Par neeiropiešu masu imigrāciju un tās sekām
vecajā Eiropā ir rakstīts un runāts jau gadiem ilgi. Šī problēma ir gadu
desmitiem sena, un tai ir tendence ar laiku tikai pieaugt un plesties plašumā.
2015.gadā tā kļuva aktuāla arī mums, kad Laimdotas Straujumas vadītā Latvijas
valdība pieņēma lēmumu „brīvprātīgi” uzņemt 776 bēgļus jeb nelegālos imigrantus
– lielāko daļu no Grieķijas un Itālijas nelegālo imigrantu nometnēm, un arī
tieši no to izcelsmes valstīm Āfrikā. Šķietami nedaudz, un, kā rādīja tālākie
notikumi, ne Eiropas Savienības (ES) birokrāti, kas bija izdomājuši imigrantus
uzspiest visām savienības dalībvalstīm, ne arī to rīkojumu vietējie
izpildītāji, šo plānu nebija izdomājuši līdz galam. Proti, ja ir izvēle saņemt
lielākus pabalstus un komfortablākus dzīves apstākļus kādā bagātākā ES
dalībvalstī, „bēglis” pie pirmās izdevības pārbēgs uz turieni. Paradoksāli, bet
relatīvi sliktie sociālie apstākļi, mūs šoreiz ir paglābuši, un tie, kurus bija
paredzēts nometināt Latvijā, pie pirmās iespējas pārceļas uz Rietumeiropu. Tā
ir šobrīd, taču nevajag dzīvot ilūzijās, ka tas tā turpināsies vienmēr.
Rietumeiropa ir pilna, bet migrantu pieplūdums neatslābst. Tas ir vienmērīgi
pastāvīgs, bet kā rādīja 2015.gada migrācijas krīze, tas var kļūt arī
viļņveidīgs, un sasniegt katastrofālus apmērus.
