sestdiena, 2016. gada 19. novembris

Pazīt savējos

Vakar biju Rīgā. Valsts svētki, 18.novembris. Laiks pelēcīgs, drūms, un tik pat drūma pati pilsēta. Varbūt Vecrīgā uzstrādītas kādas svētku dekorācijas, bet tur nebiju. Toties pilsētas centrā (Barona, Lāčplēša, Čaka ielās) no svētku sajūtas ne miņas. Tukšas dzertuves ar dārdošu krievu popsu, pakistāniešu kebabnīcas, un brīvdienā slēgtas rietumu humpalu bodes. Par svētkiem kaut cik atgādināja vien obligāti izkaramie karogi, un pat tie ne visur.
Bet visā šajā pilsētvides pelēcībā, sirdi sasildīja tie daudzie cilvēki, kas savu apģērbu bija rotājuši ar sarkanbaltsarkano lentīti. Viņi ienesa svētku sajūtu pelēcībā.


Nekādā gadījumā negribu teikt, ka tikai tas ir īstens patriots, kas novembrī rotājas sarkanbaltsarkanās krāsās. Varbūt tādās vietās kā Nīca, Dundaga vai Vecpiebalga tas nekādi nekrīt no svara. Bet stāsts par Rīgu ir cits. Diemžēl, mūsu galvenā pilsēta nav latviska. Ne politiski, ne ekonomiski, ne kulturāli, un vairāk nelatviska, nekā latviska, tā ir arī iedzīvotāju sastāva ziņā.

Piesprausta sarkanbaltsarkanā lentīte ļauj pazīt savējos. Bet savējie ir visi latvieši, kuri tā jūtas. Un mūsu nav tik maz pat Rīgā. Vai bieži gadās, ka pilnīgi nepazīstams cilvēks Tevi apsveic svētkos? Man vakar tā gadījās divreiz. Atpazina savējo. Vidē, kur daudz svešo, šāda sajūta ir ļoti dārga. Tie bija mani svētki.

1 komentārs:

  1. Dievs, svētī Latviju
    Pasaules apvidu
    Ar apviju:
    Še Latvji atmodās,
    Še Latvji atrodas,
    Še Latvji latvojās
    Iekš Latvijas.

    AtbildētDzēst