu kaimiņos viņam neapmetīsies tikko no Marokas ieradusies trokšņaina musulmaņu ģimene, kas turpat dzīvoklī arī noturēs baismīgus reliģiskus rituālus, tāpat neviens arī negarantēs, ka darba devējs neatlaidīs viņu no darba, un viņa vietā nepieņems jaunu vjetnamieti, kas gatavs darīt to pašu darbu par divkārt zemāku samaksu, viņš nav arī drošs, ka kādu vakaru, atgriežoties mājās, pa ceļam viņam laupīšanas nolūkos neuzbruks bariņš melnādainu puišu. Tāda ir Rietumeiropas nepatīkamā dzīves realitāte jau šodien un atliek tikai ar šausmām gaidīt, kas notiks jau tuvākajā nākotnē, jo ieceļotāju skaits Eiropā ar katru gadu kļūst aizvien lielāks un Eiropas Savienībā valdošā plutokrātu un politikāņu elite nedara pilnīgi neko, lai to apturētu, bet, tieši pretēji, veicina aizvien jaunu migrantu ordu ieceļošanu. Eiropa, kas sastāv no nacionālām un neatkarīgām valstīm, strauji iet bojā. Un bojā, svešu rasu masveida ieceļošanas dēļ, tā iet bojā arī kā baltās rases kristiešu apdzīvota zeme. Pēdējā laikā aizvien jūtamākas šīs tendences kļūst arī Latvijā. Nevar vairs iebāzt galvu smiltīs un teikt: tas viss ir tālu un mūs neskar. Mūs tas skar vistiešākajā veidā, un skars ar katru jaunu gadu aizvien jūtamāk. Baidos, ka šo triecienu mūsu daudz cietusī tauta varētu arī nepārdzīvot(jāņem vērā, ka jau šobrīd Latvijā no iedzīvotāju kopskaita, sveštautieši sastāda~40%) un nākotnes mulatu, metisu un krievvalodīgo apdzīvotajā tagadējā Latvijas teritorijā tikai vēstures avoti stāstīs, ka šī kādreiz bijusi latviešu zeme. Jaunā pasaules kārtība bez tautām un valstu robežām
Jau tālā senatnē, dažādās sabiedrībās, to bagātākie un ietekmīgākie pārstāvji pulcējušies dažādās neformālās, nereti pavisam slepenās apvienībās, brālībās, lai kopīgi apspriestu un izstrādātu dažādus rīcības modeļus kā sargāt savas kopīgās intereses, vairotu un nostiprinātu savu varu pār masām. Izstrādātu teorijas, kā organizēt saimniecisko un politisko dzīvi tā, lai tā vislabāk atbilstu viņu kolektīvajām interesēm. Jaunajos laikos par tipisku šādu noslēgtu, slepenu organizāciju tipu kļuva masonu ložas, kurās apvienojās lielie kapitālisti un viņu dāsni atalgotie intelektuāļi, kas kopīgiem spēkiem vērpa dažādas politiskas intrigas, sazvērestības un izstrādāja dažādas teorijas par nākotnes sabiedrības uzbūvi. Tas viss dēļ varas, dēļ ietekmes un naudas. Mūsdienās nekas nav mainījies, sazvērestības tīkls tikai ir pilnveidots līdz perfekcijai. Nav noslēpums, ka visi pasaules ietekmīgie- oligarhi, viņu finansētie politikāņi, ekonomisti, intelektuāļi, ietekmīgie žurnālisti (zīmīgi, ka ļoti liela viņu daļa ir ebreji) ir apvienojušies dažādos slepenos un pusslepenos klubos, biedrībās un organizēti lemj par pasaules kārtību un cilvēku likteņiem, protams, saskaņā ar sev vien zināmiem plāniem. “Mazā cilvēka” iespējas ietekmēt globālos politiskos procesus līdzinās nullei, viss tiek izlemts bez mums, slepenās apspriedēs, neprasot mūsu domas, mēs par visu uzzinām tikai no oligarhiem piederošu avīžu slejām un televizoru ekrāniem, protams, atbilstošā interpretācijā. Ko vajag mūsu pasaules varenajiem, uz ko viņi iet? Kāpēc pasaules kārtība, veidota saskaņā ar viņu vīzijām, ir tāda, kāda tā ir, reizēm tik neizprotama , neloģiska un pat šausminoša, vienkāršā cilvēka veselīgajai, dabiskajai pasaules uztverei? 1)Viņiem vajag sagraut valstu robežas, jo valstu robežas ir šķērslis brīvai kapitāla kustībai, bet mūsdienās kapitāls vairs nav nacionāls, tas ir pilnīgi kosmopolītisks. Lielajām korporācijām nav nekādu robežu, tās izplešas pa visu pasauli lēta darbaspēka un noieta tirgu meklējumos, tāpat arī tiecoties izmantot dažādās pasaules valstīs iegūstamos vērtīgos dabas resursus. Valstu robežas(līdz ar to nacionāla ekonomiskā politika, protekcionisms, nodokļi utt.) ir liels traucēklis starptautiskā kapitāla neierobežotās izplešanās centieniem. Viņu interesēs ir tās pakāpeniski noārdīt un pārvērst pasauli par vienotu, globālu tirgu ar vienotu pārvaldi(Eiropas Savienība ir tikai viens solis ceļā uz šo baismīgo galamērķi). 2)Viņi ir ieinteresēti gūt maksimālu peļņu, tajā pat laikā samazinot ražošanas izmaksas. Eiropā, kurā ir koncentrētas lielākās ražotnes un citi nozīmīgākie uzņēmumi, bet darbaspēks nebūt nav lēts, viņu interesēs ir iepludināt pēc iespējas vairāk migrantus no nabadzīgajām Āfrikas un Āzijas valstīm, kas gatavi izpildīt to pašu darbu par daudz mazāku samaksu. Un viņus nebūt neuztrauc kā masveida imigrācija ietekmē Eiropu, graujot eiropiešu nacionālo, rasisko un kulturālo identitāti. 3)Jāiznīcina tradicionālā sabiedrība, nacionālās jūtas, patriotisms, dievbijība. Jo tautas, kurās stiprs ir nacionālisms un valda patriotiskais gars vienmēr aizstāvēs savas un savas valsts intereses, neļaus starptautiskajai plutokrātijai sevi izmantot un iznīcināt savas valsts neatkarību, pasaules kapitāla interešu vārdā. Tādēļ eiropiešu tautu nacionālisms ir jāiznīdē, kas tiek darīts nemitīgi sludinot kosmopolītismu, internacionālismu, multietnisku un multikulturālu sabiedrību, toleranci, pārprastas cilvēktiesības utt. Arī šajā nolūkā tiek veicināta imigrācija un starprasu attiecības, lai sajauktu un tādā veidā degradētu tautas. Lai eiropiešu bērni jau no mazotnes aprastu ar situāciju, ka viņi vairs nav dzimtās zemes saimnieki un, ka viņu tumšādainajiem vienaudžiem (migrantiem un viņu pēctečiem) Eiropā ir tādas pašas tiesības, un arī izaugtu ar šādu izkropļotu apziņu. Viss tiek darīts, lai cilvēkus izaudzinātu par bezsakņu un bezdzimtenes kosmopolītiem, ieaudzinātu viņos kroplu apziņu, ka tādām lietām kā tautība, rase, dzimtā valoda, tēvzeme nav nekādas nozīmes. Pasauli, kas sastāvēs nevis no tautām un valstīm, kuru apdzīvos beztautības un bezdzimtenes cilvēkveidīgi radījumi pasaules varenajiem būs daudz vieglāk pārvaldīt, un uz to viņi mērķtiecīgi arī virzās.